Par nezināmām vēstures lappusēm

Atverot jaunu grāmatu par Latvijas Centrālo padomi

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Daudzi plašsaziņas līdzekļu lasītāji, skatītāji un klausītāji sakarā ar gaidāmo Konstantīna Čakstes pieminekļa celtniecību pēdējā laikā ir rakstījuši un teikuši, ka viņi neko nezinot par šo cilvēku un viņa vadīto organizāciju. Un viņus var saprast. Bet nevar saprast, ka pat daži profesionāli vēsturnieki (piemēram, G.Apals un V.Zelče; Diena, 2002, 7. dec.) saka, it kā arī viņi neko lāgā nezinot par minētajām lietām, tās esot bijušas latviešu politiskās elites darīšanas un kā tādas stāvējušas tālu no vienkāršās tautas masām, nav īpaši pētāmas un izceļamas, kur nu vēl monumenti slienami.

Paldies Dievam! Tā nedomā visi vēstures profesionāļi. Jau 20. gadsimta 80. un 90. gados par to ir rakstījušas tādas historiogrāfijas prominences kā klaida profesori Edgars Andersons (1920—1989), Haralds Biezais (1904—2002), Edgars Dunsdorfs (1904—2002), akadēmiķis Jānis Stradiņš, pašmāju profesori Heinrihs Strods, Indulis Ronis, Antonijs Zunda u.c. Jau trīs izdevumus ir piedzīvojis E.Andersona un Stokholmā mītošā bijušā LCP darbinieka Leonīda Siliņa kapitālais pētījums “Latvijas Centrālā padome — LCP” (Upsala, 1964, 1995; ar nosaukumu “Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālā pretestības kustība, 1943—1945” Rīga, 2002).

Cienīgs papildinājums un turpinājums minēto un citu autoru darbiem nu ir nesen iznākusī Latvijas Vēstures institūta asistenta Dzintara Ērgļa grāmata “Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses” (Ērglis Dz. Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses. – Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003. – 231. lpp., il.)

Jau priekšvārdā prof. Dr. habil. hist. Aivars Stranga koncentrēti raksturo monogrāfijā aplūkotās problēmas priekšvēsturi, būtību un izpētes aktualitāti. Viņš norāda, ka, “nenoniecinot un neaizmirstot nevienu pretošanās organizāciju, šūnu un indivīdu, īpašu uzmanību (..) pelna Latvijas Centrālā padome (LCP) profesora Konstantīna Čakstes vadībā — galvenokārt tās pausto politisko ideālu dēļ. Tā nepārprotami nostājās pret abiem Latvijas ienaidniekiem — komunistisko Padomju Savienību un nacistisko Vāciju — un noraidīja kolaborāciju ar jebkuru no tiem, jo abi bija nāvīgi Latvijas ienaidnieki. Tā nepārprotami atbalstīja neatkarīgas un demokrātiskas — uz divām nesaraujami saistītām vērtībām balstītas — Latvijas atjaunošanu ar 1922. gada liberālo, demokrātisko un etniski toleranto Satversmi, “Latviju — Latvijas tautai”. LCP vēlējās redzēt Latviju demokrātisko rietumvalstu politisko un ideoloģisko vērtību sistēmā un nosodīja holokaustu. Nebija nevienas pretošanās organizācijas Latvijā, kam nebūtu raksturīgs politisks naivums; no tā nebija brīva arī LCP, taču tas nebija antinacionāla kolaboracionisma apdvests”. Tāpēc, uzsver profesors, katrs jauns pētījums par Latvijas likteņiem Otrā pasaules kara laikā ir divkārt apsveicams. Pirmkārt, tāpēc, ka tiek pildīts katra vēsturnieka galvenais uzdevums — nevis pretenciozs “intelektuālisms” vai populistiska publicistika, bet akadēmisku darbu radīšana. Otrkārt, pētījumiem par padomju un vācu okupāciju jāpilda arī izglītojošs, pat politisks uzdevums. Dz. Ērgļa pētījums, kas veltīts mazāk zināmām LCP vēstures lappusēm, pēc A.Strangas domām, “balstīts autoram raksturīgajā, ļoti rūpīgajā darbā ar avotiem un literatūru”.

Dz. Ērglis savos ievadvārdos vispirms īsi aplūko pētījuma galveno objektu, norādot, ka par vienotu nacionālās pretošanās kustības centru nacistu okupētajā Latvijā centās kļūt viena no lielākajām un ietekmīgākajām šīs akcijas organizācijām — Latvijas Centrālā padome, kuras priekšsēdis bija brīvvalsts pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes (1859—1927) dēls, LU profesors Konstantīns Čakste (1901—1945). Šo nelegālo organizāciju nodibināja 1943. gada 13. augustā Rīgā. Latvijas pirmskara laika pēdējās — 4. — Saeimas četru lielāko politisko partiju — LSDSP, Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku un katoļu — pārstāvji. Šīs partijas pēdējā parlamenta vēlēšanās 1931. gadā bija ieguvušas 49 deputātu vietas no 100, tāpēc LCP dibinātāji uzskatīja, ka ir tiesīgi pārstāvēt Latvijas iedzīvotāju vairākumu. Organizācijas mērķis, norāda Dz. Ērglis, bija “atjaunot Latvijā līdz 1934. gada apvērsumam pastāvējušo parlamentāro iekārtu, koordinēt cīņu pret nacistu un nākotnē iespējamo atkārtotu padomju okupāciju un atspēkot Rietumos izplatījušos uzskatu, ka latvieši brīvprātīgi sadarbojas ar nacistiskās Vācijas okupācijas varu un atbalsta tās politiskos mērķus”.

Diskutabls ir pētnieka apgalvojums, ka “ierosinājums dibināt LCP radās Latvijas Republikas diplomātu aprindās ārvalstīs”. Šķiet, ka pareizāk būtu runāt par paralēlu procesu Latvijā un Zviedrijā, kur galveno lomu spēlēja bijušais sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais (1886—1948). Par viņa pirmo palīgu kļuva jau minētais diplomēts filologs un žurnālists L.Siliņš (1916), kas ieradās Stokholmā jau 1943. gada jūlijā un no tā laika kļuva par sava veida atspoli, regulāri nelegāli kursējot starp vācu okupēto dzimteni un brīvo zviedru zemi.

Lielu interesi saista Dz.Ērgļa norāde, ka LCP struktūru veidoja komisijas, kādu parasti nebija citām nacionālās pretestības organizācijām un grupām. Pavisam bija 7 šādas komisijas: ārlietu, militārā, informācijas, juridiskā, ekonomiskā, līdzekļu vākšanas un sakaru uzturēšanas komisija. Padomei nebija teritoriālā dalījuma. Plašākie tās darbības centri bez Rīgas bija Ventspils un Jelgava. Toties LCP bija vienīgā no Latvijas pretdarbības organizācijām, kas uzturēja sakarus ar bijušajiem latviešu diplomātiem ārzemēs un analogām savienībām Igaunijā un Lietuvā.

Monogrāfijā gluži pamatoti uzsvērts, ka īpaša vieta LCP darbībā kara laikā bija 1944. gada sākumā izstrādātajam politiskajam memorandam (dēvētam arī par manifestu, petīciju vai deklarāciju), ko parakstīja 190 Latvijā pazīstamas un populāras personas. Memorands atgādināja Latvijas nelikumīgo iekļaušanu PSRS sastāvā un uzsvēra, ka pēc starptautisko tiesību normām Latvijas Republika joprojām uzskatāma par tiesiski pastāvošu. Tas vērsās arī pret nacistiskās Vācijas okupācijas varas pasākumiem, to skaitā mobilizāciju leģionā, un latviešu tautas vārdā deklarēja:

“1. Nekavējoties atjaunojama Latvijas Republikas faktiskā suverenitāte.

2. Sastādāma saskaņā ar spēkā esošo Latvijas Republikas 1922.g. Satversmi Latvijas valdība uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu.

3. Latvijas valdības tuvākiem uzdevumiem jābūt: valsts aparāta un Latvijas armijas atjaunošana, Latvijas valsts teritorijas aizstāvēšana pret draudošo Padomju Savienības iebrukumu un — cik tālu tas kara apstākļos iespējams — diplomātisko sakaru nodibināšana no ārvalstīm un pirmā kārtā ar tām, kas atzītu šo mūsu deklarēto nācijas gribu un atbalstītu priekšā stāvošo militāro uzdevumu — Latvijas valsts aizsargāšanu.

Pēc mūsu ieskata sekmējama arī ciešas savienības nodibināšana ar Igauniju un Lietuvu un šīs savienības pārveidošana Baltijas valstu konfederācijā, ja minētās valstis tām piekristu.”

LCP un K.Čakstes kritizētāji pārmet memoranda izstrādātājiem (K.Čakste, sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns u.c.), ka viņi šo dokumentu iesnieguši arī tādam augstas raudzes kangaram kā leģiona ģenerālinspektoram ģen. Rūdolfam Bangerskim, kas nodotu to tālāk okupācijas varas pārstāvjiem. Šo faktu, protams, min arī Dz. Ērglis. Žēl vienīgi, ka izpalicis tā plašāks vērtējums.

Zinātnieks dibināti pasvītro, ka viens no lielākajiem panākumiem LCP darbībā bija palīdzības sniegšana cilvēkiem, kuri bēga uz Zviedriju, lai paglābtos no abām okupācijas varām. To noorganizēt nebija viegli, tomēr 1944. gada janvārī LCP uzsāka samērā regulārus laivu braucienus uz Zviedriju, kopumā pārvedot uz turieni 2541 bēgli. Sākoties laivu akcijai, organizācijas darbībā Ventspilī un tās apkārtnē iesaistījās daudz vietējo iedzīvotāju, kuri nebūt nebija politiskās elites pārstāvji.

Karam beidzoties, Latvijā palikušie LCP dalībnieki turpināja cīņu pret padomju režīmu, bet emigrācijā organizācija sadalījās divās daļās — Zviedrijas un Vācijas, kas funkcionēja zināmā mērā neatkarīgi līdz 20. gadsimta 50. gadu sākumam, kad izbeidza savu darbību. Gribas cerēt, ka Dz. Ērglis savos turpmākajos pētījumos iepazīstinās sabiedrību arī ar šo LCP atzaru darbību.

Kā tas pieklājas solīdam akadēmiskam darbam, recenzējamajā izdevumā pienācīga vieta ierādīta izmantoto vēstures avotu un literatūras apskatam. Sevišķi sīki aplūkotas bijušā VDK arhīva krimināllietas, kas ir visapjomīgākais avots par LCP darbību pēckara Latvijā. Zinātnieks grāmatas problemātikas historiogrāfiju grupē vairākās iedaļās: padomju vēstures literatūra, emigrācijas vēstures literatūra, atjaunotās Latvijas Republikas vēstures literatūra, ārzemju vēstures literatūra un vēstures literatūra par kureliešiem. Viņaprāt “pamatvilcienos ir izanalizētas organizācijas aktivitātes Otrā pasaules kara laikā Latvijā un Zviedrijā. Savukārt padomju režīma represijas pret LCP aktīvistiem un organizācijas sagrāve Latvijā, kā arī šķelšanās un darbības apsīkums emigrācijas laika posmā no nacistiskās Vācijas kapitulācijas līdz 20.gs. 50. gadu sākumam, izņemot atsevišķus rakstus, salīdzinoši maz atspoguļots vēstures literatūrā”.

Dz. Ērglis cenšas šo robu, kas attiecas uz Latviju, aizpildīt un, aizsteidzoties galīgajam vērtējumam nedaudz priekšā, dara to ar atzīstamām sekmēm. Sākot jau ar nodaļu, kurā vēstīts par LCP un ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas attiecībām. Aplūkojis saskarsmi starp šiem veidojumiem, pētnieks secina: “Starp LCP un kureliešiem nebija subordinācijas.” Lai gan J.Kurelis un [kapteinis] K.Upelnieks bija LCP locekļi un vadīja tās militāro komisiju, Kureļa grupu pilnībā nevar uzskatīt par LCP rīcībā esošu bruņotu spēku, bet vienlaikus nevar arī noliegt ciešo sadarbību, kas viestiešāk izpaudās sakaru uzturēšanā ar Zviedriju.”

Līdz šim ir daudz rakstīts par Kureļa grupas likvidēšanu, kuru veica vācu SS un SD karaspēks Ziemeļkurzemē 1944. gada novembrī. Dz. Ērglis saka jaunu vārdu Latvijas historiogrāfijā, stāstot par padomju represīvo orgānu arestētajiem kureliešiem Vidzemē 1944. gada rudenī un Kurzemē pēc kara beigām. Pēc viņa aprēķiniem šādu cilvēku bija vairāk nekā 300. Noteikt absolūti precīzu skaitli nav iespējams tālab, ka atsevišķiem arestētajiem par citiem “noziegumiem” izmeklēšanas gaitā izdevās noslēpt savu piedalīšanos Kureļa vienībā. Jaunie okupanti arī neskopojās ar sodiem. Par piederību šai grupai nāvessodu piesprieda 13 cilvēkiem (izpildīja septiņiem), pirmstiesas apcietinājumā mira 12, izmeklēšanas gaitā tika atbrīvoti 10, bet tiesā attaisnoti 7 kurelieši.

Divas nodaļas iztirzāmajā monogrāfijā (1945—1951) ir veltītas LCP darbībai Latvijā pēc Vācijas kapitulācijas. Lielajam tautu slaktiņam beidzoties, Rīgā un Ventspilī palikušie LCP dalībnieki turpināja nevardarbīgu pretošanos padomju režīmam. Viņi neorganizēja un arī neatzina bruņotu cīņu pret okupācijas varu, uzskatot, ka tā nedos vēlamo rezultātu. Izņemot dažus gadījumus, kad notika informācijas apmaiņa. LCP nebija gandrīz nekādu sakaru ar nacionālajiem partizāniem, tā piekopa nogaidīšanas taktiku, cerot, ka ASV un Lielbritānija pildīs Atlantijas hartā (1941) pasludinātos valstu suverenitātes principus un starptautiskā situācija kļūs Latvijai labvēlīgāka. Savu mērķi — Latvijas neatkarības atgūšanu — LCP pilnībā saistīja ar Rietumvalstu palīdzību un atbalstu, ko tā arī nesagaidīja.

1945. gada beigās LCP Latvijā tika sagrauta, jo gandrīz visi tās locekļi bija arestēti. Dz. Ērgļa grāmatā lasām: “Līdz pat 20.gs. 50. gadu sākumam, arestējot cilvēkus par padomju varas represīvo orgānu uztverē smagiem noziegumiem, viņus apsūdzēja arī par piederību LCP [..]. Atsevišķie brīvībā palikušie un no filtrācijas nometnēm Krievijā atgriezušies LCP dalībnieki turpināja darboties Rīgā un tās apkārtnē arī pēc 1945. gada. Pēc Otrā pasaules kara LCP aktīvisti un viņu atbalstītāji neveica bruņotu pretestību, mēģināja atjaunot zudušos sakarus ar organizācijas vadību Zviedrijā un gaidīja t.s. X stundu, kad pēc viņu uzskatiem vajadzēja mainīties starptautiskajai situācijai un Latvija ar Rietumvalstu palīdzību atgūtu valstisko neatkarību.”

Īpašu ievērību pelna Dz. Ērgļa, kā saka, ģenerālsecinājums: “Laikā, kad visā Latvijā valdīja vardarbība, LCP pieņēma varbūt (izcēlums mans — R.T.) vienīgo pareizo lēmumu par nevardarbīgu pretošanos abām okupācijas varām un ar šādu cīņas metodi norādīja veidu, kādā iespējams atjaunot neatkarību. Nedrīkstam aizmirst, ka Latvijas Republika savu valstisko neatkarību 1991. gadā atguva, nevis rīkojot terora aktus un diversijas, bet ejot nevardarbīgās pretošanās ceļu un gaidot sev labvēlīgu starptautiskās situācijas maiņu, kā to pusgadsimtu agrāk bija iecerējusi Latvijas Centrālā padome.”

Par 1991. gadu viss ir pareizi. Bet to mehāniski attiecināt uz pavisam citu un citādu vēsturisku periodu, ja nav nepareizi, tad katrā ziņā apstrīdami un arī turpmāk vēl un vēlreiz apspriežami.

Bez tradicionālā personu rādītāja Dz. Ērgļa grāmatā ir divi novatoriski pielikumi, kuri tapuši arhīvāliju un citu materiālu skrupulozu studiju rezultātā. Tie ir: padomju represīvo orgānu arestētie LCP aktīvisti un viņu atbalstītāji (pavisam 144) un arestētie ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas dalībnieki (pavisam 314). Pielikuma sastādītājs norāda, ka šo četrarpus simtu vidū Latvijas politiskās virsotnes pārstāvju bija ļoti maz.

Interesentiem noderēs arī monogrāfijā ievietoto attēlu saraksts. Apvāka noformējumam izmantoti šādi attēli (no kreisās): J.Kurelis un K.Upelnieks; otrajā rindā — L.Pētersons, E.Andersons, V.Jurjaks, T.Krimšķis un J.Priedoliņš 1944. gada novembrī Gotlandē pie labojamas laivas; trešajā rindā — R.Zande un K.E.Frišenfelds.

Dz. Ērgļa pētījums patiešām, kā teikts tā nosaukumā, LCP vēstures “nezināmas lappuses”. Autors, tās atšķirot, savas prasmes un iespēju robežās bijis gan konceptuāls un profesionāls, gan rūpīgs vēstures faktu un skaitļu krājējs un to interprets. Gaidīsim nākamās lappuses.