Lai stabila vieta zem tirgus saules

Georgs Lībermanis, LU Dr. h.c.oec., valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Investīciju pieaugums — Tautsaimniecības pamats

Pēc padomju okupācijas gadu desmitiem, pārejas perioda saimnieciskā sabrukuma, virknes taktisku un stratēģisku kļūdu Latvijas sociāli orientētā tirgus ekonomikas nākotne ir tieši atkarīga no tautsaimniecības tālākās izaugsmes tempa. Latvijai nav lemts būt par Baltijas “tīģeri”, kas vareniem attīstības lēcieniem vēsturiski visai īsā laikā sasniegs to iedzīvotāju labklājības līmeni un sociālo drošību, kas raksturīga ES dalībvalstīm Zviedrijai, Dānijai, Vācijai u.c. Latvijai, kas 1997. gada nogalē de iure kļuva par ES asociēto locekli ar reālu perspektīvu 2004. gada maijā tikt uzņemtai par pilntiesīgu ES dalībvalsti, automātiski, pašplūsmas ceļā augsti attīstības tempi nav garantēti. Aktīvi jāveido nosacījumu komplekss, kas ļautu paātrināt soli, lai gaisma garajā attīstības tuneļa galā kļūtu arvien spilgtāka. Nav runa par optimismu vai pesimismu. Tās nav ekonomikas prozas kategorijas. Nepieciešams vispusīgi detaļās izstrādāts stratēģisks plāns ar praktisku īstenošanas mehānismu. Taktiski pussoļi brīžiem atgādina dzīvošanu no rokas mutē. Tā, piemēram, tranzīta apjūsmošana (kā to rādīja pēdējā gada pieredze) nebūt nav svētīga, jo tranzīts vien nespēj atrisināt samilzušās Latvijas attīstības problēmas. Tautsaimniecības paātrinātas izaugsmes stratēģijas pamatu pamats ir investīcijas un vēlreiz investīcijas.

Teorētiskie pamati

Makroekonomikas teorija ir bagāta ar izzinātām cēloņsakarībām, kas nodrošina ekonomisko izaugsmi. Visupirms jāatšķir ekstensīvā un intensīvā izaugsme. Konkrētā gada iekšzemes kopprodukts (IKP) ir lietoto ražošanas resursu un to atdeves funkcija. Sakarība vienkārša: jo vairāk resursu saprātīgi izlietoti, jo lielāka to atdeve, jo apjomīgāks būs kāda perioda IKP. Bet iespējams arī cits variants: resursu pielietojums vajadzīgā proporcijā pieaudzis, bet resursu atdeve palikusi iepriekšējā. Citiem vārdiem, no tehnikas, tehnoloģijas, organizācijas progresa ne vēsts. Tad īstenojas IKP ekstensīvā izaugsme. Te jāatzīmē, ka ekstensīvās izaugsmes variants Latvijai ir principiāli nepieņemams, jo konservē atpalicību, nepalielina konkurētspēju ne iekšējā, ne ārējā tirgū, dod vislēnāko IKP attīstības tempu.

Latvijai visai nepieciešams izaugsmes variants, kas pamatos balstās uz resursu atdeves palielināšanu, uz dabas resursu, kapitāla un darbietilpības samazināšanu, uz zinātniski tehnisko progresu visās jomās, tātad uz IKP intensīvo izaugsmi.

Jautājumu nekādā gadījumā nedrīkst vienkāršot. Nežēlīgā, bet svētīgā konkurence, cīņa par stabilu vietu zem tirgus saules, ražošanas un personīgo vajadzību arvien pilnīgākā apmierināšana var saistīties ar krietni augstāku kvalitāti. Tas savukārt parasti prasa dārgākus materiālos resursus, augstāk apmaksātu, kvalificētāku darbaspēku, lielākus izdevumus atraktīvai reklāmai. Teicams piemērs šai jomā ir Somijas auklējums “Nokia”, kas no nelielas darbnīcas kļuva par globālu gigantu. Kas ir “Nokia” panākumu atslēga, kas ļāva tai atkarot ievērojamu tirgus daļu no japāņu, vācu, amerikāņu visai spēcīgiem sāncenšiem? Atbilde labi zināma: visjaunākā tehnika, kas balstās uz izciliem zinātnes sasniegumiem, nemitīgie oriģinālie meklējumi, kvalitāte un vēlreiz kvalitāte, kas apmierina visrafinētākās prasības; nebūt ne pēdējā vietā jāmin produkcijas relatīvais lētums. Tas viss dāsni sekmēja Somijas iekšzemes kopprodukta (IKP) intensīvu pieaugumu. Lasītāju uzmanība jāpievērš vēl vienai attīstības problēmai. Izaugsme nozīmē piedāvājuma paplašināšanu, bet pēdējai ir jēga vienīgi tad, ja ir atbilstoši lielāks reālais pieprasījums. Var jau pieņemt, ka piedāvājums rada pieprasījumu. Bet šāds pieņēmums daudzējādā ziņā ir nekorekts. Neatbildēts paliek jautājums, kas ir ražošanas un pakalpojumu izaugsmes avots, kāds sakars investīcijām ar patēriņa pieauguma iegrožošanu.

Šīs problēmas zinātniskās risināšanas nopelns ir 20. gs. ekonomikas teorijas klasiķim angļu profesoram Džonam Meinardam Keinsam (1883-1946). Dž.M.Keinsa teorijas izejas punkts – viņa IKP izlietošanas formula:

IKP = C + G + I + E, kur:

C – privātais patēriņš,

G – valsts patēriņš,

I – investīcijas,

E – ārējās tirdzniecības saldo.

Tālāk apvienosim privāto un valsts patēriņu vienā kopējā patēriņa rādītājā Ckop un uz laiku pieņemsim, ka ārējās tirdzniecības saldo līdzinās nullei. Tad IKP formula gūst šādu izskatu:

IKP = Ckop + I jeb kopējais patēriņš plus investīcijas.

Kopējais patēriņš pārstāv makrolīmenī kopējo pieprasījumu pēc patēriņa priekšmetiem, investīcijas – pēc ražošanas resursiem.

Rodas pamatots jautājums – kā var palielināt investīcijas, lai paātrinātu attīstības soli? Pirmkārt, jāpiesaista papildu resursi. Ja to nav iekšzemē, tie jāiegādājas ārējā tirgū. Mūsdienu pasaules tirgus realitātē tā nav problēma. Otrkārt, problēma gan ir līdzekļu pārdale starp patēriņu un investīcijām šo papildu resursu iegādei. Tā nebūt nav problēma – ražošanas iekārtas vai patēriņa priekšmeti? (Atcerēsimies, kādreiz, gatavojoties karam, akūts bija jautājums – lielgabali vai sviests?) Dž.M.Keinss, atklājot psiholoģijas pamatlikumu, t.s. “galējo tieksmi patērēt”, kā arī “galējo tieksmi taupīt”, parādīja, kā jāmainās iekšzemes kopproduktā proporcijai starp kopējo patēriņu un investīcijām par labu investīcijām.

Ko nozīmē šī minētā “galējā tieksme patērēt”? Aug IKP, arī tā pamatsaturs – nacionālais ienākums, aug obligāti patēriņš (caur pieprasījumu), bet dilstošā proporcijā. Citiem vārdiem, patēriņš aug lēnāk nekā IKP un nacionālais ienākums.

Ko nozīmē “galējā tieksme taupīt”? “Galējā tieksme patērēt” ir medaļas viena puse. Šīs pašas medaļas otrā puse ir tautsaimnieciskie ietaupījumi uz patēriņa lēnākā pieauguma rēķina nekā tā avota IKP un nacionālā ienākuma pieaugums. Ja labi padomāsim, kļūs acīmredzami, ka šis ietaupījums objektīvi aug straujāk, nekā izaug IKP un nacionālais ienākums. Tā tad arī ir “galējā tieksme taupīt”. Kā uzņēmumu līmenī, tā visā ekonomikā minētais ietaupījums ir avots papildu investīcijām – straujākās attīstības dominante.

Neapgrūtināsim lasītāju ar matemātiskām formulām. Dž.M.Keinss ir izstrādājis t.s. investīciju multiplikatoru jeb reizinātāju, īpašu formulu, kas rāda matemātisku sakarību starp patēriņu, ietaupījumu, investīcijām un IKP pieaugumu. Vienkāršotais Dž.M.Keinsa investīciju reizinājums nosaka: jo lielāks ir ietaupījums un līdz ar to investīcijas, jo lielāks būs IKP pieaugums, tā ir tikai teorētiska bāze sarežģītiem ekonomiski matemātiskiem modeļiem, kas, aptverot daudzu saimniekošanas prakses faktoru konkrēto iedarbību un skaitlisko sakarību, spēj noteikt IKP pieauguma gaidāmo tempu atkarībā no investīciju piesaistes dažādās tautsaimniecības nozarēs.

Investīciju avoti saimniekošanas praksē

“Galējā tieksme patērēt” un “galējā tieksme taupīt” nebūt nav tikai teorētiskas kategorijas, atrautas no ikdienas uzņēmējdarbības nosacījumiem. Ikviens investors, uzņēmējs (komersants), pārvaldnieks, kura uzņēmums pēc visu nodokļu godīgas nomaksas guvis tīro peļņu, atrodas nopietnas dilemmas priekšā – kā peļņu izlietot? Vienkāršojot problēmu, ir divas visai reālas iespējas. Pirmā iespēja – visu tīro peļņu izšķiedīgi notriekt, t.i., galvenokārt šodien privāti patērēt. Otrā iespēja – visu tīro peļņu vai vismaz daļu atdot atpakaļ uzņēmējdarbībā investīciju veidā, ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas izvēršanai, būtiskiem tehniskiem, tehnoloģiskiem un organizatoriskiem pārkārtojumiem, kvalitātes celšanai un līdz ar to uzņēmuma konkurētspēju stiprināšanai, lielākās peļņas gūšanai rīt un parīt. Otrā iespēja, kā redzams, iegrožo patēriņa pieaugumu, “taupa” līdzekļus jaunām investīcijām, tātad sekmē IKP pieaugumu.

Var apgalvot, ka arī uzņēmēja brangs patēriņš var būt investīciju avots, piemēram, virkne Latvijas lielpelnītāju ir investējuši saņemto peļņu greznās vasarnīcās, lepnos savrupnamos, dārgos dzīvokļu remontos un pārbūvē. Arī tas palielina IKP, turklāt izsauc ekonomikas izaugsmi veicinošo ķēdes reakciju. Samazināt patēriņa pieaugumu var, arī noguldot tīrās peļņas un darba samaksas daļu bankā. Jo vairāk līdzekļu krāsies kredītiestādēs, jo lielāks būs kredītresursu piedāvājums un zemāka aizdevu procentu likme. Rezultātā pieaugs pieprasījums pēc kredītiem investīcijām ar visām tīkamajām tautsaimnieciskajām sekām.

Sarežģīts ir nodokļu sistēmas iespaids uz investīciju kopējo apjomu. No vienas puses, nodokļu likmju kāpinājumam vajadzētu palielināt valsts un pašvaldību budžetu ieņēmumus un līdz ar to iespēju plašāk novirzīt līdzekļus tik nepieciešamajām investīcijām. No otras puses, nodokļu likmju kāpinājumam varbūt visai negatīvas sekas. Pirmkārt, ja šis kāpinājums samazina tīro peļņu, mazinās uzņēmēju investīciju tiešais avots. Otrkārt, ja šis kāpinājums cirtīs robu reālajā darba samaksā, tiks iegrožoti ietaupījumi, kas caur banku sistēmas pieticīgākiem noguldījumiem samazinās arī iespēju ar lētiem kredītiem izvērst investīcijas. Treškārt, visļaunākais tautsaimniecībā iestāsies tad, ja nodokļu sloga pieaugums rosinās uzņēmējus sašaurināt savu darbību. Tad būs vējā budžeta ieņēmumu iecerētais pieaugums un visās jomās saplaks investīcijas.

Valdībām būtībā jāīsteno nodokļu politika pēc principa “lai vilks (budžets) būtu paēdis un kaza dzīva (uzņēmēju tieksme visnotaļ attīstīt labu peļņu nesošu darbību)”. Pēc daudzu ekspertu atziņas, lai ar pilnu jaudu iedarbinātu IKP pieauguma paātrināšanas mehānismu, nodokļu likmes jāpazemina gan uzņēmējdarbības rezultātiem, gan darba samaksai. Tā tiks veicināts pieprasījums kā piedāvājuma obligāts nosacījums. Vienlaikus jaunus impulsus gūs investīcijas. Un visa tautsaimniecība ātrākiem soļiem, pateicoties pozitīvai ķēdes reakcijai, dosies uz priekšu. Latvijas valdība deklarējusi savu apņemšanos mazināt valstī nodokļu nastu, lai šādi sekmētu raitāku attīstību. Grūti pārvērtēt ārējo faktoru lomu, veidojot kādā valstī, saprotams, arī Latvijā, investīciju apjomu un nozaru struktūru. Visupirms jāmin ārzemju investoru (nerezidentu) ieguldījumi. Latvijā pēdējos gados piesaistītais ārzemju kapitāls, galvenokārt tiešo ārvalstu investīciju veidā, nodrošināja vidēji līdz 30% no visām investīcijām pamatlīdzekļos. Diemžēl jāatzīmē, ka 2002. gada nogalē uzkrāto tiešo ārvalstu investīciju ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvija vairāk nekā divas reizes atpaliek no mūsu ziemeļu kaimiņa Igaunijas un ap 3,1 reizi no Slovākijas; Lietuvas līmeni Latvija toties pārsniedz par vienu trešdaļu. (No ziņojuma par Latvijas tautsaimniecības attīstību. – LR EM, 2002. gada decembris, 44., 45. lpp.). Īpaši nozīmīgs avots ārzemju līdzekļu piesaistē sevišķi tuvākās nākotnes skatījumā ir ES dažādu fondu un programmu investīcijas Latvijas tautsaimniecībā.

Sava pozitīvā loma ir ārzemju kredītiem pašmāju investoriem, ko sniedz Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules banka, Eiropas investīciju banka, virkne privāto kredītiestāžu.

Pretrunīgs ir maksājuma bilances un tās galvenās daļas – ārējās tirdzniecības bilances – sakars ar investīcijām un IKP konkrēto lielumu. No vienas puses, importa pārsniegums pār eksportu samazina IKP, tā izlietojumu (skat. Dž.M.Keinsa formulu). Latvijā jau daudzus gadus ārējās tirdzniecības bilance tiek noslēgta ar negatīvu saldo. 2002. gadā visu preču (t. sk. pakalpojumu) imports pārsniedza eksportu par 551 miljonu latu, kas ir 23,3% no kopējās eksporta summas. Tieši par šiem miljoniem, kas aizplūda uz ārpasauli, samazinājās Latvijā reāli izlietotais IKP. No otras puses, analītiķi noskaidrojuši, ka importa pārsniegums pār eksportu ievērojamā mērā izskaidrojams ar nepieciešamību iekšzemju investīcijas nodrošināt ar ārzemju resursiem.

Kā vērtēt no investīciju piesaistes viedokļa Latvijas visai brīvo naudas kustības režīmu abos virzienos pāri valsts robežai? Visnotaļ pozitīvi, jo investīciju ienākšanai nav juridisko šķēršļu. Šai ziņā Latvijā jau ir gandrīz realizēts viens no galvenajiem ES darbības pamatprincipiem – brīvā kapitāla kustība. Bet šim nepārprotami medus podam ir arī sava darvas karote. Pirmkārt, iespēja brīvi izvest peļņu ne vienmēr rosina ārzemju investorus ieguldīt kaut vai peļņas daļu tālākajā attīstībā. Otrkārt, aizliegums ārzemniekiem pirkt zemi var atturēt ārzemju investorus ienākt Latvijas tautsaimniecībā nozarēs, kur zeme ir uzņēmumu darbības dabiskais pamats.

Divējādā iedarbība un “gaidīšanas laiks”

Ekonomiskā literatūra, apcerot investīciju lomu IKP palielināšanā, galvenokārt vadās no multiplikatora efekta, no tā, ka investīcijas, veicinot IKP, nacionālā ienākuma pieaugumu, rada avotu jaunām investīcijām; nākamais investīciju cikls no jauna palielina IKP, nacionālo ienākumu, un tā šis process turpinās.

Vienlaikus ar multiplikatora efektu īstenojas arī akseleratora efekts, proti, noteikta investīciju atkarība no sabiedrības kopējā ienākuma lieluma. Būtībā darbojas vienots multiplikatora – akseleratora mehānisms. Tādi ir problēmas teorētiskie pamati.

Bet kā saimniekošanā investīciju rezultātā praktiski aug kādas valsts IKP? Pēdējā pieauguma tempi tiek uztverti statistiski pēc starptautiski vienotas metodikas. Ieskatīsimies Latvijas Statistikas pārvaldes izdevumos iedaļā par iekšzemes kopproduktu. Tabulās par IKP veidošanu atsevišķos darbības veidos datus par investīciju lomu nekādi neatrodam. Šādas informācijas būtībā arī nav Ekonomikas ministrijas plašajā analītiskajā publikācijā “Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību”. Šīs publikācijas 2002. gada decembra izdevumā ir gan 3.20. zīmējums “Investīciju ikgadējie pieauguma tempi un īpatsvars IKP” (38. lpp.), bet nav norādes, vai diagramma pa gadiem raksturo IKP konkrētā gada veidošanu vai izlietojumu. Salīdzinot minētā zīmējuma datus ar to informāciju, kas ir 3.1. tabulā “Latvijas iekšzemes kopprodukta izlietojums” (18. lpp.), varam secināt, ka 3.20. zīmējumā runa ir par IKP izlietošanu, nevis veidošanu. IKP izlietošana un veidošana ir gan savā starpā saistīti, bet vienlaikus statistiski atšķirīgi lielumi.

Principiāli svarīgi ir atzīmēt, ka investīciju loma IKP veidošanā, tai skaitā arī pieaugumā, jānoskaidro pa diviem atšķirīgiem iedarbības kanāliem. Pirmkārt, jāmin tiešā iedarbība. Jāatceras, ka IKP ir pievienotais vērtīgums (vērtība), tātad visu resursu radītie ienākumu veidi (rente, darba alga, kapitāla procents, peļņa) un amortizācijas atskaitījumi. Kā šo IKP saturu sasaistīt ar investīcijām? No investīciju sākuma līdz gatavās produkcijas izlaidei vai pakalpojumu sniegšanai, tehniskās un tehnoloģiskās rekonstrukcijas pabeigšanai, augstākās kvalitātes nodrošināšanai, panākumu gūšanai konkurences cīņā paiet īsāks vai garāks laika sprīdis. Šinī t.s. gaidīšanas laikā (jāgaida rezultāts) var izdalīt šādus posmus, kas visi prasa līdzekļu investēšanu: tirgus vispusīgā izpēte, perspektīvu noskaidrošana, uzdevumu formulēšana projektēšanai, tehniskā projektēšana, biznesplāna izstrādāšana, atļauju saņemšana jaunai celtniecībai, rekonstrukcijai, resursu iegāde celtniecībai, tehniskai, tehnoloģiskai un organizatoriskai pilnveidošanai, celtniecība, iekārtas montāža, iekārtas palaišana un jaudu apgūšana.

Katrā no šiem posmiem tiek radīts pievienotais vērtīgums (vērtība), palielināts IKP. Pēc tam seko parastais IKP pieaugums caur paplašināto atražošanu ražošanas un pakalpojumu jomā. Tā ir otrā investīciju pastarpinātā iedarbība uz IKP lielumu, pateicoties tam, ka investīcijas piesaistīja jaunus ražošanas resursus, paaugstināja to atdevi, kā rezultātā lēnāk vai straujāk pieaug IKP pamats – pievienotais vērtīgums (vērtība).

Turpmāk — vēl