Ar tiesību un atbildības mērauklu cilvēka priekšā

Ina Druviete, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja, — “LV”

Foto: A.F.I.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija nav no jauna izveidota, tā strādā no Latvijas Republikas (LR) atjaunotās Saeimas darbības sākuma. Pirmā Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu pastāvīgā komisija tika izveidota ar LR Augstākās Padomes 1990. gada 10. maija lēmumu, un to vadīja Ita Kozakēviča. 1990. gada 29. novembrī par komisijas priekšsēdētāju tika ievēlēts Andrejs Panteļējevs. Latvijas Republikas 5. Saeima izveidoja Cilvēktiesību komisiju, kuru vadīja Inese Birzniece. 6. Saeima Cilvēktiesību komisijas pienākumus paplašināja, nosakot sabiedrisko lietu pārraudzību. 6. un 7. Saeimas laikā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju vadīja Antons Seiksts.

Kaut arī sākotnēji šķiet, ka šīs komisijas darbā neietilpst īpaši smagi un ekonomiski svarīgi jautājumi, patiesībā komisija ir noslogota, jo sagatavo daudzus likumprojektu priekšlikumus. Nedaudz vairāk kā pusgada laikā, kopš darbojas 8. Saeima, komisija ir izskatījusi un sniegusi savus priekšlikumus par apmēram 80 dažādiem Saeimā izskatītajiem likumiem, kaut tikai diviem no tiem komisija bija noteikta kā atbildīgā. Komisijas priekšsēdētāja šajā sasaukumā ir partijas “Jaunais laiks” deputāte profesore Ina Druviete. Ar iepriekšējiem komisijas vadītājiem joprojām tiek uzturēti koleģiāli kontakti, un I. Druviete atzīst, ka komisija turpina iepriekš aizsākto darbu.

— Kāds ir Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas tiešās darbības lauks?

— Komisija darbojas vismaz desmit atšķirīgos virzienos. Piemēram, mūsu rūpju lokā ir sabiedrības integrācijas problēmas. Kaut arī Saeimā darbojas atsevišķa Pilsonības likuma izpildes komisija, mēs skatām arī naturalizācijas, ārvalstnieku, bēgļu, legālo un nelegālo imigrantu statusa jautājumus. Arvien mūsu valstī ir aktuāli arī repatriācijas jautājumi. Bez tam komisijas uzmanības lokā ir nacionālo minoritāšu tiesības, sabiedriskās lietas (radio, televīzija, prese), jautājumi, kas skar politiski represētās personas, reliģisko organizāciju jautājumi, ieslodzījuma vietu problēmas. Lielu vērību mūsu komisija velta bērnu tiesībām. Komisija ir izveidojusi Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisiju, ko vada deputāte Inese Šlesere. Jāpiebilst, ka apakškomisijā strādā vairāk nekā 20 deputātu, un tā ir ļoti noslogota. Pavisam nesen Saeima pieņēmusi grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Esam apsprieduši arī vairākas Eiropas Padomes konvencijas, kas skar bērnu tiesības, un snieguši savus priekšlikumus atbildīgajai Ārlietu komisijai.

— Kaut arī jēdziens “sabiedriskās lietas” skan ierasti un pašsaprotami un šo jautājumu loks ir jūsu vadītās komisijas kompetencē, kādas sabiedriskās lietas izskata komisija?

— Sabiedriskās lietas varētu skaidrot kā jautājumus, kas skar plašu sabiedrības daļu, un to reglamentēšanā jāņem vērā ne vien juridiskais aspekts, bet tās noteikti jāskata plašākā politiskā un sociālā kontekstā. Piemēram, ir jautājumi, kas saistās ar plašsaziņas līdzekļiem — radio, presi, televīziju, kā arī svētku un atceres dienām. Komisija ir izveidojusi Radio un televīzijas apakškomisiju, kas šā gada laikā sagatavojusi likumprojektu “Grozījumi Radio un televīzijas likumā”.

Komisija pievēršas arī šobrīd pasaulē ievērību guvušajiem dzimumu līdztiesības jautājumiem. Arī mūsu valstī to var uzskatīt par vērā ņemamu problēmu. Komisijas rīcībā ir pietiekami daudz pierādījumu sieviešu diskriminācijai, tai skaitā darba tirgū, ko gan ir ļoti grūti pierādīt.

Arī mūsu valstī pastāv tendence samazināties darba samaksai profesijās, kas pārsvarā ir feminizētas. To skaidro dažādi, arī tā, ka sievietēm nav pietiekami spēcīgu lobiju institūcijās, kas nosaka darba algas līmeni. Līdzīgi ir ar dažādiem vardarbības gadījumiem ģimenē. Tuvākajos gados pie šīm problēmām iecerēts ļoti daudz un nopietni strādāt. Domājams, ka tiks veidota īpaša apakškomisija, kas nodarbosies ar dzimumu līdztiesības lietām.

Jāmin arī netradicionāli seksuāli orientēto personu tiesības. Mēs uzskatām, ka ir svarīgi apzināt esošo situāciju, lai pārzinātu visu sabiedrības grupu dzīvi un uzklausītu visu pušu viedokli. Tādēļ komisija ir tikusies ar geju un lezbiešu organizāciju pārstāvjiem, cilvēktiesību aktīvistiem un zinātniekiem. Arī te ir jāmeklē risinājumi diskriminācijas novēršanai, vienlaikus saglabājot ierastos priekšstatus par dzimumu lomu sabiedrībā.

— Šie ir jautājumi, par kuriem sabiedrība ilgstoši izvairījusies atklāti runāt. Kā paredzat to virzību?

— Pirmkārt, komisijā nedrīkst būt tabu jautājumu. Diskusijas būs vieglākas vai grūtākas, to mēs apzināmies. Pastāvēs arī radikāla viedokļu atšķirība. Tāda būs gan komisijas locekļu starpā, gan, plašāk runājot, arī sabiedrībā. Mums jābūt gataviem, ka ne visas diskusijas uztvers ar sapratni, paredzama arī radikālā viedokļa pārstāvju vēršanās pret sev nelabvēlīga lēmuma pieņemšanu. Būs grūti, taču tas nenozīmē, ka par sarežģītiem jautājumiem arī turpmāk jāklusē vai no tiem jānorobežojas. Komisijas pārstāvji jau iepriekš ir rīkojuši un arī turpmāk rīkos neformālas tikšanās ar visām sociālajām grupām, kas izrādīs ieinteresētību.

Sabiedriskās lietas ietver arī citus nopietni pārspriežamus tematus, piemēram, reliģiskās lietas. Ir jau iezīmējušās vairākas problēmas, kurām pievērsties esam paredzējuši nākamgad, šogad veikta vien problēmu apzināšana. Esam saņēmuši vairākus iesniegumus par grozījumiem Reliģisko organizāciju likumā un pat Satversmē. Tas būtu ļoti nopietns solis, tādēļ pirms tam vispusīgi jāizvērtē dažādi argumenti.

— Vai tas varētu nozīmēt kādus radikālus grozījumus Satversmes 99. pantā?

— Baznīcas un valsts atšķirtības principam mūsu valsts Satversmē ir jāsaglabājas. Pieļauju, ka grozījumi šajā Satversmes pantā varētu tikt izdarīti. Taču nedomāju, ka varētu notikt tik radikāla panta mainīšana, ka baznīca vairs nebūs atdalīta no valsts. Runa varētu būt par šā panta papildināšanu, varbūt domas izteikšanu ar citiem vārdiem.

— Šī Saeimas komisija varētu būt viena no tām, pie kuras daudz vēršas iedzīvotāji.

— Tā tas ir, un iedzīvotāju iesniegumu izskatīšanai, pārrunām, atbilžu sniegšanai mēs veltām daudz laika. Cilvēki, meklējot risinājumus savām problēmām un saskatot, viņuprāt, cilvēktiesību pārkāpumus, daudzkārt pēc palīdzības griežas mūsu komisijā. Zināmā mērā tas saistīts ar mūsu komisijas statusu, taču nereti cilvēki vēlas runāt ar konkrētiem deputātiem. Cenšamies būt pieejami un atbildēt visiem. Daudz skaidrojam, ka katram cilvēkam ir ne vien tiesības, bet arī jāuzņemas zināms atbildības mērs. Ja jautājuma būtība neattiecas uz mūsu komisijas kompetenci, mēģinām palīdzēt, iesakot, kādā iestādē vajadzētu meklēt risinājumu.

— Kādu palīdzību cilvēki meklē šajā komisijā?

— Nereti mūsu komisija ir viena no vairākām institūcijām, pie kā cilvēks ir vērsies, lai rastu risinājumu. Daudzkārt jautājums skar vairāku iestāžu kompetenci. Palīdzību meklē gan darba jautājumos, gan pensiju un citos sociālo jautājumu gadījumos. Ļoti bieži pie mums vēršas politiski represētās personas. Nenoliedzami, šie ir ļoti smagi jautājumi, jo diemžēl valsts ekonomiskais stāvoklis neļauj nodrošināt šiem un citiem gados vecajiem cilvēkiem tādas vecumdienas un dzīves apstākļus, kādus tie pelnījuši. Ir saņemti ierosinājumi par politiski represēto personu loka paplašināšanu. Komisija iespēju robežās strādā pie likumu pilnveidošanas.

Saņemam ierosinājumus par jaunu svētku un atceres dienu ieviešanu. Daudzkārt cilvēkiem ir vēlme aprunāties, tikt uzklausītiem. Mūsu komisijas locekļi vienmēr ir atraduši laiku ar cilvēkiem tikties un tos uzklausīt. Jāatzīst, ka šādas tikšanās sniedz ļoti daudz informācijas par neatrisinātiem jautājumiem, kas būtu risināmi likumdošanas ceļā.

— Kādus priekšlikumus esat saņēmuši par svētku, atceres un atzīmējamām dienām?

— Šo jautājumu izskatīšanai drīzumā Ministru kabinets (MK) izveidos īpašu darba grupu. Komisijā saņemti vairāki reliģisko organizāciju ierosinājumi atzīt dažas baznīcas svinamās dienas par valsts svētkiem. Ir ierosinājumi arī mūsu valstī par svētkiem atzīt vairākus starptautiskus svētkus, piemēram, 12.maiju — Starptautisko māsu dienu, 15.maiju — Starptautisko ģimenes dienu. Vēl gan pāragri spriest, kādus secinājumus par šiem un citiem priekšlikumiem MK darba grupa izdarīs. Iespējams, ka šo starptautiski atzīmējamo dienu vai arī profesiju dienu sakarā tiks ieviesta īpaša svētku kategorija, kas nebūs brīvdiena. Ja tiktu nolemts pieņemt visus priekšlikumus par svētku un atceres dienu skaitu, tad to skaits būtu tuvu 30.

— Vai ir mainījušās nostādnes 8. marta kā sieviešu dienas atzīšanai?

— Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka 8. martam nevajag būt mūsu kalendārā kā svētku vai atzīmējamai dienai. Taču par šo jautājumu gan sabiedrībā, gan mūsu komisijā viedoklis ir dažāds. Domāju, ka svētku un atceres dienas ir viens no tiem tematiem, kurā ikvienam ir tendence izteikt emocionālo viedokli un pirmā brīža secinājumus. Diemžēl tikai uz to paļauties nedrīkst, deputātu pienākums ir uz jautājumiem raudzīties pēc būtības.

— Vai varētu tikt samazināts esošo svētku un atceres dienu skaits?

— Manuprāt, šo dienu skaits samazināts netiks. Kas attiecas uz atceres dienām, neviena no tām nav tāda, no kuras mēs varētu atteikties. Šie notikumi ir pieminēšanas vērti. Neko nevar darīt, ja Latvijas vēsturē ir bijis tik daudz sēru.

— Kādas vēl nozīmīgas, bet pagaidām neatrisinātas lietas ir jūsu komisijas kompetencē?

— Jāmin ieslodzījuma vietu un probācijas dienesta izveides problēmas. Probācijas dienesta izveidei šobrīd valsts ir piešķīrusi noteiktu naudas summu, un, manuprāt, nav šaubu, ka šāds dienests mūsu valstī ir nepieciešams. Līdz ar šāda dienesta izveidi tiktu samazināts noziedzības recidīvs un nodrošināta bijušo ieslodzīto rehabilitācija dzīvei sabiedrībā. Savukārt, runājot par valstī esošajām ieslodzījuma vietām, no kurām daļu komisija ir apmeklējusi, jāatzīst, ka cietumu administrācija pašreizējā finansējuma ietvaros dara visu iespējamo, lai apstākļus uzlabotu. Tomēr vajadzību ir krietni vairāk nekā iespēju uzlabojumus veikt. Noteikti ir jāmeklē finansējums Iļģuciema sieviešu cietuma jaunā korpusa celtniecībai, tāpat arī ieslodzījuma vietu darbinieku atalgojuma palielināšanai.

— Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas otra apakškomisija ir Radio un televīzijas apakškomisija. Vienā no pēdējām Saeimas sēdēm tika pieņemti grozījumi Radio un televīzijas likumā.

— Pieņemtie grozījumi Radio un televīzijas likumā galvenokārt saistīti ar to, ka daudzas normas bija novecojušas. Otrs mērķis bija palielināt šo iestāžu redakcionālo neatkarību no valsts. Būtu arī jāatrisina Nacionālās radio un televīzijas padomes interešu konflikts par vienlaicīgu valsts kapitāldaļu pārvaldīšanu un nozares kontroli. Pielietojot Komerclikuma šobrīd spēkā esošās normas un likumu “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām”, nāktos veidot divas neatkarīgas finanšu uzraudzības padomes — radio padomi un televīzijas padomi, līdzīgi kā citās lielajās valsts komercsabiedrībās, piemēram, “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļš”. Nereti sabiedrībā ir izskanējis viedoklis, ka sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzības padome ir lieka. Patiesībā tā ekonomēs līdzekļus ar to, ka būs kopīga abām minētajām raidorganizācijām.

Latvijas Radio un Latvijas Televīzija īpašā darbības veida dēļ nevar būt valsts iestādes. Bet tās arī nevar būt komercuzņēmumi, kuru darbības mērķis ir peļņas gūšana. Ir jāmaina šo organizāciju statuss, tām jākļūst par likumā noteiktām publisko tiesību juridiskām personām, kas nav ne iestādes, ne kapitālsabiedrības.

Ir jādomā, kā risināsim jautājumu par radio un televīzijai nošķirtās valsts mantas pārvaldi. Šajā gadījumā nebūtu pieņemami to noteikt ar kādas ministrijas valsts sekretāra vietnieka starpniecību, kas ieceļ uzņēmuma padomi pilnā sastāvā. Ir izteikts piedāvājums sabiedrisko raidorganizāciju padomi veidot kopīgi Saeimai, kas izvirza četrus padomes locekļus, Ministru kabinetam, Valsts prezidentam un Nacionālajai radio un televīzijas padomei, kur katra institūcija izvirzapa vienam padomes loceklim. Turklāt katru padomes locekļa kandidātu Saeimā izvirzītu noteikts deputātu skaits, piemēram, divdesmit deputāti, bez tam katrs deputāts drīkstētu atbalstīt tikai vienu kandidātu. Šādi uzraudzības padomē tiktu pārstāvētas arī opozīcijā esošo Saeimas partiju izvirzītās kandidatūras.

Apakškomisijas uzdevums ir turpināt risināt jau Nacionālās radio un televīzijas padomes uzsākto nacionālā pasūtījuma jautājumu. Nacionālais pasūtījums, kā to vienkāršoti un nepareizi uztver, nav raidījumu saraksts, ko valsts finansē vai nefinansē. Šī termina vietā ir ieteikts ieviest citu — nacionālo sabiedriskās apraides uzdevumu.

Īpašs darbības lauks ir reklāma, ko raida radio un televīzijā. Pēc Eiropas Savienības direktīvu tulkojumiem turpmāk būtu atsevišķi no reklāmas jānodala reklāmas klipi, tā sauktie spoti, ko iepriekš pie mums uztvēra kā vienotus jēdzienus. Ir jānosaka arī reklāmas apjoms radio un televīzijā. Tāpat ir jānonāk pie vienotas koncepcijas par konkrētiem reklāmas veidiem — alkohola, tabakas reklāmām — un to aizliegumiem. Patlaban vienos plašsaziņas līdzekļos šāda reklāma ir aizliegta, bet citos atļauta.

— Vai ir kāda virzība uz abonentmaksas ieviešanu sabiedriskajai televīzijai?

— Aizmirsts tas nav. Pašlaik gan aktīvs darbs nenotiek, taču pieļauju, ka tuvākajā nākotnē atgriezīsimies pie šīs problēmas. Iedzīvotāju līdzdalības maksājumi sabiedriskajai televīzijai tālākā nākotnē, iespējams, spēs ietekmēt šīs raidorganizācijas darbību. Sabiedrību šobrīd vairāk interesē iespējamais maksas ieviešanas laiks un lielums. Varianti ir vairāki, svarīgi, lai tas būtu samērojams ar to iedzīvotāju ienākumiem, kas uzskatāmi par maznodrošinātiem. Viens no ierosinājumiem bija likumā noteikt kādu kvalificējošu rādītāju, kuru sasniedzot stājas spēkā abonentmaksas ieviešana. Šim rādītājam ir jābūt pietiekami tālam no šībrīža situācijas valstī, lai lieki neradītu bažas par tūlītēju maksas ieviešanu.

— Vai ir vēl kādas jaunas likumdošanas iestrādes?

— Mūsu komisija ir ierosinājusi izstrādāt jaunu likumprojektu — Brīvprātīgo darbības likumu, un patlaban rit intensīvs darbs pie tā. Likuma mērķis ir brīvprātīgo darbības regulēšana. Arī ierosme šī likumprojekta izstrādei nāca no kādas sabiedriskās organizācijas. Biedrību un nodibinājumu likumā saistībā ar brīvprātīgo darbību tiek lietots jēdziens “darbs”, nevis “darbība”. Taču brīvprātīgo darbība nav skaidrojama kā darbs Darba likuma izpratnē, un šī likuma normas brīvprātīgo darbībai nedrīkst piemērot. Tās, protams, ir juridiskas nianses. Sagatavoto sākotnējo likumprojekta variantu esam nosūtījuši apmēram 50 dažādām nevalstiskajām organizācijām un valsts iestādēm. Daudzi no saņemtajiem priekšlikumiem jau ir iekļauti jaunajā likumprojekta redakcijā. Šā likumprojekta izstrādi konceptuāli atbalstījusi arī Saeimas Juridiskā komisija. Domājams, ka šī gada laikā likumprojektu gan izskatīs, gan pieņems.

— Pārskatot jūsu vadītās komisijas darba uzskaitījumu, kas veikts no 8.Saeimas darbības sākuma, redzams, ka paveiktā, tai skaitā līdzdalības priekšlikumu sniegšanā citām komisijām, ir skaitliski ļoti daudz.

— Tas tiesa, jo nereti dažādu epizodisku jautājumu apzināšana un viedokļa izteikšana prasa salīdzinoši daudz laika un darba. Piemēram, likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” apspriešanas laikā bija ļoti asas diskusijas, vai ir nepieciešams aizliegt noteiktas simbolikas vai skaņdarbu lietošanu. Nonācām pie galīgā viedokļa, kas pilnīgi atšķīrās no sākotnējā. Šādu piemēru ir ļoti daudz. Daudz ir tādu jautājumu, ko risinām kopā ar citām komisijām, piemēram, pie Fizisko personu datu aizsardzības likuma strādājam kopā ar Juridisko komisiju un Sociālo un darba lietu komisiju par psihisko slimību un psihisko traucējumu valsts reģistra izveidi. Ja nav nodrošināta pietiekama datu aizsardzība, var tikt tieši skartas psihiski slimo cilvēku cilvēktiesības. Šim jautājumam veltījām vairākas komisijas sēdes ar ekspertu piedalīšanos. Mēs vienmēr cenšamies uzaicināt tādus ekspertus, kas pauž dažādus viedokļus.

Nereti esam arī starpnieki sabiedrisko organizāciju un valsts iestāžu domstarpību gadījumos. Neuzskatām, ka mūsu darbībai būtu jāaprobežojas tikai ar likumu grozījumu izstrādi un likumdošanas iniciatīvām. Par labu tradīciju jau ir kļuvušas izbraukuma sēdes gan ieslodzījuma vietās, gan pie nevalstiskajām organizācijām, kultūras biedrībām un citur.

— Kā norit darbs komisijā? Vai tās locekļu starpā ir kāda īpaša darba organizācija?

— Neviens komisijas loceklis nevar būt speciālists pilnīgi visos cilvēktiesību un sabiedrisko lietu jautājumos, jo komisijas darbības lauks patiešām ir ļoti plašs. Esam sadalījuši pārraudzības jomas, un katrs komisijas loceklis iedziļinās noteiktās problēmās.

Nevar apgalvot, ka politiskās pārliecības atšķirības īpaši ietekmētu komisijas darbu. Ir lietas, kur visi vienprātīgi atbalsta vienu viedokli, piemēram, izskatot Biedrību un nodibinājumu likumu. Sēdēs ir laba darba noskaņa, konfliktu gandrīz nav bijis. Protams, ir tā sauktie “mūžīgie jautājumi”, par kuriem vienmēr būs asas politiskās diskusijas. Viedokļu atšķirību pieņemam par faktu, tādēļ diskusijas notiek tikai par lietas būtību, ne politiskajiem principiem.

Vēlos izteikt lielu pateicību deputāta palīgam Didzim Šēnbergam, mūsu komisijas konsultantēm Dacei Siliņai, Natālijai Čupānei un Dainai Cinkus, kā arī komisijas sekretārei Kristīnei Hincenbergai par komisijas darba administratīvās un tehniskās organizācijas nodrošināšanu. Visi dokumenti ir sagatavoti precīzi un laikā, esam informēti arī par izskatāmo jautājumu vēsturi. Tā ir liela palīdzība komisijas darbā.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore