“Mums, valdībai, ir jāstrādā vienotai kā komandai, un arī sabiedrībai ir jāstrādā kopumā”

– Ministru prezidents Einars Repše

Foto: A.F.I.

Intervija Latvijas Radio 17. jūlija raidījumā “Kāpnes” plkst. 12. 35. Vada žurnālists Ivars Svilāns.

— Pirmais, ar ko gribu sākt, ir vakardienas visai lielais kultūras cilvēku sašutumus par to, ka kultūra nav noteikta kā prioritāte. Jautājums par to, kurā brīdī tas parādījās, vai tas bija zināms jau pirms valdības sēdes, vai arī lēmums tika pieņemts valdības sēdes laikā?

Einars Repše: — Te ir pamats runāt par sašutumu, par kultūras cilvēku sašutumu, jo, taisnību sakot, pazaudēt tādu lietu — tur ir īpaši politiski jāpacenšas un tā ir īpaša politiska neveiksme, jo uz valdības sēdi tik tiešām gāja lēmumprojekts ar domu, ka līdzās mūsu ārpolitiskajām prioritātēm kā vienīgā prioritāte būtu uzsvērta arī kultūra. Šādam risinājumam bija pilns mans atbalsts, arī tās naudas nav tik lielas šinī gadījumā, par ko bija diskusija. Un pazaudēt jautājumu, kuram faktiski ir vispārēja labvēlība un Ministru prezidenta atbalsts, tas ir uzskatāms par īpašu politisku neveiksmi, un šinī gadījumā no kultūras ministra un kultūras darbinieku puses.

Kādēļ tas notika?

Tādēļ, ka acīmredzot, mēģinot uzsvērt šo vajadzību un sāpi, kultūras cilvēki nostādīja sevi pret visiem. Mēs pret pārējiem, mēs, kultūras cilvēki, un pārējie, tie — tie bramaņi vai šudras, vai kā viņus tur sauc. Redziet, mēs nevaram šobrīd runāt par to, ka mums būtu tikai viena prioritāte, jo ir grūti neuzsvērt kā absolūtu prioritāti arī, piemēram, veselības aprūpi, ir grūti neuzsvērt kā prioritāti sociālos jautājumus, pensijas, ir grūti neuzsvērt kā prioritāti bērnu, it īpaši bāreņu un bērnunamu jautājumu. Ir grūti šobrīd neuzsvērt arī mūsu tieslietas kā prioritāras, uz ko mums norāda Eiropas Savienība — tur ir ļoti daudz pagaidām neizdarītā. Tāpat šobrīd budžetā esošais stāvoklis un nepieciešamība pēc finanšu samazinājuma radīs nepieciešamību Ārlietu ministrijai, iespējams, slēgt kādas vēstniecības tā vietā, ka Latvija ir apsolījusi atvērt jaunas vēstniecības.

Jūs saprotat, kāds ir tas fons, un šinī gadījumā pirmām kārtām metode — katram vilkt deķīti uz savu pusi — ir pilnīgi nepieņemama un neproduktīva. Mums, valdībai, ir jāstrādā vienotai kā komandai un jāspriež par jautājumiem kopumā, un arī sabiedrībai ir jāstrādā kopumā. Un šinī gadījumā, es domāju, ja kultūras darbinieki nebūtu tik ļoti centušies uzsvērt tieši kultūras sāpi, tad tas nebūtu izraisījis pārējiem ministriem uzsvērt arī savu sāpi un nebūtu šis jautājums parādījies tādā griezumā — vai nu tad mēs rakstām iekšā visas šīs manis uzskaitītās prioritātes, vai arī nerakstām nevienu. Šinī gadījumā kabinets nenobalsoja pret kultūru nekādā ziņā, taisni otrādi — mēs esam kultūrai šobrīd jau nākuši pretī, cik iespējams. Proti, tātad Kultūrkapitāla fonds tiks saglabāts ar nemainīgu finansējumu un nemainīgu darbības kārtību, un viņam tiks garantēta radošā brīvība. Līdz ar to šis jautājums vienkārši ir jāapspriež mierīgi, apdomīgi, ņemot vērā tik tiešām visu problēmu loku. Es domāju, ka kabinetam izdosies pie šīs problēmas atgriezties. Es nedomāju, ka mēs atgriezīsimies tieši pie dažādu prioritāšu deklarēšanas, bet attiecībā uz finansējumu – paskatīsimies, ko tur var darīt.

— Nu jā, jo galvenais jau ir — naudu var nedēvēt par prioritāti, bet piešķirt vairāk naudas, un tad jau automātiski tas arī liecina to, kuras jomas ir prioritāras. Bet vēl, turpinot un ejot uz priekšu par to, ko pagājušajā nedēļā mēs neizrunājām, — par šiem 33 novadiem, kas izraisīja visai lielu ažiotāžu, un jāsaka, ka arī jūsu partijas iekšienē nav īstas vienprātības par šo visai pēkšņo ideju. Kā tā, jūsuprāt, ir attīstījusies, un vai šis lēmums būs beidzot galīgais?

E.Repše: — Vispirms jāuzsver, ka šajā stadijā mēs runājam nevis par lēmumiem, bet par apspriežamām idejām, un tur ir milzīga atšķirība. Teiksim, es neredzu, kādi varētu būt iebildumi, ja mēs izvirzām kādu papildu ideju izvērtēšanai, jo skaidrs, ka viens modelis, proti, tas 102 pašvaldību modelis, kas visu laiku ir bijis izvirzīts apspriešanai, ir saņēmis tikai labi ja vienas trešās daļas pašvaldību atbalstu. Tātad lielākā daļa pašvaldību atbalsta reformas nepieciešamību kā tādu, bet tikai aptuveni viena trešā daļa atbalsta tieši šo līdz šim diskutēto modeli, un tas, protams, liek uzdot jautājumus. Kurpretī šis modelis, kad mēs varētu veidot novadus uz rajonu bāzes, ir interesants ar to, ka saglabā infrastruktūru, saglabā nosaukumus, adreses, faktiski tātad ir īstenojams ar minimālām sāpēm, un tas nav nekādā gadījumā uztverams par kādu padomju laiku mantojumu, jo visa pārējā reformas koncepcija saglabājas. Ir runa tikai par to, vai mēs veidosim 102 novadus vai veidosim 33, vai cik nu galarezultātā nolemsim. Tātad runa ir par iespējamā novada lielumu un izvietojumu. Protams, ar dažām detaļām, ko darīt ar lielajām pilsētām, ko darīt ar novadiem, kuros varbūt ir trīs vienlīdz nozīmīgas lielas pilsētas, kas vairs visas trīs nevarēs būt novada centrs, un tā tālāk. Taču šobrīd esmu priecīgs par to, ka papildu idejas ir izvirzītas, ka notiek diskusija, un ministrs nāks valdības sēdē aptuveni pēc divām nedēļām ar šī jautājuma apspriešanu, tad būs pamats runāt par kaut kāda lēmuma pieņemšanas procesu.

— Es no pašvaldību cilvēkiem esmu dzirdējis tādas bažas, ka jau pie tā visai minimālā pārsvara Eiropas Savienības referendumā daudzi lauku vēlētāji, redzot šo mētāšanos un arī pagasta cilvēku aizkaitinātību ar šīs reformas vilkšanu, var arī visai lielā pārsvarā nobalsot pret iestāšanos Eiropas Savienībā, vienkārši kā protestu balsojumā pret dažādiem kavēkļiem teritoriālajā reformā. Vai jums nav bažas par to?

E.Repše: — Bažas, protams, ir. Bet tādā gadījumā tas būtu pilnīgi bezatbildīgi — saistīt šos dažādos jautājumus. Es tiešām neredzu, kā mūsu iekšzemes jautājums, proti, kā mēs veidojam savus novadus, par ko mēs paši lemjam un, galu galā, cik ilgi lemjam un cik daudz diskutējam, — kā šis varētu saistīties ar mūsu lēmumu par to, vai mēs stājamies Eiropas Savienībā vai nestājamies, kas ir tātad ārpolitisks un pavisam cita līmeņa jautājums. Līdz ar to es nedomāju, ka mūsu pilsoņi būs tik bezatbildīgi, ka pieņems lēmumu par iestāšanos Eiropas Savienībā uz emociju pamata. Tātad es domāju, ka šīm runām nav īpaši liela pamata. Domāju, ka vēlētāji, dodamies pie referenduma urnām, domās tiešām par to — vai Latvijai būtu labāk būt Eiropas Savienībā vai ārpus tās, un tad arī attiecīgi balsos.

— Šajā nedēļā finanšu un ekonomikas ministrs apmainījās ar tādām vārdiskām replikām, kas bija saistītas ar privatizācijas sertifikātiem un beigu datumu zemes privatizācijai. Vai šis privatizācijas jautājums kaut kā pamazām risinās, un vai šiem konfliktiem starp ministriem ir arī kāds pamats?

E.Repše: — Privatizācijas jautājumi risinās, mēs palūdzām piestrādāt pie atsevišķām detaļām un atgriezīsimies pie jautājuma par sertifikātu tālāku izmantošanu vienā no turpmākajām valdības sēdēm. Bija vai nebija pamats tur domu apmaiņai starp ministriem, to ir ļoti grūti izvērtēt, protams, ka ekonomikas ministra skaidrojumu un arī viņa pausto neapmierinātību ar ministrijas darbinieku lēno rīcību mēs dzirdējām. Taču skaidrs, ka sabiedrībai zināmā mērā saasināta uzmanība uz iespējamām intrigām un ļaunprātībām. Un varbūt tas nav slikti, ka šī uzmanība ir saasināta, lai gan varbūt šinī gadījumā patiešām tā bija pilnīgi nevainīga kavēšanās un tur nebija nekāda dziļāka zemteksta. Taču sabiedrība un visu līdzšinējo gadu pieredze ir mācījusi mums, ka aiz dažādiem dīvainiem ierēdņu lēmumiem reizēm var slēpties arī lielas ļaunprātības.

— Par vienu šādu arī, jāsaka, ļaunprātību. KNAB birojs ir aizsūtījis krimināllietas ierosināšanai prokuratūrai lietu pret Āri Auderu, un šajā kontekstā — kā jūs kā partijas līderis šobrīd uzskatāt: vai Audera kungs var palikt partijā, ņemot vērā šo situāciju?

E.Repše: — Audera kungs jau šobrīd ir zaudējis visus savus oficiālos posteņus, un tādā nozīmē jautājums ir atrisināts un noņemts. Par to, vai viņš ir vainīgs vai nav vainīgs, par to lems tiesa, un šinī gadījumā acīmredzot Ārim Auderam ir jādomā par to, kā savu taisnību pietiekami labi aizstāvēt tiesā. Tas, ka šobrīd no vienas instances lēmums nodots citai instancei, tas ir vairāk procedūras lēmums, tā ir izmeklēšanas procesa virzība, kurā īstenībā kvalitatīvi nav noticis nekas liels. Katrā ziņā šobrīd vēl tiesa nav bijusi un cilvēks par vainīgu nav atzīts. Līdz ar to, es domāju, arī šinī brīdī mums nekas nav darāms, mums ir jāsagaida tiesas spriedums, kurš vai nu pateiks, ka jā, patiešām ir vainīgs, vai arī taisni otrādi, uzklausot aizstāvības pusi, pateiks — nē, šis cilvēks ir attaisnots. Un šeit, manuprāt, mums nekādā veidā nebūtu jāiejaucas izmeklēšanas procesā, arī partijai ne, jo tad, kad būs jautājums izlemts galīgi, proti, kad būs notikusi tiesa, tad mēs acīmredzot varēsim pie tā jautājuma atgriezties.

— Un visbeidzot — šodien “Latvijas pasts” lems par savu jauno vadītāju. Vai jūs šim procesam arī sekosiet līdzi, jo Makarova kungs vēl joprojām ir viens no pretendentiem, un kas notiks tad, ja „Latvijas pasta” priekšgalā nostāsies politiska figūra? Vai jūs kaut kādā veidā reaģēsiet uz to?

E.Repše: — Es neatbalstu šādu risinājumu, un man šodien būs par šo tēmu arī saruna ar satiksmes ministru. Es, protams, ceru, ka nekādi lēmumi netiks pieņemti, pirms mēs šo jautājumu izvērtēsim pietiekami vispusīgi, jo no formālās puses lēmumu drīkst pieņemt kāds ministrijas ierēdnis, pat ne ministrs, bet, no lietas būtības viedokļa, es domāju, ka tas ir faktiski valdības un koalīcijas jautājums. Pretendenti ir divi, abi ir cienījami un atšķiras savā starpā tikai ar punkta pārsvaru, vai priekšrocība ir dodama vienam vai otram, tas šinī gadījumā patiešām var būt jautājums par to, vai mēs gribam redzēt politiķi „Latvijas pasta” priekšgalā vai ne. Tā ka pie tā jautājuma mēs vēl atgriezīsimies.

Un vēl ir viena cita aktualitāte, kas šodien arī ir piepildījusi avīžu slejas, tā ir tā pati nelaimīgā digitālā televīzija. Un es, sev par patīkamu pārsteigumu, lasu, ka, izrādās, pie televīzijas līguma skandāla ir vainojama bezmaz vai Valsts kanceleja, kas būtu pilnīgi absurds apgalvojums. Tie ir tie cilvēki, kas ir sākuši pamazām izmeklēt šo, nu jau šķiet, afēru. Un otrs — es redzu laikrakstos šodien tādus vispārējus reklāmrakstus — kas ir digitālā televīzija un cik viņa ir laba. Es gribu uzsvērt, ka patiešām nav nekādu šaubu, ka digitālā televīzija ir progresīva tehnoloģija un laba lieta. Runa nav par to, un, protams, mēs kādreiz digitālo televīziju tādā vai citādā veidā ieviesīsim, gluži tāpat kā gramofona plates ir nomainījuši kompaktdiski. Taču šobrīd ir aizdomas, ka uz šī labās idejas īstenošanas viļņa ir notikusi kārtējā ļoti aizdomīgā un pagaidām absolūti neskaidrā finanšu shēma, kur mēs pat šobrīd netiekam skaidrībā, vai līgums ir par 50 miljoniem vai par 150 miljoniem, un šādas neskaidrības parasti liecina par afēru un noziegumu. Līdz ar to būs ļoti nopietni jautājumi tieši par konkrēto idejas īstenojumu, ne jau par pašu lietas būtību. Un tas acīmredzot dominēs tuvākajā laikā — tieši šī konkrētā darījuma izskatīšana.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā