Lai izkļūtu no nedienas

Par Eiropas kopējo izaicinājumu — visur mazināt sociālo atstumtību

Piektdien, 11. jūlijā, Labklājības ministrijā (LM) notika seminārs, veltīts Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētījuma projekta “Sociālās atstumtības iespējamība un tās iemesli bezdarba riska apdraudētajām iedzīvotāju grupām” rezultātiem (pētījumu prezentēja Maruta Pranka un Ilze Trapenciere). Seminārā piedalījās Labklājības ministrijas valsts sekretāres vietniece Agrita Groza, LM departamentu pārstāvji, Veselības ministrijas, Centrālās statistikas pārvaldes pārstāvji, kā arī pārstāvji no dažādām nevalstiskām organizācijām.

Par Eiropas sociālo politiku

Semināru atklāja Eiropas Komisijas Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirektorāta eksperts konsultants Hjū Grants, kas uzsvēra, ka veiktais pētījums ir ļoti nopietns un tā rezultāti rūpīgi analizējami. Izdarītie secinājumi tiks iekļauti Kopējās iekļaušanas memorandā (KIM), kuru Latvijas valdība un Eiropas Komisija parakstīs šā gada beigās.

2000. gada marta sanāksmē Lisabonā Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās par ekonomisku kohēziju un sadarbību. Lisabonā tika pieņemts ļoti svarīgs dokuments, kurā definēts Eiropas sociālais modelis. Tajā vienādi uzsvērti ekonomiskie, nodarbinātības un sociālie aspekti, veidojot šo politiku trijstūri. Dalībvalstis vienojās, ka nav iespējams panākt sociālo vienotību, nerisinot sociālās atstumtības jautājumus. Eiropas Savienībā aptuveni 65 miljoniem cilvēku draud nabadzība.

Līdz ar to Lisabonā tika izvirzīts mērķis situāciju kardināli uzlabot līdz 2010. gadam un izstrādāti mehānismi sociālās izstumtības mazināšanai — atvērtās koordinācijas metode. Visas valstis vienojās par kopīgi sasniedzamiem mērķiem, kas tika iestrādāti valstu nacionālajās politikās. Svarīgi, lai katra valsts izanalizētu un novērstu savus riskus, izvirzot gan īstermiņa, gan ilgtermiņa mērķus, paredzot, kā tiks novērsta nabadzība. Eiropas Komisija cer, ka katra valsts izstrādās detalizētu tuvāko divu gadu plānu sociālās atstumtības mazināšanai.

H. Grants uzsvēra, ka plāna izstrādē jāpiedalās visai sabiedrībai, īpaši akcentējot nevalstiskās organizācijas. Svarīgi, lai plāna veidošanā piedalītos nabadzības apdraudētās un sociāli atstumtās grupas. Atvērtās koordinācijas metodes būtiska sastāvdaļa ir dalībvalstu pieredzes apmaiņa, jo uzdevums ir viens — nabadzības mazināšana. Eiropas Komisija atbalsta pētījumus šajā jomā, arī Latvijas paveikto, sadarbību starp valdības institūcijām un nevalstiskajām organizācijām. KIM mērķis ir palīdzēt topošajām ES dalībvalstīm iekļauties Eiropas kopējā sociālajā politikā. H. Grants izteica cerību, ka pieredze, kas gūta, izstrādājot memorandu, palīdzēs kandidātvalstīm darbā pie nacionālā attīstības plāna. Lai palīdzētu kandidātvalstīm izstrādāt KIM, katrā valstī tiek strādāts pie viena konkrēta projekta. Latvijā tas bija — bezdarbs un sociālā atstumtība. H. Grants novēlēja, lai seminārā tiktu akcentēti tie jautājumi, kas būs īpaši jāuzsver, gatavojot KIM.

Latvijas izstrādātā KIM mērķi un saturs

Agrita Groza, turpinot H. Granta teikto, tuvāk iepazīstināja ar Kopējās iekļaušanas memoranda mērķiem. KIM galvenais uzdevums ir sagatavot kandidātvalstis dalībai ES sociālajā politikā. Izstrādājot KIM, Labklājības ministrija balstās uz Eiropas stratēģiju sociālai iekļautībai. Pagājušajā gadā Latvijas valdība un Eiropas Komisija parakstīja saprašanās memorandu, kas paredzēja, kā Latvija piedalīsies Kopienas rīcības programmā cīņā ar sociālo atstumtību. Pērn KIM izstrādes darba grupā tika iekļauti visu ministriju, kā arī pašvaldību pārstāvji. Šā gada decembrī ir plānota Kopējās iekļaušanas memoranda parakstīšana, kurai sekos nacionālā attīstības plāna izstrāde sociālās atstumtības un nabadzības mazināšanā.

KIM ir astoņas sadaļas, no kurām Latvija ir izstrādājusi septiņas, šobrīd top secinājumi. Pirmā sadaļa ir ekonomiskās situācijas analīze, otrā — sociālās situācijas analīze, identificējot mērķgrupas, kurām būtu nepieciešams īpašs valsts atbalsts. Nākamā sadaļa ir galvenie politiskie izaicinājumi, tad ir sadaļa, kurā tiek aprakstīta pašreizējā politika un plānotie pasākumi mērķu sasniegšanai (nodarbinātības, veselības, sociālās aizsardzības, mājokļu politikas un ģimeņu politikas jomā). Neatņemama KIM sastāvdaļa ir dzimumu vienlīdzības nodrošināšana, aprakstīti ir arī statistikas dati un kritēriji, kā novērtēt rezultātus, un septītā sadaļa iezīmē mērķgrupas, kurām būtu nepieciešams valsts atbalsts un kuras varētu pretendēt uz Eiropas Sociālā fonda finansēm.

KIM galvenās mērķgrupas ir ģimenes ar bērniem; vecāki, kuri vieni audzina bērnus; bezdarbnieki (jaunieši, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki, invalīdi bezdarbnieki); cilvēki ar zemu izglītības līmeni; bijušie ieslodzītie; klaiņojošie bērni; cilvēki ar īpašām vajadzībām; veci un vientuļi cilvēki, īpaši lielajās pilsētās.

Viens no svarīgākajiem mērķiem ir izglītota un konkurētspējīga darbaspēka attīstība, akcentējot bērnu invalīdu un trūcīgu bērnu iespējas saņemt izglītību. Nākamais solis ir nodarbinātības veicināšana, kas ietver darbaspēka mobilitāti, jaunu darba vietu veidošanu. KIM būtiska vieta ir ierādīta mājokļu politikai, veidojot un attīstot arī sociālo dzīvojamo fondu. Svarīgi ir atbalsta pasākumi iedzīvotājiem īslaicīgu grūtību pārvarēšanai (pagaidu mājokļi, nakts patversmes). Būtiski ir nodrošināt adekvātu darba samaksu ikvienam strādājošajam, veidot saprātīgu, attīstību veicinošu nodokļu politiku (īpaši sociālās apdrošināšanas pabalsti). Viena no KIM prioritātēm ir nodrošināt iedzīvotājiem sociālos pakalpojumus pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Noteikti jārunā par sociālo dienestu attīstību un to darbinieku kvalifikāciju. Iedzīvotājiem, it īpaši sociālā riska grupām, ir svarīgi nodrošināt brīvu piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, īpašu uzmanību pievēršot sociālo slimību (tuberkuloze, HIV/AIDS) profilaksei. Ļoti svarīgi ir izveidot valstī labvēlīgu vidi ģimeņu attīstībai, veicinot jauno ģimeņu rašanos. Lai to visu realizētu, ir nepieciešama multisektorāla sadarbība, iesaistot valsts institūcijas, pašvaldības un, protams, nevalstiskās organizācijas.

Latvijas Universitātes pētījuma projekta rezultāti

Pētījums iesākās pagājušā gada decembrī, un pārskats tiks nodots šā gada augusta beigās. Tātad darbs pie pētījuma pārskata vēl turpinās. Pētījuma mērķis ir noskaidrot sociālās atstumtības riska faktorus bezdarba apdraudētajām iedzīvotāju grupām, kā arī sniegt ieteikumus situācijas uzlabošanai.

Pētījuma galvenās tēmas ir nodarbinātības problēmas, bezdarba apdraudēto iedzīvotāju informētība par Valsts nodarbinātības dienesta darbu; darba devēju, strādājošo un bezdarbnieku diskriminācijas interpretācijas; bezdarbnieku ģimenes apstākļi un viņu ekonomiskās situācijas vērtējums; izglītības pieejamība un atbilstība darba tirgus prasībām; veselības pakalpojumu pieejamība; informācijas pieejamība un, visbeidzot, bezdarba skarto iedzīvotāju grupu uzticēšanās dažādām institūcijām.

Pētījuma mērķgrupas ir pirmspensijas vecuma bezdarbnieki (55 — 64 gadi, lai gan problēmas sākas pat 45 gadu vecumā); sievietes ar maziem bērniem vecumā līdz 7 gadiem; personas, kas vienas audzina bērnus; no ieslodzījuma atbrīvotās personas; invalīdi; personas, kuru ģimenēs ir bērns invalīds līdz 18 gadu vecumam; jaunieši bāreņi; jaunieši ar nepabeigtu pamatizglītību; jaunieši pēc izglītības iestādes beigšanas bez darba pieredzes un ilgstošie bezdarbnieki.

Intervijas notika visos Latvijas reģionos — 28 pilsētās un 37 pagastos. Vislielākais aptaujāto skaits bija Latgalē, kur bezdarba procents ir visaugstākais Latvijā.

Pētījums rāda, ka ir pieaudzis nodarbināto skaits pakalpojumu jomā, bet samazinājies rūpniecībā un lauksaimniecībā. Raksturīgs ir ēnu ekonomikas pieaugums — 60% — 70% no iekšzemes kopprodukta, kas ir cieši saistīts ar nereģistrēto nodarbinātību. Galvenokārt tās ir celtniecības, tirdzniecības un dažādu pakalpojumu nozares. Nodarbinātības jomā ir lielas reģionālās atšķirības. Diemžēl augsts bezdarba procents ir jauniešu vidū. Protams, augstākā izglītība cilvēkam nodrošina lielāku nodarbinātības iespēju. Interesanti, ka, salīdzinot tautības, no 1995. gada latviešu bezdarbnieku skaits no 45% ir pieaudzis līdz 51%, savukārt citu tautību cilvēku vidū bezdarba līmenis ir samazinājies.

Trīs ceturtdaļas aptaujāto strādājošo uzskata, ka darba līgums ir nepieciešams, pārsvarā viņiem darba līgums arī ir. Pieaugušie, sākot no 25 gadu vecuma, uzstāj, ka darba līgumam ir jābūt. Jauniešu grupā no 15 līdz 18 gadiem 70% nav darba līguma. Jo cilvēkiem ir augstāks izglītības līmenis, jo biežāk viņiem ir noslēgts darba līgums. Savukārt 44% aptaujāto bezdarbnieku ir gatavi strādāt ar jebkādiem nosacījumiem, tātad bez kādām sociālajām garantijām, lai tikai varētu nopelnīt. Pētījums pierādīja, ka vislielākās sociālās atstumtības riska grupas veido no ieslodzījuma vietām atbrīvotie, jaunieši bez pamatizglītības un ilgstošie bezdarbnieki. Viņi arī visbiežāk ir gatavi strādāt neoficiāli. Sievietes ar maziem bērniem vēlas strādāt tikai ar noslēgtu līgumu.

Visbiežāk darbs tiek meklēts ar neformālu kanālu palīdzību (66% aptaujāto), ar darba sludinājumu palīdzību avīzē un visbeidzot ar Valsts nodarbinātības dienesta palīdzību. Satraucoša tendence ir tā, ka 16, 5% bezdarbnieku atbildēja: viņi vispār nav mēģinājuši atrast darbu. Intervējot darba devējus, atklājās, ka viņi vislabprātāk darbiniekus meklē ar paziņu starpniecību. Izņēmums ir lielie uzņēmumi ar personāla atlases daļu, kas sludina konkursus uz vakancēm. Ļoti reti darba devēji sadarbojas ar privātajiem darbā iekārtošanas birojiem. No darba devējiem ir saņemtas negatīvas atsauksmes par cilvēkiem, kas darbā ir iekārtojušies ar Valsts nodarbinātības dienesta nosūtījumu. Bieži šiem cilvēkiem nav atbilstošas kvalifikācijas, un darba devēji atzīst, ka viņiem nevar uzticēt materiālās vērtības. Darba devējiem ir arī negatīva attieksme pret ilgstošajiem bezdarbniekiem, jo bieži tie ir cilvēki, kas vienkārši negrib strādāt vai ir alkoholiķi. Pētījums arī atklāj vienu no Latvijas ekonomiskās un sociālās dzīves paradoksiem — laukos ir augsts bezdarba līmenis, tajā pašā laikā lielo zemnieku saimniecību īpašnieki apgalvo, ka viņiem ir grūti atrast pat nekvalificētus strādniekus lauku darbiem. Tas diemžēl liecina par cilvēku degradāciju.

Padziļinātās intervijas ar invalīdiem atklāj, ka viņi piekrīt strādāt arī par zemāku atalgojumu. Viens no aptaujātajiem strādājošajiem invalīdiem apliecināja, ka sociālais nodoklis ir invaliditātes pensijas apjomā, tātad likumdošana neveicina invalīdu legālu nodarbinātību. Invalīdiem darbu atrast traucē pirmām kārtām veselības stāvoklis, mazvērtības kompleksi, ko veicina sabiedrības noraidošā attieksme. Invalīdu nodarbinātību bremzējošs apstāklis ir vides (darba vietas) nepiemērotība, piemēram, lai pārvietotos ar ratiņiem. Būtisks kavēklis ir arī tas, ka invalīdiem no bērnības ir problēmas ar labas izglītības iegūšanu, kas kavē iekļaušanos darba tirgū.

Vislabāk informētās bezdarbnieku grupas, kas zina, kur meklēt palīdzību, ir sievietes ar maziem bērniem, jaunieši bāreņi un ilgstošie bezdarbnieki. Vislielākajā informācijas badā par iespējām atrast darbu vai pārkvalificēties ir jaunieši bez pamatizglītības un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas.

Pētījums rāda, ka darba meklētāji netiek diskriminēti pēc tautības, taču nozīme ir valodu prasmei.

No bezdarba riska skartajām grupām pēdējos trīs gados vairāk nekā pusei ģimeņu ir pasliktinājusies ekonomiskā situācija. 42,2% aptaujāto norāda, ka viņiem nav iespējas saņemt zobārsta pakalpojumus, 26,5% ir bijis jāatsakās no vizītes pie ārsta. Nelabvēlīgā ekonomiskā situācija cilvēkiem rada psiholoģiskas problēmas, parādās dažādi garīgās saslimšanas simptomi. Laukos, salīdzinot ar citām apdzīvotām vietām, respondentiem biežāk ir sastopama depresija, apātija un mazvērtības komplekss. No riska grupām tas visbiežāk ir raksturīgs invalīdiem — 43,7%.

Ieteikumi sociālās atstumtības mazināšanai:

— mērķtiecīga valsts izglītības politika, visiem bērniem un jauniešiem nodrošinot vispārējo izglītību. Profesionālās izglītības attīstīšana, īpaši jauniešiem, kas atrodas pāraudzināšanas iestādēs, un invalīdiem. Svarīgi būtu nodrošināt mūžizglītības pieejamību;

— nodokļu atvieglojumi darba devējiem, kas nodrošina darba vietas invalīdiem, ģimenēm, kurās ir bērns invalīds, daudzbērnu ģimenēm utt., kā arī tiem darba devējiem, kas nodrošina iespēju strādāt sievietēm ar maziem bērniem, izveidojot darbavietā bērnudārzu;

— sociālās palīdzības dienestu un sociālās rehabilitācijas attīstība;

— nodarbinātības un uzņēmējdarbības attīstība.

Pētījums pierāda, ka viscerīgākās riska grupas ir sievietes ar maziem bērniem un personas, kas vienas audzina bērnus. Tas arī ir likumsakarīgi, jo šiem cilvēkiem ir skaidra motivācija — “izkļūt no purva”. Valstij ļoti būtu jādomā, kā mazināt invalīdu sociālo atstumtību, jo viņi šajā situācijā ir nokļuvuši ne savas gribas dēļ un bieži iekļaušanās sabiedrībā diemžēl nav atkarīga tikai no viņu gribas, izglītības un profesionalitātes, pārāk daudz ir objektīvu (vides un sabiedrības stereotipu radītu) šķēršļu. Sociālās atstumtības mazināšana ir katra sabiedrības locekļa interesēs, jo mēs neviens neesam ieinteresēti sociālās spriedzes pieaugšanā, kas neizbēgami veicinās noziedzību, alkoholismu un narkomāniju, radot nedrošu vidi Latvijā.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore