“Valsts nevar būt par slaucamu govi” —

Ministru prezidents Einars Repše

Intervija Latvijas Radio 10. jūlija raidījumā “Kāpnes” plkst. 12.35. Vada žurnālists Ivars Svilāns

— Varbūt sāksim sarunu ar to, ka valdība otrdien atbalstīja domu, ka pakāpeniski varētu atteikties no obligātā militārā dienesta, un tādēļ jautājums — vai ir veikta finanšu analīze par to, vai profesionālā armija ir dārgāka vai lētāka, un, ja izrādīsies, ka dārgāka, tad no kurienes ņems naudu?

Einars Repše: — Šo jautājumu droši vien visprecīzāk varētu komentēt aizsardzības ministrs, bet, tā kā viņi piedāvāja šo modeli par pakāpenisku pāreju uz profesionālu bruņoto dienestu, tad acīmredzot viņi arī ir izkalkulējuši, ka spēs pavilkt to piešķirtā Aizsardzības ministrijas finansējuma ietvaros. Un sakarā ar mūsu virzīšanos uz NATO mums ar likumu ir noteikts, ka aizsardzības vajadzībām tērējam ne mazāk kā 2 procentus no nacionālā kopprodukta, līdz ar to šā finansējuma ietvaros arī Aizsardzības ministrija spēj plānot bruņoto spēku turpmāku attīstību, un acīmredzot viņi ir aprēķinājuši, ka tas ir izdarāms, turklāt izdarāms arī tā saucamajā paātrinātajā veidā, proti, triju gadu laikā. Par lietas būtību jāsaka, ka man šķiet daudz simpātiskāks profesionālais karaspēks, jo tajā dienēs jaunieši, kuri to apzināti izvēlas kā savu profesiju, kuri grib dienēt bruņotajos spēkos, savukārt to jauniešu dzīvē, kuri varbūt grib mācīties tālāk universitātē vai apgūt kādu citu profesiju, nebūs pēkšņi šāds varmācīgs pārtraukums, iesaistot viņus bruņotajos spēkos obligātā dienesta kārtā. Es pats vienmēr esmu klusībā lolojis cerību par profesionālu armiju Latvijai un biju ļoti patīkami pārsteigts, kad Aizsardzības ministrija no savas puses ar šādu diskusiju vakar nāca valdības sēdē.

— Turpinot par “Latvijas gāzes” pieprasītajiem, pareizāk sakot, pietiesātajiem 7 miljoniem, — uzņēmums ir paziņojis, ka nepieprasīs šos miljonus, ja tam pašam ļaus regulēt tarifus rūpnieciskajiem patērētājiem. Kāds ir jūsu viedoklis par šo piedāvājumu, un tad, ja nepiekrīt, kur ņems naudu un — loģiski — kam samazinās?

E.Repše: — Vispirms tātad — šāds “Latvijas gāzes” ierosinājums nemaz nav oficiāli saņemts, viņi ir izteikuši šādu domu preses konferencē, bet te būtu mazlietiņ jāprecizē detaļas — kādos apmēros un no kā viņi būtu gatavi atteikties un tamlīdzīgi. Protams, šis piedāvājums ir rūpīgi analizējams. Ko tas nozīmētu mūsu gāzes patērētājiem — vai viņi nenonāktu līdz ar to monopoluzņēmuma patvaļas zonā, un kādas varētu būt konsekvences? Arī jautājums par to, vai šis “Latvijas gāzes” pietiesātais maksājums ir galīgs, vēl ir ļoti nopietni izsverams, mēs patlaban turpinām studēt iespēju šo lēmumu likumiskā kārtā pārsūdzēt. Tāpēc patlaban strādā speciālisti, un, tā kā mēs principā pieļaujam iespēju turpināt tiesvedību, tad detaļas par atsevišķiem jautājumiem mēs, protams, pāragri neizpaudīsim otrai pusei. Taču, protams, ja “Latvijas gāze” no savas puses iesniegtu kādus jau pārdomātus un konstruktīvus priekšlikumus, mēs noteikti tos izanalizētu un tad arī sniegtu atbildi — vai tie mums ir pieņemami vai ne.

Foto: A.F.I.

— Šajā nedēļā arī vides ministrs pēkšņi ir atklājis, ka “Latvijas gāze” jau gadiem ilgi it kā darbojas nelikumīgi, jo nav saņēmusi licenci par zemes dzīļu bagātības izmantošanu, un Valsts vides inspekcijai ir uzdots izvērtēt situāciju, pieļaujot pat uzņēmuma darbības apturēšanu, un, godīgi sakot, tas šobrīd izskatās mazlietiņ pēc valsts šantāžas pret šo uzņēmumu.

E.Repše: — Valsts šantāža – tie nebūtu īsti tie vārdi, ko man gribētos lietot, jo pirmām kārtām ne jau mēs nācām ar strīdu, “Latvijas gāze” pēkšņi iedomājās, ka viņi var no Latvijas valsts pietiesāt nieka septiņus miljonus, kur mūsu budžeta iespējas jau tagad ir pāri pār mēru ierobežotas. Un tas, protams, saasināja uzmanību uz “Latvijas gāzes” uzņēmumu kā tādu, un varbūt arī labi, ka saasināja, jo pēkšņi izrādījās, ka mums nav skaidrības par to, kam pieder lielās stratēģiskās Inčukalna gāzes glabātavas. Es biju ļoti, ļoti satraukts, lasot avīzēs, ka ir dažādu juristu dažādi viedokļi par to, vai šīs gāzes krātuves ir vai nav valstij piederīgas. Un te nu jāsaka, ka šīm krātuvēm ir stratēģiska nozīme, tās ir vajadzīgas ne tikai mums iekšzemē, mēs ar tām varam operēt pat starptautiski, jo šīs krātuves ir tik lielas, ka, piemēram, Krievija ziemas mēnešos izmanto gāzi, ko mēs sūknējam atpakaļ no Inčukalna uz Krieviju. Līdz ar to pat vismelnākajos murgos nav iedomājams, ka šīs pazemes krātuves būtu kaut kādā brīdī tikušas privatizētas tā, ka mēs paši to vispār nemaz neesam pamanījuši. Turpretī, analizējot, kā lietas ir notikušas Latvijā iepriekšējos gadus, šādu, diemžēl “melno”, scenāriju mēs nevaram izslēgt. Pēkšņi izrādīsies, ka kāda pilnvarota vai nepilnvarota persona ir parakstījusi ko tādu, kas nozīmē, ka īstenībā šīs gāzes krātuves vairs nepieder vis Latvijas valstij, bet, piemēram, “Latvijas gāzei”, kurā Latvijas valstij ir kāda nenozīmīga daļa. Un tāpēc es esmu steidzami uzdevis Ekonomikas ministrijai šo jautājumu izpētīt un nostiprināt Latvijas valsts īpašuma tiesības tieši uz pazemes daļu. Jautājums par licences maksu par šo krātuvju izmantošanu acīmredzot ir tas, ko pēc savas iniciatīvas vides ministrs ir izdarījis. Manuprāt, tā ir ļoti saprātīga rīcība, galu galā “Latvijas gāze” ir monopoluzņēmums, kurš piedevām ir uz Latvijas valsts un iedzīvotāju rēķina labi pelnījis.

— Nu tā varētu teikt — 31 miljons pēdējo trīs gadu laikā.

E.Repše: — Taisni tā, viņi ir labi nopelnījuši un pat vairāk nekā saprātīgi labi nopelnījuši. Līdz ar to tā tomēr uzskatāma par milzīgu bezkaunību — vērsties vēl, lai no Latvijas valsts budžeta, tātad no nodokļu maksātājiem piedzītu vēl papildu septiņus miljonus un, ja arbitrāža būtu pietiesājusi visu, ko viņi prasīja, tad varbūt 2 — 3 reizes vairāk. Līdz ar to viņi ir to lietu sākuši, mēs turpinām.

— Par citām lietām, arī saistītām ar līgumiem. Iekšlietu ministrija, nu jāsaka gan — kārtējo reizi mainot viedokli, tomēr vēlas lauzt dārgos austrumu robežas izbūves līgumus. Būvnieki ir neizpratnē par šādu valdības mētāšanos un saka, ka viņi jau vairākus mēnešus ilgušajās sarunās ir piedāvājuši kompromisa variantus. Savukārt prese apgalvo, ka lielākie cietēji, lai cik tas dīvaini arī būtu, būs ar Tautas partiju saistītie uzņēmēji. Kas notiek šobrīd austrumu robežas izbūvē?

E.Repše: — Patīkami, ka tur vismaz beidzot ir sācies darbs. Šobrīd tiešām Iekšlietu ministrijas speciālisti strādā un izvērtē šos līgumus, arī ar darbiem saistītos jautājumus. Tiek izvērtēti trīs aspekti. Pirmām kārtām — vai līgumi ir sagatavoti tā, ka tie aptuveni balansēti aizstāv abu pušu intereses. Tas būtu vienam normālam līgumam jādara — jāaizstāv pircēja un pārdevēja likumiskās intereses vai šinī gadījumā — pasūtītāja un būvētāja. Līdzšinējie līguma teksti ir tādi, kas pārsvarā tomēr aizstāv būvētāju intereses un diezgan maz aizstāv pasūtītāja intereses. Otrs aspekts ir cena, par ko tiek veikti darbi, jo šī cena var būt adekvāta tirgus situācijai, var būt pārmērīgi paaugstināta vai pārmērīgi pazemināta. Šobrīd šķiet, ka cena drīzāk varētu būt paaugstināta, tātad mums ir jātiek skaidrībā, vai mēs visos gadījumos par tik dārgu naudu esam gatavi objektus būvēt. Te nav runa par to, ka mēs nesaprastu, ka būvētājiem arī ir jāpelna. Skaidrs, ka viņiem ir jāpelna, tāpēc ir jābūt līdzsvaram starp pasūtītāja interesēm samazināt savus izdevumus un būvētāju interesēm nopelnīt. Bet tā peļņa nevar būt pārmērīga, un šinī gadījumā valsts nevar būt par slaucamu govi tikai tāpēc, ka kādi korumpēti vai neizdarīgi ierēdņi agrākajās valdībās ir parakstījuši valstij neizdevīgus līgumus, vai tāpēc, ka valstij nepieciešama robeža. Un, visbeidzot, tiek izvērtēti jautājumi par īpašumu tiesību sakārtošanu. Vai, piemēram, tajos gadījumos, kad ir paredzēts būvēt ceļus, zeme maz ir šobrīd valstij piederīga, vai tur ir nopirkti attiecīgie zemes gabali vai kā citādi iegūti valsts īpašumā, lai mēs varētu šo ceļu būvēt. Izrādās, ka vietām tā vēlēšanās par katru cenu un ļoti ātri uzsākt ceļu izbūves darbus ir bijusi tik liela, ka zeme īstenībā vēl arvien ir privātīpašnieka rokās, vai labākā gadījumā ir kāds papīra gabals, kurā rakstīts, ka “man nav iebildumu, ka to ceļu būvē”. Bet ir jāsakārto īpašuma tiesības, lai pēc tam nevar pret valsti griezties ar nepamatotām pretenzijām par šo zemes gabalu iegādi.

— Šis nav vienīgais no tādiem skandāliem, arī no Digitālā radio un televīzijas centra pēkšņi nāk ārā lietas, un pamazām, pamazām nāk no iepriekšējām valdībām ārā lietas, kur konkrēti cilvēki ir parakstījuši konkrētus papīrus. Un tad jājautā— kāda šobrīd ir iespēja un galu galā vai ir vēlēšanās saukt pie atbildības tos, kuri ir parakstījuši šādus līgumus?

E.Repše: — Jā, tāda vēlēšanās ir, un arī es domāju, ka mēs nekad nenonāksim pie atbildīgākas amatpersonu rīcības, ja mēs beidzot nesāksim sodīt tās amatpersonas, kas acīmredzami apzināti nodarījušas valstij būtiskus zaudējumus.

— Tās varētu būt arī krimināllietas?

E.Repše: — Tās, protams, varētu būt tieši krimināllietas, un jāizskata arī iespējas vērsties ar civillietām par zaudējumu piedziņu. Taču šeit es negribētu būt kā tāds lietu pasūtītājs, tāpēc es patlaban vēroju situāciju un gaidu, kad attiecīgie ministri paši rīkosies un kad tiesībsargājošās iestādes ierosinās šīs lietas, izmeklēs un novedīs līdz tiesai. Man kā valdības vadītājam ir uzdevums panākt tādu sistēmu, lai šīs lietas notiktu. Tāpēc es droši vien, tikko Zīles kungs atgriezīsies no atvaļinājuma, arī ar viņu runāšu, kāda ir bijusi tieši viņa aktīva rīcība, lai novērstu patlaban ar Digitālās televīzijas centra neskaidrībām saistītos jautājumus, un runāšu arī ar izmeklēšanas iestādēm, kas varbūt traucē, lai izvērtētu austrumu robežbūves un citu valstij neizdevīgu līgumu parakstošām amatpersonām. Tā ka šie procesi notiek, un arvien vairāk vainīgo jutīsies tiesiski apdraudēti.

— Tā kā jūs ceturtdien dodaties vienas dienas darba vizītē uz Romu, lai tiktos ar Eiropas Savienības prezidējošās valsts Itālijas premjerministru Berluskoni, mēs interviju ierakstām trešdien. Par Romas vizīti — kas tiks runāts tur, vai tā vienkārši ir oficiāla pieklājības vizīte?

E.Repše: — Tā vairāk ir pieklājības vizīte. No vienas puses, tā ir mazliet novēlota atbildes vizīte uz itāļu Ministru prezidenta Romāno Prodi vizīti Latvijā 1998.gadā, no otras puses, ļoti labi, ka tas sakrīt patlaban arī ar brīdi, kad Itālija ir prezidējošā Eiropas valsts, un līdz ar to mums ar Silvio Berluskoni būs pārrunājami tieši gaidāmās starpvaldību konferences jautājumi. Par to, kādu pozīciju Latvijas valsts tur ieņems, kādi jautājumi mums būtu būtiski un kur savukārt mēs nekādas pretenzijas necelsim. Līdz ar to šī būs reizē protokolāra, bet arī ļoti darbīga un saturīga vizīte.

— Un visbeidzot jāsaka, par “Latvijas pasta” ģenerāldirektora konkursu ir visai daudz iebildumu, uz ģenerāldirektora vietu pretendē arī bijušais vairāku valdību ministrs Vladimirs Makarovs, kurš, tāpat kā satiksmes ministrs Roberts Zīle, ir apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK biedrs. No politiskā viedokļa tas izskatās arī tā visai dīvaini, it sevišķi tāpēc, ka pasta darbinieki pret Makarova iecelšanu šajā amatā stipri iebilst.

E.Repše: — Arī šis būs jautājums, ko es pārrunāšu ar ministru Zīli, tikko viņš atgriezīsies, un mani arī mazlietiņ mulsina doma par politiskas personas iecelšanu pasta ģenerāldirektora amatā. Tur ir arī citi jautājumi, kas jāizvērtē, proti, par šā konkursa norisi, kur, kā zināms, Makarova kungs un Škodova kungs ir atšķīrušies tikai par ļoti nelielu punktu skaitu, faktiski par vienu punktu. Un vai tur ir vai nav spēlējis kādu lomu tas apstāklis, ka konkursa komisijā bija Makarova kunga padotie. Arī izvērtējot šos kandidātus pēc viņu iepriekšējās darba pieredzes, — Škodova kungs ir jau ilggadīgs pasta darbinieks un, cik es saprotu, bauda kolektīva uzticību un atbalstu, bet Makarova kungs būtu šinī gadījumā cilvēks, kas ienāktu pilnīgi no malas, un tur ir arī šī vēstule. Mēs ar ministru šīs lietas izanalizēsim un tad skatīsimies, kādu lēmumu varam pieņemt.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā