“Kaut zeme dreb zem kājām/ Un kāri kvēl un riet,
Tu mierīgs ej uz mājām,/ Tev nav kur citur iet”

Īpaša lepnuma vērts šķiet fakts, ka iznākuši pirmie Rakstu sējumi diviem leģendāriem dzejniekiem – Andrejam Eglītim un Knutam Skujeniekam. Bijušais Zviedrijas trimdinieks Andrejs Eglītis – viens no redzamākajiem trimdas dzejniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem, Latviešu nacionālā fonda dibinātājs un ilggadējs vadītājs – savos deviņdesmit gados joprojām možs, sabiedriski un literāri aktīvs. Viņa dzeja kopš Atmodas sākuma izdota vairākkārt, taču fragmentāri. Nu lasītājam ir iespēja iepazīties ar viņa daiļrades sākumu, kas mūsdienu lasītājiem maz zināms – ar pirmajiem dzejoļu krājumiem “Kristus un mīla”, “Zelta vālodze” un Varavīksna”, un kā liels pārsteigums daudziem dzejnieka cienītājiem ir viņa mazpazīstamais romāns “Klusā cīņa”.

Dr.philol. Astrīda Skurbe “Gads ar savu spozmi”, Latvijas grāmata 2003.

Virsrakstā liktās rindas – satriecošas savā vienkāršībā – ir no krājumā “Varavīksne” (1939) ievietotā dzejoļa “Savā zemē”. Ar kaut kādu pārjutīgu viedumu dzejnieks jau toreiz it kā nojautis, neizdzīvojis, izjutis to, ko patiesībā nevarēja zināt. Tagad, kad lasām šo dzejoli Andreja Eglīša Rakstu 1.sējumā, liekas, ka vārdi, kas rakstīti vairāk nekā pirms sešdesmit gadiem, visus šos gadus auguši augumā, uzkrājuši spēkus, lai ieskanētos daudz spilgtāk un liktenīgāk. Tagad jau gājiens uz mājām simbolizē vairāku latviešu paaudžu gaitu. Tādu cilvēku gaitu, kuri zina, ko nozīmē būt prom no mājām un ko nozīmē atgriezties.

Andrejs Eglītis ir atgriezies – gan pats, gan viņa mūža darbs. Dzejnieks dzīvo Latvijā, un ir iznācis viņa Rakstu 1.sējums. Tā lielāko daļu veido dzejoļi, kas tapuši no 1934. līdz 1940. gadam.

Tie ir krājumi “Zelta vālodze” un “Varavīksna”, kas iznākuši 1939.gadā, kā arī ārpus krājumiem palikušie dzejoļi. Tikai seši dzejoļi atlasīti no pirmā krājuma “Kristus un mīla” (1934), jo autors šo krājumu uzskata par priekšlaicīgi izdotu mākslinieciski negatavu darbu (Dzidra Vārdaune).

Dzejoļi tātad ir no tā laika, kad “kā cīņas vīrs A.Eglītis vēl nav parādījies” (Jānis Rudzītis).

Bet iejaucās dzīve, un dzejnieks kļuva par cīnītāju vārda vistiešākajā, viskonkrētākajā un vissvētākajā nozīmē. Ar šo posmu iepazīsimies turpmākajos sējumos.

Divu pirmo krājumu labākie dzejoļi veidoti no īpaši “smalkas vielas”. Te ir kaut kas, kas spēj saistīt harmoniskā veselumā lielo un mazo, skaidri saskatāmo un neizdibināmo, tuvo, dzīvo un pārpasaulīgo. Pašus abstraktākos tēlus un pašas augstākās idejas ieskauj zemes un dzīvības elpa. Dzejoļus nepadara smagus lieks patoss vai niecīgus – poētiski nepārvarēta ikdienišķība.

Andrejs Eglītis XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncertā Mežaparkā 6.jūlijā

Andrejs Eglītis savu dzejoļu nosaukumiem nereti izvēlējies lielus jēdzienus, kā Mīlestība, Mūžīgais, Skaidrība, Miers, Slāpes, Visums, Sākotne, Dzīve un līdzīgi. Taču šie jēdzieni nepaliek tāli un auksti – dzejnieks meklē to dzīvas izpausmes šķietami sīkās lietās un norisēs, īsos saskarsmes mirkļos, kad lieluma mērs ir vienīgi paša dzejas varoņa jūtu spēks.

“Pār manu vaigu mūžība/Kā piliens norit lāsains”, raksta Andrejs Eglītis, un saprotam, ka tas ir liels brīdis, kaut arī tiešais teksts rāda to sīku esam. Poētiskās patiesības uzvara ir pilnīga. Vai arī: “Tu no lūpām nopilēji,/Zemes daiļums – dvēseles daļa.”

Daiļums, skaistums Eglīša agrīnajā dzejā ieņem īpašu vietu. Ne skaistums kā pašas dzejas īpašība, bet kā objektīvs lielums pasaules vērojumā un saskarsmē ar pasauli. Skaistums, kas “zemi noskūpstīdams garām iet”, kas liek dzejas varonim “kā briedim pēc dzīvā ūdens brēkt”, kuru dzerot “smagums/Kā zelta zvirgzdi kūp”. Skaistums kā neatminama mīkla un skaistuma meklēšana kā mūžīgs mērķis: “Vai tad tu man neatsauksies,/gaišums dziļš, bet nesatverams”. Dzejas varonis apzinās, ka skaistums ir mūžīgs, ka tas ir bezgalīgs un neiztērējams, ka tāpēc arī slāpēm jābūt mūžīgām: “Par sīku esi dziļumam,/Ko glabā aku aka,/ Tāpēc tev, slāpēs kvēlojot,/ Tik lūpas jāapslaka.”

Recenzējot dzejas antoloģiju “Cerību zeme”, kritiķis Jānis Rudzītis 1946.gadā raksta, ka “ar kantāti “Dievs, Tava zeme deg!” Andrejs Eglītis pirmo reizi savā dzejā pievēršas tautas dziesmu metriskās struktūras un stila elementiem”. Patiesībā viņš to dara jau sava dzejasceļa sākumā. Minēšu tikai vienu spilgtu un nepārprotamu piemēru – dzejolī “Viena diena mūžā” ir vairākas četrrindes, kas atbilst tautasdziesmu metra prasībām, tādas kā šī “Bitīt, mana zeltspārnīte,/Medaināmi kājiņām,/Kā tu zini ziedu ceļu,/Ka es savu nezināju.”

“Kāds reiz jau dziedājis ir manas dziesmas/Un manas slāpes sajutis./Kā viņu sauc?,” raksta pats dzejnieks. Viņš zina vismaz to, ka “tas cilvēks, kāds/Aiz mātes klēpja —/Es viņa bijums,/Ar savu vaigu.”

Otra ļoti spilgta īpatnība, kas sarado Eglīša dzeju ar folkloru, ir tās tēlu pasaule, kas radušies tieši Latvijas dabas dzīlēs.

Īpaši putni.

Putni Andrejam Eglītim it tikpat tuvi un putnu balsis tikpat pazīstamas kā anonīmajam tautasdziesmu sacerētājam. Viņa dzejā tikpat kā nav putna vispār – romantiskās dzejas ilgu, tālumu un ideālu simbola. Bet ir tuva un mīļa dzīvība, kas apsilda un dara tuvu Eglīša dzejas telpu. Ir dzērves, gulbji, bezdelīgas, slokas, niedru lijas, sila baloži, paipalas, dzilnas, dzeguzes, žubes, pūces, ūpji. Un katram putnam ir sava balss. Sloka velk, grieze griež, dzilna klaigā, dzeguze zvana, žube dzied, ūpis vaid, pūce ne tikai kliedz, bet arī “vaimanā un smejas”, gulbji gulgo, kraukļi kraukā.

Ir līksmas balsis: “Zelta vālodze/Priekā skaļi kliedz,/Kad tai rasu Dievs/Plaukstās turot, sniedz”. Vālodzei šajā putnu brālībā ir īpaša vieta. “Zelta vālodze” – tā saucas Eglīša otrais dzejoļu krājums, un vālodzes balss ir ne tikai viena no putnu pārpilnās dabas balsīm, bet arī Dieva piešķirtā prieka simbols.

Ir maigas, aicinošas balsis, piemēram, gulbju gulgošana: “Kad gulstas tā [vasara] dūmaku palagos,/Virs dievnamiem debesis spulgo. /Trīs gulbji, trīs mirdzoši gulbji/Pie mūžības ūdeņiem gulgo”.

Bet putni paši ir tikai pirmais solis dzejas varoņa emocionālā stāvokļa atklāsmē. Nākošais solis ir nevis pastāstīt, bet parādīt, kā skan šīs balsis un kā dzejnieks tās atspoguļo. Andrejs Eglītis to dara meistarīgi, un skaņas nereti kļūst svarīgākas par vārdiem, kurus tās veido. Maigās, plūdenās g un l skaņas, daudzreiz atkārtotas, “gulgo”. Asie k, r un kr atkārtojumi tāpat sāk darboties paši par sevi.

Lasot citus dzejoļus, atskārstam, ka tāds pats glāstošs maigums l skaņas atkārtojumiem piemīt arī tad, kad tie vairs neatdarina gulbja balsi un vispār nekādu balsi vai skaņu, piemēram, tādās rindās kā “vasara samtainiem pirkstiem/Pumpuriem čaumalas loba” vai “vasara līksma sev galvā/Gaišzilu lakatu sien”.

Bet aso k un r skaņu blīvējums arī bez kraukļu klātbūtnes izskan tikpat drūmi un baisi: “Dzi, kapu suņi dobji rej,/Kad tu uz dusas vietu ej./ Tie nebeidz saites žvadzot trīt,/Kad tev pār krūtīm zeme krīt”. Tāpat arī citā dzejolī, kura nobeigums veidots tā, it kā aizžņaugtos elpa: “Veļi paceļ egļu kārti./Klusi veras kapu vārti. — /Eju. – Nevar. – Tumsa”.

Tomēr Andreja Eglīša dzejā nāve vai tās tuvums ne vienmēr ir melni baiss un tās balss griezīgi skarba. Tā dažkārt tēlota gaiša un bezsāpīga – tāda pati kā folklorā. To mēdz saukt par “pieradināto nāvi”. Tādai pretī aiziet vectēvs, kad “Puķainu nēzdogu/Dievs tam pār ceļu klāj”. Vai arājs, kad “Beidzot to Dievs ņem pie rokas,/Mūžības mājokļos vezdams, —/Iet viņš un domā par zemi./Zemi pie pastalām nesdams.”

Arī sāpes Eglīša dzejā nereti pamirdz tikpat gaišas kā šī gaišā aiziešana. Vēl vairāk – reizēm tieši gaisma ir tā, pēc kā dzejas varonis sāpes atpazīst un atceras: “Par ko tā sāpe – neatceros./Liels gaišums vaigam pārslīdēja,/Tad nodzisa un projām skrēja,/Nu tā kā aklais gaismā veros.”

Andreja Eglīša dzejā arī starp gaismu un tumsu nav nepārejamas robežas. Krājumā “Varavīksne” – daudzus gadus pirms Imanta Ziedoņa, “tumsas kulta” (pozitīvā nozīmē) rašanās – publicētas “Oktāvas tumsai”, ko noslēdz rindas: “.. neteic: tumsība tā tikai baisma,/Kas saules kapenēs tik pīšļus sedz. — / Tā gaisma citāda. Kas redzīgs, redz.”

Pirmajā sējumā ievietots arī Eglīša jaunības gadu romāns “Klusā cīņa” (1936). Gan apjoma (40 lpp.) gan stilistisko īpatnību dēļ to varētu dēvēt par balādi prozā. (Kā ievadā raksta Dzidra Vārdaune, autors arī īsti nekad neesot domājis darboties šai jomā.) Te jūtama dzejnieka pieeja, dzejnieka dzīves skatījums, spilgtā tēlainība, blīvā emocionalitāte.

Lieliski šajā izdevumā sevi parādījusi Dzidra Vārdaune – Rakstu sakārtotāja, priekšvārda un komentāru autore. Īsti gan par priekšvārdu vien nevar saukt pamatīgo, detalizēto apcerējumu par Andreja Eglīša dzīvi un daiļradi, bet autore to tā sauc. Komentāros atrodamas ne tikai ziņas par pirmpublicējumiem, par izmaiņām tekstā, ja tādas ir, bet arī par visām recenzijām.

Dr.philol. Ruta Veidemane  — “Latvijas Vēstnesim”