Kā mūžīgas vērtības Latvijas pamatos

5.jūlijā tika atzīmēta Latvijas Republikas Valsts prezidenta institūcijas, bet 7.jūlijā — Saeimas darbības atjaunošanas desmitgade

Atjaunotajai Valsts prezidenta institūcijai — 10

Pirmais atjaunotās Latvijas Republikas Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Foto: Juris Krūmiņš — “LV”

Valsts prezidenta institūcijas atjaunošanas desmitgades svinībās Rīgā, Maikapara namā, 2003. gada 5. jūlijā

Ļoti cienījamie! Augsti godātie! Mani laikabiedri!

Es atļaujos šodien jūs visus tā uzrunāt, jo ir pagājis pavisam neilgs laika posms, kopš šajā namā uzsāka darbu pirmais atjaunotās Latvijas prezidents. Tas bija laiks, kad mēs lēnām pieklusinājām savu Dziesmoto revolūciju un sākām domāt par reālām, praktiskām un pragmatiskām lietām.

Es šodien esmu šeit aicinājis cilvēkus, kuri visus šos desmit gadus lielākā vai mazākā mērā ir bijuši saistīti ar prezidenta institūcijas darbību arī ikdienā. Jūsu vidū šodien atrodas Jānis Eihmanis, pirmais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs, jūsu vidū šodien ir Raimonds Pauls, pirmais prezidenta padomnieks, pateicoties Valdim Birkavam. Jūsu vidū šodien atrodas divi politisko spēku vadītāji – “Latvijas ceļš” un Zemnieku savienība, kuru politiskajai aktivitātei pateicoties tika izdarīti pirmie ieraksti atjaunotās Latvijas vēsturē. Jūsu vidū šodien atrodas premjeri, kuri mainījās varbūt biežāk, nekā tas bija pieņemts civilizētajā pasaulē, bet kuru maiņu rezultātā Latvija ieguva dinamisku attīstību, netika zaudēts temps, un ar katru premjerministru tika ieviestas jaunas idejas, jauni priekšlikumi ar jaunu principiālu uzstādījumu.

Mūsu vidū šodien ir Valsts prezidente, kura, tēlaini runājot, savu šaha partiju ir iesākusi spīdoši, un šajā situācijā ar pārējo šaha pasauli mēs atklātnē esam nokļuvuši ļoti izdevīgā situācijā. Tādā veidā mēs šodien runājam ne tikai par pagājušiem desmit gadiem, bet, šajā telpā atrodoties, mēs runājam par to, kāda būs Latvija vēl pēc desmit gadiem.

Man bieži jautā, kas ir tas būtiskākais, ar ko mēs sākām, un kas ir tas būtiskākais, ko mēs gribējām sasniegt. Nu nevaram mēs aizmirst nekādā gadījumā Jāni Čaksti, kurš sāka ar demokrātiju un katru savu runu un uzstāšanos beidza ar demokrātiju. Un es domāju, ka šie desmit gadi ir patiess apliecinājums tam, ka, lai kuri cilvēki atrastos pie varas, demokrātijas principi ir bijuši tie svarīgākie mūsu dzīves un darbības pamatā.

Mēs atrodamies Maikapara namā, kurā tika pieņemti daudzi vēsturiski lēmumi, un mēs varam atcerēties, ka pirmais ārvalstu viesis bija ASV valsts sekretārs Kristofera kungs, un viņam tas bija tik milzīgs pārsteigums un emociju vilnis, ka viņš pirmajās 15 minūtēs pēc garāka ceļojuma no Amerikas tā lēnām iemiga. Bet es domāju, ka tas bija dziļi simboliski – tas bija tas dziļais miers, ko mēs izjutām arī no citu valstu attieksmes, ka Latvija ir uz pareizā ceļa, ka Latvijā viss notiek pārdomāti, lēni un pragmatiski.

Šajos desmit gados mēs esam iemācījušies veidot pareizas proporcijas starp tādiem jēdzieniem kā atbildība, pienākums, tiesības, publicitāte. Man vienmēr ir dziļā atmiņā šie momenti, kad mēs ar premjeriem un Saeimas deputātiem diskutējām – ko tu esi tiesīgs darīt, un kas man ir jādara? Kas ir jādara parlamentam, kas ir jādara valdībai, un kas ir jādara prezidentam? Protams, no šīs dienas pozīcijām skatoties, bija diezgan smieklīgi, kad prezidents mēģināja izšķirt cukurbiešu fabrikas likteni vai kad premjerministrs domāja, ka vienā skaistā, patīkamā pasākumā, kuram ir reprezentācijas pieskaņa, premjeram varbūt ir prioritāte. Bet tie bija laiki, kad mēs šīs proporcionālās attiecības meklējām, vienmēr atceroties Satversmes garu un burtu. Un, manuprāt, tas ir unikāls gadījums, par kuru mēs varam runāt vēl un vēl, – ka daudzi jauni cilvēki strādāja, cienot mūsu senču devumu Satversmes veidošanā.

Mēs šajā laikā esam izvēlējušies vienīgo pareizo ceļu. Šie desmit gadi no visu varu pozīcijām un viedokļa bija mūsu jaunības gadi, un es lepojos ar to, ka manas prezidentūras laikā man nācās nozīmēt par premjeriem cilvēkus, kuriem bija maz gadu, maz dzīves pieredzes, bet ārkārtīgi liels entuziasms un vēlēšanās izdarīt ko labu savai zemei, savai tautai, savai valstij. Šodien mēs saduramies ar diviem pretmetiem savā “es” un savā būtībā. Mums katram šis brīdis – 1993. gads, kad veidojās parlaments, valdība un prezidenta institūcija, ir dziļi emocionāls personiski, bet katram no mums, klātesošajiem, šis brīdis bija arī liels uzdrīkstēšanās, lielas varēšanas un liela riska pārbaudījums. Vai mēs esam to godam izturējuši, to varbūt šovakar vēl nelemsim, vēl jo vairāk tāpēc, ka Satversme neparedz prezidentiem politiskas runas, tā strikti nosaka, es gribēju teikt, politisko atbildību, bet tā paredz, ka prezidents nenes politisku atbildību.

Nebūsim burtiski tulkotāji, turēsimies pie profesora Dišlera teiktā, ka nav augstākas varas, nav augstākas emocionālās spriedzes, nav augstāka principu nesēja un demonstrētāja, kādai jābūt prezidenta institūcijai. Un tāpēc šodien es gribētu visiem klātesošajiem pateikties vispirms par to, ka viņi ir atraduši laiku un ieradušies uz šo laikā un telpā ierobežoto pasākumu. Kā redzat, telpas neļāva uzaicināt plašāku auditoriju, un laiks ir tikai nieka desmit gadi.

Es gribētu novēlēt, lai nākamie desmit gadi jums būtu tikpat auglīgi, tikpat sekmīgi, tikpat optimistiski un lai mēs varētu vēl un vēlreiz pulcēties gan kā vēstures veidotāji, gan arī kā pragmatiski, reālistiski domājoši, latviski domājoši cilvēki, kuri ir atdevuši visu savas valsts un tautas labklājībai. Paldies!

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Foto: Juris Krūmiņš — “LV”

Valsts prezidenta institūcijas atjaunošanas desmitgades svinībās Rīgā, Maikapara namā, 2003. gada 5. jūlijā

Es gribētu sākt ar apsveikumu Ulmaņa kungam kā pirmajam atjaunotās neatkarīgās Latvijas prezidentam un izteikt viņam pateicību par paveikto, par to, ko viņš ir uzbūvējis savas darbības laikā.

Šobrīd svinam atjaunotās prezidenta institūcijas desmitgadi. Pirmajā brīvvalsts posmā demokrātiski ievēlēto prezidentu darbības laiks bija 12 gadi, tikai divi gadi vairāk par tiem, kas nupat ir apritējuši kopš institūcijas atjaunošanas. Esam jau gandrīz nonākuši pie tā paša līmeņa, un jautājums ir, vai mēs esam jau paguvuši tikpat daudz sasniegt, kā toreiz tika sasniegts. Man šķiet, būtu ļoti grūti to izsvērt un izmērīt tādēļ, ka toreiz tika sasniegts ļoti daudz un tiem apstākļiem atbilstoši, un arī tagad es esmu dziļi pārliecināta, ka sasniegts ir ļoti daudz, un šajā sasniegumā kopēji nopelni ir visiem tiem, kas stāvēja pie atjaunotās neatkarīgās Latvijas šūpuļa – pirmajiem parlamentāriešiem, visiem valdības locekļiem, premjerministriem un prezidentam Guntim Ulmanim.

Tas bija laiks, kad viss bija jāsāk no nulles, kad bija pirmskara tradīcijas, kas vairs nebija vienmēr gluži piemērojamas jaunajiem apstākļiem, infrastruktūras bija jāveido, bija jāatrod cilvēki, jāmāca tie, jāveido komandas – tas ir bijis milzīgs darbs un ieguldījums, un, es domāju, visi Latvijā var būt lepni par to, kas tik īsā laikā tika sasniegts. Jo, ja paraugāmies citur pasaulē, cik daudz citās valstīs paiet gadu desmiti, bet progress, kā nenāk, tā nenāk, it kā daudzi pūlas un saņem palīdzību no citām valstīm, bet lietas tomēr nekustas uz priekšu, un progress nav tik redzams.

Man šķiet, ka mēs Latvijā varam būt apmierināti ar to, ko esam sasnieguši, tajā pašā laikā ļoti labi paši zinām to, kas palicis nepadarīts, to, ko varbūt vajadzēja darīt citādi. Bet tas viss jau mums vēl ir priekšā – ja kas ir jālabo, tad izlabosim, ja kas ir jāpadara, tad padarīsim. Bet iepriekš paveiktais ir jānovērtē, un es kā prezidente ļoti augstu vērtēju prezidenta Gunta Ulmaņa ieguldījumu prezidenta institūcijā, viņa spēju ap sevi pulcināt ļaudis ar sirdsdegsmi un ar profesionālu kvalifikāciju, kas veidoja un palīdzēja viņam veidot šo prezidenta institūciju un no kuriem daudzi ir palikuši savās vietās un turpina to darīt jaunajā prezidentūrā. Mums veidojas jau savas tradīcijas, mēs veidojam institūciju, ko ceram redzēt vēl ilgus, ilgus gadu desmitus bez pārtraukumiem, bez tādām traģēdijām un bez nelaimēm, kādas ir pieredzējuši mūsu tēvi un vectēvi.

Foto: A.F.I. Aija Krištopane, bij. Ministru prezidenti Vilis Krištopans, Māris Gailis, Andris Šķēle, Zaiga Gaile, bij. Ministru prezidents Valdis Birkavs un bij. Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis

Es apsveicu visus, kas ir darbojušies mūsu valsts labā šajā desmit gadu periodā, un vēlreiz mani sirsnīgākie apsveikuma un pateicības vārdi prezidentam Guntim Ulmanim un viņa kundzei par viņu ieguldījumu Latvijas prezidentūras atjaunošanā.

Par Valsts prezidenta institūcijas darbiem

Gunta Ulmaņa pilnvaru laikā tika izveidota un nostiprināta Latvijas Valsts prezidenta institūcija, ko apliecina 10 sekmīgie tās darbības gadi. G. Ulmaņa prezidentūras laikā tika izveidots Latvijas ārlietu dienests, liela uzmanība tika pievērsta Latvijas starptautiskajiem kontaktiem un integrācijai starptautiskajās organizācijās. Īpaši svarīga nozīme bija Latvijas uzņemšanai Eiropas Padomē, Latvijas pieteikumam dalībai Eiropas Savienībā un aizsāktajam darbam, lai panāktu valsts uzņemšanu NATO. Viens no nozīmīgākajiem G. Ulmaņa prezidentūras sasniegumiem bija noslēgtais Latvijas—Krievijas līgums par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas.

1996. gadā G.Ulmanis pasludināja moratoriju nāves soda izpildei Latvijā un aicināja iekļaut Latvijas likumdošanā nāves soda atcelšanu, tādējādi apliecinot izpratni par humānu un civilizētu valsti.

Savas prezidentūras laikā Guntis Ulmanis aktīvi iestājās par integrētas sabiedrības veidošanu, aicinot Saeimu izdarīt grozījumus 1994. gadā pieņemtajā Pilsonības likumā un rosinot Latvijas pilsoņus šos grozījumus akceptēt referendumā 1998. gadā.

Lielu uzmanību Guntis Ulmanis ir pievērsis Latvijas vēstures izpētes un tās izskaidrošanas jautājumiem, kopā ar Ministru prezidentu izveidojot Vēsturnieku komisiju, kā arī aicinot starptautisko sabiedrību nosodīt totalitāro režīmu bijušajā PSRS.

Foto: Juris Krūmiņš — “LV” Uz svinīgo pasākumu ierodas tagadējais Ministru prezidents Einars Repše		Bijušais un esošais: Vaira Vīķe–Freiberga un Guntis Ulmanis Foto: A.F.I.

Vairas Vīķes–Freibergas darbības rezultātā Latvija izmanto starptautiskās situācijas apstākļus atbilstoši nacionālajām interesēm. Tas palīdz tuvināt Latviju nu jau faktiski pilntiesīgai dalībai ES un NATO. Latvija nepieredzēti aktīvi veido attiecības ar Eiropas lielvalstīm.

Prezidente aktīvi rosina turpmāko Vēsturnieku komisijas darbu un, uzsverot latviešu kā valsts valodas attīstības perspektīvu, nodibina Valsts valodas komisiju. V.Vīķe-Freiberga uzsāk diskusiju sabiedrībā par cīņu ar korupciju, iestājas par tiesiskuma stiprināšanu, ir aktīva likumdošanas pilnveidošanā, veicinot sabiedrības debates un iesaisti likumu otrreizējās caurlūkošanas procesā. V.Vīķe-Freiberga rosina īstenot izmaiņas Satversmē saistībā ar šoruden paredzamo tautas nobalsošanu par dalību ES. Prezidente risina sieviešu un bērnu tiesību jautājumus, kā arī panāk nepieciešamās reformas bruņotajos spēkos un demokratizācijas procesā, lai valsts atbilstu NATO standartiem. 2002.gadā tiek panākta EDSO misijas slēgšana. Prezidente rosina grozījumus valodas un vēlēšanu likumos, Pilsonības likuma noteikumos, kas to veicina. Tiekoties ar Latvijas cilvēkiem, viņa veicina tautas radošā gara izpausmi un pašapziņas stiprināšanos.

Eva Eihmane,  Gunta Ulmaņa privātsekretāre