Kad jutām piederību savai tautai un kultūrai

6.jūlijā Mežaparkā noslēdzās XXIII Vispārējie latviešu Dziesmu svētki

Ar vērtējumu un skatienu nākotnē

Aizvadot XXIII vispārējos latviešu Dziesmu svētkus, 8. jūlija preses konferencē tika pārrunāts, kas tajos bijis labs, kas ne tik labs un kas saglabājams nākotnei.

Sarunā piedalījās Dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēdētāja, Latvijas kultūras ministre Inguna Rībena, Dziesmu svētku darba grupas vadītājs un virsdiriģents Romāns Vanags un Rīgas domes Kultūras pārvaldes priekšniece Diāna Čivle.

Inguna Rībena: — Gan sabiedrībā, gan no saviem kolēģiem esmu dzirdējusi ļoti dažādas atsauksmes. Tiek izteikti atšķirīgi vērtējumi. Viedokļi vēl nav apkopoti, tāpēc kādu kopīgu svētku novērtējumu es šobrīd nevaru izteikt. Man pašai svētki patika. Bija spoži uzdzirkstījumi, kā garīgās mūzikas koncerts, vokāli simfoniskās mūzikas koncerts un noslēguma koncerts. Mūsu svētku norisēs bija klāt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas UNESCO izpildpadomes prezidente Aziza Benani. Gājiena laikā mēs stāvējām blakus. Benani kundze to vēroja ļoti rezervēti, un man šķita, ka tas viņai ne visai patīk. Bet pēc tam mūsu viešņa teica negaidīti labus vārdus, arī sarunā ar Valsts prezidenti. Un man viņa lūdza aprakstīt metodoloģiju, kā mēs to panākam, kā mēs tādus svētkus esam varējuši izveidot. Benani kundze paskaidroja, ka šī metodoloģija, ko mums varbūt vajadzētu izteikt kādā plašākā rakstā, UNESCO Ģenerālajā asamblejā tiktu rādīta kā absolūta kultūras fenomena paraugs, kāda nav nekur citur pasaulē. Un vēl viņa uzsvēra, ka mūsu tautai ir liela nākotne tai īpašajā spēkā, kas mums pieder.

Aziza Benani ir UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma žūrijas komisijas locekle un piedalīsies to vairāk nekā 60 valstu pieteikumu izskatīšanā, starp kurām ir arī Baltijas valstu kopīgais pieteikums par to Dziesmu svētku iekļaušanu UNESCO veidotajā Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras šedevru sarakstā.

Romāns Vanags: — Darba grupa strādāja ar vislielāko atbildības sajūtu. Svētku galvenās lietas noturējām tai uzstādījumā, kādu sākotnēji bijām izvirzījuši. Kaut gan bija dažādi šķēršļi, kā domstarpības par repertuāru, neskaidrības par budžetu un tamlīdzīgi, mēs nesākām mētāties un no kaut kā būtiska atteikties. Tas, cik spēcīgi un spilgti katrs pasākums izdevās, ir cits jautājums. Bet nevar noliegt, ka svētki ir gājuši plašumā, aptvēruši lielāku cilvēku skaitu. Droši vien ir bijušas arī dažādas kļūdas un nebūšanas, tas viss ir jāanalizē un jāpārrunā. Bet mums katrā ziņā jānovērtē visu dalībnieku milzīgais darbs. Viņi paveica titānisku darbu, samērā īsā laikā sagatavodami grūtu repertuāru. Tas ir jāatzīst.

Katri svētki ir atšķirīgi. Šie bija Dziesmu svētki, un tos nevajadzētu salīdzināt ar Rīgas astoņsimtgades svētkiem. Katriem no tiem ir savi mērogi un savi mērķi. Bet salīdzinājumā ar 1998. gada Dziesmu svētkiem daudz kas ir mainījies. Un ne jau uz slikto pusi. Svētki ir kļuvuši atraktīvāki, interesantāki. Un gājuši plašumā, aptverot lielāku skatītāju loku.

Ļoti atzinīgus vārdus par visu diriģentu un kolektīvu vadītāju paveikto darbu tik liela dalībnieku skaita sagatavošanā svētkiem teica Diāna Čivle. Starp daudzajiem pasākumiem un sarīkojumiem, kas veidoja svētkus, viņa īpaši izcēla tautas lietišķās un tēlotājas mākslas izstādi un latviešu kāzu uzvedumu Ķīpsalas izstāžu centrā, pūtēju orķestru un koklētāju ansambļu dienas, tāpat arī mazākumtautību festivālu “Latvijas vainags”. Jauna tendence, kas noteikti būtu saglabājama, iezīmējusies ar jauniešu koru koncertu. Ne viss varbūt ir izdevies, un diskusijām jānotiek. Tām vajadzētu risināties labdabīgā un auglīgā gaisotnē, lai sekmētu Dziesmu svētku tradīciju attīstību un nākamie svētki būtu vēl labāki. Jau tūlīt būtu jāsāk domāt par svētku norises vietām, jo pēc ekspertu atzinuma Mežaparka Lielās estrādes tehniskais stāvoklis ir tāds, ka nepieciešami pamatīgi rekonstrukcijas darbi.

Kāds būs šo svētku devums nākotnei?

Tikai vislabvēlīgākās atsauksmes tikušas izteiktas par tādas tradīcijas atjaunošanu kā garīgās mūzikas koncerta rīkošana svētku atklāšanas dienā. Atzinīgi novērtēta iespēja Dziesmu svētku laikā skatīt vienkopus visu tautas lietišķās un tēlotājas mākslas bagātību. Tāpat pienācīga goda parādīšana kokļu mūzikai, pūtēju orķestriem un Latvijas mazākumtautību kultūrai. Kā vienprātīgi atzinuši gan kritiķi, gan skatītāji un paši dalībnieki, desmitniekā trāpīts ar jauniešu koru koncertu.

Romāns Vanags ir ļoti priecīgs par komponistu daudzajiem jaundarbiem koriem un orķestriem. Kas no tik daudzkārt par grūtu nosauktā koru repertuāra paliks nākotnei? — “Tas uzreiz nav pasakāms. Viscerīgāk es skatos uz tautasdziesmu apdarēm. Piemēram, Raimonda Paula “Sasala jūrīna” savā repertuārā droši var ņemt gan lieli, gan pavisam mazi kori. Tā ir demokrātiska, bet ne banāla mūzika. Ļoti īpatnējā manierē Aivars Broks veidojis latgaliešu tautasdziesmas “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa” apdari. Sākumā daudzi izturējās pret to skeptiski, tomēr kori dziesmu ir pieņēmuši un tā aizskar kādas dziļākas stīgas. Jauniem darbiem ir jārodas, un jaunie darbi ir jāpieņem, citādi nekāda attīstība nav iespējama. Arī “Gaismas pils” savā laikā bija jauns darbs.”

Ikviens, kas piedalījies vai bijis klāt kaut vai vienā koncertā, izstādē vai kaut tikai gājienā, būs sajutis Dziesmu svētkos dziļi iekodēto gara spēku un prieka enerģiju. Lai ceļa zvaigzne uz nākamajiem svētkiem Raiņa mudinājums: “Svētku tērpu liekat nost./ Tikai svētku spēkajostu/ Neaizmirstat darbā jozt.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redakore

Ar teiksmu par latvieti

Dziesmu svētku gājiena laikā 6.jūlijā: kultūras ministre Inguna Rībena, Ministru prezidents Einars Repše, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre; Dziesmu svētku darba grupas vadītājs un virsdiriģents Romāns Vanags, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freibergs Foto: A.F.I..

4. jūlijā Mežaparkā pirmo reizi Dziesmusvētku vēsturē notika atsevišķs sievu un vīru koru koncerts.

Gribas pārfrazēt zināmās Plūdoņa rindas: Iesākumā bija vīru kori, un vīru kori bija iesākums. / No vīru koriem un caur vīru / Koriem viss ir tapis mums!

Jo tajā leģendārajā 1864. gadā Dikļos kopā sanāca seši vīru kori ar 120 dziedātājiem. Savukārt pirmajos vispārējos Dziesmusvētkos 1873. gadā vīru koru pārsvars pār jauktajiem ir ievērojams; daudzās vietās, kur izveidoti uzreiz gan vīru, gan jauktie kori, vieni un tie paši vīri dzied abos, bez tam altos nereti ir arī dziedātāji zēni. Ar īpaši lieliem burtiem ir rakstāms, ka šajos svētkos Lielvārdes vīru kora pirmo basu grupā dzied Miķelis Krogzemis, tas pats Auseklis, kurš devis mums “Gaismas pili”.

Sieviešu kori svētkos gan vēl krietni ilgi jāgaida – līdz pat 1948. gadam. No šā laika to skaits ļoti strauji audzis, turpretī vīru koru gan varētu būt vairāk. Laiks pierādījis, ka šāds atsevišķs koncerts ir nepieciešams – dziesmu bagātību nevar parādīt tikai kopkoncertos ar jauktajiem koriem.

Un nu estrādes saimnieki ir 952 vīri un 2260 sievas, pēdējās dziesmās pievienojas 1470 bērni. Palīdz 90 koklētājas, Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestris, Jūras spēku orķestris un Nacionālo bruņoto spēku Zemessardzes orķestris un Uģa Brikmaņa režija. Dziesmas sakārtotas ciklos kā cilvēka mūža izdziedājums – dzimšana, daba, mīlestība, kāzas, karš, nāve, atdzimšana, izveidojot Teiksmu par latvieti. Ciklus ievada Ulda Bērziņa dzeja un Uģa Prauliņa mūzika Rūtas, Valda un Zigfrīda Muktupāvelu sniegumā, ekrānā redzami ilustrējoši skati. Koncertā vairāki pirmatskaņojumi – A.Maskata “Mēs nākam” (M.Zālītes dzeja), M.Brauna “Mēs esam sacerēti” (J.Petera dzeja), P.Plakida “Es bij’ meita” (tautasdziesmas vārdi), J.Vaivoda “Divējādi saule tek” (tautasdziesmas vārdi). Jācer, ka tās skanēs arī turpmākajos svētkos.

Skan mūžīgās vīru koru vērtības – Vāgneru Ernesta “Kā Daugava vaida”, E.Dārziņa “Nāc man līdz” un “Mūžam zili”, A.Kalniņa “Šurp, brāļi!”, J.Vītola “Mežezers” un sieviešu kora iemīļotās E.Dārziņa “Nāru dziesma”, Selgas Mences “Kur tu biji, bāleliņi”, J.Ozoliņa “Ieviņa”. Pirmo reizi svētkos Latvijā skan ļoti melodiskā smeldzīgā B.Skultes “Aijā”. Pietrūka šajā Teiksmā draiskas savstarpējas apdziedāšanās sievu – vīru starpā (tikai Melngaiļa “Pūt, vējiņi”). Klausoties bija arī jādomā, vai dziesmas ikreiz iekļāvās iecerētajās cikla daļās.

Koncerta īpašs ieguvums – jaunie virsdiriģenti Aira Birziņa un Ivars Cinkuss – viņi par tādiem kļuva tieši šajā 4. jūlijā.

Skaistā un iespaidīgā gaismu spēle uz estrādes un īpaši Latvijas kontūrā sacentās ar mākoņu spēli vakara debesīs un jauno mēnesi aiz tumšajām priedēm. Goda virsdiriģentes Terēzes Brokas vadītajā “Noriet saule vakarā” koristiem pievienojās Mežaparka putnu balsis. Lietus pamirdzēja, sākoties dziesmai “Es karā aiziedams”, bet netraucēja jaunos solistus Ievu Ezerieti un Jāni Kurševu; mākoņus aizpūta Vēju mātes dziesma kokļu pavadījumā, bet sekojošā Norviļa “Vakarjunda” kopā ar pūtēju orķestri skanēja jau bez traucējumiem.

Dziedātājiem un klausītājiem bija stingri jāiekļaujas laikā, tāpēc žēl par dziesmām, kuras gribējās, bet nevarēja atkārtot. Tikai pēdējā – I.Kalniņa “Varoni gaidiet” – skanēja vēlreiz.

Jācer, ka turpmākajos svētkos sievu – vīru koncerts kļūs par tradīciju.

Velga Kince  — “Latvijas Vēstnesim”