Prof., Dr.habil.biol. Pēteris Cimdiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, izglītības un zinātnes ministra padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: A.F.I.

— Augstākās izglītības padome (AIP) ir izstrādājusi priekšlikumus un stratēģiskās pamatnostādnes studējošo skaita un valsts budžeta finansēto studiju vietu skaita attīstībai līdz 2010. gadam. Lūdzu, iepazīstiniet ar tām!

— Nemitīgi tiek uzsvērts, ka mūsu valstī ir ļoti straujš studējošo skaita pieaugums — 3,4 % no visiem Latvijas iedzīvotājiem mācās kādā augstskolā. Par nopietnām studijām, — kad ir paredzams augstskolas absolventa darba gaitu sākšanas vecums —, tiek uzskatītas pilna laika studijas. Patlaban kopainā vērojama kāda negatīva tendence: ar katru gadu strauji sarūk pilna laika studijās uzņemto un studējošo skaits, īpaši valsts dibinātajās augstskolās. 2000./2001. akadēmiskajā gadā no 86 676 valsts augstskolās studējošajiem tikai 50 331 jeb 58 % jauniešu izglītību gūst pilna laika studijās, no tiem 31 969 jeb 37 % — pilna laika budžeta studijās. Tātad pilna laika studijās studē apmēram 2,4 % no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Tas ir indikators, ko izmanto, mūsu valsti salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, jo tikai ar pilna laika studentiem var droši rēķināties darba tirgū.

Lai Latvija pakāpeniski un mērķtiecīgi tuvinātos pasaules attīstīto valstu līmenim augstākajā izglītībā, līdz 2010. gadam jānodrošina valsts attīstībai nepieciešamais kritiskais minimums — ne mazāk kā 50 000 pilna laika budžeta apmaksātās valsts pasūtījumam atbilstošās studiju vietas. Tas nozīmē, ka ik gadu valsts budžeta finansēto pilna laika studiju skaits būtu jāpalielina par aptuveni divtūkstoš vietām.

Tā ir AIP pirmā stratēģiskā nostādne: lai varētu nopietni plānot nozaru attīstību, izstrādāt akadēmiskā personāla atjaunošanas stratēģiju, lai ekonomiski izdevīgi būtu organizēt pētījumus augstskolās, ir jābūt garantijām un skaidrībai, cik studentu pēc četriem pieciem gadiem noteikti iegūs diplomu un būs gatavi startēt darba tirgū. Lai valsts saglabātu līdzšinējo regulējošo lomu augstskolu attīstībā, no valsts budžeta finansētās pilna laika studijas jānodrošina vismaz 51 % no visiem pilna laika studējošajiem. Zinot, ka pēc pieciem sešiem gadiem nāksies izbaudīt demogrāfiskās krīzes sekas, proti, nebūs jaunatnes, ko uzņemt studijām, tagad jāizglīto tā jaunatnes daļa, kas ir studiju vecumā. Jaunieši nevar gaidīt, kad valsts budžetā beidzot atradīsies nauda augstākās izglītības finansēšanai. Līdzekļi ir jāatrod tūlīt.

Šogad otro un pēdējo reizi valsts budžeta finansēto studiju vietu skaitu plānojām, vadoties pēc augstskolu piedāvājuma. Nevar likt augstskolai sagatavot tajā vai citā nozarē speciālistu, ja nav atbilstošās kapacitātes — programmu, mācībspēku. Programmas varētu aizgūt no Rietumiem, tomēr prasība ir tāda, ka augstskolās jābūt pietiekamas kvalifikācijas un daudzuma speciālistiem ar atbilstošiem zinātņu grādiem. Līdz šim attiecīgas specializācijas mācībspēku trūkums neļāva straujāk mainīt studiju vietu skaita plānošanas kārtību.

Tagad ir iecerēta pāreja uz līgumattiecībām. Valsts pasūtījumu augstākajā izglītībā veidos četru piecu gadu līgumattiecības starp Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un augstskolām. Līgumā būs noteikts orientējošs absolventu skaits nozarēs.

Pašlaik AIP kopīgi ar IZM prognozē un plāno, cik un kādi speciālisti ir jāsagatavo akadēmiskā personāla atjaunošanai augstskolām, cik — pētniecības iestādēm. Tas ir kritiskais minimums, kas valstī pašiem jāsagatavo. Ja valsts pati nespēj sagatavot cilvēkus akadēmiskā personāla nomaiņai, tad augstskolām nav vērts darboties. Valsts akadēmiskās elites sagatavošana ir galvenais augtāko mācību iestāžu uzdevums. Akadēmiskā elite ir valsts stratēģiskais potenciāls, no kura lielā mērā atkarīga valsts konkurētspēja.

— Kādi ierosinājumi izskan, plānojot valsts budžeta finansēto studiju vietu skaita attīstību tautsaimniecības nozaru griezumā?

— Pašlaik Latvijā cita pēc citas tiek radītas dažādas attīstības koncepcijas, stratēģijas un vīzijas. Tās ir kā ceļa rādītāji, strukturējot augstāko izglītību pēc nozarēm. Katra augstskola izvēlas profilu, kurā tā ir visspēcīgākā, bet AIP un IZM novirza valsts pasūtījumu attiecīgo speciālistu sagatavošanā uz atbilstošajām augstākās izglītības iestādēm.

Patlaban Eiropā runā par informācijas tehnoloģiju (IT) bumu. Nepārprotami, informācijas tehnoloģiju nostiprināšanās Latvijā ir jāveicina. Uzskatu, ka IT speciālistu sagatavošanas jautājumu izdosies atrisināt ātri, īpaši tad, ja tiks intensīvi attīstīta un nostiprināta pirmā līmeņa augstākā profesionālā jeb koledžu tipa izglītība. Pie tā tiek nopietni strādāts, Rīgas Tehniskās universitātes paspārnē veidojot Dānijas — Latvijas informācijas tehnoloģiju koledžu. Pēc divu trīs gadu studijām šāda tipa mācību iestādē cilvēkam paveras divas iespējas: vai nu turpināt studijas, lai iegūtu akadēmisko grādu, vai arī kā kvalificētam speciālistam tūlīt iesaistīties darba tirgū.

Sekojot līdzi notikumiem lopu infekciju satracinātajā Eiropā, nākas secināt, ka arī mūsu valstī pārāk maz līdzekļu tiek atvēlēts pētījumu veikšanai un speciālistu sagatavošanai intensīvās lauksaimniecības un lopkopības nozarē, kā arī veterinārmedicīnā. Pašlaik mums speciālistu vēl pietiek, bet tie ir "vecie tauki, ko noēdam".

Lai cik dīvaini tas pirmajā brīdī izklausītos, Eiropā ļoti pieprasīti ir kalēji ar augstāko profesionālo izglītību. Lai apkaltu zirgu, kas maksā dārgāk par jaunākā modeļa "Mercedes", jābūt ļoti smalkam sava amata meistaram.

Uzskatu, ka mums ir jāpārlaiž skatiens pāri Eiropai, jācenšas pamanīt nozares, kurās ir speciālistu deficīts, un ātri jāizsver, vai nevaram ieņemt kādu nišu. Tomēr plānošana nozaru aspektā ir iespējama tikai IZM un augstskolu noslēgto līgumu ietvaros.

— Vai līguma projekts jau ir izstrādāts?

— Augstākās izglītības padome līguma projektu ir izstrādājusi un tas ir saskaņots ar augstskolām. Ja konceptuāli tiks akceptēts jautājums par pāreju uz līgumattiecībām, tad līgumu atliek apstiprināt Ministru kabinetā. Uzreiz pēc tam var sākt slēgt līgumus ar augstskolām. Divās nedēļās iespējams veikt augstskolas izvērtēšanu. Ar katru augstskolu atsevišķi strādās AIP un IZM pārstāvji, kuri, ņemot vērā attiecīgās tautsaimniecības nozares speciālistu uzskatus, koriģēs pasūtījumu izvietojumu pa augstskolām.

Līgumā ir iekļauta norma, kas paredz augstskolu attīstībai atstāt tā dēvēto brīvo manevru telpu. 10 līdz 20 % valsts budžeta finansēto studiju vietu varēs piešķirt pati augstskola, elastīgi reaģējot uz situācijas maiņu darba tirgū.

Atkarībā no augstskolu specifikas līgumi tiks slēgti uz četriem vai pieciem gadiem — uz laiku, kamēr noslēdzas pilns studiju cikls.

Šāds modelis nav nekāds jaunums. Tas ir sekmīgi izturējis laika pārbaudi pēckara Eiropā un darbojas arī šodien.

— Kādi apsvērumi tiek ņemti vērā, nosakot valsts finansēto vietu skaitu pamatstudijām un augstākā līmeņa studijām?

— Pāreja no vidusskolas uz augstskolu ir grūtākais periods. Lai atvieglotu studēšanas sākumu, pamatstudijās vajadzētu būt budžeta apmaksātām vietām. Pilna laika dienas nodaļas studentu skaits ir piramīdas pamats, kas paver iespēju plānot, cik personāla un telpu nepieciešams augstskolā. Izglītojot šos studentus, tiek attīstīta augstskola kā institūcija. Tāpēc ir svarīgi, lai 80% valsts budžeta finansēto studiju vietu tiktu piešķirtas pamatstudijām pirmā akadēmiskā grāda vai augstākās profesionālās izglītības iegūšanai. Augstākā līmeņa studijās — maģistra un doktora programmās — vajadzētu finansēt ne vairāk kā 20 % vietu.

Runājot par pirmkursnieku atbirumu, jāatceras, ka mazāks par 18% tas nebūs tādēļ, ka studētspējīgo skaits katrai nācijai ģenētiski ir nosacīts. Ne visi, kas pēc vidusskolas beigšanas ir tiesīgi studēt, to sekmīgi spēj.

Pagājušā gadā, piedaloties Ziemeļvalstu izglītības un zinātnes ministru konferencē Islandē, sekoju diskusijām par to, kā augstākās izglītības kalna pakājē nolikt sietu, kuram nekristu cauri arī mazākspējīgie studenti. Tāds siets varētu būt koledža, kur divu trīs gadu ilgās studijās students iegūtu darba tirgū vajadzīgu kvalifikāciju. Koledžā augstskola kvalificē cilvēku darba tirgum, savukārt maģistra un doktora līmenī tiek sagatavoti speciālisti, kas pārveido un attīsta darba tirgu. Patlaban Latvijā nepieciešams intensīvi attīstīt koledžu tipa izglītību. Vienlaikus jāveic arī otrs nozīmīgs darbs — augstskolām arvien vairāk jāsagatavo un jāpiedāvā īsa laika (līdz vienam gadam) tālākizglītības programmas, kuras pilna laika studijās jāfinansē no valsts budžeta. Mūsdienās trīs četros gados iemantot zināšanu bagāžu, ar kuru pietiktu visam mūžam, ir bezcerīgi. Tāpēc jānodrošina iespēja gan cilvēkiem ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, gan pirmo akadēmisko grādu ieguvušajiem ik pa laikam atgriezties augstskolā, lai papildinātu zināšanas, apgūstot kādu tālākizglītības programmu. Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, arī citas augstskolas ir jau sagatavojušas vairākas šādas programmas.

Ieviest vairāku līmeņu augstākās izglītības modeli AIP rosinājusi tālab, ka šāds modelis neļaus cilvēkam, kurš reiz vēris augstskolas durvis, nonākt strupceļā. Aiz katrām durvīm ir divas citas durvis: vienas ved uz nākamā līmeņa augstāko izglītību, otras — uz darba tirgu. Studentam neviens nokārtotais eksāmens vai ieskaite neiet zudībā. Nokārtotie pārbaudījumi tiek ņemti vērā, turpinot nākamā līmeņa studijas. Tā ir progresīva pieeja, kas ļauj ietaupīt gan laiku, gan līdzekļus.

— Patlaban daudzas mācību iestādes nes koledžas vārdu. Vai tās atbilst pirmā līmeņa augstākās izglītības prasībām?

— Ar tām koledžām, kas izveidotas RTU, Policijas akadēmijas, Nacionālās aizsardzības akadēmijas paspārnē, problēmu nav, jo, šīs mācību iestādes beidzot, absolventi saņem augstskolas izsniegtu diplomu, kurā norādīts, ka programma apgūta koledžas līmenī.

Ir arī tādas koledžas, kuru programmas atbilst pirmā līmeņa augstākās izglītības prasībām, tomēr problēmas rodas ar izsniegto dokumentu. Esošo likumu ietvaros to nevar uzskatīt par augstskolas izglītību apliecinošu dokumentu. Neviena augstskola ne Latvijā, ne Baltijā, ne Eiropā neuzņems šo koledžu absolventu uzreiz trešajā kursā. Cilvēkam studijas atkal ir jāsāk no nulles, tā ir laika un līdzekļu šķērdēšana. Tāpēc šīm koledžām jāsadarbojas ar lielajām augstskolām un jāpanāk vienošanās par to, lai koledžu absolventi varētu turpināt, nevis sākt studijas.

— Kā juridiski tiks sakārtots koledžu jautājums?

— Koledžu paraugnolikums patlaban tiek slīpēts, tas ir IZM apritē. Pēc tam, kad būs izstrādāta koledžu attīstības stratēģija, vajadzēs veikt izmaiņas Profesionālās izglītības likumā.

AIP uzskata, ka pašlaik vēl nevajadzētu masveidā sākt veidot jaunas augstskolas, kas sauktos "augstskola — koledža". Aptuveni pēc četriem gadiem, kad būs skaidri zināms, cik liels ir pieprasījums pēc koledžu tipa izglītības, un kad būs izstrādātas programmas, katrā reģionā vienu šādu izglītības iestādi varētu izveidot. Tas prasītu kārtīgu prakses bāzi, atbilstošu tehnisko nodrošinājumu profesijas apguvei, labi iekārtotas laboratorijas, kā arī ar praksi saistītu pasniedzēju piesaisti. Koledža nedrīkst kļūt par "atšķaidītu universitāti". Tai jābūt pilnīgi cita tipa augstākajai mācību iestādei. Koledžā ar augstākās izglītības pieeju cilvēks tiks gatavots modernam un pieprasītam amatam.

Iecerēts, ka koledžas varēs pastāvēt gan zem universitāšu "jumta", gan kā autonomas augstākās izglītības iestādes. Deviņpadsmit valsts dibinātajām augstskolām klāt varētu nākt četras vai piecas augstskolas — koledžas. Varbūt līdz tam laikam, kad tiks dibinātas jaunās mācību iestādes, daļa no esošajām augstskolām saprastu, ka ir vērts apvienoties. Patiesībā augstskolu Latvijā ir par daudz. Ne velti Rietumu kolēģi smejas: cik pie jums ir rektoru uz vienu studentu?

— Ciktāl pavirzījušies darbi Dānijas — Latvijas informācijas tehnoloģiju koledžas izveidē?

— Varētu sacīt, ka pagaidām bumba ir dāņu laukuma pusē. Pēc Valsts prezidentes vizītes Dānijā, kurā piedalījās arī IZM valsts sekretārs, dāņu darba grupa sāka izvērtēt Latvijas puses priekšlikumus. Drīz viņi ieradīsies Latvijā, lai kopīgi ar mūsu valsts darba grupu apspriestu detaļas. No finansu līdzekļu piesaistes ātruma atkarīgs tas, vai koledžu izdosies atvērt jau šajā gadā vai tikai nākamajā.

— AIP un studentu iebildumus izraisīja jaunie studentu kreditēšanas noteikumi, kuros paredzēts, ka kredītu saņemšanai nepieciešami divi galvotāji. Līdz šim aizdevumu atmaksu simtprocentīgi garantēja valsts. Kāds ir AIP viedoklis šajā jautājumā?

— Tiem, kas ir pret kreditēšanu ar galvotājiem, trūkst izpratnes par šo jautājumu. Ja rūpīgi caurlūko noteikumu projektu, aina nebūt nepaveras tik dramatiska, kā daži to saskata. Protams, pēc banku krīzēm sabiedrībā valda neuzticība šīm finansu institūcijām. Cilvēks jūtas neaizsargāts, ja starp viņu un bankām nav starpnieka. Galvenais, kas uztrauc cilvēkus, ir tas, vai Studiju fonds un valsts spēj būt garants kredītņēmējam. Neviens negrib būt tieši pakļauts saistībām ar banku. Potenciālie galvotāji baidās no tā, ka gadījumā, ja jaunais cilvēks neatmaksās aizdevumu, tiks apķīlāts viņu īpašums. Tā ir sīkīpašnieciska attieksme pret modernām lietām, kas pasaulē sen aprobētas.

Arī AIP domas par divu fizisku personu galvojuma nepieciešamību kredīta saņemšanai dalās. AIP tika izveidota darba grupa, kas strādāja pie šī jautājuma.

Uzskatu, ka valstī kopumā vērojama nelabvēlīga tendence — tiklīdz jāatrisina kaut vismazākais jautājums, tā veido darba grupu. Mēs pārvēršamies par darba grupu valsti. Bet derētu atcerēties teicienu: kur daudz pavāru, tur putra piedeg. Tiek malti daudzi jautājumi, par kuriem būtu jāpieņem racionāls lēmums, viens nogaida uz otru, kavējoties pieņemt galalēmumu. Strādājot valdībā, redzēju, kādam jābūt tempam, lai valsts iztaisītu tā saukto Ziemeļu tīģera lēcienu. Lai tas izdotos, ievērojami jāsamazina papīru daudzums, kas tiek laists apritē, un ievērojami jāpalielina aprites ātrums. To savukārt var palielināt ar dokumentu gatavošanas kvalitāti. Kvalitātes rādītājs ir pārbaudāmi kritēriji un noteikumi. Visam jābūt izmērāmam. Pārāk daudz ir subjektīvu viedokļu — varētu būt bijis, varbūt būs... Ir jāspēj skaidri pateikt, ko gribam sasniegt un kas tālab ir jādara.

— AIP jaunais sasaukums darbu sāka šī gada janvārī. Kas ir paveikts?

— Salīdzinot ar iepriekšējo, šī AIP diezgan smagnēji sāka darbu. Iepriekšējā padome bija viengabalaināka akadēmiskās kvalifikācijas ziņā. Nav pamata sūdzēties par tagadējās AIP akadēmisko kvalifikāciju, bet zināmā mērā padomē veidojas "pro" un "kontra" grupas. Ir dažādi viedokļi, jo spēcīgi pārstāvēts privātais sektors, juridisko personu dibinātās augstskolas, darba devēji, arodbiedrība, akadēmiķi, un katrai pusei ir savas pamatotas prasības. Iepriekšējā darbības posmā mēs vairāk vērības veltījām tieši akadēmiskiem jautājumiem, tagad jautājumi tiek skatīti ciešākā sasaistē ar ekonomisko pusi. Nav viegli atrast saskaņu starp akadēmiskajiem ideāliem un ekonomiskajām iespējām ne valstī kopumā, ne AIP.

AIP ir izstrādājusi vienu no augstskolu finansēšanas modeļiem, uz kura bāzes darba grupa strādā tālāk. Lai izvērtētu, kā pagājušā gadā ir pildīts valsts pasūtījums augstākajā izglītībā un kāda ir augstskolu kapacitāte, tika veikta aptauja. Pamatojoties uz aptaujas rezultātiem, AIP izstrādāja materiālu ar priekšlikumiem par valsts budžeta finansēto studiju vietu skaitu nākamajam gadam. Šis materiāls patlaban tiek slīpēts IZM.

Skaidrs, ka AIP sagatavotie priekšlikumi atbilst augstskolu iespējām un vēlmēm, bet budžeta iespējas ir daudz niecīgākas. Mērot ar budžeta mērauklu, nāksies budžeta studiju vietu skaitu samazināt. Tas, protams, neatbilst ne augstskolu, ne studējošo interesēm.

Nešaubīgs secinājums joprojām ir tas, ka esošo studentu skaitu ar esošo finansējumu kvalitatīvi izglītot nevar. Lai pārtrauktu nelabvēlīgo tendenču tālāku attīstību, lai sakārtotu to, ko valsts spēj regulēt, steidzīgi jāpalielina finansiālais atbalsts augstskolām. Pretējā gadījumā pēc pieciem sešiem gadiem, ņemot vērā augstskolu akadēmiskā personāla vecuma struktūru, varam nonākt pie tā, ka lielu daļu augstskolu un studiju programmu nevarēs akreditēt kā augstākā līmeņa akadēmiskajai izglītībai atbilstošas. Gribu uzsvērt, ka šobrīd vissvarīgākais darbs, kura veikšanai nedrīkst skopoties ar līdzekļiem, ir akadēmiskā personāla sagatavošana. Akadēmiskā personāla atjaunošanas programma ir ļoti aktuāla. Ja to mēs neīstenosim, tad nav vērts turpmāk ieguldīt naudu augstākās izglītības attīstībā, jo nebūs cilvēku, kas izglīto bakalaura un maģistra līmenī. Pietiktu, ja valsts investētu vienu miljonu latu akadēmiskā personāla atjaunošanai. Nevienas nozares attīstība nav iespējama bez izglītotas tautas.

Bez prāta nav attīstības — to derētu atcerēties, lemjot par valsts līdzekļu piešķiršanu augstākās izglītības attīstībai.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore