Par mūža brīvības mīlestību

Cieņas vārdi par Latvijas robežsargu Jāni Birzi

Vasaras vidū Taurupes kapos tuvāko radinieku, bijušo robežsargu un to ģimenes locekļu, kā arī Valsts robežsardzes oficiālu pārstāvju pulciņš atklāja kapa pieminekli Latvijas pirmās brīvvalsts laika robežsargam Jānim Birzem – cilvēkam, kurš jau dzīves laikā bija kļuvis par leģendu. Cilvēku, kura personības spēks, gara stiprums, mīlestība pret Latviju, principialitāte, prasīgums pret sevi un apkārtējiem, atbildība par saviem pienākumiem, sirds gaišums, zināšanu bagāža, pasaules uztvere un daudzas citas būtības iezīmes ļāva smelties no viņa dzīvesgudrību un kurš, kaut reizi satikts, izraisīja cieņu un jebkuram palika spilgtā atmiņā, turklāt sniedzot retu dāvanu – pierādījumu, ka cilvēks var palikt uzticīgs savai pārliecībai, ko viņš pats ir izteicis: “Brīvība ir svēta lieta. Un, ja kaut kas drusciņ pret to, man ļoti sāp.” Šīs pārliecības dēļ svešā, varmācīgā vara viņu nīda un vajāja, tomēr viņš palika uzvarētājs.

Jānis Birze dzimis 1905.gada 19.aprīlī Liepājas apriņķa Dunikas pagasta Sedliņu ciemā. Pēc obligātās karaklausības armijā 1928.gada 1.jūnijā pieņemts Latvijas robežsardzē, drīz iecelts par posteņa priekšnieku. 1930.gadā bija nodibināta ģimene, laulībā piedzima meita un neilgi pirms Latvijas okupācijas arī dēls (aizsaulē aizgājis deviņdesmito gadu vidū).

1935.gadā iecelts par sardzes priekšnieku 2.Zilupes bataljona 3.rotas 1.sardzē. Ikgadējās robežsargu atestācijās viņa darbs vienmēr novērtēts kā teicams. Pienākumu loks gan bija plašs, piemēram, kā sardzes priekšniekam nācies pildīt arī Latvijas armijas štāba informācijas daļas uzdevumus. Robežsargu brigādē bijis atbildīgais sporta vadītājs, pats piedalījies sacensībās un guvis labus panākumus. Īpaši šaušanā, kur izcīnījis arī balvas. Bijis aktīvs sabiedriskajā dzīvē. Aizrāvies ar fotografēšanu, vēl tagad robežsardzes kompleksu vēstures stūrīšos ir atrodamas viņa tālaika fotogrāfijas. Viens no lielākajiem vaļaspriekiem bija medības.

Nāca 1940.gada 17. jūnijs ar Latvijas okupāciju. 21.jūnijā nošaujas leģendārais robežsardzes priekšnieks ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Sākās robežsardzes pilnīga iznīcināšana, kura noslēdzās ar masveida arestiem oktobrī. Bet Jānis Birze bija viens no pirmajiem jaunā režīma upuriem – viņu arestēja jau 17.augustā. Pret viņu izvirzīja apsūdzību par izlūkdarbību pret PSRS Latvijas labā un aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību pierobežas zonā. 1941.gada 19. maijā Jāni Birzi aizmuguriski notiesāja ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem, 24.jūnijā, kad jau bija sācies karš, viņu kopā ar citiem ieslodzītajiem Rēzeknē sabāza lopu vagonos, 9.jūlijā vilciens bija galapunktā — Krasnojarskā, kur visus astoņus gadus nostrādāja vergu darbā.

Bet ar to vēl nebeidzās. 1945.gada 30. oktobrī Krasnojarskas ieslodzījuma vietu nometnes tiesa Kanskā slēgtā sēdē pēc KPFSR kriminālkodeksa 58. panta 10. punkta tiesāja septiņus ieslodzītos – trīs latviešus, kuru skaitā bija Jānis Birze, vienu lietuvieti, divus krievus un vienu vācieti par padomju iekārtai naidīgiem uzskatiem un pretpadomju kontrrevolucionāru propagandu ieslodzīto vidū, nopeļot darba tautas stāvokli PSRS un slavējot dzīvi Baltijas buržuāziskajās valstīs. Jānim Birzem piesprieda brīvības atņemšanu vēl uz desmit gadiem un pēc soda izciešanas trīs gadus nometinājumā ar brīvības ierobežojumiem. Tiesas laikā viņš slimoja ar malāriju un bezspēkā nespēja paiet, bet kā simulants tika dzīts ar kāju spērieniem un šauteņu laižu sitieniem, no kā viena auss zaudēja dzirdi.

Foto: Valsts robežsardzes pārvalde 2002.gada 19.aprīlī Valsts robežsardzes Galvenajā pārvaldē Jāni Birzi 97.jubilejā sveic Valsts robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš
	Pieminekļa atklāšanā: Latvijas robežsargs Roberts Goldbergs, Jāņa Birzes meita Inta un atvaļinātais robežsargs Džems Švarcs Foto: Gunārs Ģērķis

Soda izciešanai nosūtīts uz Noriļsku vēl smagākos darba apstākļos Pēc Staļina nāves 1953.gadā sāka izmaksāt nelielu algu un par labu darbadienas strādāšanu izstrīpoja no termiņa trīs gadus. 1954.gada oktobrī tika atbrīvots, bet uz mājām neļāva braukt. Tomēr varēja dzīvot bez apsardzes atsevišķā barakas istabiņā un bija jāstrādā turpat fabrikā.

Tikai 1958. gada 23. augustā fiziski iedragāts, bet garīgi nesalauzts Jānis Birze atgriezās Latvijā. Bija pagājuši astoņpadsmit gadi. Bija jāatsāk dzīve, kāda toreiz bija iespējama. Ar lielām grūtībām izdevās pierakstīties Jūrmalā. Bija iespēja arī nodoties vienam no saviem vaļaspriekiem – medībām. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāpateic, ka vēl 96 gadu vecumā gājis medniekiem līdzi uz mežu un ar trāpīgu šāvienu nošāvis Jūrmalā ieklīdušu ar trakumsērgu slimu lapsu. Otra lielākā aizraušanās bija kora dziedāšana. Kā kora “Vilnis” dalībnieks viņš septiņas reizes piedalījies Dziesmu svētkos.

Jaunu elpu Jānim Birzem deva Latvijas neatkarības atgūšana. Viņš bija viens no tiem, kas visaktīvāk nodarbojās ar Latvijas robežsardzes vēstures izzināšanu un apkopošanu. Viņš aktīvi darbojās veco robežsargu un viņu ģimenes locekļu sabiedriskā kustībā – Robežsargu dzimtas kopā. Bieži piedalījās izbraukumos uz austrumu robežu, kur tagadējiem robežsargiem stāstīja par tām traģiskajām dienām un notikumiem, kad tika iznīcināta Latvijas valsts un tās robežsardze.

Jaunajiem robežsargiem Jānis Birze deva ļoti daudz. Palīdzēja izprast robežsardzes vēsturi, stāstot par pieredzēto. Bija piemērs staltumam, iznesībai un prasīgumam pret sevi. Un vissvarīgākais – viņš bija vislabākais piemērs Dzimtenes mīlestībai, kuru pats uzskatīja par vislielāko cilvēka vērtību.

1996. gadā tika iesākta ozolu stādīšana gar valsts robežu, kas nodēvēta par Latvijas ievīšanu ozolu vainagā. Saviļņojoši bija brīži, kad šajā darbā piedalījās vecie daudz pārdzīvojušie robežsargi – Jūlijs Upelnieks, Osvalds Lūsis, Pēteris Ruicis, Jānis Gulāns, Roberts Goldbergs un Jānis Birze, kas gandrīz visi toreiz bija pārsnieguši 90 gadu vecumu.

2002.gada 19.aprīlī Valsts robežsardzes Galvenajā pārvaldē, klātesot kuplam sveicēju pulkam, tika sumināti vecie robežsargi ar savām gadu mijām. Jānim Birzem bija 97. dzimšanas diena. Bet pēc trīs mēnešiem 3.jūlijā viņš aizgāja aizsaulē. Zemes klēpī – Ogres rajona Taurupes kapos — viņu guldīja 7. jūlijā. Atvadīties no viņa bija ieradušies ne tikai tuvinieki un daudzi Valsts robežsardzes darbinieki, bet arī dažādu sabiedrisko organizāciju un politiski represēto apvienību pārstāvji, robežsardzes veterāni, to piederīgie, mednieku kolektīva pārstāvji un daudzi citi.

Atvadīšanās no Jāņa Birzes notika pēc tradīcijām, ar kādām pēdējo godu atdod Iekšlietu ministrijas struktūru darbiniekiem.

Gunārs Ģērķis –  “Latvijas Vēstnesim”