“..Kādiem taču vajadzēja būt jaunajā valdībā”

Mag.hist. Indulis Zvirgzdiņš – “Latvijas Vēstnesim”

Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs pēta sava novadnieka – žurnālista, ministra un deputāta Pētera Blaua dzīvesstāstu.

1940.gada jūnijā saformētajā Tautas valdībā bija divi Ērgļu pagastā dzimuši vīri — Pēteris Blaus (1900–1971) un Jānis Jagars (1894.–1970.). P.Blaus savā žurnālista darbā bija sastapies ar neatkarīgās Latvijas politikas veidotājiem un tādējādi atšķīrās no vairuma pārējo okupācijas laika ministru. Sabiedrisko lietu ministra Pētera Blaua dzīves līdzšinējos atspoguļojumos ir samērā daudz pretrunu un neprecizitāšu, tāpēc mēs, Madonas muzeja darbinieki, esam centušies rast skaidrību par novadnieku.

1919.gada pavasarī — darbs Latvijas kompartijas CK Preses birojā Elizabetes ielā 63. 1941.gadā autobiogrāfijā rakstīts — padomju darbiniekiem maijā Rīgu atstājot, Blaus palicis ar uzdevumu savā dzīvoklī slēpt kādu KP biedru, kura uzvārdu viņš neatceroties. Zinot to, ka Pēteri Blauu sen. 1919.gada pavasarī arestēja un viņam pat draudēja nāvessods. (..)

(..) Virsnieka lietā norādīts, ka Latvijas armijā P.Blaus brīvprātīgi iestājies 1919.gada 22.maijā. Brīvprātīgums apliecināts arī 1941.gadā autobiogrāfijā, taču oficiālajā sabiedrisko lietu ministra dzīves pārstāstā minēts, ka Blaus jau 1918.gadā iestājies Rīgas skolnieku rotā. No 3. kājnieku bataljona Blauu 1919.gada rudenī pārcēla uz karaskolu un 1920.gada pavasarī atpakaļ uz 3. Jelgavas kājnieku pulku kā leitnantu. Karaskolā kopā ar viņu mācījās arī vēlākais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Pretlielinieku frontē Blaus atradās 1919.gada vasarā un 1920.gada vasarā. No sešpadsmit paātrināti sagatavotajiem leitnantiem, kas iedalīti Jelgavas pulkā, astoņus 1921.gadā atvaļināja, arī P.Blauu jūlijā5. Mierlaika apstākļiem bija radies virsnieku pārpalikums, īpaši tādu, kas bija sagatavoti pusgada laikā. (..)

(..) Divdesmito gadu vidū Blaus nonāca avīžniecībā. Pārspīlē Jānis Kārkliņš, sakot, ka Blaus sen. dēlu iesēdinājis savā vietā “Jaunākajās Ziņās”. Tēvs tolaik Siguldā bija Rakstnieku pils pārvaldnieks. (..)

Mezgli dzīvesstāstā

Arhīva foto

Tēvs Pēteris Kārļa d. Blaus bija Ērgļu pagasta rakstvedis, māte Emma Dambīte– Blaua nāca no Plāņu pagasta. Pēc 1905. gada nemieriem tēvs sākumā slēpās, tad dzīvoja Šveicē, Cīrihē, klausījās lekcijas universitātē vienlaikus ar Augustu Kirhenšteinu. Māte ar abiem dēliem (bija vēl 1902.g. dzimušais Jānis) pelnījās ar šūšanu Piebalgā. 1909.gadā tēvs atgriezās Krievijā, vēlāk arestēts, tiesāts, taču attaisnots. Ģimene pārceļas uz Rīgu, Pēteris Blaus sen. strādā laikrakstos, juniors mācās. Kara laikā skolu brīvlaikos viņš strādā Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas kancelejā.

1919.gada pavasarī — darbs Latvijas kompartijas CK Preses birojā Elizabetes ielā 63. 1941.gadā autobiogrāfijā rakstīts — padomju darbiniekiem maijā Rīgu atstājot, Blaus palicis ar uzdevumu savā dzīvoklī slēpt kādu KP biedru, kura uzvārdu viņš neatceroties1. Zinot to, ka Pēteri Blauu sen. 1919.gada pavasarī arestēja un viņam pat draudēja nāvessods, saprotams viņa vēlāk rakstītais; “…strādnieku dzīve man nebija sveša. Kopš apmešanās Rīgā stāvēju tuvu strādnieku kooperatīviem, bet komunisms man jau principā allaž ir bijis pretīgs. Pēc manas atziņas tas nav nekas cits kā atavisms, kas sporadiski šur tur var parādīties arī ar visu savu brutalitāti, ja viņa rokās nāk vara, kā tas bij pie mums un ir Krievijā ar šo, var teikt, vulgāro komunismu. Kulturālā dzīvē tas nav iespējams (viņa piekritēji, izņemot dažus fanātiķus, jau arī nav īstie strādnieki, bet sīkie amatnieki, tirgus bābiņas, pašpuikas un dažādi “ierāvēji””2. Secinu, ka ģimenē attieksme pret deviņpadsmitgadīgā jaunekļa darbošanos nevarēja būt cildinoša.

Virsnieka lietā norādīts, ka Latvijas armijā P.Blaus brīvprātīgi iestājies 1919.gada 22.maijā3. Brīvprātīgums apliecināts arī 1941.gadā autobiogrāfijā, taču oficiālajā sabiedrisko lietu ministra dzīves pārstāstā minēts, ka Blaus jau 1918.gadā iestājies Rīgas skolnieku rotā4. No 3. kājnieku bataljona Blauu 1919.gada rudenī pārcēla uz karaskolu un 1920.gada pavasarī atpakaļ uz 3. Jelgavas kājnieku pulku kā leitnantu. Karaskolā kopā ar viņu mācījās arī vēlākais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Pretlielinieku frontē Blaus atradās 1919.gada vasarā un 1920.gada vasarā. No sešpadsmit paātrināti sagatavotajiem leitnantiem, kas iedalīti Jelgavas pulkā, astoņus 1921.gadā atvaļināja, arī P.Blauu jūlijā5. Mierlaika apstākļiem bija radies virsnieku pārpalikums, īpaši tādu, kas bija sagatavoti pusgada laikā. 1921.gada sākumā rakstīta visumā uzteicoša Blaua virsnieka atestācija: ”Izglītība pietiekoša. Pārvalda pilnībā latviešu un krievu valodas. Uz rakstura īpašībām aizrādot, jāsaka, ka ir miermīlīgs un saticīgas dabas cilvēks. No reibinošiem dzērieniem un azarta spēlēm atturas. Pret sievietēm ir ļoti korekts. Sabiedrību mīl un labprāt atrodas viņā. Ar politiku nenodarbojas, tomēr tagadējo valsts iekārtu pabalsta un stāv par viņu. Savās attiecībās pret padotajiem un līdzdarbiniekiem ir lietišķs un labs, bet tomēr trūkst vajadzīgās stingrības un uzstāšanās. Dienesta pakāpei un ieņemamai vietai piemērots, bet, ja tiek atstāts kara dienestā, tad jāpapildina līdzšinējās kara zināšanas”6 No pulka atestācijas komisijas atšķirīgu viedokli ierakstījis pulka komandieris pulkvedis — leitnants Jēkabs Dombrovskis: “Reibinošos dzērienus lieto virs mēra. Morāliskā ziņā nav piemērots virsnieka stāvoklim. Nav vēlams virsnieku korporācijā”7.1921.gada aprīlī — jūnijā leitnants trīs reizes sodīts par dienesta pienākumu nepietiekošu pildīšanu.

Divdesmito gadu vidū Blaus nonāca avīžniecībā. Pārspīlē Jānis Kārkliņš, sakot, ka Blaus sen. dēlu iesēdinājis savā vietā “Jaunākajās Ziņās”8. Tēvs tolaik Siguldā bija Rakstnieku pils pārvaldnieks. Kopš 1930.gada avīžnieks strādāja “Jaunākajās Ziņās”, pirms tam citos izdevumos.1929.gada rudenī P.Blaus jun. bija “Pēdējā Brīdī” speciālkorespondents tiesas sēdēs Maskavā. Tiesas būtība tāda – Latvijā, arī citās valstīs dzīvojoši cilvēki saviem radiniekiem PSRS vēlējās materiāli palīdzēt. Padomju pilsoņiem nebija atļauts tiešā veidā saņemt svešzemju naudu. Izveidojusies personu grupa, kas attiecīgo valūtu apmainīja rubļos un tos jau PSRS teritorijā izsūtīja adresātiem. Grupā tikuši iesaistīti arī Latvijas vēstniecības darbinieki un Latvijas politiķu (Pauls Ašmanis, Erasts Bite, Pauls Šīmans) radinieki, tas arī izskaidro “Pēdējā Brīdī” interesi. Reportāžas no Maskavas avīzē samērā sīkas un iztirzājošas. Prāvas liecinieks bijis arī Kārlis Šlesers, pagasta rakstvedis 1905.gadā netālu no Ērgļiem — Vietalvas Odzienā. Tāpat kā korespondenta tēvs, viņš emigrēja uz Šveici, tur studēja, taču vēlāk nonāca Padomju Krievijā. Šlesers liecināja savas sievas lietā, jo arī viņa ar starpnieku palīdzību saņēmusi naudu no brāļa Latvijā. Par šo uzstāšanos Blaus raksta: “Šlesers domā, ka esot vainīgs, jo nepiegriezis naudas pārsūtīšanas veidam pienācīgo vērību. Pēc padomju iekārtas būtības katram komunistam jābūtot arī čekistam, bet viņš to neesot izpildījis, ko nožēlo”9 (uzsvērums avīzē). Ceturtdien, 19.septembrī, avīzes pirmajā lapā ir informācija “ ”Pēdējā Brīdī” Maskavas korespondenta brīnišķā nozušana”. Pirmās trīs dienas Blaua ziņojumi pienākuši ar gaisa pastu, bet tad uz četrām dienām pārtrūkuši, žurnālists nav atsaucies arī uz viņam sūtīto telegrammu. Trešdien vēlu vakarā Blaus no Maskavas pārradies, taču par sūtījumu nozušanu bijis neizpratnē. Lasītājiem par saviem piedzīvojumiem ārpus tiesas zāles viņš neatskaitījās. Memuārliteratūrā Maskavas apmeklējums pieminēts, taču dažkārt attiecināts uz vēlāku laiku10. Izteikts pieļāvums, ka Maskavā Blaus savervēts par aģentu. Alfrēds Bērziņš gan raksta: “Uzraudzības iestādēm nebija ziņu, ka Blauam jebkad būtu bijuši sakari ar komūnistu pagrīdi vai padomju sūtniecību, atskaitot piedalīšanos kaviāra viesībās ar pamatīgu iedzeršanu”11. Totalitārisma seku dokumentācijas centra darbinieki uzskata, ka kopš trīsdesmito gadu otrās puses Blaus bijis PSRS izlūkiestāžu informators ar segvārdu “Obščestveņņik”12. Pieminētajā autobiogrāfijā 1941.gadā pats Blaus rakstīja: “1928. gadā iestājos aizsargu organizācijā un kā tās loceklis izdarīju pakalpojumus Partijai un Padomju varai.”

5. Rīgas aizsargu pulkā leitnants Blaus bija Sakaru bataljona 3. rotas komandieris. Bataljons sastāvēja no 10 rotām. 1940. — 1941. gadā arestēti vai 14. jūnijā administratīvi izsūtīti 8 rotu komandieri un 6 komandieru palīgi, tāpat visu triju vadu komandieri 3.rotā. P. Blaus devis divus aizsarga zvērestus. Apņemšanos sargāt Latvijas valsts drošību, neaizskaramību un satversmi pēc 1934.gada 15. maija nomainīja solījums sargāt Latvijas valsti un viņas neatkarību, būt uzticīgam valsts prezidentam Kārlim Ulmanim. Kā aizsargu rotas komandierim Blauam 1939.gada pavasarī piešķīra 4.šķiras Viestura ordeni. Trīs zvaigžņu 5.šķiras ordeni viņš saņēma 1932. gadā kopā ar citiem kādreizējiem karaskolas leitnantiem.

Sabiedrisko lietu ministrija Latvijā pastāvēja kopš 1937.gada 1.aprīļa. Tā “…rūpējas par pilsoņu valstisku audzināšanu, pārzina preses, biedrību, poligrāfisko iestāžu, privāto kino un radio lietas”13. Ministra pārraudzībā darbojās aizsargu organizācija un Darba aizsardzības departaments kā nosacīta strādnieku arodbiedrību aizvietotāja. Prezidents Kārlis Ulmanis ministrijas uzdevumus saistīja ar Alfrēda Bērziņa jau agrāk veicamajiem pienākumiem. Savā ziņā iestāde izveidota, lai Bērziņam, iepriekš iekšlietu ministra biedram, būtu pilntiesīga ministra vārds. Sarunās to sauca arī par propagandas ministriju, jo tās pirmais uzdevums — pilsoņu valstiska audzināšana. Tā kā ministrs pārzināja presi, Blaua iecelšanu par “Jaunāko Ziņu” atbildīgo redaktoru kopš 1937.gada 23.septembra noteikti vajadzēja saskaņot ar Bērziņu. Vairākkārt minēts, ka tā bijusi paša Bērziņa izvēle14.

No redaktora par ministru

Nav skaidrs, kurā brīdī Blaus iekļauts ministru sarakstā. Viņa tālaika dzīvesbiedre Dagmāra Blaua (dzim. Macilēviča) 1990. gadā stāstīja15 — vīrs izsaukts naktī un atgriezies pēc sarunām ar Višinski piecos no rīta pelēks kā zeme. No piedāvātā sabiedrisko lietu ministra amata viņš centies atrunāties, atsaucoties uz aizsarga pagātni. Višinskis teicis – tas nekas. Viņa beigu frāze bijusi: “Vai nu ar mums, vai pret mums.” Blaus izvēlējās “Ar”… Nedomāju, ka var uzticēties I.Lešinska atmiņās rakstītajam par Blaua 1964.gadā sarunā teikto: “Višinskis neieradās vis Latvijā pēc ultimāta akceptēšanas 17. jūnijā, bet gan 16. jūnija vakarā. Viņš nolaidās krievu militārā aerodromā. To nakti mēs kopā ar viņu un Vili Lāci nosēdējām krievu sūtniecībā, taisīdami Latvijas jaunās valdības sastāvu”16. Arī Lešinskis uzskatīja, ka skaidrību var ieviest tā laika dokumenti. Šaubīties liek arī turpat ievietotais aplamais apgalvojums par Blaua aresta brīdi Padomju Krievijā kara laikā.

Kaut kāda loma amatu piedāvājumā bija arī Kirhenšteina un Blaua saistībai ar Latvijas un PSRS tautu kulturālās tuvināšanās biedrību. Tā pastāvēja no 1929. gada un piesedza padomju izlūkdienesta aktivitātes. P.Blaus biedrībā ar E.Smiļģa un P.Gruznas ieteikumu iestājās 1940.gada janvārī vienlaikus ar citiem izdevumu redaktoriem Arturu Bērziņu un Jāni Benjamiņu (“Jaunākās Ziņas”), Ernestu Brastiņu (“Sējējs”), Kārli Rabacu (“Rīts”), Voldemāru Strautmani un Heinrihu Zariņu (“Brīvā Zeme”). Tautas valdības deklarācijas pirmā apspriešana notikusi 20.jūnija vakarā Blaua dzīvoklī Blaumaņa ielā 9–7. Varbūt sava nozīme bija arī tam, ka A.Kirhenšteins dzīvoja blakus – 12. dzīvoklī.

J.Zalcmanim P.Blaus stāstījis – pēc A.Kirhienšteina uzaicinājuma kļūt par sabiedrisko lietu ministru viņš esot vaicājis Alfreda Bērziņa viedokli. Tas ieteicis piedāvājumu pieņemt, jo Blaus ministrijas darbu pazīstot, arī cilvēki viņa vadībā necietīšot.

Laikā līdz Saeimas vēlēšanām Sabiedrisko lietu ministrija īstenoja aizsargu atbruņošanu (jūnija beigas) un pēc tam organizācijas likvidēšanu (jūlija sākums). Neattaisnojās dažu aizsargu komandieru cerības, ka ministrs Blaus būs “savējais”. V.Munters atcerējās, ka Ulmanis bijis izbrīnīts par “Jaunāko Ziņu” redaktora uzvārdu tam nodiktētajā ministru sarakstā17. Vēl ministrija 1940. gada vasarā veica preses izdevumu pārreģistrēšanu, ieviesa izmaiņas darba samaksā valstī, nomainīja vadošos darbiniekus pakļautajās iestādēs, līdzdarbojās citu biedrību un organizāciju slēgšanā. Jāatceras — biedrību skaita samazināšana bija notikusi jau pirms pāris gadiem, tā pagastos pēc apvienošanas pamatā palika tikai lauksaimniecības biedrības.

1940.gada 27.jūnijā P.Blaus uzstājās ar radio runu18. Tā bija krietni garāka nekā četras dienas iepriekš V.Lāča nolasītā un jau konkrētāk atklāja jaunās valdības plānus. Atmaskojošs bija nozīmīguma uzsvērums:

“…vispirms ciešu savienību ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību un sadraudzību ar tās armiju…,un, otrkārt, nodrošināt valsts intereses un tautas demokrātiskās tiesības.” Prese būšot brīva no līdzšinējiem žņaugiem — tos jau nu agrākais atbildīgais redaktors gana labi zināja, tāpat to, kā palīdzēt valdībai viņas atbildīgajā darbā. Nosaucot par tautas ienaidniekiem 1934.gada 15.maija apvērsuma rīkotājus un dalībniekus, aizsargu rotas komandierim vajadzēja atcerēties, ka starp pēdējiem bijis arī pats.

Saeimas vēlēšanām Blaus ierakstīts Rīgas vēlēšanu apgabala kandidātu sarakstā. Saeimas sēdē viņš kopā ar vēl sešiem vīriem iekļauts komisijā, kas sagatavoja deklarāciju par valsts varu (padomju varu) Latvijā. Iespējams, tas ne tikai agrākās žurnālista pieredzes dēļ (bijis referents Saeimas lietās “Jaunākajās Ziņās”), bet arī krievu valodas prašanas dēļ. Blaus arī iepriekš esot tulkojis ministriem no krievu valodas lasīšanai sagatavotās runas. Tieši viņam uzticēja nolasīt A.Kirhenšteina runas krievu tulkojumu PSRS Augstākās Padomes 5.augusta sēdē.

Augustā P.Blaus ar J.Gustsona un Ž.Spures rekomendācijām uzņemts kompartijā.

Jaunizveidotais Ministru kabinets 1940.gada jūnijā pēc amatu nosaukumiem kopēja iepriekš pastāvējušo. Ne visām ministru vietām gan sekmējās atrast tūlīt izpildītājus. Augustā pēc iekļaušanas PSRS sastāvā Latvijai ministrijas bija jāpārsauc par komisariātiem. Blaua kopš 20.jūnija ieņemtā amata vairs nebija, viņu apstiprināja par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāru.

1941.gada aprīlī notika AP Prezidija partijas pirmorganizācijas sēde19. Piedalījās seši biedri, sēdi vadīja Pēteris Blaus. Izskatīja arī sūdzības par Prezidija lietu pārvaldnieka Jātnieka darba stilu, par ko saņemtas vairākas sūdzības. Trīs sēdes dalībnieces Jātnieku nosodīja, viena aizstāvēja. Blaus no viedokļa izteikšanas atturējās.

Karš un vēlākais laiks

Dagmāra Blaua atcerējās, ka 1941.gada 22.jūnijā ģimene bijusi Jūrmalā, Lielupē. Peldējušies, kad atskrējis Pētera dēls no pirmās laulības Ēriks un saucis, ka sācies karš. Vīrs tūlīt aizbraucis uz Rīgu, viņa četras dienas palikusi vasarnīcā viena. 26.jūnijā Dagmāra nokļuva Rīgā, vīrs sakot — jābrauc uz Vidzemes augstieni. Kopā trijās mašīnās braukuši pa Vidzemes šoseju, to jau bombardējuši vācieši. Vienu auto vadījis Ēriks Blaus, tajā vesta AP Prezidija nauda. Dagmāra nav gribējusi braukt. Vīrs teicis — palikt nevar, vācieši pakāršot. Solījies pats sievu nošaut, ja nebraukšot. Pleskavā braucējiem pievienojies Andrejs Upīts. Maskavā sākumā apmešanās Moškovas šķērsielā Latvijas pārstāvniecībā. Blaui mitinājušies vienā istabiņā, turpat blakus Kirhenšteins.

1941.gada rudenī Blauu norīkoja uz Baškīriju par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un Latvijas KP CK pilnvarotā Roberta Liepiņa vietnieku. Pienākums — atvieglot no Latvijas evakuējušos cilvēku dzīves kārtošanu Baškīrijā, palīdzēt sagādāt apģērbu un citu nepieciešamo, izsniegt naudas pabalstus, arī sekmēt strēlnieku divīzijas papildināšanu. Blaui dzīvoja Ufā viesnīcā “Baškīrija”, 1942.gada 6.maijā tur piedzima dēls Pēteris.

1942.gada 24.oktobrī notika finanšu revīzija par līdzekļu izlietošanu palīdzībai no Latvijas evakuētajiem cilvēkiem Baškīrijā20. Gada laikā Blaus saņēmis 223 414 rubļus 54 kapeikas, iztrūkums revīzijas brīdī (nav naudas vai preču, ne arī attaisnojošu dokumentu) –12%.

Mēnesi vēlāk, 27.novembrī, Roberts Liepiņš rakstīja vēstuli uz Maskavu21. Adresāts, iespējams, bijis Vilis Lācis. Lappuses augšā krievu valodā pierakstīts: “b. Kalnbērziņam – priekš iepazīšanās 1. XII 42. V.Lācis.” Jau iepriekšējā vēstulē Liepiņš esot ziņojis, ka Blaua sakarā NKVD pratināja ārstu Germeru Tirļanos. Tagad Liepiņam par pratināšanu Blaua lietā stāstījis Eizs no latviešu ciema Arhangeles Baškīrijā. NKVD, protams, pieteikts Eizam sarunu neizpaust. Iztaujātāji interesējušies, kur Blaus ņemot līdzekļus tik plašai dzīvei. Vai Eizs zinot, ka Blaus agrāk bijis aizsargs un “Jaunāko Ziņu” redaktors? Kādi bijuši Blaua sakari ar Arhangelē dzīvojušo Georgu Maču? Evakuētais Mačs jau esot tobrīd notiesāts uz 10 gadiem. Pēc Eiza stāstītā, Mačs vedis pretpadomju propagandu, vielu tālākizplatīšanai viņam piegādājis Blaus. Liepiņa vēstulē ir teikums: “Es jau jums savā laikā stāstīju, ka Blaus uztur sakarus ar visādiem Padomju tautas ienaidniekiem.”

1942.gada 30.decembrī Blaus iesniegumā Kirhenšteinam lūdz viņu atbrīvot no LPSR AP Prezidija sekretāra amata sakarā ar pāriešanu citā darbā22. 1943.gada 16.janvārī sekretāru atbrīvoja, vietā apstiprinot Jāni Niedri. Lēmumu par Blaua atbrīvošanu parakstīja Kirhenšteins un Niedre, par pēdējā iecelšanu — vienīgi Kirhenšteins. Decembra vidū APP dekrētus sekretāra vietā parakstījusi Olga Auguste.

1943.gada decembrī Blaus arestēts (minēts 17. un 29. datums), 1945.gada 19. maijā tiesāts Maskavā. Liekas, izmeklēšanas un tiesāšanas lieta neatrodas Latvijā. Norādes uz lietu sniedz LKP CK biroja 1957.gada 22.jūnija sēde — tajā Blauu atjaunoja partijā23. Teikts, ka Blaus Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem kā pretpadomju organizācijas “Latviešu centrs” veidotājs, vadītājs un aktīvs dalībnieks. Organizācijas mērķis — padomju varas gāšana Latvijā. 1956.gadā lieta pārskatīta un noskaidrots, ka organizācija “Latviešu centrs” nav pastāvējusi. PSRS AP Kara kolēģija 1956.gada 11.augustā Blauu atzinusi par nevainīgu, tāpēc viņš atjaunojams partijā ar stāžu no 1940.gada augusta. Birojs arī uzdeva LPSR prokuroram Viktoram Lipinam vainīgos Blaua lietas falsifikācijā saukt pie kriminālatbildības. No 14 vīriem, kas biroja sēdē runāja par atjaunošanu partijā, četri — Krūmiņš, Pelše, Plēsums un Poišs — piedalījās arī 1949.gada 28.oktobra biroja sēdē24. Toreiz apstiprināja Blaua izslēgšanu no partijas sakarā ar notiesāšanu par kontrrevolucionāru darbību. 1949.gada lēmumā gan minēts, ka Blaus arestēts 1942.gadā un notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem.

Pats Blaus vēlāk rakstīja kadru anketā – 1943.g., decembrī – 1955.g. aprīlī – dažādos darbos PSRS Iekšlietu ministrijas sistēmā. Turpat gan arī rakstīts, ka APP sekretārs Blaus bijis līdz 1943.gada decembrim25. No ieslodzījuma Blaus atbrīvots priekšlaicīgi slimības dēļ. No 1955.gada maija strādā komitejā “Par atgriešanos Dzimtenē” (vēl nesaņēmis pilnīgu reabilitāciju!). Viņš ir ārštata korespondents tāda paša nosaukuma laikrakstā un radioraidījumā, līdztekus arī tulkotājs Valsts izdevniecības masu politiskajā redakcijā. I.Lešinskis norāda, ka komiteja darbojusies pilnīgā drošības iestāžu pārraudzībā. Vēlākā izdevuma “Dzimtenes Balss” un arī priekšteča redakcijas darbinieki bijuši “Cīņas” štatos un ar tās līdzstrādnieku apliecībām. Tāpēc var saprast, ka raksturojumu 1957.gada rudenī pirms stāšanās darbā “Rīgas Balsī” Blauam devusi “Cīņas” partijas pirmorganizācija (sekretāre M.Līmane). Tajā gan rakstīts: kopš 1952. gada korespondents avīzē “Par atgriešanos Dzimtenē”. Bet varbūt tā nav īpaša kļūda — ar avīzes “maizestēviem” drošībniekiem Blaus sadarbojies arī nometnē? Pats gan norādīja citus amatus: nesējs, galdnieks, pulētājs, uzskaitītājs, vatētājs, atslēdznieks, feldšeris, nestrādājošs invalīds. “Rīgas Balss” bija iecerēta kā t.s. Hruščova atkušņa brīvāka avīze, salīdzinot ar iepriekšējām.

Arī, saņemot personālo pensiju, eksministrs turpināja darbu “Dzimtenes Balsī” un radio “Dzintarkrastā”. 1965.gada vasarā “Dzimtenes Balss” trijos turpinājumos publicēja viņa atmiņas par četrdesmitā gada notikumiem “Kā tas notika”. Tur gan neatrast atbildes virsrakstā uzdotajam jautājumam. 1967.gada jūlijā pensionārs pabija Stokholmā, apmeklēja tur dzīvojošo brāli Jāni, kādreizējo ķīmijas inženieri un Liepājas pilsētas galvu vācu laikā. Četrus gadus vēlāk, jau pēc P.Blaua nāves Amerikā iznākošajā avīzē “Laiks” Jānis Zalcmanis publicēja atstāstu par toreizējām sarunām, tiekoties ar rīdzinieku26. Zalcmanis uzskatīja: pēc Blaua nāves vairs neesot spēkā tam dotais solījums “līdz turpmākam” nepubliskot viņa mutvārdu liecības par problēmām un notikumiem Latvijas neatkarības norietā. Blauam uzdotie jautājumi nebija asi, arī atbildes gana izvairīgas. Par lielāko atļaušanos var uzskatīt rindkopu:

“Esmu pārliecināts, ka Ulmanis ticēja iespējai saglabāt Latvijas autonomiju. Visa tālākā notikumu norise pārsteidza kā Ulmani, tā mūs, Kirhenšteina valdības locekļus. Varu apliecināt, ka ar Latvijas pilnīgu iekļaušanu Padomju Savienībā toreiz neviens no mums nerēķinājās. Un kādiem taču vajadzēja būt jaunajā valdībā.” Kritisks bijis Blaua vērtējums par situāciju Latvijā – vairāk sociālisma 1967.gadā esot Zviedrijā vai Čehoslovākijā, nevis Padomju Savienībā.

Kāds bija Blaua uzdevums, dodoties uz Stokholmu un vai viņš to izpildīja, nezinu. Līdzīgi K.Siljakovam27 domāju, ka tikšanās ar Zalcmani plānota Rīgā, tāpat kā savulaik ministra amats Maskavā.

Ārēji redzamās dzīves gaitas bija – žurnālists, ministrs, deputāts, ieslodzītais, atkal žurnālists. Bet paliek vēl citas, ne tik zināmas.

1 LVA VPDD f.101, a.2, l.176, lp.115

2 RTMM-366694, lp.27-28

3 LVVA f.5601, a.1, l.797, lp.2

4 “Valdības Vēstnesis” 1940.g. 21.jūnijs

5 “3. Jelgavas Kājnieku pulks” 1929.g.,

260.-264.lpp.

6 LVA f.5601, a.1, l.797, lp.5

7 Turpat, lp.8

8 J. Kārkliņš “Latvijas preses karalis”

1962.g., 32.lp.

9 “Pēdējā Brīdī” 1929.g. 17.sept.

10 J.Kārkliņš “Latvijas preses karalis”

1962.g., 32.lp., A. Bērziņš “Labie gadi”

1963.g., 296.lp., P.Klāns “Kadet,

uguni” 1975.g., 272.lp.

11 A. Bērziņš “Labie gadi” 1963.g.,

296.lp.

12 I. Zālīte, A. Bergmanis. Kā čeka spiegoja

Latvijā//Lauku Avīze, 1998.g. 23.maijs.

13 “Valdības Vēstnesis” 1937.g. 3.aprīlis

14 M. Vētra “Sestā kolonna” 1957.g.,

120.lp., J.Kārkliņš “Latvijas preses

karalis” 1962.g., 33.lp., O.Liepiņš

“Tālos atspulgos” 1982.g., 62.lp.,

K.Krūklītis “Tēvu zemei grūti laiki”

1989.g., 396.lp.

15 MNM 35208:1

16 I.Lešinskis Kalpības gadi.//“Latvija šodien”,

1986.g., Nr.14, 57.lp. “Laiks”,

1971.g. 17. jūlijs

17 “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls”

1992.g., Nr.1, 183.lp.

18 “Valdības Vēstnesis” 1940.g.

28.jūnijs

19 LVA VPDD f.101, a.2, l.79, lp.46-49

20 LVA VPDD f.101, a.4, l.8. lp.15

21 LVA VPDD f.101, a.4, l.8, lp.92-93

22 LVA f.290, a.2, l.37, lp.3

23 LVA VPDD f.101, a.20, l.27, lp.101

24 LVA VPDD f.101, a.12, l.24, lp.277-a

25 LVA VPDD f.1550, a.2, l.53, lp.78

26 “Laiks”, 1971.g. 17.jūlijs

27 K.Siljakovs “Mana atbilde” 1985.g.

45.lpp.