“Dziedāt māku, dancot māku..”
Ar Baltijas dienu 9. jūlijā un gājienu vakar sākās festivāls “Baltica-2003”
Festivāla
“Baltika-2003” dalībnieki Rīgas ielās Foto: A.F.I. |
Ar Baltijas dienu aizvakar, 9. jūlijā un svētku gājienu vakar, 10.jūlijā, sākās starptautiskais folkloras festivāls “Baltica–2003”, kas turpināsies līdz 13. jūlijam.
“Baltica” ir tradicionālās kultūras festivāls, kas ceļ godā tautasdziesmu un instrumentālo mūziku, rotaļas, dejas, teicēju dzīvo stāstījumu un tautas amatu prasmes. Tas secīgi notiek Igaunijā, Lietuvā un Latvijā. Pie mums — jau sesto reizi. Šogad festivāla tēma ir Zeme, kas izpaužas tādos jēdzienos kā Siens, Piens, Viens. Zemnieka vasaras darbi. Tā kā jūlijs ir siena laiks, festivāla norises centrējas ap siena talkām. Folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi ir apzinājuši sava novada siena pļaušanas, vākšanas un zārdošanas tradīcijas, meklējuši šiem darbiem piederīgas dziesmas, rotaļas, nostāstus un ticējumus un sagatavojuši dažādus priekšnesumus.
Programmas direktors — Tautas mākslas centra folkloras speciālists Andris Kapusts, zinātniskie konsultanti — Anda Beitāne, Mārtiņš Boiko, Jānis Rozenbergs, Zaiga Sneibe, Juris Urtāns un Ilze Ziņģīte. Nepieredzēti liels šogad ir dalībnieku pulks: 110 grupas no Latvijas (aptuveni 2000 dalībnieku) un 18 grupas no divpadsmit citām valstīm.
Siena talkas tematika vīsies cauri visām festivāla norisēm. Izņēmums bija šī pirmā — Baltijas diena, ko ievadīja Igaunijas, Lietuvas un Latvijas folkloras kopu dziesmu vakars Mazajā ģildē. Tas bija arī atskats uz pirmo festivālu 1988. gadā, kad, Baltijā vēl cieši turoties padomju varai, svētku dalībnieki pirmo reizi atritināja savus ilgi glabātos nacionālos karogus un devās ar tiem gājienā cauri visai Rīgai. Tika pārrunāta arī aizvadītajos 15 gados uzkrātā festivāla organizēšanas pieredze.
10. jūlijs ir Rīgas diena. Svētku dalībnieki rīdziniekus sauks kopā ar ganu dziesmām, kas skanēs Rātslaukumā un pie Pēterbaznīcas. Te tiks demonstrēti senie lauku dabarīki un rādītas no vecmāmiņām pārmantotās amatu prasmes — sviesta kulšana, siera siešana, skābputras vārīšana. Divos dienā sāksies festivāla gājiens: no Rātslaukuma līdz Brīvības piemineklim un tālāk uz Doma laukumu, kur notiks festivāla atklāšanas rituāls.
Deviņos vakarā —— divi dižkoncerti. Līvu laukumā dziedās un muzicēs lībieši un radu tautu ansambļi no Somijas un Igaunijas, latviešu “Dūdalnieki” no Anglijas un viesi no ASV un Itālijas. Rīgas Latviešu biedrības namā Latgales, Kurzemes un Zemgales folkloras kopas dziedās un spēlēs kopā ar draugiem no Norvēģijas, Armēnijas un Polijas.
Svētku vedēji un režisori ir Anna Jansone, Andris Kapusts, Pēteris Krilovs, Māra Mellēna, Liāna Ose, Aina Salmane, Helmi Stalte un Dainis Stalts. Tautas mākslas centrs festivālu organizē sadarbībā ar Starptautiskās folkloras festivālu un tautas mākslas organizāciju padomes (CIOFF) Latvijas nacionālo sekciju, Rīgas domi un novadu pašvaldībām.
Piektdien svētki pārcelsies uz Siguldu un dziedošo Dainu kalnu Turaidā. Sestdien talkas, koncerti, sadziedāšanās un sadancošanās notiks Dagdā un Šķeltovā, Ludzā un Salnavā, Sakstagalā un Rogovkā, Aglonā, Preiļos, Riebiņos un vēl daudzviet Latgales pilsētās, pagastos un miestiņos.
Festivāls izskanēs ar talcinieku pusdienlaiku Rēzeknes pilskalnā, ar itāliešu, ainu, ukraiņu, angļu, igauņu un lietuviešu folkloras kopu meistardarbnīcām, ar danču vakaru un Dziesmu rotu Latgales Mārai. Visas Latvijas un ārvalstu grupas kopā pulcinās noslēguma sarīkojums Festivāla parkā.
Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore
Zenta Bērtiņa:
Siena talka Nīcā (Kurzemē)
Siena vākšana jau izsenis ir bijusi viens no galvenajiem vasaras darbiem. Saimnieki centās sienu nopļaut un savākt līdz vasaras saulgriežiem.
Katram saimniekam bija savas atšķirīgas talkas rīkošanas tradīcijas.
Gatavojoties siena talkai, tika sarunāti talcinieki no kaimiņu mājām. Uz viena vīra pļāvumu vajadzēja divas grābējas, vienu kaudzes metēju un vienu dakšotāju. Sausās vietās grāba ar zirgu grābekli, bet mitrās – ar ķešķi (divas garas koka kārtis, uz kurām ar rokām sakrauj sienu un tad iznes no purvainās vietas). Sienu grāba vālos. Pēc tam puiši tos sastūma un krāva gubās.
Parasti siena pļavas atradās tālu no mājām. Tās bija ezera vai tālās meža pļavas. Talciniekiem ēdienu deva līdzi vai arī saimniece atveda uz lauku. Lai veldzētu slāpes, dzēra skābputru vai paniņas.
Meitas pļavā grāba sienu tikai garos linu kreklos ar pakulu pietriekumu (svārku daļa, kas piešūta pie blūzes) un garām pirnotēm (garā piedurkne), brunči bija nomesti.
Kad pļava bija sagrābta, vecākā sieva sauca garo saucienu un leiti*, jaunās piebalsoja:
“Koša pļava, kad nopļauta,
Vēl jo koša, kad sagrābta....”
Puiši ķircināja meitas, tā parādot viņām uzmanību. Sameklējuši naģes (vardes), laida aiz krekliem.
Pēc talkas, mājās braucot, tika dziedātas braucamās dziesmas:
“Neaugat(i) līki koki
Diža ceļa malīnā.
Garām brauca talcenieki,
Šķērsām tekā kumeliņi.”
Pa ceļam uz mājām kaimiņi aplēja talciniekus ar ūdeni. Talcinieki atbildēja ar dziesmu:
“Paldies, paldies, tautu dēls
Par to skaidro ūdentīnu.
Ja man būtu sīka nauda,
Es tev labi aizmaksātu.”
Iebraucot sētā, mājas ļaudis sagaidīja talciniekus ar rumulēšanos. Talcinieki apdziedāja saimnieci;
“Māte, māte, vāri putru,
Nu nāk tavi talcenieki.
Nebūs putra izvārīta,
Purēs tavi lindrucīni.”
Saimniece sagaidīja talciniekus ar sātīgām vakariņām. Talcinieki ēda, dzēra alu, dziedāja dziesmas, apdziedājās. Vietējie muzikanti spēlēja, jaunie dancoja.
Nākamajā dienā sākās talka pie kaimiņa. Tā kaimiņš kaimiņam palīdzēja padarīt lielos vasaras darbus, un ar dziesmām tie bija vieglāk veicami.
* Tautas teicieni, ar ko apzīmē noteiktas melodijas:
garais sauciens – dziedāšana ar vilkšanu (burdons),
leitis – jaunākas cilmes divbalsīga dziedāšana radniecīga lietuviešu divbalsībai, tāpēc to tautā iesauca par leiti.
Antons Slišāns:
Mēslu talka Latgalē
Mēslu talku laiks bija viens no skaistākajiem vasaras notikumiem. Tas ilga no sējas laika beigām līdz siena laika sākumam, tēlaini izsakoties – no Vasarsvētkiem līdz Jāņiem. Parasti talkas rīkoja sestdienās, jaunākos laikos – arī citās nedēļas dienās.
Mēslu talkās parasti bija līdz pieci zirgu pajūgi. Kūtī strādāja jauni un spēcīgi puiši – mēzēji, saģērbušies pelēkās linu biksēs, baltos linu kreklos, apjozušies ar tautiskām jostām. Strādāja basām kājām, bikšu staras atlocījuši līdz ceļiem. Mēslu vedēji – poveznīki — parasti bija pusaudži, jaunākos laikos arī meitenes. Arī poveznīki bija ģērbušies baltās linu drēbēs; biksēs līdz ceļiem, kreklos, kuri bija izlaisti virs biksēm, meitenes linu kleitiņās. Tīrumā no vezumiem nelielās čupiņās mēslus krāva laukā pavecāki un nespēcīgāki vīri – kāpēji, jaunākos laikos arī spēcīgākas vidēja vecuma sievietes. Darbu veica ar īpašām dakšām, kurām zari bija kapļveida saliekti. No čupiņām pa lauku mēslus izārdīja jaunas sievietes – ārdītājas, kas lielākoties bija neprecējušās meitas. Viņas bija ģērbušās garos svītrainos brunčos un baltās blūzītēs, izrotātās ar tamborētām vai knipelētām mežģīnēm. Galvā bija ziedu vainagi. Jaunās meitenes vainagus pina no baltā āboliņa, tolku pučēm – suņkumelītēm, margrietiņām, smilgām. Vecākas meitas vainagus darināja no rudzupuķēm un sarkanā āboliņa. Jāatzīmē, ka meičas, ieejot talkas istabā, savu vainagu noņēma un pakāra priekštelpā uz vadža, bet, ejot atkal laukā no istabas, vainagu paņēma un uzlika galvā.
Dziedāja lielākoties ārdītājas. Viņas dziedāja ceļā uz tīrumu, tīrumā un ejot mājās no tīruma. Visierastākie mēslu talku tautasdziesmu balsi bija tolku bolsi ar burdonu, tolku bolsi bez burdona, tolku bolsi ar pusbaļsi un rotāšana. Bet vakarā, saulei rietot, tika skandētas tautasdziesmas ar saules vārdiem, kuras sauca par Saules dziesmām.
Mēzēji ar poveznīkiem sūtīja ārdītājām ziedus, bet ārdītājas ziedus sūtīja mēzējiem. Ziedus turp – šurp nogādāja poveznīki un tikai no viņu godaprāta bija atkarīgs tas, vai sūtījumu saņēma īstais adresāts. Šādā veidā neklātienē notika jaunu puišu un meiteņu sapazīšanās, jo jau pēcpusdienā mēzēji ārdītājas pa pārīšiem zem rokas pavadīja uz lauku.
Talku beidzot, visi talcinieki parasti gāja pie upes, strauta, ezera, dīķa vai pie akas mazgāties. Mazgāja galvenokārt tikai kājas un rokas. Un šis mazgāšanās rituāls neiztika bez rumulēšanās.
Tālāki radi uz talku sabrauca ar zirgiem jau iepriekšējās dienas vakarā, bet tuvējie un ciema ļaudis sanāca no rīta. Brokastīs pasniedza kāpostu zupu ar jēra gaļu. Pusdienu starplaikā nebaroja, tikai deva iedzert alu un uzkost sieru. Darba laikā ar alu talciniekus necienāja. Alus krūze stāvēja virtuvē uz palodzes, lai visi zina, ka saimnieks ar alu cienās pēc darba. Vakariņās deva gryudīni – putraimu un kāpostu zupu ar auna vai āža gaļu, nemizotus vārītus kartupeļus ar biezpienu, kuram virsū bija noklātas sālīta sviesta šķēles, un ar sakultām ceptām olām vai olu pontāgu – sakultas olas ceptas kopā ar speķa gabaliņiem. Protams, tika pasniegts alus un siers.
Pēc vakariņām pagalmā notika balle. Goda vietā tika celts muzikants; vai nu uz augstā klēts lieveņa, vai uz apgāzta kubula, vai uz cita paaugstinājuma, lai visi redzētu muzikantu un lai muzikants pārredzētu visu danču placi. Spēlēja kokli, vijoli, ermoņikas: tarļanku vai Vīnes ermoņiku paveidu – petrogradku, trjukrjadku. Galvenā talkas deja bija tolkys apļa daņcs, kuru jaunākos laikos dažādās vietās sauca arī par opolū kazaku, raskamarinskū, lipindraku. Īpašs apļa daņcs ar dziedāšanu bija karavods. Dancoja polkas un citus dančus. Balle ilga līdz saullēktam.
Rītā meičas iztīrīja un izmazgāja istabas. Puiši vēl uz mitras grīdas sanesa un saklāja rudzu salmus. Pēc šī darba saimnieks ar saimnieci talciniekus aicināja istabā, cienāja ar alu un sieru. Tagad talkas diena bija beigusies. Talcinieki, iedzēruši „ceļakāju”, devās uz savām mājām.
Indra Čekstere:
Rudzu pļauja Vidzemē
Auglības gars Jumis katrai labībai savs – Miežu Jumis, Auzu Jumis. Rudzu Jumīti mīļi dēvē par Rogainīti. Rogainītis... Tā simbols ir dubultvārpa, kas nes laimi. Pirms rudzu pļaujas saimnieks ar saimnieci apstaigāja lauku, trīs vietās sasienot deviņas vārpas. Sanāca mājas ļaudis un talcinieki, sākās labības pļauja. Labības novākšana bija viens no steidzamajiem darbiem, tāpēc uz lauku devās visi, arī vecāki cilvēki un bērni. Rudzu pļauja parasti sākās ap Jēkabiem, jūlija beigās. Uzskatīja, ka rudzi divas nedēļas stāv ziedos, divas nedēļas briest, divas nedēļas kalst – tad pļaujamais laiks klāt. Sākoties pļaujai, Jumis bēg, un tas ir ”jāsaķer”, lai nezūd labības lauku svētība. Vidzemnieki rudzus pļāva ar vienroci un mazu grābeklīti, pļāva kā vīrieši, tā sievietes. Labību vispirms ar vienroci nocirta, pēc tam nocirsto labību ar izkapti un grābeklīti savāca kūlītī. Puiši pļaujot centās palīdzēt meitām, ko bija iecerējuši, viņi cirta labību arī iecerētās joslā. Izveicīgas pļāvējas bija cieņā, tās ātrāk dabūja vīru. Rudzus tomēr vairāk pļāva vīrieši, jo tie bija cietāki, sievietes sēja kūlīšus. Parasti viena sējēja sasēja kūlīšus diviem pļāvējiem. Pirmo kūli svieda gaisā un sauca: “Vēl garāki citu gadu!” Uzsākot pļauju, visi sasēdās uz pirmajiem kūļiem un ieturēja no mājām līdzpaņemtu cienastu, kā ziedojumu atstājot tīrumam maizes gabaliņu. Ēda arī pirmā kūļa graudus, uzglabāja pirmo vārpu, tas nodrošināja labu, sātīgu maizi. Sasietos kūlīšus salika statiņos, nosedzot ar “cepuri”. Pēc astoņām dienām rudzi bija nokaltuši, tos varēja vest mājās. Pļauju centās nobeigt laimīgajās dienās – otrdienās vai ceturtdienās. Jumi vajadzēja ķert saimniekam ar saimnieci. Saimniece pēdējā barā (ar nolūku atstāts mazs nenopļauts laukumiņš) ielika cienastu – sieru, sviestu, degvīnu. Vidzemē vietumis zem pēdējā cirtiena pacēla velēnu un noslēpa deviņas vārpas. Veci ļaudis ticēja, ka maizes zemi bez maizes atstāt nedrīkst, tādēļ citviet tīrumā ieraka mazu maizes gabaliņu ar sāli. Sēžot uz pēdējā labības kūlīša, zīlēja – ja meita zem tā atrada daudz kukainīšu, būs daudz precinieku. Beidzot pļauju, pina vārpu vainagu, ko pasniedza saimniekam vai saimniecei. Dažviet to izgreznoja ar ziediem. Vainagu glabāja līdz nākamajam gadam pakārtu pie sienas vai klētī, apcirknī. Visi meta gaisā cepures, pļaujamos rīkus un “urjavoja”. Gaisā mestajām lietām bija jāveicina rudzu augšana nākamajā gadā. Uz tīruma meta arī kūleņus. Dažviet Vidzemē uz tīruma atstāja nelielu nenopļautu labības sauju ar noliektām vārpām, ticot, ka Jumis tur pārziemos. Tad tika dzertas apjumības, druvības – kā atlīdzība par darbu un vainagu saimniecei talciniekiem bija jārīko mielasts. Galdā lika maizi, gaļas zupu, biezputru ar sviestu, pīrāgus, alu. Goda vietā stāvēja rudzu maizes klaips. Alus glāzes bija jādzer tukšas, lai rudzi augtu gari un vārpas būtu graudu pilnas. Svinot apjumības, visi uzposās, it īpaši jaunās meitas. Skanēja dziesmas un tika dejots.
“Kur, Jumīti, tu gulēji,
Visu garu vasariņu?
Tīrumiņa galiņā(i),
Zem pelēka akmentiņa.”
Velta Leja:
Linu plūkšanas talka Zemgalē
Ticējumi un tautasdziesmas liecina, ka Zemgalē lini izsenis bijusi svarīga lauksaimniecības kultūra. Jau gadskārtu ieražu rituālos ar tiem saistītas dažādas darbības.
Pavasarī kāds zemgalietis iesēja katrai māsai “pa pūram linu”, jo ravējot tās skaisti dziedāja. Lai nu Dievs audzē gan liniņus, gan paliniņus. Pirmie bija domāti goda krekliem, otrie derēja paladziņiem.
Dažam vīram zilie linu lauka ziedi šķita kā “Rīgas namnieku svārki”, bet dzeltenās pogaļas – kā “zelta naudiņa”.
Kad īstais laiks linu plūkšanai bija klāt, tad vajadzēja mīkstu mēli talkā lūgt kaimiņus. Pats Dieviņš palīdzēs, ja darbā piedalīsies brāļi. Puiši, meitas un sievas stājas lauka galā. Ja linus plūks “līdzenām saujām un šķiedriņas pielasīs”, talkas māte ceps kviešu maizi un dalīs saldu alutiņu.
Lai citu gadu augtu “stāvi lini”, plūcējām jādzied “stāvus stāvēdamām”. Raženākā un izveicīgākā darbā bija barvede, kas mācēja gan dziedāt, gan taisnu baru vest, gan kuplu steberi (auglības simbolu) darināt. (Zemgalē steberi darina tā: lielam, sarkanam burkānam ar stipru diegu resnajā galā piesien divus sīpolus un pētersīļus.)
“Audzin', Dievs, tādus linus
Kā tā kuplā steberīte!”
Lai redzētu talcinieku veikumu, bāliņš ņēma zirgu un apjāja lauku:
“Talka plūca, ne māsiņa;
Līgo lini druviņā.”
Uzmundrinot strādniekus, “lustīga talkas saimeniece” solīja mielastam kaut āzi.
Kad lini bija noplūkti, laukā atskanēja skaļa gavilēšana. Meitas nāca sētā dziedādamas, it kā būtu “zīda linus plūkušas zītarīšu kalniņā”.
Ar visiem atrastajiem jumīšiem appušķoja talkas māti – “goda kronim par launaga nesumiņu”.
Vainagu saimniece glabā klētī “linu laimei”.
“Proties, talkas māmulīte,
Ko vajag plūcējām;
Ūdens spaini mazgāties,
Linu dvieli slaucīties.”
Ar “svētību un gausību” tika klāts mielasta galds. Gadījās, ka “talka nāk sētiņā, auniņš brēc kūtiņā”. Taču plūcējām tika solīta auna gaļa, bet linu cirtējiem auna ļipa. Ja nebija, tad talkā apdziedāja saimnieces devīgumu – “sēņu zupu stribināja ar sudraba karotēm”.
Kad saimniece bija gan uzslavējusi čaklās plūcējas un dziedātājas, gan labi pamielojusi, sākās jautra puišu un meitu cīņa barvedes steberes dēļ:
“Dziedat meitas, dziedat sievas,
Sargājiet steberīti.”
Rotaļa beidzās ar košās rotas sadalīšanu. Muzikanti sāka spēlēt dančus, un dejotāju prieks norima tikai krietni pēc pusnakts.
“Nu ar Dievu palieciet,
Šī vakara saimeniece;
Rītā būs man jauna diena,
Būs man jauna saimeniec.”