“Pastāv iespēja veidot profesionālu armiju” —

aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Foto: A.F.I.

Intervija Latvijas Radio 8. jūlijā plkst. 7.15. Vada žurnāliste Ingvilda Strautmane

— Šodien valdība skatīs Aizsardzības ministrijas iesniegto informatīvo ziņojumu par militārā dienesta profesionalizēšanu un atteikšanos no obligātā militārā dienesta. Kad un kā tas varētu notikt, cik ātri, un ko tas mainīs — to šorīt vaicāsim aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim. Lielākā daļa iedzīvotāju uzskata, ka Latvijā būtu vajadzīga profesionālā armija, to rāda arī socioloģiskās aptaujas. Sakiet, kāpēc radās doma par to, ka Latvijai būtu vajadzīga profesionāla armija?

Ģirts Valdis Kristovskis: — Tas, ka pastāv šāda iespēja veidot profesionālu militāro dienestu, nav nekāds noslēpums. Atsevišķas valstis šādu praksi un izvēli jau ir izdarījušas, vienas agrāk, citas vēlāk. Katrs gadījums ir bijis atsevišķs, taču cilvēku apziņā tas jau ir pilnīgi stabils un apzināts jēdziens. Varbūt tie argumenti ne vienmēr tiek pietiekami dziļi izvērtēti, varbūt pārsvarā izšķiroša nozīme ir tam argumentam, ka nav piespiedu rakstura un jauniešiem nav jāizvairās, nav jāmeklē kaut kādas iespējas apiet komisijas, sevi uzdot par slimāku, nekā viņi ir patiesībā, un tamlīdzīgi. Un līdz ar to es domāju, ka šie argumenti faktiski ir vērā ņemami un bieži vien arī noteicošie.

Latvijai pēc neatkarības atgūšanas cita ceļa nebija kā obligātais dienests, veidojot savus bruņotos spēkus, pārņemot dažādus valsts aizsardzības un drošības uzdevumus. Nu ir pienācis laiks nopietni izšķirties, kā rīkoties tālāk. Man pašam kā aizsardzības ministram ir diezgan grūti realizēt obligāto dienestu tāpēc, ka tiek iesaukta neliela daļa no iesaukuma vecumā esošo cilvēku skaita, un tas ir pašreiz vēl pie diviem tūkstošiem, ja pieskaitām arī cietumu apsardzi klāt, bet, kā zināms, šogad arī cietumu apsardze būs profesionalizēta, līdz ar to iesaukto skaits samazināsies pat varbūt līdz pusotram tūkstotim cilvēku gadā. Un līdz ar to man kā ministram jārealizē, godīgi sakot, negodīgs likums, kurš ir attiecināms it kā pret visiem, bet tiek realizēts tikai pret daļu, un tas ir diezgan smagi man kā aizsardzības ministram, es gribētu teikt — arī kā bruņoto spēku komandierim.

— Vai tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad mums būs profesionāla armija, šī armijas komplektēšana būs vienkāršāka?

Ģ.V.Kristovskis: — Nevar apgalvot, ka tas būs vienkāršāk. Lai nokomplektētu profesionālu armiju, būs jāveic vesela virkne dažādu jaunu pasākumu, kuri Latvijā varbūt vēl nav izvērsti, bet tas nozīmē, ka būs jāmaksā profesionāļiem vidēji par 15 — 20 procentiem lielāka alga nekā darba tirgū, būs jābūt sociālajām programmām, arī jāpastiprina un jāizvērš iespējas piesaistīt cilvēkus, kuri ir gatavi mācīties, izglītoties, iegūt profesiju, bet kuriem varbūt kaut kādu apsvērumu dēļ ir pietrūcis līdzekļu, kādu iespēju. Parasti tajās valstīs, kur profesionālā armija ir, ir šīs sociāli izglītojošās programmas, ar kurām bruņotajos spēkos dienējošiem cilvēkiem palīdz iegūt izglītību. Un, protams, arī ģimenes programma ir ļoti būtiska, jo dienests ir saistīts ar pārcelšanu dažādās vietās valstī, varbūt arī ārpus valsts, tas nozīmē, ka jādomā arī par to, kā šiem cilvēkiem veidojas ģimene, kādi ir dzīves apstākļi. Un tas kopumā veido šo saucamo profesionālā dienesta atraktivitāti, jo neapšaubāmi profesionālais militārais dienests ir saistīts arī ar risku, tas saistīts ar to, ka jebkurā diennakts laikā var pienākt rīkojums no valdības, ka jādodas turp, kur ir paaugstināts risks, tur, kur notiek karadarbība, tātad tas nozīmē to, ka profesionāļiem ir jābūt ne tikai profesionāļiem, bet arī pēc savas pārliecības, būtības jābūt gataviem saskarties ar lielām grūtībām.

— Vai finansiāli tas būs dārgs projekts — profesionālā armija salīdzinājumā ar obligāto militāro dienestu?

Ģ.V.Kristovskis: — Gan jā, gan nē. Būs atsevišķas izdevumu grupas, kurās samazināsies izdevumi, tos varēs veltīt citiem pasākumiem. No vienas puses, pašreiz obligātajā dienestā viens karavīrs tiek ēdināts, apģērbts, ar viņu nodarbojas pietiekami daudz instruktoru un virsnieku, un jāuztur ir telpas, kurās karavīri uzturas, infrastruktūra. No otras puses, — profesionāļiem varbūt samazināsies šo audzinātāju skaits, ja tā varētu teikt. Taču atalgojums pieaugs, un šīs programmas varbūt neaiziet tieši militārās spējās, bet gan tam, lai nodrošinātu interesi par militāro dienestu vispār.

— Jā, šobrīd laikam neviens tā īpaši nepriecājas, tuvojoties 18 gadu vecumam, par iešanu armijā. Vai jūs paredzat, ka kaut kas mainīsies tīri psiholoģiski, ka būs izslēgta “dedovščina” un puiši nedomās, kā izvairīties no dienesta, bet būs gandrīz tā kā Skroderdienās, kur vecāki pie šūpulīša lēma, ka bērns būs ģenerālis, ka dienests kļūs jau par prestiža lietu. Tad kurā vietā tas sāksies — skolā, ģimenē? Ilgs periods tomēr būs vajadzīgs, lai mainītos šī attieksme.

Ģ.V.Kristovskis: — Tāda problēma arī noteikti būs, jo, domāju, ka bruņotie spēki varbūt būs atsvešinātāki no tautas. Tas ir viens no argumentiem, kāpēc, piemēram, tādas valstis kā Vācija, Dānija, Zviedrija negrib atteikties, jo uzskata, ka tieši obligātais militārais dienests veido ciešāku saiti starp cilvēkiem un valsti, izejot caur šo militāro dienestu, veidojas atbildība valsts priekšā, veidojas nācija. Vācieši tieši tā arī saka, ka militāra persona — tas ir tas pats mūsu līdzcilvēks, tikai uniformā, un tā viņš mācās būt atbildīgs par valsti. Un es domāju, ka gan Saeimas deputāti, gan sabiedrība, lemjot par šiem jautājumiem, noteikti šo faktoru nedrīkstētu aizmirst. Taču, no otras puses, ja ir profesionāls dienests, tātad profesionāla attieksme pret dienestu, tad kvalitāte var būt augstāka un mazāk problēmu, kuras ir tāda tipa sistēmā, kurā mainās cilvēki, jo obligātajā dienestā visu laiku mainās cilvēki, nāk jauni, tie, kas ir sagatavoti, aiziet. Un jaunie ienāk atkal varbūt ar tām pašām sadzīves problēmām, paražām, kas jauniešu starpā pastāv uz ielas, skolās un varbūt pat ģimenēs, un viņi mēģina šajā plašākajā kolektīvā atražot šīs lietas, piemēram, “dedovščinu”. Es domāju, ka Latvijā mums pat ir izdevies jūtami šīs lietas samazināt, es gribētu teikt, tiešām līdz maksimāli minimālajām izpausmēm, bet tādas problēmas no jauna var rasties tāpēc, ka visu laiku ir šis nepārtrauktais nomaiņas process un trūkst profesionālās attieksmes, profesionālās atbildības, kāda ir tad, ja dienests ir profesionāls.

— Uz cik gadiem būs šis profesionālais dienests?

Ģ.V.Kristovskis: — Šodien man grūti pateikt, ir dažādas pieejas, bet tradicionāli valstīs, kuras jau ir atteikušās no obligātā dienesta, tas ir aptuveni 5 — 10 gadu garumā, atkarībā no tā, cik daudz ir jāiegulda laika, izglītības un resursu speciālistu sagatavošanai kādā konkrētā militārajā specialitātē un profesijā. Tas bieži vien nosaka šo laiku, un, protams, jārēķinās arī ar to, ka cilvēkiem ir tādas labākās fiziskās kondīcijas, labākais laiks, parasti tie ir tiešām 5–10 gadi.

— Ja būs profesionālais dienests, vai pilnībā tiks likvidēts alternatīvais dienests, kas acīmredzot šobrīd ļoti palīdz sociālajā sfērā?

Ģ.V.Kristovskis: — Teikt, ka alternatīvais dienests ļoti palīdz — tas būtu ļoti optimistiski, faktiski diemžēl tikai daži cilvēki ir šajā alternatīvajā dienestā iesaistījušies, un tas arī parāda to situāciju, kuru es pats prognozēju. Mēs Aizsardzības ministrijā radījām šo likumu uz sabiedrības viedokļa pamata, un es toreiz teicu: mums jāuzraksta tas likums, un tad redzēsim, kā tas strādā, jo mēs, aizsardzības sektors, jau faktiski ar to nenodarbojamies. Būtu jau labi, ja tiešām jaunieši, kuriem varbūt pat īsti vēl nav ko darīt, caur šo alternatīvo dienestu pamēģinātu tādu dzīves iespēju – izjust, kas ir smags darbs slimnīcā sanitāra amatā vai kādās citās vietās, ir noteikta vesela virkne profesiju, uzņēmumi apstiprināti, kuros varētu iziet šo dienestu, bet to pagaidām nav daudz. Līdz ar to runāt par īsti alternatīvu un disciplinētu pieeju, kā valsts to prasītu un varētu nodrošināt, mēs faktiski nevaram.

— Jā, laikam jau tas nav vienas dienas projekts, un tagad tiek runāts par trim vai deviņiem gadiem, kad Latvijā varētu būt profesionāla armija. Pavisam īsi — kāda ir šī atšķirība starp vienu un otru variantu?

Ģ.V.Kristovskis: — Atšķirība ir tāda, ka, ja mēs izšķiramies par ātrāko modeli, tas, protams, prasīs diezgan lielu sasprindzinājumu atkal aizsardzības sektora ikdienas darbā, gan likvidējot tos mehānismus vai uzturot vēl spēkā, kas ir saistīti ar obligāto dienestu, gan izveidojot šo jauno rekrutēšanas sistēmu un pārliekot līdzekļus, un galvenais — atrodot šos cilvēkus. Jo atrast dažu gadu laikā profesionālam militārajam dienestam kādus 3000 cilvēkus nebūt nav viegli. Un ir jāveido daudzas programmas, piemēram, ar dzīvokļu sistēmu, pieņemsim, ja Ādažos mums būs profesionāļu aptuveni 2000, tad viņiem visiem un viņu ģimenēm kaut kur ir jādzīvo. Varbūt mēs pirmo reizi tagad valdībā virzīsim dokumentu par dzīvojamās mājas iegādi un būvniecības pabeigšanu, lai varētu sākt šo procesu, tā ka vesela virkne jautājumu nāk līdzi. Bet, jo mēs ilgāk to darīsim, jo līdz ar to varbūt līdzekļi tiks daudz nelietderīgāk iztērēti cilvēku sagatavošanā, funkciju uzturēšanā, kuri beigu beigās jaunajam valsts konceptam patiesībā īsti nederēs, un mūsu vienību kaujas spējas vai profesionālās vienības tiks sagatavotas lēnākā laikā. Bet tie jau ir varbūt efektivitātes jautājumi, tas valdībai jālemj.

— Tātad valdība lems, un ir skaidrs, ka šopavasar un vēl dažus citus pavasarus puišus iesauks obligātajā militārajā dienestā. Bet nobeigumā man jautājums, par kuru runājām pagājušajā nedēļā — par ASV pārtraukto militāro palīdzību Latvijai, vai tā turpināsies?

Ģ.V.Kristovskis: — Tā turpināsies. Tā turpinās, protams, mēs meklēsim un meklējam citas programmas, caur kurām varbūt atgūt to, ko mēs zaudējam ASV nostājas rezultātā. Dzīve ir tāda, kāda tā ir, ASV maksā līdzekļus. Ja mēs īsti ar savu politisko nostāju nerespektējam ASV pozīciju un neesam atbalstoši visos jautājumos, ASV var lemt. Protams, mēs būtu priecīgi, ja šos līdzekļus nezaudētu, bet es nedomāju, ka tas ir arī kaut kas katastrofisks.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā