Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem

Sastādīta Vīnē 1961. gada 18. aprīlī

Valstis, šīs konvencijas puses,

 

atceroties, ka visu valstu tautas kopš seniem laikiem atzīst diplomātisko aģentu statusu,

 

paturot prātā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķus un principus attiecībā uz valstu suverēno līdztiesību, starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, un draudzīgu attiecību starp valstīm veicināšanu,

 

esot pārliecinātas, ka starptautiska konvencija par diplomātiskajiem sakariem, privilēģijām un imunitātēm sekmēs draudzīgu attiecību attīstību starp valstīm neatkarīgi no atšķirībām to valsts un sabiedriskajā iekārtā,

 

apzinoties, ka šādu privilēģiju un imunitāšu nolūks nav radīt priekšrocības indivīdiem, bet gan nodrošināt diplomātisko pārstāvniecību funkciju efektīvu veikšanu, pārstāvot valstis,

 

apstiprinot, ka starptautisko paražu tiesību normām jāturpina noteikt jautājumi, kurus tieši neregulē šīs konvencijas noteikumi,

 

ir vienojušās par sekojošo:

1. pants

Šīs konvencijas nolūkam sekojošiem izteicieniem ir turpmāk tiem piešķirtā nozīme:

(a) “pārstāvniecības vadītājs” ir persona, kurai nosūtošā valsts uzlikusi par pienākumu darboties šādā statusā;

(b) “pārstāvniecības darbinieki” ir pārstāvniecības vadītājs un pārstāvniecības personāla darbinieki;

(c) “pārstāvniecības personāla darbinieki” ir pārstāvniecības diplomātiskā personāla, administratīvā un tehniskā personāla un apkalpojošā personāla darbinieki;

(d) “diplomātiskā personāla darbinieki” ir pārstāvniecības personāla darbinieki, kuriem ir diplomātiskais rangs;

(e) “diplomātiskais aģents” ir pārstāvniecības vadītājs vai pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbinieks;

(f) “administratīvā un tehniskā personāla darbinieki” ir pārstāvniecības personāla darbinieki, kuri veic pārstāvniecības administratīvo un tehnisko apkalpošanu;

(g) “apkalpojošā personāla darbinieki” ir pārstāvniecības personāla darbinieki, kuri veic pārstāvniecības apkalpošanas pienākumus;

(h) “privātais mājkalpotājs” ir persona, kura veic mājkalpotāja pienākumus pie pārstāvniecības darbinieka un kura nav nosūtošās valsts kalpotājs;

(i) “pārstāvniecības telpas” ir ēkas vai ēku daļas un tās apkalpojošais zemesgabals neatkarīgi no īpašuma tiesībām, kurš tiek lietots pārstāvniecības nolūkiem, ieskaitot pārstāvniecības vadītāja rezidenci.

2. pants

Diplomātisko attiecību nodibināšana starp valstīm un pastāvīgu diplomātisko pārstāvniecību nodibināšana notiek, savstarpēji vienojoties.

3. pants

1. Diplomātiskās pārstāvniecības funkcijas inter alia ir:

(a) pārstāvēt nosūtošo valsti uzņemošajā valstī;

(b) aizstāvēt nosūtošās valsts un tās pilsoņu intereses uzņemošajā valstī robežās, kādās to atļauj starptautiskās tiesības;

(c) vest sarunas ar uzņemošās valsts valdību;

(d) ar visu likumīgu līdzekļu palīdzību noskaidrot apstākļus un notikumus uzņemošajā valstī un ziņot par to nosūtošās valsts valdībai;

(e) veicināt draudzīgas attiecības starp nosūtošo valsti un uzņemošo valsti un attīstīt to attiecības ekonomikas, kultūras un zinātnes jomā.

2. Nekas šajā konvencijā nevar tikt tulkots kā šķērslis diplomātiskajām pārstāvniecībām veikt konsulārās funkcijas.

4. pants

1. Nosūtošajai valstij ir jāpārliecinās, ka uzņemošā valsts devusi agrēment personai, kuru tā piedāvā akreditēt par pārstāvniecības vadītāju tajā valstī.

2. Uzņemošajai valstij nav pienākuma darīt zināmus agrēment atteikuma iemeslus nosūtošajai valstij.

5. pants

1. Nosūtošā valsts pēc tam, kad tā ir pienācīgi paziņojusi attiecīgajām uzņemošajām valstīm, drīkst akreditēt pārstāvniecības vadītāju vai nozīmēt jebkuru diplomātiskā personāla darbinieku, atkarībā no apstākļiem, vairāk nekā vienā valstī, izņemot gadījumus, kad kādai no uzņemošajām valstīm ir skaidri izteikts iebildums.

2. Ja nosūtošā valsts akreditē pārstāvniecības vadītāju vienā vai vairākās citās valstīs, tā drīkst nodibināt diplomātisko pārstāvniecību, kuru vada pagaidu pilnvarotais lietvedis, katrā valstī, kurā pārstāvniecības vadītājam nav viņa pastāvīgās rezidences.

3. Pārstāvniecības vadītājs vai jebkurš diplomātiskā personāla darbinieks drīkst darboties kā nosūtošās valsts pārstāvis jebkurā starptautiskajā organizācijā.

6. pants

Divas vai vairākas valstis drīkst akreditēt vienu un to pašu personu par pārstāvniecības vadītāju citā valstī, izņemot gadījumus, kad uzņemošā valsts pret to iebilst.

7. pants

Ņemot vērā 5., 8., 9. un 11. panta noteikumus, nosūtošā valsts drīkst brīvi iecelt pārstāvniecības personāla darbiniekus. Militāro, jūras vai aviācijas atašeju gadījumā uzņemošā valsts drīkst pieprasīt, lai viņu vārdi tiktu paziņoti iepriekš tās apstiprinājuma saņemšanai.

8. pants

1. Pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbiniekiem principā jābūt nosūtošās valsts pilsonībai.

2. Pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbiniekus nedrīkst iecelt no personu vidus, kurām ir uzņemošās valsts pilsonība, citādi kā tikai ar šīs valsts piekrišanu, kuru drīkst anulēt jebkurā laikā.

3. Uzņemošā valsts drīkst paturēt tādas pašas tiesības attiecībā uz trešās valsts pilsoņiem, kuri vienlaikus nav arī nosūtošās valsts pilsoņi.

9. pants

1. Uzņemošā valsts drīkst jebkurā laikā un bez pienākuma paskaidrot tās lēmumu paziņot nosūtošajai valstij, ka pārstāvniecības vadītājs vai jebkurš pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbinieks ir persona non grata vai ka kāds cits pārstāvniecības personāla darbinieks nav pieņemams. Ikvienā šādā gadījumā nosūtošajai valstij atbilstoši ir vai nu jāatsauc attiecīgā persona, vai arī jāpārtrauc tās funkcijas pārstāvniecībā. Personu drīkst pasludināt par non grata vai nepieņemamu pirms ierašanās uzņemošās valsts teritorijā.

2. Ja nosūtošā valsts atsakās vai tai neizdodas saprātīgā laika periodā izpildīt tās pienākumus saskaņā ar šī panta 1.daļu, uzņemošā valsts drīkst atteikties atzīt attiecīgo personu par pārstāvniecības darbinieku.

10. pants

1. Uzņemošās valsts ārlietu ministrijai vai citai ministrijai, par kuru ir vienošanās, jāpaziņo par:

(a) pārstāvniecības darbinieku iecelšanu, viņu ierašanos un galīgo aizbraukšanu vai viņu funkciju pārtraukšanu pārstāvniecībā;

(b) personas, kura pieder pie pārstāvniecības darbinieka ģimenes, ierašanos un galīgo aizbraukšanu un atbilstošos gadījumos arī par faktu, ka persona kļūst vai pārstāj būt pārstāvniecības darbinieka ģimenes loceklis;

(c) privāto mājkalpotāju, kuri ir nodarbināti pie šīs daļas (a) punktā minētajām personām, ierašanos un galīgo aizbraukšanu un atbilstošos gadījumos par faktu, ka viņi pārtrauc darbu pie šādām personām;

(d) personu, kuras dzīvo uzņemošajā valstī, pieņemšanu darbā par pārstāvniecības darbiniekiem vai privātajiem mājkalpotājiem, kuriem ir tiesības uz privilēģijām un imunitātēm, un viņu atlaišanu.

2. Ja tas ir iespējams, jāsniedz iepriekšējs paziņojums par ierašanos un galīgo aizbraukšanu.

11. pants

1. Ja nav noteiktas vienošanās par pārstāvniecības personāla skaitu, uzņemošā valsts drīkst prasīt, lai pārstāvniecības personāla skaits tiktu saglabāts robežās, kādas tā uzskata par saprātīgām un normālām, ņemot vērā apstākļus un nosacījumus uzņemošajā valstī un attiecīgās pārstāvniecības vajadzības.

2. Uz tiem pašiem pamatiem un bez diskriminācijas uzņemošā valsts arī drīkst atteikties pieņemt noteiktas kategorijas amatpersonas.

12. pants

Nosūtošā valsts nedrīkst bez iepriekšējas skaidri izteiktas uzņemošās valsts piekrišanas dibināt birojus, kuri veido pārstāvniecības daļu, citās vietās kā tajās, kur ir nodibināta pati pārstāvniecība.

13. pants

1. Pārstāvniecības vadītājs uzskatāms par stājušos pie savu funkciju pildīšanas uzņemošajā valstī vai nu tad, kad viņš ir iesniedzis akreditēšanas rakstu, vai arī tad, kad viņš ir paziņojis par savu ierašanos un viņa akreditēšanas raksta apliecināta kopija ir tikusi iesniegta uzņemošās valsts ārlietu ministrijā vai citā tādā ministrijā, par kuru ir vienošanās saskaņā ar uzņemošajā valstī dominējošo praksi, kura jāpiemēro vienveidīgi.

2. Akreditēšanas rakstu vai to apliecinātu kopiju iesniegšanas secība tiek noteikta atbilstoši pārstāvniecības vadītāja ierašanās datumam un laikam.

14. pants

1. Pārstāvniecības vadītāji tiek iedalīti trīs klasēs, proti:

(a) vēstnieki vai nunciji, kuri akreditēti pie valstu vadītājiem, un citi pārstāvniecību vadītāji ar līdzvērtīgu rangu;

(b) sūtņi, ministri un internunciji, kuri akreditēti pie valstu vadītājiem;

(c) pilnvarotie lietveži, kuri akreditēti pie ārlietu ministriem.

2. Izņemot to, kas attiecas uz prioritāti un etiķeti, pārstāvniecību vadītājus nedrīkst šķirot, pamatojoties uz viņu klasi.

15. pants

Valstis savstarpēji vienojas par klasi, kāda piešķirama to pārstāvniecību vadītājiem.

16. pants

1. Atbilstošās klases pārstāvniecību vadītāju prioritāti nosaka datums un laiks, kad viņi ir stājušies pie savu funkciju pildīšanas saskaņā ar 13.pantu.

2. Izmaiņas pārstāvniecības vadītāja akreditēšanas rakstā, kuras nav saistītas ar klases maiņu, neietekmē viņa prioritāti.

3. Šis pants neskar uzņemošajā valstī pieņemto praksi attiecībā uz Vatikāna pārstāvju prioritāti.

17. pants

Pārstāvniecības vadītājs paziņo par pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbinieku prioritāti ārlietu ministrijai vai citai tādai ministrijai, par kuru ir vienošanās.

18. pants

Kārtībai, kāda jāievēro katrā valstī pārstāvniecību vadītāju pieņemšanai, jābūt vienādai attiecībā uz katru klasi.

19. pants

1. Ja pārstāvniecības vadītāja amats ir brīvs vai pārstāvniecības vadītājs nespēj veikt savus amata pienākumus, kā pārstāvniecības vadītājs uz laiku darbojas pagaidu pilnvarotais lietvedis. Vai nu pārstāvniecības vadītājam, vai, ja viņš to nespēj izdarīt, nosūtošās valsts ārlietu ministrijai jāpaziņo pagaidu pilnvarotā lietveža vārds uzņemošās valsts ārlietu ministrijai vai citai tādai ministrijai, par kuru ir vienošanās.

2. Gadījumos, kad neviens pārstāvniecības diplomātiskā personāla darbinieks neatrodas uzņemošajā valstī, nosūtošā valsts ar uzņemošās valsts piekrišanu drīkst nozīmēt administratīvā un tehniskā personāla darbinieku par atbildīgo pārstāvniecības kārtējo administratīvo lietu vešanā.

20. pants

Pārstāvniecībai un tās vadītājam ir tiesības lietot nosūtošās valsts karogu un emblēmu uz pārstāvniecības telpām, ieskaitot pārstāvniecības vadītāja rezidenci un viņa transportlīdzekļus.

21. pants

1. Uzņemošajai valstij tās teritorijā saskaņā ar tās likumiem ir vai nu jāatbalsta nosūtošā valsts telpu, kuras ir nepieciešamas tās pārstāvniecībai, iegūšanā, vai arī jāpalīdz pēdējai iegūt telpas citādā veidā.

2. Ja nepieciešams, tai jāpalīdz pārstāvniecībām iegūt piemērotas telpas arī tās darbiniekiem.

22. pants

1. Pārstāvniecības telpas ir neaizskaramas. Uzņemošās valsts pārstāvji nedrīkst tajās ieiet, izņemot gadījumus, kad saņemta pārstāvniecības vadītāja piekrišana.

2. Uzņemošajai valstij ir īpašs pienākums veikt visus atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu pārstāvniecības telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu nodarīšanu un lai novērstu jebkādu pārstāvniecības miera traucējumu vai tās cieņas aizskārumu.

3. Pārstāvniecības telpas, to iekārta un citi tur atrodošies īpašumi, kā arī pārstāvniecības transportlīdzekļi ir neaizskarami attiecībā uz kratīšanu, rekvizīciju, arestu vai izpildu darbībām.

23. pants

1. Nosūtošā valsts un pārstāvniecības vadītājs ir atbrīvots no visām valsts, rajona vai pašvaldības nodevām un nodokļiem attiecībā uz pārstāvniecības telpām neatkarīgi no tā, vai tās ir nomātas, vai ir īpašumā, izņemot tādas nodevas un nodokļus, kuri ir maksa par noteiktiem pakalpojumu veidiem.

2. Šajā pantā minētais atbrīvojums no aplikšanas ar nodokli neattiecas uz tādām nodevām un nodokļiem, kurus saskaņā ar uzņemošās valsts likumiem jāmaksā personām, kuras noslēdz līgumu ar nosūtošo valsti vai pārstāvniecības vadītāju.

24. pants

Pārstāvniecības arhīvi un dokumenti ir neaizskarami jebkurā laikā un neatkarīgi no to atrašanās vietas.

25. pants

Uzņemošajai valstij ir jādod visas iespējas pārstāvniecības funkciju veikšanai.

26. pants

Uzņemošajai valstij, ņemot vērā tās likumus un noteikumus par zonām, kurās iebraukšana ir aizliegta vai regulēta valsts drošības dēļ, savā teritorijā jānodrošina pārvietošanās brīvība visiem pārstāvniecības darbiniekiem.

27. pants

1. Uzņemošajai valstij ir jāatļauj un jāaizsargā pārstāvniecības sakaru brīvība visiem oficiāliem mērķiem. Sazinoties ar nosūtošās valsts valdību un citām pārstāvniecībām un konsulātiem, lai kur tie atrastos, pārstāvniecība drīkst izmantot visus piemērotus līdzekļus, ieskaitot diplomātiskos kurjerus un kodētus vai šifrētus ziņojumus. Tomēr pārstāvniecība drīkst uzstādīt un izmantot radioraidītāju tikai ar uzņemošās valsts piekrišanu.

2. Pārstāvniecības oficiālā korespondence ir neaizskarama. Oficiālā korespondence nozīmē visu korespondenci, kura attiecas uz pārstāvniecību un tās funkcijām.

3. Diplomātisko pastu nedrīkst atvērt vai aizturēt.

4. Uz pakām, kuras sastāda diplomātisko pastu, jābūt redzamām ārējām zīmēm, kuras norāda uz to raksturu, un tās saturā drīkst būt tikai diplomātiskie dokumenti vai oficiālai lietošanai paredzēti priekšmeti.

5. Diplomātiskais kurjers, kurš jānodrošina ar oficiālu dokumentu, kurā norādīts viņa statuss un paku skaits, kuras sastāda diplomātisko pastu, veicot savas funkcijas, atrodas uzņemošās valsts aizsardzībā. Viņš ir personīgi neaizskarams un nav pakļaujams jebkādas formas arestam vai aizturēšanai.

6. Nosūtošā valsts vai pārstāvniecība drīkst nozīmēt ad hoc diplomātiskos kurjerus. Arī šādos gadījumos piemērojami šī panta 5. daļas noteikumi, izņemot to, ka tur minētās imunitātes beidzas, kad šāds kurjers ir nogādājis viņam uzticēto diplomātisko pastu saņēmējam.

7. Diplomātisko pastu drīkst uzticēt komerciālas lidmašīnas kapteinim, kura paredzējusi nolaisties lidostā, kurā tas ir atļauts. Viņš jānodrošina ar oficiālu dokumentu, kurš norāda paku skaitu, kuras sastāda pastu, bet viņš nav uzskatāms par diplomātisko kurjeru. Pārstāvniecība drīkst sūtīt vienu no tās darbiniekiem, lai pārņemtu diplomātisko pastu tieši un brīvi no lidmašīnas kapteiņa.

28. pants

Maksājumi un nodevas, kuras iekasē pārstāvniecība, veicot tās oficiālos pienākumus, ir atbrīvoti no visām nodevām un nodokļiem.

29. pants

Diplomātiskā aģenta persona ir neaizskarama. Viņš nav pakļaujams jebkādas formas arestam vai aizturēšanai. Uzņemošajai valstij ir jāizturas pret viņu ar pienācīgu cieņu un jāveic visi piemēroti pasākumi, lai novērstu jebkādu uzbrukumu viņa personai, brīvībai vai cieņai.

30. pants

1. Diplomātiskā aģenta privātajai rezidencei ir tāda pati neaizskaramība un aizsardzība kā pārstāvniecības telpām.

2. Viņa papīri, korespondence un, izņemot 31.panta 3.daļā paredzēto, viņa īpašums arī ir neaizskarams.

31. pants

1. Diplomātiskajam aģentam ir imunitāte no uzņemošās valsts kriminālās jurisdikcijas. Viņam ir imunitāte arī no tās civilās un administratīvās jurisdikcijas, izņemot gadījumus, kad celta:

(a) īpašuma prasība attiecībā uz privātu nekustamo īpašumu, kurš atrodas uzņemošās valsts teritorijā, izņemot gadījumus, kad tas viņam pieder uzņemošās valsts vārdā pārstāvniecības nolūkiem;

(b) prasība attiecībā uz mantošanu, kurā diplomātiskais aģents ir iesaistīts testamenta izpildītāja, mantojuma aizgādņa, mantinieka vai legatāra statusā, kā privātpersona, un neuzstājas nosūtošās valsts vārdā;

(c) prasība attiecībā uz jebkādu profesionālo vai komerciālo darbību, kuru uzņemošajā valstī veic diplomātiskais aģents ārpus savu oficiālo funkciju ietvariem.

2. Diplomātiskajam aģentam nav pienākuma sniegt liecības kā lieciniekam.

3. Attiecībā uz diplomātisko aģentu nedrīkst veikt nekādas izpildu darbības, izņemot gadījumus, kuri atbilst šī panta 1.daļas (a), (b) un (c) punktiem, ar noteikumu, ka atbilstošās darbības var tikt veiktas, nepārkāpjot viņa personas vai rezidences neaizskaramību.

4. Diplomātiskā aģenta imunitāte no uzņemošās valsts jurisdikcijas neatbrīvo viņu no nosūtošās valsts jurisdikcijas.

32. pants

1. Nosūtošā valsts drīkst atteikties no diplomātisko aģentu imunitātes no jurisdikcijas un no to personu imunitātes, kurām tā ir saskaņā ar 37.pantu.

2. Atteikumam vienmēr jābūt skaidri izteiktam.

3. Ja diplomātiskais aģents vai persona, kurai ir imunitāte no jurisdikcijas saskaņā ar 37.pantu, ierosina tiesvedību, tas atņem viņam tiesības atsaukties uz imunitāti no jurisdikcijas attiecībā uz jebkuru pretprasību, kura ir tieši saistīta ar pamatprasību.

4. Atteikšanās no imunitātes no jurisdikcijas attiecībā uz civilo vai administratīvo tiesvedību nav uzskatāma par atteikšanos no imunitātes attiecībā uz sprieduma izpildi, kam nepieciešams atsevišķs atteikums.

33. pants

1. Ņemot vērā šī panta 3.daļu, diplomātiskais aģents attiecībā uz pakalpojumiem, kurus viņš sniedzis nosūtošajai valstij, ir atbrīvots no sociālās apdrošināšanas noteikumiem, kādi ir spēkā uzņemošajā valstī.

2. Šī panta 1.daļā norādītais atbrīvojums attiecas arī uz privātajiem mājkalpotājiem, kuri ir nodarbināti tikai pie diplomātiskā aģenta, ar sekojošiem nosacījumiem:

(a) viņi nav uzņemošās valsts pilsoņi vai nedzīvo tajā pastāvīgi;

un

(b) uz viņiem attiecas sociālās apdrošināšanas noteikumi, kādi ir spēkā nosūtošajā valstī vai trešajā valstī.

3. Diplomātiskajam aģentam, kurš nodarbina personas, uz kurām neattiecas šī panta 2.daļā paredzētie atbrīvojumi, ir jāievēro pienākumi, kurus darba devējiem uzliek sociālās apdrošināšanas noteikumi.

4. Šī panta 1. un 2. daļā paredzētie atbrīvojumi nav šķērslis brīvprātīgai dalībai uzņemošās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā, ar noteikumu, ka šī valsts atļauj šādu dalību.

5. Šī panta noteikumi neietekmē iepriekš noslēgtos divpusējos vai daudzpusējos līgumus par sociālo apdrošināšanu un nav šķērslis šādu līgumu slēgšanai nākotnē.

34. pants

Diplomātiskais aģents ir atbrīvots no visām nodevām un nodokļiem, personiskiem vai mantiskiem, valsts, rajona vai pašvaldības, izņemot:

(a) tāda veida netiešus nodokļus, kuri parasti ir iekļauti preču vai pakalpojumu cenā;

(b) nodevas un nodokļus uz privātu nekustamo īpašumu, kurš atrodas uzņemošās valsts teritorijā, izņemot gadījumus, kad tas viņam pieder valsts vārdā vai pārstāvniecības nolūkiem;

(c) mantojuma masas, mantošanas vai mantojuma nodokļus, kurus iekasē uzņemošā valsts, ievērojot 39.panta 4.daļas noteikumus;

(d) nodevas un nodokļus uz privātiem ienākumiem, kuru avots atrodas uzņemošajā valstī, un nodokļus uz kapitālieguldījumiem, kuri veikti komercuzņēmumos uzņemošajā valstī;

(e) maksājumus, kurus iekasē par noteiktiem pakalpojumu veidiem;

(f) reģistrācijas, tiesas vai ieraksta nodevas, hipotēku nodevas un zīmognodevas attiecībā uz nekustamo īpašumu, ievērojot 23.panta noteikumus.

35. pants

Uzņemošajai valstij ir jāatbrīvo diplomātiskie aģenti no visiem personiska rakstura dienestiem, no visiem jebkāda veida publiskajiem dienestiem, lai kādi tie būtu, un no tādiem militārajiem pienākumiem kā tie, kuri saistīti ar rekvizīciju, militāro kontribūciju un izmitināšanu.

36. pants

1. Uzņemošajai valstij saskaņā ar tādiem likumiem un noteikumiem, kādus tā ir pieņēmusi, jāatļauj ievest un jāatbrīvo no visām muitas nodevām, nodokļiem un ar tiem saistītiem maksājumiem, izņemot maksājumus par glabāšanu, pārvadāšanu un tamlīdzīgiem pakalpojumiem:

(a) priekšmeti, kuri paredzēti pārstāvniecības oficiālai lietošanai;

(b) priekšmeti diplomātiskā aģenta vai viņa ģimenes locekļu, kuri dzīvo kopā ar viņu, personīgai lietošanai, ieskaitot priekšmetus, kuri paredzēti viņa iedzīvei.

2. Diplomātiskā aģenta personīgā bagāža ir atbrīvota no pārbaudes, izņemot gadījumus, kad ir nopietns pamats pieņemt, ka tā satur priekšmetus, kuri neietilpst šī panta 1.daļā minētajos izņēmumos vai priekšmetus, kuru imports vai eksports ir aizliegts ar likumu, vai to regulē uzņemošās valsts noteikumi par karantīnu. Šādas pārbaudes jāveic tikai diplomātiskā aģenta vai viņa pilnvarota pārstāvja klātbūtnē.

37. pants

1. Diplomātiskā aģenta ģimenes locekļiem, kuri dzīvo kopā ar viņu, ja viņi nav uzņemošās valsts pilsoņi, ir no 29. līdz 36.pantam norādītās privilēģijas un imunitātes.

2. Administratīvā un tehniskā personāla darbiniekiem, kā arī viņu ģimeņu locekļiem, kuri dzīvo kopā ar viņiem, ja viņi nav uzņemošās valsts pilsoņi vai nedzīvo tajā pastāvīgi, ir no 29. līdz 35. pantam norādītās privilēģijas un imunitātes, izņemot to, ka imunitāte no uzņemošās valsts civilās un administratīvās jurisdikcijas, kas noteikta 31.panta 1.daļā, neattiecas uz darbībām, kuras veiktas ārpus viņu pienākumu loka. Viņiem ir arī 36.panta 1.daļā norādītās privilēģijas attiecībā uz priekšmetiem, kuri ievesti sākotnējai iedzīvei.

3. Pārstāvniecības apkalpojošā personāla darbiniekiem, kuri nav uzņemošās valsts pilsoņi vai nedzīvo tajā pastāvīgi, ir imunitāte attiecībā uz darbībām, kuras veiktas viņu pienākumu ietvaros, kā arī atbrīvojums no nodevām un nodokļiem attiecībā uz atalgojumu, kuru viņi saņem par savu darbu, un 33.pantā ietvertais atbrīvojums.

4. Pārstāvniecības darbinieku privātie mājkalpotāji, ja viņi nav uzņemošās valsts pilsoņi vai nedzīvo tajā pastāvīgi, ir atbrīvoti no nodokļiem un nodevām attiecībā uz atalgojumu, kuru viņi saņem par savu darbu. Citos gadījumos viņiem ir tikai tādas privilēģijas un imunitātes, kādas pieļauj uzņemošā valsts. Tomēr uzņemošajai valstij ir jārealizē tās jurisdikcija pār šīm personām tādā veidā, lai pārmērīgi neiejauktos pārstāvniecības funkciju veikšanā.

38. pants

1. Izņemot to, ciktāl uzņemošā valsts var piešķirt papildu privilēģijas un imunitātes diplomātiskajam aģentam, kurš ir tās valsts pilsonis vai dzīvo tajā pastāvīgi, ir tikai imunitāte no jurisdikcijas un neaizskaramība attiecībā uz oficiālajām darbībām, kuras veiktas, izpildot savas funkcijas.

2. Citiem pārstāvniecības personāla darbiniekiem un privātajiem mājkalpotājiem, kuri ir uzņemošās valsts pilsoņi vai dzīvo tajā pastāvīgi, ir tikai tādas privilēģijas un imunitātes, kādas pieļauj uzņemošā valsts. Tomēr uzņemošajai valstij ir jārealizē tās jurisdikcija pār šīm personām tādā veidā, lai pārmērīgi neiejauktos pārstāvniecības funkciju veikšanā.

39. pants

1. Katrai personai, kurai dotas tiesības uz privilēģijām un imunitātēm, tās ir no brīža, kad tā ierodas uzņemošās valsts teritorijā nolūkā ieņemt savu amatu vai, ja tā jau atrodas tās teritorijā, no brīža, kad par tās iecelšanu ir paziņots ārlietu ministrijai vai citai tādai ministrijai, par kuru ir vienošanās.

2. Kad personas, kurai ir privilēģijas un imunitātes, funkcijas ir beigušās, šādas privilēģijas un imunitātes parasti izbeidzas brīdī, kad tā pamet valsti vai kad izbeidzas saprātīgs laika posms, lai to izdarītu, bet tās saglabājas līdz tam laikam, pat bruņota konflikta gadījumā. Tomēr imunitāte saglabājas attiecībā uz darbībām, kuras šī persona veikusi, izpildot savas funkcijas kā pārstāvniecības darbinieks.

3. Pārstāvniecības darbinieka nāves gadījumā viņa ģimenes locekļiem saglabājas privilēģijas un imunitātes, uz kurām viņiem dotas tiesības, līdz saprātīga laika posma beigām, kurā var pamest uzturēšanās valsti.

4. Pārstāvniecības darbinieka, kurš nav uzņemošās valsts pilsonis vai nedzīvo tajā pastāvīgi, vai viņa ģimenes locekļa, kurš dzīvo kopā ar viņu, nāves gadījumā, uzņemošajai valstij jāļauj mirušā kustamās mantas izvešana, izņemot jebkādu šajā valstī iegūtu īpašumu, kura eksports bija aizliegts viņa nāves brīdī. Mantojuma masas, mantošanas un mantojuma nodevas nav iekasējamas par kustamu īpašumu, kura klātbūtne uzņemošajā valstī bija tikai mirušā kā pārstāvniecības darbinieka vai kā pārstāvniecības darbinieka ģimenes locekļa klātbūtnes dēļ.

40. pants

1. Ja diplomātiskais aģents, dodoties ieņemt savu amatu vai atgriežoties uz savu dienesta vietu vai arī uz savu valsti, šķērso vai atrodas trešās valsts teritorijā, kura viņam ir izsniegusi vīzu, ja šāda vīza ir nepieciešama, trešajai valstij jāpiešķir viņam neaizskaramība un citas tādas imunitātes, kādas var būt nepieciešamas, lai nodrošinātu viņa tranzītu vai atgriešanos. Tas pats piemērojams gadījumā, kad kāds no viņa ģimenes locekļiem, kuram ir privilēģijas vai imunitātes, pavada diplomātisko aģentu vai ceļo atsevišķi, lai viņam pievienotos vai lai atgrieztos savā valstī.

2. Līdzīgos apstākļos, kādi norādīti šī panta 1.daļā, trešās valstis nedrīkst kavēt pārstāvniecības administratīvā un tehniskā vai apkalpojošā personāla darbiniekus un viņu ģimenes locekļus, kuri šķērso to teritorijas.

3. Trešās valstis oficiālajai korespondencei un citiem oficiāliem paziņojumiem, kuri ir tranzītā, ieskaitot kodētus vai šifrētus ziņojumus, piešķir tādu pašu brīvību un aizsardzību, kādu ir piešķīrusi uzņemošā valsts. Tām jāpiešķir diplomātiskajiem kurjeriem, kuriem ir izsniegta vīza, ja tāda vīza ir nepieciešama, un diplomātiskajam pastam, kurš ir tranzītā, tāda pati neaizskaramība un aizsardzība, kādu uzņemošajai valstij ir pienākums piešķirt.

4. Trešo valstu pienākumi saskaņā ar šī panta 1., 2. un 3.daļu attiecas arī uz personām, kuras ir attiecīgi minētas tajās daļās, un uz oficiāliem paziņojumiem un diplomātisko pastu, kuru klātbūtne trešās valsts teritorijā ir force majeure dēļ.

41. pants

1. Nekaitējot viņu privilēģijām un imunitātēm, tas ir visu personu pienākums, kurām ir šādas privilēģijas un imunitātes, cienīt uzņemošās valsts likumus un noteikumus. Viņām arī ir pienākums neiejaukties tās valsts iekšējās lietās.

2. Visas oficiālās lietas ar uzņemošo valsti, kuras nosūtošā valsts uzticējusi pārstāvniecībai, kārtojamas ar vai caur uzņemošās valsts ārlietu ministriju vai citu tādu ministriju, par kuru ir vienošanās.

3. Pārstāvniecības telpas nedrīkst izmantot jebkādā veidā, kurš nav savienojams ar pārstāvniecības funkcijām, kuras noteiktas šajā konvencijā vai citos vispārējo starptautisko tiesību noteikumos vai jebkuros speciālos līgumos, kuri ir spēkā starp nosūtošo un uzņemošo valsti.

42. pants

Diplomātiskajam aģentam nav jāveic jebkāda profesionālā vai komerciālā darbība, lai gūtu personīgu labumu.

43. pants

Diplomātiskā aģenta funkcijas izbeidzas, inter alia:

(a) kad nosūtošā valsts paziņo uzņemošajai valstij, ka diplomātiskā aģenta funkcijas ir beigušās;

(b) kad uzņemošā valsts paziņo nosūtošajai valstij, ka saskaņā ar 9.panta 2.daļu tā atsakās atzīt diplomātisko aģentu par pārstāvniecības darbinieku.

44. pants

Pat bruņota konflikta gadījumā uzņemošajai valstij ir jāpiešķir līdzekļi, lai dotu iespēju personām, kurām ir privilēģijas un imunitātes un kuras nav uzņemošās valsts pilsoņi, un šādu personu ģimenes locekļiem, neatkarīgi no viņu pilsonības, pēc iespējas ātrāk atstāt valsti. Nepieciešamības gadījumā tai noteikti jānodod viņu rīcībā nepieciešamie transportlīdzekļi viņiem un viņu īpašumam.

45. pants

Ja diplomātiskās attiecības starp divām valstīm ir pārtrauktas vai ja pārstāvniecība ir pastāvīgi vai īslaicīgi atsaukta:

(a) uzņemošajai valstij pat bruņota konflikta gadījumā ir jāciena un jāaizsargā pārstāvniecības telpas, kā arī tās īpašums un arhīvi;

(b) nosūtošā valsts drīkst uzticēt pārstāvniecības telpu, kā arī tās īpašumu un arhīvu aizsardzību trešajai valstij, kura ir pieņemama uzņemošajai valstij;

(c) nosūtošā valsts drīkst uzticēt savu un tās pilsoņu interešu aizsardzību trešajai valstij, kura ir pieņemama uzņemošajai valstij.

46. pants

Nosūtošā valsts ar iepriekšēju uzņemošās valsts piekrišanu un pēc trešās valsts, kura nav pārstāvēta uzņemošajā valstī, lūguma drīkst uzņemties īslaicīgu trešās valsts un tās pilsoņu interešu aizsardzību.

47. pants

1. Piemērojot šīs konvencijas noteikumus, uzņemošā valsts nedrīkst veikt diskrimināciju starp valstīm.

2. Tomēr nav uzskatāms, ka notiek diskriminācija:

(a) ja uzņemošā valsts ierobežoti piemēro jebkuru no šīs konvencijas noteikumiem šī noteikuma ierobežotas piemērošanas attiecībā uz tās pārstāvniecību nosūtošajā valstī dēļ;

(b) ja valstis saskaņā ar paražu vai līgumu savstarpēji piešķir daudz labvēlīgāku režīmu nekā to prasa šīs konvencijas noteikumi.

48. pants

Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai visām valstīm, kuras ir Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis vai dalībvalstis kādā no specializētajām aģentūrām, vai Starptautiskās Justīcijas tiesas statūtu puses, un jebkurai citai valstij, kuru Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja uzaicinājusi kļūt par pusi šim līgumam, sekojoši: līdz 1961.gada 31.oktobrim Austrijas Federālajā Ārlietu ministrijā un pēc tam līdz 1962.gada 31.martam Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā.

49. pants

Šī konvencija ir ratificējama. Ratifikācijas instrumenti deponējami Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

50. pants

Šai konvencijai drīkst pievienoties jebkura valsts, kura pieder jebkurai no 48.pantā minētajām četrām kategorijām. Pievienošanās instrumenti deponējami Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

51. pants

1. Šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc datuma, kad deponēts divdesmit otrais ratifikācijas vai pievienošanās instruments Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Katra valsts, kura ratificē vai pievienojas konvencijai pēc divdesmit otrā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šāda valsts deponējusi tās ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu.

52. pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram jāinformē visas valstis, kuras pieder jebkurai no 48.pantā minētajām četrām kategorijām:

(a) par šīs konvencijas parakstīšanu un ratifikācijas vai pievienošanās instrumentu deponēšanu saskaņā ar 48., 49. un 50.pantu;

(b) par datumu, kurā šī konvencija stāsies spēkā saskaņā ar 51.pantu.

53. pants

Šis konvencijas oriģināls, kura ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu teksti ir vienlīdz autentiski, jādeponē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kuram jānosūta tā apliecinātās kopijas visām valstīm, kuras pieder jebkurai no 48.pantā minētajām četrām kategorijām.

TO APLIECINOT, parakstījušies pilnvarotie, būdami tam atbilstoši pilnvaroti no savu attiecīgo valdību puses, ir parakstījuši šo konvenciju.

SASTĀDĪTA Vīnē tūkstoš deviņi simti sešdesmit pirmā gada astoņpadsmitajā aprīlī.