“Būdams prezidents, tu domā no tautas pozīcijām” —

Valsts prezidents (07.07.1993–08.07.1999) Guntis Ulmanis

Foto: A.F.I

Intervija Latvijas Radio 8.jūlija raidījumā “Kāpnes” plkst.12.35. Vada žurnālists Ivars Svilāns

— Šodien pirms pusstundas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga nodeva svinīgo solījumu, un tāpēc pirmais jautājums, — vai jūs atceraties savu pirmo zvēresta nodošanas ceremoniju?

Guntis Ulmanis: — Jā, trauksmaina bijusi šī nedēļa, cienījamie radioklausītāji, gan Dziesmu svētki, gan desmit gadu jubileja parlamentam, un desmit gadi pagājuši, kopš mūsu valstī ir prezidenta institūcija. Šodien es ar lepnumu klausījos gan zvēresta procesu, gan arī pats domās izgāju vēlreiz tam cauri, un jāsaka, ka tas ir saviļņojošs brīdis tam, kas šo zvērestu dod, un tā ir tāda liela misijas apziņa, kas paliek uz visu mūžu. Katrā ziņā es apsveicu šodien prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un domās biju kopā ar viņu.

— Es esmu dzirdējis, ka tajā brīdī, kad jūs pirmo reizi nodevāt zvērestu, arī no ceremonijas viedokļa ļoti daudz kas nav bijis skaidrs, pat ir bijušas dažādas domstarpības arī par to, kam tad īsti vajadzētu būt un kam nevajadzētu. Piemēram, ja pareizi interpretē tā laika notikumus, tad jūs esot vēlējies likt roku uz Bībeles, tomēr ir bijusi diskusija, ka tam tā nevajadzētu būt.

G.Ulmanis: — Jā, mēs sākām pilnīgi no nulles, bija tikai senču mantojums, kā tas noticis pirms daudziem gadiem. Šais desmit gados ir daudz kas veidojies un pilnveidojies, un, protams, pirmajā zvēresta procedūrā galvenokārt bija šīs tavas iekšējās pasaules emocijas, bet ārējā atribūtika un ceremoniālās tradīcijas nebija izveidotas. Desmit gados šis tas ir pilnveidojies, un man ir prieks par to. Es domāju, ka parlaments un arī institūcijas, kas ir saistītas ar visiem šiem procesiem, — protokola nodaļas — turpinās darboties, un tās tradīcijas, ko es savā laikā esmu iedibinājis, ar laiku kļūs gan tautai, gan pašiem deputātiem, gan klausītājiem dziļākas, interesantākas un saistošākas. Protams, pati būtība jau no tā nemainīsies.

— Desmit gadi ir pagājuši, un šī institūcija veidojās ne gluži no nulles, bet diezgan, diezgan jaunā vidē. Vai tagad, kādu brīdi pēc amata pilnvaru beigām, jūs redzat lietas, kuras būtu jāmaina šajā institūcijā?

G.Ulmanis: — Nu, jāmainās jau ir vienmēr, mainās arī mūsu situācija pasaulē, maināmies mēs paši, un nāk jaunās paaudzes, kuras varbūt ne tikai grib dzīvot atbilstoši vecās Satversmes garam, bet kuras grib ienest arī savu raksturu, savu pārliecību. Es tomēr esmu cilvēks ar samērā konservatīviem uzskatiem un domāju, ka Satversme, ko mūsu priekšteči 1922.gadā pēc trīs četrus gadus ilgām debatēm un diskusijām pieņēma, ir ļoti argumentēts un spēcīgs dokuments un tikai pēc ļoti lielas pārliecības vai domāšanas, vai rēķināšanas tur vajadzētu ko mainīt, jo pamatā mūsu valsts demokrātiskā iekārta darbojas labi un sekmīgi. Un es nedomāju, ka vajadzētu ko mainīt tikai modes pēc, bet, ja mainīt ko, kaut vai par šo pašu tautas vēlēto prezidentu vai par Ministru prezidenta tiesībām, parlamentāriešu uzdevumiem, tad tas ir jādara ļoti rūpīgi un ļoti pārdomāti.

— Tagad jau kā privātpersona jūs varat brīvāk izteikties — kāds ir jūsu viedoklis par tautas vēlētu prezidentu?

G.Ulmanis: — Jā, šais desmit gados man domas, protams, ir dažādi transformējušās, jo dzīvē jau ir tā, tikko tev ir kāds lielāks notikums vai pārbaudījums, tā tu bieži vien arī tās iespējas mēģini pamatot ar to institūciju ierobežotību, kas veic visas šīs funkcijas. Bet laiks un gadi ir parādījuši, ka diez vai šobrīd mūsu valstī prasās pēc trīs varas galveno pīlāru — parlamenta, valdības un prezidenta — attiecību maiņas. Jo tikai mehāniski pārnest no parlamenta uz tautas vēlētu prezidentu, nemainot funkcijas, nemainot pienākumus, nemainot atbildības pakāpi, tas nozīmētu tikai ieviest tādu nelielu haosu visā šajā jau diezgan stabilajā sistēmā.

Kaimiņvalstīs ir šīs dalītās sistēmas, Lietuvā ir tautas vēlēts prezidents, Igaunijā ir kaut kas starp mūsu un Lietuvas sistēmu. Taču Lietuvā tautas vēlētam prezidentam pēc tam ir ļoti grūti funkcionēt tādā ziņā, ka, ja tu tautai kaut ko soli, tev tas ir jāizpilda, tev personiski un nekam citam, ko tu esi solījis, bet institūcija neparedz…

— ... un parlaments vienmēr var domstarpību gadījumā prezidentam “iezāģēt”...

Guntis Ulmanis: — ... un parlamentam ir šī absolūtā tiesība valstī noteikt zināmu kārtību un likumdošanu un viss pārējais, tāpēc es sarunās ar saviem kolēģiem un politologiem saku: ja mēs iedibinām tautas vēlētu prezidentu, tad prezidentam ir jādod pilnīgi citas tiesības. Bet, dodot prezidentam citas tiesības, kādam tās tiesības ir jānoņem, un tad sākas bezgalīga maiņas procesu ķēde. Nē, lai paliek, kā ir bijis, vēl jo vairāk — kā desmit gadu pieredze rāda, pie labas gribas prezidents var arī daudz ko veikt no tām tiesībām, ko viņam deleģējuši tautas ievēlēti deputāti. Jā, kādreiz tā pasmīn — nu kas ir simt cilvēku ievēlēts prezidents, bet šie simt cilvēki ir ievēlēti no tiem miljoniem cilvēku, kas Latvijā gājuši pie urnām. Tā ka varam diskusiju turpināt par šo jautājumu un, nedod Dievs, nonākt līdz kādai krīzes situācijai, kad kaut kas būtu jāmaina, bet šobrīd Latvija ar savu darbību ir apliecinājusi, ka nav slikti arī pašreiz.

— Prezidenta piederība konkrētai partijai — vai tas ir viņa spēks vai vājums, vai tā ir aizmugure, vai kādi pienākumi un partijas solījumi?

G.Ulmanis: — Piederība pie partijas. Čakste, pirmais mūsu prezidents, pēc tam, kad viņš kļuva par prezidentu, pēc kāda laika izstājās no Zemnieku savienības. Kārlis Ulmanis izdarīja kaut ko vēl stingrāku. Es aizgāju no Zemnieku savienības bez naida, bez konflikta, jo arī man ir šī pārliecība analoģiski daudziem citiem pasaules prezidentiem: būdams prezidents, tu domā, tu mācies domāt, tu pārliecini no pozīcijām, kas ir raksturīgas visai tautai, visai valstij, visai sabiedrībai. Un pēc tam atgriezties kaut kādas noteiktas partijas šūnās un sākt atkal šo partijas bieži vien divdomīgo diskusiju un darbības procesu, kur viena partija cīnās pret otru partiju, — tas vairs nav iespējams. Tieši tāpēc tāda bija arī mana pārliecība un mana apziņa, un es līdz tam gāju ilgāku laiku. Šobrīd es neesmu un laikam arī nebūšu nevienā partijā. Taču mans viedoklis vienmēr būs pamatots no tā, kas notiek valstī kopumā un kas ir sabiedrības interesēs.

— Bet 2001.gadā, ja nekļūdos, bija viedoklis, ka jūs – toreiz —varētu kopā ar Einaru Repši formēt šo jauno politisko veidojumu, bet tālāk nekas nenotika.

G.Ulmanis: — Jā, mēs šīs lietas daudzkārt pārrunājām un turpinām pārrunāt arī šodien, daudzos jautājumos es atbalstu pašreizējo “Jauno laiku” vadītāju, esmu ar viņu arī daudz diskutējis par dažādiem ideoloģijas un partijas uzbūves principiem. Taču man ir grūti iesaistīties kādā konkrētā partijas darbībā vai uzsākt kaut kādu populistisku procesu, lai tiktu ievēlēts kādā no vadošiem amatiem, es domāju, ka tas vairs prezidentam nebūtu nepieciešams, man ir pietiekami daudz iespēju un ruporu, un, ja vajadzēs, es varēšu savu vārdu, savu atbalstu vai savu nostāju vienmēr pateikt noteiktā brīdī.

— Ir arī Gunta Ulmaņa fonds. Ar ko tas nodarbojas, un kādā veidā tas saistīts ar jums?

G.Ulmanis: — Pamatā tie ir jautājumi par izglītību, par dažādu diskusiju veidošanu, neliels labdarības process, bet šinī fondā darbojas valde, kurā galvenokārt ir jauni cilvēki, un es viņiem esmu devis pilnīgu rīcības brīvību. Tā ir zināmā mērā tradīcija, kas arī Latvijā ar gadiem būtu jāievieš, Amerikā vai citās valstīs tas nav nekāds jaunums, bet Latvijā tas ir jaunums. Un nevarētu teikt, ka šī fonda darbībai būtu viegls ceļš, tas iet tādu meklētāja ceļu šobrīd.

— Bet tā nav politiska darbība, tā ir tīri sociāla darbība.

G.Ulmanis: — Tā nav politiska darbība.

— Vēl jums ir citas aktivitātes, konkrēti – ar hokeja haļļu celtniecību jūsu vārds ir izskanējis.

G.Ulmanis: — Tas ir zināmā mērā tāds iekšējās balss aicinājums, kas nesaistās ne ar kādiem politikas vai konjunktūras aprēķiniem, kas nesaistās ar materiāliem aprēķiniem, bet kas ir tautas emociju balss, kas jārealizē kādam indivīdam. Man tā likās, ka es kā cilvēks, kurš ir ar tautu pēdējos desmit gados bijis ciešā kontaktā un daudzas dažādas problēmas un jautājumus risinājis, tad, kad tas jautājums nonāca mazlietiņ divdomīgā situācijā, nevis strupceļā, kā viens otrs to tulko, man likās, ka tas varētu būt ļoti interesanti un zināms izaicinājums. Un 2006.gada pasaules hokeja čempionāts notiks un notiks labā līmenī. Vakar bija Šveices delegācija, kurā bija Starptautiskās hokeja federācijas pārstāvji, un tad, kad mēs viņus aizvedām uz Dziesmu svētkiem un viņi redzēja šo desmitiem tūkstošu cilvēku ļoti organizēto, ļoti skanīgo līmeni, lielākais izbrīns viņiem bija par to, ka Dziesmu svētku laikā neredzēja policistus. Un tad, kad beidzās Dziesmu svētku galvenie pasākumi un it kā vajadzēja sākties kādai grūstīšanās vai pat domu apmaiņai, tas tika aizvietots ar dziesmu, viņi teica: o, tā ir laba ideja – visus konfliktus risināt ar dziesmu, nevis ar elkoņiem...

— Tātad viņus ietekmē arī mūsu organizatoriskais līmenis, ko mēs pat uztveram kā normālu parādību, Rīgas astoņsimtgade un citi lieli pasākumi, par ko ārzemnieki brīnās.

G.Ulmanis: — Redziet, tajos 50 gados, kad mēs bijām tai lielajā nometnē, nebija iespējas apliecināt savu varēšanu, kaut arī toreiz daudzi to darījām, bet šobrīd jau mūsu patstāvībā viņi redz, ka šī nelielā valsts ir spējīga uz lieliem darbiem, un šie apliecinājumi nāk ar katru gadu jo vairāk.

— Vakar studijā Ingrīdai Ābolai Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālītis stāstīja par leģendārajiem čekas maisiem. Kā jūs vērtējat — vai šos maisus vajadzētu atvērt un publicēt, vai vajadzētu kādu citu mehānismu, vai vispār likt to mierā?

G.Ulmanis: — Jā, tas ir viens no varbūt visjutīgākajiem jautājumiem. Absolūti slims un ar ielaistas slimības sindromiem jautājums, desmit gadus mēs runājam par čekas maisiem. Un šobrīd absolūti ir skaidrs, ka ir tikai trīs varianti: vai nu turpināt tāpat tos zelēt kā līdz šim, vai tos sadedzināt, vai tos publicēt, cita ceļa nav. Man arī ir bijuši šo desmit gadu laikā dažādi viedokļi, vadoties no situācijas, analīzes un faktoloģijas, un arī pēc visa tā, ka Krievija mēģināja šajos procesos iejaukt arī manu personību, es uzskatu, ka šos maisus mums ir atstājuši ne mūsu draugi, bet gan mūsu naidnieki. Cita lieta būtu, ja par noziegumiem mums būtu informācija no cilvēkiem, kas ir patiešām ieinteresēti Latvijas nākotnē, tad mēs kopīgi tos izskatītu un varbūt pat domātu, kā tikt tālāk caur tiem. Bet visu šo procedūru ir atstājuši cilvēki, kuri ieinteresēti, lai Latvijā vienmēr būtu nemiera gars un nemiera gaiss, un pagaidām esmu nonācis pie secinājuma, ka šo maisu atvēršana ir izdevīga demagogiem, naida kurinātājiem, asinsatriebējiem un vēl varbūt vienam otram atsevišķi. Desmit gadu laikā mums nav izdevies pierādīt nevienu šo čekas maisu cilvēku būtisko piederību, viņu noziegumu sastāvdaļu un nonākt līdz tiesas procesam. Mans secinājums – šie maisi ir jāiznīcina, un tā ir mūsu pagātne. Ir bijuši vācu laiki, un ir bijuši cilvēki, kas strādājuši tai laikā, ir bijuši dažādi citi laiki, kur cilvēki strādājuši, jau desmit gadi ir pagājuši, daudzi no šiem cilvēkiem savu viedokli mainījuši, varbūt viņi pat savas kļūdas ir labojuši, ir piedošana, un ir atvainošanās. Un ir arī process, kurš agri vai vēlu ir jāizbeidz. Mans viedoklis — šie maisi ir jāiznīcina, un ar to būtu pielikts punkts vienam lielam vēsturiskam procesam. Ja atradīsies un pierādīsies, ka tur ir arī viens otrs noziedznieks, tad tas ir jādara juridiskā ceļā, un tad jau ir cits ceļš pavisam. Bet es gribētu vēlreiz apsveikt visus klausītājus sakarā ar desmit gadu jubileju parlamentam, ar atkārtotu prezidenta ievēlēšanu, ar jaunas, enerģiskas valdības darbību, un lai visiem labs vasaras noskaņojums un atkal aktīvs rudens!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā