Dzied, māsiņa, tu pret mani, es pret tevi gavilēšu

Svētdien, 13.jūlijā, Rēzeknē noslēdzās folkloras festivāls “Baltica 2003”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

To pļaviņu nopļāvām, / Nodevām rudenim; / Lai līgoja vasariņa / Pa citām pļaviņām. Sagrābu pļaviņu, / Saritināju, / Paldies Dievam / Par palīdziņu.

Pļavas ir nopļautas, siens sakārsts, festivāls izdejots un izdziedāts! Un es vēlētos pateikties visiem, kas ir piedalījušies, kas ir gatavojušies, un it sevišķi visiem tiem, kas tur dzīvas mūsu tautas tradīcijas katrs savā pagastā, pilsētā, novadā.

Tradīcija – tas ir dārgākais, kas mums pieder. Tas ir paaudžu paaudzēs izauklēts, priekos un asarās iedvesmots, tas ir bijis mums remdinājums un prieks vienai paaudzei, otrai, nodotas tālāk gan dziesmas, gan dejas, gan arī darba mākas. Un tamdēļ vien, ka pasaule mainās un arī darāmie darbi mainās tai līdzi, nenozīmē, ka visas senču sakrātās gudrības jau būtu kļuvušas vecmodīgas un nekam nederīgas. Ļoti daudz kas radies, vai nu sienu pļaujot, vai sienu grābjot, tikpat labi iederas arī citu darbu darot pilsētā, savā kantorī, birojā, pie sava kompjūtera. Jo tie principi, par kuriem darbs runā, jau ir tas pats, un attieksme pret darbu ir cilvēkam prātā un sirdī, kā viņš jūtas par savu pienākumu, par savu paveikto, vai ir lepns uz to vai gandarīts, vai spēj papriecāties.

Nebēdāju piekususi, / Zinājosi padarīt. / Piekūst manas kājas, rokas, / Mute mana nepiekūst. / Kājas, rokas darbu dara, / Mute darbu nedarīj’.

Mute, protams, dara darbu tāpat kā kājas un rokas, un kas gan to labāk zina, kā prezidents, kam tik bieži ir jāuzrunā tauta.

Es pateicos visiem par šo ieguldījumu un novēlu jums daudz spēka turpināt, turēt dārgas mūsu tradīcijas, tās piekopt, mācīt dziesmas citiem, mācīt dzejas. Nodosim savas tradīcijas tālāk, tad mums arī nākamām audzēm būs par ko papriecāties!

Visu labu un līdz nākošajiem svētkiem! Lai visiem jums Dieva svētība katram savā darbā, katram savā pļavā!

Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas uzruna folkloras festivāla

“Baltica 2003” noslēgumā Rēzeknē 2003. gada 13. jūlijā

Dejās un dziesmās Siguldā un Turaidā

Piektdien, 11. jūlijā, starptautiskais folkloras festivāls “Baltica-2003” risinājās Siguldā un Turaidā.

Zeme, Talka, Piens, Zāle, Debesis – tie bija simboli, kas iezīmēja šo tautas mākslas svētku dienu Turaidas muzejrezervātā. Un visi patiešām darbojās. Debesis gan skaidrojās, gan mācās, brīžam savilkās pavisam melni mākoņi, tomēr nelija. Talcinieki dabūja krietni izlocīt siena balsus un sacensties zārdošanā. Dainu kalna Liepu aplī skanēja etnogrāfiskie dziedājumi, pie klētiņas liepājnieku “Atštaukas” vadīja folkloras teātra priekšnesumus, Turaidas baznīcā muzicēja folkloras kopas un koklētāji, pie pirtiņas tika ieturēts vasaras launags ar ganu un talku dziesmām.

Dižkoncertā tautas tradīciju pūru rādīja lietuviešu, igauņu, krievu, poļu, armēņu un itāliešu folkloras kopas un ansambļi, ainu tautas grupa no Japānas un navaho cilts dziesmu un deju kopa no Činles ielejas Amerikā, latviešu grupas no Kurzemes, Zemgales, Vidzemes, Latgales un Rīgas, jau labi pazīstamie “Dūdalnieki” no Anglijas un festivāla debitante – “Teiksma” no ASV.

“Dziedošais Dainu kalns” – tā nosaukta fotoizstāde, kas 55 lielās planšetēs ataino Turaidas Dainu kalna dziesmoto vēsturi. Arī folkloras festivāla “Baltica” izaugsmes gaitu, jo Turaida allaž atradusies festivāla orbītā. Tai tālajā 1988. gadā, kad tas pirmo reizi notika Latvijā, Dainu kalns jau bija krietni iedziedāts, jo dziesma te ienāca 1982. gada rudenī – līdz ar tēlnieka Induļa Rankas pirmo skulptūru “Veļu akmens”. Pašlaik te atrodas 25 skulptūras. Ikviena no tām nes kādu daļu no tautasdziesmu bagātības, un ikviena no tām te atnākusi ar etnogrāfisko un folkloras kopu dziedājumiem. Jānis Peters raksta: “Guļ latviešu bērniņš šūpulī, un viņam pretī jau ir svēts mantojums – tautasdziesma. Daina.” Patiesībā šī ekspozīcija saskan arī ar festivāla talkas tēmu, jo daudzos fotoattēlos redzami talcinieki no visiem Latvijas novadiem, ar kuru pūliņiem un entuziasmu mežonīgais dabas stūrītis, kas bija aizaudzis ar necaurejamiem brikšņiem un glabāja vēl Otrā pasaules kara mīnas, tika izkopts par Dainu kalnu un vēlāk izauga par Tautasdziesmu parku.

Kā atceras Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne, Dainu kalna izveide nebija nekāds valsts pasūtījuma objekts. Pastāvēja tikai vēstuļu formā noslēgts “goda līgums” par Dainu kalna idejas īstenošanu, ko viņa kā Siguldas novadpētniecības muzeja vadītāja un tēlnieks Indulis Ranka parakstīja 1980. gada 21. oktobrī. Un tas bija 1985. gada 7.jūlijs, kad ar folkloras kopu dziedājumu un Elzas Radziņas runātajām tautasdziesmām tika atklāts Dainu kalns. Tautas atmiņu, dzīves gudrību, tautasdziesmu sacerēšanu, glabāšanu un nodošanu no paaudzes paaudzē simbolizē “Dziesmu tēvs” – skulptūras vienā pusē ir cienījama sirmgalvja, dziesmu sacerētāja un glabātāja, tēls, otrā pusē – triju paaudžu dziedātājas, dziesmu pūra glabātājas. Arī “Bitenieka līgaviņa” sasaucas ar šo tēmu: tāpat kā bites no malu malām sanes stropā medu, tāpat no visiem novadiem saplūda dziesmas Krišjāņa Barona Dainu skapī. Skulptūras mirdzošais baltums un trauslais meitenes stāvs ar uzrautajiem pleciņiem un saspringto apņēmību visā stāvā raksturo dziesmas sargātājas atbildības sajūtu – viņai ir uzticēts tautas dārgums, un viņa to nosargās. Atzīstot Dainu kalna un Dziesmu dārza unikālo vērtību, tie 1986. gadā Vašingtonā tika iekļauti Pasaules skulptūru dārzu reģistrā.

“Trim gudrajiem pasniedza akmeni. Pirmais to izmērīja un nosvēra. Otrais uzrakstīja akmens formulu. Trešais tam pieskārās ar pirkstu galiem. Un akmens pasmaidīja.” – Šī Knuta Skujenieka līdzība likta par moto Indulim Rankam veltītajai planšetei. Savu lielo pietāti pret akmeni un pret tautasdziesmu tēlnieks ir apliecinājis ar savu mūža darbu un vairākkārt izteicis arī vārdos. “Manā uztverē katrs akmens bluķis ir vienreizēja, neatkārtojama “vēsturiska persona” uz mūsu planētas. Katram tūkstošgadīga biogrāfija. Vai jūs varat iztēloties, kas noticis tā dzīvē, līdz no asas Skandināvijas kalnu atlūzas tas kļuvis par maigi apaļīgo, smagnēji dinamisko būtni? Kādi spēki pret to darbojušies, cik ilgi tas gājis, kādi vēji pār to brāzušies kopš aizlaikiem?” Mākslinieks negribētu, lai skatītāji meklētu skulptūrās burtiskus, ilustratīvus kādas vienas vai citas tautasdziesmas skaidrojumus. Viņš raksta: “Mans uzdevums bija citāds, vairāk vērsts uz vispārinājumu – arī ikviens dainas zemteksts ir piepildīts pat ar vairākiem vispārinājuma un simbolizējuma slāņiem, kā arī citreiz pielietots atgriezenisks paņēmiens. Skulptūrai vajag izteikt kopsavilkumu par cilvēka mūžu. Tautasdziesmās tūkstošiem un tūkstošiem dzīvju guļ. Plīvo un trīsuļo dziesmiņās tautas dvēselīte, turklāt pacelta, iecentrēta, iegriezta, ievirpuļota metaforās un kļuvusi nebeidzama.”

Tik brīnumainu izstādi varēja sarīkot tikai Turaidā, un tikai starptautiskos folkloras svētkos tai varēja būt tāds emocionāls un garīgs piepildījums. Statīvi ar lielajām planšetēm bija izkārtoti Pārvaldnieka mājas dārzā, visapkārt skanēja talcinieku balsis un folkloras kopu sadziedāšanās, gaisā virmoja rožu, pļavas ziedu un siena smaržas. Un fotogrāfijās – tie mirkļi, tās noskaņas, ar ko katrs no līdzšinējiem festivāliem bagātinājis mūsu folkloras kopšanas, kopānākšanas un svētku svinēšanas tradīcijas. Divdesmit divos gados Dainu kalnā izskanējuši simtiem

Folkloras festivāla noslēgumā Rēzeknē 13.jūlijā: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājs Juris Začests (augšējā attēlā); Vaira Vīķe–Freiberga kopā ar folkloras festivāla dalībniekiem Foto: Aiva Rozenberga

koncertu. Te pulcējušās etnogrāfiskās un folkloras kopas no visiem novadiem, muzicējuši kori un vokālie ansambļi, koklētāji un pūtēju orķestri, risinājies bērnu un jauniešu folkloras festivāls “Pulkā eimu, pulkā teku”, svinēta pirmā skolas diena un mācību gada nobeigums, ielīgoti Jāņi un uzņemti augsti viesi no daudzām pasaules valstīm. Šoreiz ar vislielāko interesi tiek izsekota starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” gaita. No 1988. gada, kad tas pirmo reizi ienāca Latvijā. Ar Saules saukšanu, ar Saules daudzināšanu kā gaismas, siltuma un dzīvības uzturētāju. Ar Atmodas vēsmām. Ar Baltijas tautu brīvības centienu manifestāciju un nacionālo karogu pacelšanu. Ir radusies Dziesmu dārza izveides ideja, Turaidas muižas ābeļdārza mālainajā un avotiem bagātajā ielejā ar daudzu cilvēku pūliņiem top plašs amfiteātris. Vijīgām takām saistot Dziesmu dārzu ar Dainu kalnu, tiek izveidots vienots ansamblis – Tautasdziesmu parks. To atklāj 1990. gada 1. jūlijā XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku laikā reizē ar Induļa Rankas skulptūru “Austras koks”. Svētku viešņa profesore Vaira Vīķe-Freiberga savu uzrunu sāk ar tautasdziesmu “Aust gaismiņa, lec saulīte,/ Tas pirmais gaišumiņš” un saka pravietiskus vārdus: “Pār Latviju ir uzaususi jauna rītausma. Mēs esam pulcējušies kopā no visiem četriem Latvijas novadiem, no visām četrām pasaules malām, lai kopā sagaidītu arī mūsu īstenās brīvības saullēktu. Gaismiņa aust jau pirms saules lēkta. Tā ir pirmā zīme, ka nakts jau ir pagājusi, ka tumsības spēkiem ir jāatkāpjas, ka nāk gaismas uzvara. Nekādi šķēršļi, itin nekas nevar vairs gaismas nākšanu apturēt.”

Turaidas muzejrezervāta bagātais fotonegatīvu un videoierakstu krājums glabā Dainu kalna dziesmoto vēsturi. Kā saka izstādes veidotājas Anna Jurkāne un Ilze Kisila, tā sniedz ieskatu tikai dažās norisēs. Ekspozīciju veido muzejrezervāta fotogrāfa Alberta Linarta fotogrāfijas un atsevišķi Jura Krieviņa, Ernesta Repšes, Vairas Strautnieces un Andra Tenasa darbi. Lielā skatītāju interese un dzīvās sarunas, kas raisījās pie fotostendiem, liek cerēt, ka šādu izstāžu rīkošana varētu kļūt par festivāla tradīciju.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore