Par Latvijas valsti un latviešu tautas neizmantotajām tiesībām

Publicists Visvaldis Lācis

Pēc referāta Latvijas inteliģences 54. konferencē “Jaunā Eiropas Savienība – 25 valstu kopiena. Cerības, iespējas, šaubas” Rīgā, Latviešu biedrības namā, 2003. gada 23. maijā

(– –) No 15 pašreizējām ES dalībvalstīm 14 valstis ir atzinušas, ka Padomju Savienība 1940. gadā okupēja Latviju un pretēji starptautiskajām tiesībām iekļāva varmācīgi Latviju PSRS sastāvā, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu.

ES dalībvalstis ir parakstījušas ANO 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju, kuras 9. pants nosaka, ka okupētājvalsts nedrīkst izvest no okupētās zemes iedzīvotājus, pārvietot tos un okupētā teritorijā ievest savas valsts pilsoņus, kā tas ir noticis Latvijā. Atbilstoši šīs konvencijas 6. pantam Latvija ir bijusi ilgstoši okupēta valsts.

ES dalībvalstis ir balsojušas arī par ANO 1967. gada rezolūciju, kas nosoda tādu politiku okupētā teritorijā, kas veicina ārzemnieku iepludināšanu un varmācīgu iedzīvotāju etniskās struktūras maiņu, pārvietojot pamatnācijas iedzīvotājus.

Eiropas Padome pirmoreiz jau 1960. gadā atzina, ka Latvija ir okupēta valsts. Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra sēdē ar lielu balsu vairākumu tika pieņemta rezolūcija, ka Latvija ir okupēta, kolonizēta un rusificēta valsts un ieteica Eiropas Padomes prezidējošam ārlietu ministram Genšeram novirzīt Baltijas valstu kolonizācijas problēmu izskatīšanai ANO dekolonizācijas apakškomisijā. Rezolūcijā lasāms: “Ar neparastu noteiktību dažādu politisko frakciju Eiropas Parlamenta pārstāvji ir kvalificējuši Baltijas valstu rusifikāciju kā koloniālismu ... Šo rusifikācijas politiku nepārprotami var nosaukt par auksto genocīdu.” Debatēs EP deputāti aicināja ES dalībvalstis atturēties no tādu saimniecisku lielprojektu līdzdalības Padomju Savienībā, kas būtu saistīti ar krievu ieceļotāju turpmāku nometināšanu Baltijas valstīs.

1987. gada janvārī Eiropas Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju, kuras 6. pantā rakstīts: “Asambleja nožēlo faktu, ka piespiedu imigrācijas rezultātā Baltijas tautas tiek pakļautas asimilācijai, kas tuvina tās nacionālās identitātes pazaudēšanai.” Rezolūcijā teikts arī, ka režīmam, ko PSRS uzspiedusi Baltijas valstīm, ir raksturīgas visas koloniālisma pazīmes.

1984. gadā ANO Cilvēktiesību komisija Sirakūzās noskaidroja jēdzienu – nacionālā drošība, uzsverot, ka katra valsts pamatnācija, kuras pastāvēšana ir apdraudēta, var pieņemt tādus likumus, kas šo apdraudētību novērstu. Eiropas valstis piekrita šādam jēdziena izskaidrojumam. Eiropā nav otras tādas valsts, kurā pamatiedzīvotāji sastādītu tikai 54,7% no visiem valsts iedzīvotājiem un kuriem blakus būtu uz kaimiņvalsts valodu, kultūru, politiku, pasaules uztveri orientētu sveštautiešu masa. Turklāt ilgstošās okupācijas sekas izpaužas arī tā, ka latvieši un igauņi ir vienīgās tautas Eiropā, kuru locekļu skaits ir mazāks, nekā tas bijis XX gs. sākumā.

Visās ES dalībvalstīs obligāta ir arī ANO Ģenerālās asamblejas 1985. gada deklarācija, kas saucas: “To indivīdu cilvēktiesības, kuras nav tās valsts pilsoņi, kurā viņi dzīvo”. 1. pants: Šīs deklarācijas izpratnes nolūkā ar vārdiem svešnieks vai ārvalstnieks (alien – angļu valodas tekstā) jāapzīmē attiecībā uz turpmākajos pantos minētiem ierobežojumiem ikviena persona, kas nav tās valsts pilsonis, kurā viņš vai viņa dzīvo. 2. pants: Nekas šajā deklarācijā nedrīkst tikt iztulkots tā, ka varētu tikt atzīta kā likumīga kāda svešnieka vai ārvalstnieka nelegāla iebraukšana vai klātbūtne kādā valstī, kā arī nedrīkst iztulkot kādu nolikumu kā ierobežojumu kādai valstij noteikt atšķirības starp šīs valsts pilsoņiem un svešniekiem vai ārvalstniekiem. 4. pants: Svešniekiem vai ārvalstniekiem jāievēro tās valsts likumi, kurā viņi dzīvo vai atrodas un jāizrāda cieņa pret šīs valsts iedzīvotāju paražām un tradīcijām.

Visās ES dalībvalstīs publikācijās, kurās ietverti cilvēktiesību pamati, ir atrodama 1950. gadā pieņemtā Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Šajās publikācijās ir skaidrojumi, ka cilvēktiesības ir starptautisko tiesību sastāvdaļa un ka tāpēc ANO cilvēktiesību lēmumi garantē augstāku cilvēktiesību standartu, jo tie ir augstāki likumu hierarhijas pakāpē. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību konvencijā tiesības uz pilsonības iegūšanu nav noteiktas kā cilvēktiesības.

Šobrīd diemžēl ES dalībvalstīm latviešu cilvēktiesības rūp mazāk, nekā tad, kad tām tās bija politiski izdevīgas. Latvijas un ārzemju prese vēstīja, ka Vācija un Zviedrija, piemēram, ir izdarījušas spiedienu uz Latviju, lai Latvijas valdība piekristu noslēgt bēdīgi slaveno Zotova-Virša paktu, kas atļāva 22 tūkstošiem okupācijas armijas virsnieku ar viņu ģimenēm palikt dzīvot Latvijā. Visā pasaulē respektētais britu žurnāls “The Economist” šai sakarā rakstīja, ka Krievijai ir izdevies atstāt Latvijā skaitliski lielu piekto kolonnu.

ES dalībvalstu politiskais spiediens, kas dažkārt ir izpaudies tiešu draudu veidā, ka Latviju, lūk, neuzņems ES, ir noticis nepārtraukti pilsonības iegūšanas, valsts valodas lietošanas, izglītības politikas un t.s. minoritāšu lietās. Tipisks piemērs spiedienam, savienotam ar draudiem, bija ES paplašināšanās komisāra Ferhoigena uzstāšanās Latvijas televīzijā, kuru viņš nobeidza, sacīdams, ka Latvijas uzņemšana ES ir atkarīga no Latvijas izturēšanās pret krievvalodīgajiem.

Tieši ES regulārā spiediena un pavēļu dēļ, kā arī Latvijas valdošo politiķu mīkstčaulības dēļ teikt ES politiķiem patiesību tieši acīs un prasīt okupācijas seku novēršanu Latvijā, Latvija pašlaik kļūst par divkopienu valsti. Tādēļ es neeksistējošu cilvēktiesību melos nepiedalīšos. Es piekrītu ārlatvietes Ildzes Kromtas 1989. gadā rakstītiem vārdiem “Jaunā Gaitā”. “Jebkura vīrišķīga cilvēka vienkāršākais solis – nepiedalīties melos, neatbalstīt melīgu rīcību. Lai tas pasaulē notiek un pat valda pasaulē, bet ne ar manu piedalīšanos.”

Liela atbildības un vainas daļa par pašreizējo, straujo Latvijas virzīšanos uz divkopienu valsti, manuprāt, ir jāuzņemas valsts vadošajām amatpersonām, Saeimu deputātiem, Saeimu apstiprinātajām valdībām un politisko partiju vadoņiem, kas to ar savu rīcību ir pieļāvuši. (– –)

1995. gadā Parīzē pieņemtā Eiropas stabilitātes pakta pamatideja lieliski parāda ES divkosību un liekulību, jo tā ir tāda, ka kandidātvalstīm, pirms tās kļūst par Eiropas Savienības loceklēm, ir “jāpārvar no pagātnes mantotās problēmas”. Latvijas patriots, LZA goda doktors un LZA ārzemju loceklis, starptautiski pazīstamās vācbaltiešu izcelsmes profesors, Dr. iur. A.D.Lēbers par šo stabilitātes paktu raksta: “Smalka diplomātiska valoda. Vienkāršiem vārdiem izsakoties, tas nozīmē, ka kandidātvalstīm no Austrumeiropas ir “jāpārvar Molotova-Ribentropa pakta izraisītās problēmas”, un šie uzdevumi tām jāveic pašām. ... Suverenitātes pārkāpšana, ko divas agresorvalstis izdarīja uz triju mazu tautu rēķina, tā arī nav izlabota. Gluži pretēji, 1995. gada Stabilitātes pakts “iesaldē” Molotova-Ribentropa pakta sekas attiecībā uz Baltijas valstīm. Nasta ir novelta uz upuriem.” Šo paktu ir parakstījušas 52 EDSO valstis un tas ir ES dalībvalstu liekulības kalngals. Diemžēl to parakstīja arī Latvijas valdība. Un tādēļ, lūk, kaut arī oficiālajā ANO publikācijā “Cilvēka tiesības. Starptautisko dokumentu krājums” uzsvērts, ka, citēju: “Upuriem ir tiesības uz pieeju justīcijas mehānismiem un ātras, tūlītējas kaitējuma izlīdzināšanas (izlabošanas)”. ES pārstāvis Latvijā H.Veiss atļāvās pielīdzināt Latvijā kolonizācijas nolūkā ievestos cittautiešus latviešiem, Latvijas presē rakstot, ka arī viņi esot politisko notikumu upuri.

Uzspiest Latvijai šādus no starptautisko tiesību viedokļa netaisnīgus paktus un ciniski pieprasīt to izpildīšanu ES dalībvalstis atļaujas tāpēc, ka neviena no Latvijas visaugstākajām amatpersonām un politiķiem, sākot no sarunu sākumpunkta 1993. gadā, nav prasījusi daudzajos starptautiskajos forumos ievērot ius cogens, tas ir, starptautisko tiesību normas, kas sen jau ir kļuvušas par imperatīva, pavēļveida normām un kuras obligāti ir jāievēro un jāizpilda visām valstīm. Ius cogens ir izteiktas starptautisko tiesību principos un tiem ir obligāts raksturs. Viens no šiem principiem ir izteikts t.s. Stimsona doktrīnā, un tas skan šādi: “Ex iniuria ius non oritur.” Šim latīņu valodas tekstam atbilst šādi skaidrojumi: 1) No tiesību pārkāpuma nevienam nerodas tiesības. 2) Agresors nedrīkst baudīt agresijas augļus. 3) Nelikumīga darbība nedod tiesiskus rezultātus. Attiecībā uz Latvijas okupāciju un tās sekām spēkā ir vecākais un nemainīgais starptautisko tiesību princips – ius cogens norma Pacta sunt Servanda (Noslēgtie līgumi jāpilda.) Šis princips ir uzņemts ANO hartā un uzskatāms par starptautisko tiesību visobligātāko normu. Tas atzīts arī ANO deklarācijā par starptautisko tiesību principiem 1970. gadā.

Latvijas vadošo politiķu rokās ir visas iespējas un tiesiskie ieroči, lai novērstu divkopienu valsts izveidošanos Latvijā. Pēc 23. maija mītiņa pie Raiņa pieminekļa Esplanādē, kur mītiņa dalībnieki nesa saukļus ar uzrakstiem “Nost ar latviešu valodu”, un “Mēs nemācīsimies latviešu valodu”, uzskatu, ir pienācis pēdējais brīdis sākt cīņu par latviešu cilvēktiesībām savā tēvzemē. (– –) Mums jānorāda Eiropas Savienības valstīm un pasaulei morālās vadlīnijas, kas mums, par laimi, sakrīt ar starptautisko tiesību normām un principiem, arī līgumiem, konvencijām! Starptautisko tiesību vēsture rāda, ka, ilgstoši uzturot spēkā taisnīgas prasības, kurās morāle sakrīt ar rakstītām tiesībām, ir iespējams panākt taisnīguma uzvaru.