Par latviešu māju – par latviešu vērtībām

26. – 28. jūnijā Rīgā notika Pasaules latviešu biedrību 4.konference

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētājs Jānis Kukainis; Pasaules latviešu biedrību sadarbības komisiju priekšsēdētājs Mārtiņš Štauvers un PBLA priekšsēdētāja vietnieks, Lielbritānijas Latviešu nacionālās padomes priekšsēdētājs Andrejs Ozoliņš Foto: Kārlis Pakārklis – “Latvijas Vēstnesim”

No 26. līdz 28. jūnijam Rīgā notika Pasaules latviešu biedrību 4.konference, kas izvērtēja latviešu biedrību darbību aizvadītajos divos gados un to ieguldījumu latvisko vērtību saglabāšanā un attīstīšanā Latvijā un pasaulē, kā arī ievēlēja jauno sadarbības komisiju un izraudzījās tās priekšsēdētāju.

Latviešu biedrības un jaunatne. Valsts atbalsts biedrībām un biedrību atbalsts valstij. Kā saglabāt ārzemēs uzkrātās latviešu kultūras vērtības un vēstures liecības. Kā uzturēt un spirdzināt to raksturīgāko, kas palīdz saglabāt latvietību. Tie bija daži no problēmu lokiem, kas tika iztirzāti konferences gaitā un rada atspoguļojumu nobeiguma dokumentā.

Kā savā runā uzsvēra Latvijas ārlietu ministre Sandra Kalniete, latviešu biedrības ir tautas diplomātijas nesējas. Tās kļuvušas par labiem palīgiem vēstniecību darbā. Un tas ir jo svarīgi tāpēc, ka Latvijas valsts finansiālās iespējas neļauj tai uzturēt visās pasaules malās lielas un bagātas vēstniecības, Dažkārt neoficiālā vidē, bez partijiskās piederības un oficiālās etiķetes latvietim ir vieglāk uzrunāt otru latvieti, domājot par mūsu kopīgo māju un tās nākotni. Par vienu no pašlaik svarīgākajiem spēka pielikšanas punktiem konference atzina aktīvas nostājas ieņemšanu septembrī gaidāmajā referendumā. Nobeiguma dokumentā Latvijas Republikas pilsoņi tiek aicināti balsot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Latvieši Rīgā un citviet Latvijā

Ievadot sarunu par nacionālo vērtību saglabāšanu nākamajām paaudzēm, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks sacīja: “Rīgas Latviešu biedrība nav centusies būt par kādu virsvadoni, taču mēs esam Latvijā, atrodamies Rīgā, pašā centrā, ar savu namu. Tāpēc cenšamies pulcināt mūsu Māmuļā latviešus no visiem Latvijas novadiem, no visas pasaules. Latviešu biedrības ir unikālas ļaužu kopā pulcinātājas, nacionālo vērtību glabātājas un tradīciju turpinātājas. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai uzkrātās kultūrvēsturiskās vērtības to materiālajā veidā – kā vēstules, dokumenti, rokraksti u. tml. – nonāktu Latvijas arhīvos un bibliotēkās un neietu zudībā.”

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite vēstīja par jaunākajiem dāvinājumiem, kas saņemti no ārzemju latviešiem. Latviešu evaņģēliski luteriskā draudze Norvēģijā atsūtījusi no Oslo savu arhīvu. Atzīmējot Helmara Rudzīša simto dzimšanas dienu, viņa vedekla Dace Rudzīte bibliotēkai uzdāvinājusi gleznu ar ievērojamā latviešu grāmatizdevēja portretu, bet Helmara Rudzīša dibinātā laikraksta “Laiks” kādreizējais redaktors Ilgvars Spilners – mikrofilmā uzņemtu “Laika” komplektu. Bibliotēka pieņem glabāšanā latviešu autoru grāmatas visās valodās, grāmatas par Latviju un latviešiem, periodiskus izdevumus, sīkiespieddarbus, rokrakstu materiālus, kartes, fotogrāfijas un mākslas darbus.

Savu pienesumu konferences darbā deva latviešu biedrību aktīvisti no Lielvārdes, Ogres, Ikšķiles, Saldus, Smiltenes un citiem novadiem.

Ap 70 biedru pašlaik apvieno Jūrmalas Latviešu biedrība, kas uz konferenci bija deleģējusi septiņus pārstāvjus. Par savu priekšteci biedrība uzskata Majoru - Dubultu labdarības biedrību, kas nesen atzīmēja 120. gadadienu. Kā uzsvēra Valda Langmane, biedrība cenšas dot savu artavu jaunās paaudzes audzināšanā un vēstures apzināšanā. Ir sākusies Jūrmalas vēsturisko vietu apzināšana. Otrs pētījumu loks saistīsies ar Lielupi. Biedrība atradusi mājvietu Majoru vidusskolā, un veidojas cieša sadarbība ar skolas saimi. Skolēni atsaucīgi piedalījušies konkursā “Senais stāsts par Jūrmalu” un citos pasākumos. Piesaistot ziedotāju līdzekļus, jau otro gadu noorganizēta bērnu nometne, kuras pamatievirze ir latviskās dzīvesziņas izkopšana.

Ar savu karogu konferencē ieradās Jelgavas Latviešu biedrība. Valdes loceklis Modris Ziemelis, kas pēc profesijas ir veterinārārsts, bet pēc aicinājuma vēsturnieks un novadpētnieks, vēsturisko karogu ar saraksti un laikrakstu starpniecību meklējis dažādos arhīvos, muzejos un pie privātiem kolekcionāriem, līdz pēc vairāku gadu ilgiem pūliņiem karoga oriģināls ticis uziets Latvijas Vēstures muzeja fondos. Ar tādu pašu neatlaidību meklētas un sakoptas ievērojamo jelgavnieku atdusas vietas un sagatavoti apraksti par biedrības priekšsēdētājiem no 1880. līdz 1940. gadiem. Starp viņiem ir tādi vīri kā vispusīgi izglītotais lauksaimnieks Jānis Neimanis, tautas atmodas darbinieks, rakstnieks un publicists Māteru Juris, jurists Jānis Čakste, kas vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas pirmo Valsts prezidentu, jurists, tulkotājs un valodnieks Stērstu Andrejs, teologs Jānis Veismanis, kas rakstniecībā pazīstams ar pseidonīmu Pavasaru Jānis. Pēdējos desmit gadus līdz biedrības likvidēšanai 1940. gadā to vadījis Ādolfs Lauks, viens no sava laika labākajiem civillietu speciālistiem un izcilākajiem oratoriem. Biedrības atjaunošana sākusies 1990. gada 5. jūnijā, un pašlaik tajā ir 156 biedri. Par jaunajām programmām, projektiem un tradīcijām runāja biedrības priekšsēdētājs Paulis Rēvelis. Izveidojusies laba sadarbība ar Zinātnisko bibliotēku, iemantoti atsaucīgi labvēļi un sadarbības partneri. Tiek atzīmētas Zemgales novada sabiedrisko un kultūras darbinieku jubilejas un atceres dienas, rīkoti pasaules jelgavnieku saieti, ekskursijas un labdarības pasākumi. Labi darbojas Kultūras komisija. Lielu atsaucību guvušas latviešu valodas un literatūras pēcpusdienas. Runas kultūras kopšanu veicina “valodas groziņš”, kurā tiek vākti dažādi valodas kuriozi.

Pašlaik tiek iedzīvināti divi nozīmīgi projekti — “Jānis Čakste un Jelgava” un “Es Jelgavā, Jelgava manī”. Septembrī Jelgavā paredzēts atklāt Jāņa Čakstes pieminekli.

Latvieši Rietumos

Konferencē bija pārstāvētas visas galvenās latviešu organizācijas ārzemēs: Pasaules brīvo latviešu apvienība, Amerikas Latviešu apvienība (ALA), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (LNAK), Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ), Krievijas Latviešu kongress (KLK) un Rietumeiropas Latviešu apvienība (RLA), kurā ietilpst Latviešu kopība Vācijā (LKV), Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL) un Zviedrijas Latviešu centrālā padome (ZLCP).

Par to, kā darbojas latviešu organizācijas Rietumos, runāja Lielbritānijas Latviešu nacionālās padomes priekšsēdis un PBLA priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Ozoliņš:

— Mēs cenšamies uzlabot informācijas apmaiņu un tiešos kontaktus ar dažādām valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām Latvijā, īpaši izglītības un kultūras laukā. Latvijas Okupācijas muzeja sagatavotā izstāde Anglijā tika parādīta 18 vietās. Trīs vai četri Baltijas mūzikas augstskolu studenti var mācīties Lielbritānijā. Diemžēl mūsu rosīgākajiem sabiedriskajiem darbiniekiem ir jau septiņdesmit vai vairāk gadu. Aktīvistu skaits sarūk, un aizvien mazāk cilvēku piedalās kopīgos pasākumos. Sabiedriskajā dzīvē ļoti nelielā skaitā iesaistās jauniebraucēji no Latvijas. Iemesli ir dažādi. Daļai no viņiem ir nelegāls statuss, daļa te ieprecējušies, bet, ja sieva nav latviete, parasti neveidojas latviska ģimene. Jaunie cilvēki ir aizņemti mācībās vai darbā un sabiedriskām aktivitātēm neatrod laiku.

Lai piesaistītu ārzemēs dzimušos latviešu izcelsmes jauniešus, viņiem jādod iespēja apmeklēt Latviju. Daļa vecāku ved savus bērnus uz Latviju, bet derētu sistemātiski braucieni, nometnes, līdzīgi kā Amerikas Latviešu apvienības programma “Sveika, Latvija!” Rietumeiropas Latviešu apvienība atbalsta Eiropas vasaras skolu, kur ap piecdesmit bērnu labi un vērtīgi var pavadīt vasaru latviskā nometnē. Piedalās latviešu izcelsmes bērni no dažādām zemēm un apmēram puse - no Latvijas. Šovasar tā notiks Usmā no 27. jūlija līdz 10. augustam. To, ka šī vasaras skola tiešām ir laba, apliecina tās ilgais mūžs - jau 25 gadi.

Kopš 1998. gada PBLA un Ārpuslatvijas ev. luteriskā baznīca sūta skolotājus uz latviešu ciemiem Krievijā, atvēlot šiem mērķiem 10 tūkstošus dolāru gadā. Arī Latvijas Ārlietu ministrija ir sūtījusi uz šiem ciemiem mācību grāmatas un citus materiālus, taču tas nenotiek sistemātiski. Tāpat esam nodibinājuši kontaktus ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju, bet tiem vajadzētu būt ciešākiem. Kopīgo mērķu sasniegšanai mums spēki jāapvieno, jo Rietumos liela daļa sabiedriski aktīvo cilvēku ir pensionāri ar ierobežotiem ienākumiem un arī latviešu organizāciju finansiālās iespējas samazinās.

Atzinīgus vārdus par Rīgas Māmuļu teica Pasaules latviešu biedrību sadarbības komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Štauvers, kas 32 gadus vadījis Monreālas Latviešu biedrību: “Daudzajām ārzemēs esošajām latviešu biedrībām Rīgas Latviešu biedrība tiešām ir bijusi un ir kā Māmuļa. Biedrības pulcina latviešus neatkarīgi no tā, kāda ir viņu politiskā orientācija un kultūras intereses, tām ir liels spēks. Tagad mums ir vēl viena biedrība - elektroniskā latviešu biedrība. Tajā sastopas latvieši no visām pasaules malām. Viņi iepazīstas, sarunājas, apmainās domām, cits citu neredzot. Kā mēs to izmantosim savā nākotnes darbā? Bieži dzird sūrojamies, ka latviešu valoda ir briesmās, tā var pazust. Es gribu teikt otrādi: internetā latviešu valoda nepazudīs, arī sveštautiešiem būs jāmācās latviešu valoda, ja viņi gribēs izlasīt, ko mēs tur rakstām.”

Latvieši Austrumos

Krievijas Latviešu kongresu pārstāvēja Lauma Vlasova, kas tagad ir arī Valsts prezidentes ārštata padomniece, un kuplas delegācijas no Sanktpēterburgas Latviešu biedrības un Krasnojarskas novada reģionālās sabiedriskās organizācijas — latviešu nacionālās kultūras biedrības “Dzintars”. Kā uzsvēra vairāki runātāji, Krievijā un citās bijušajās padomju republikās latviešu biedrību problēmas, iespējas un nākotnes ieceres ļoti atšķiras no tām, kādas tās ir latviešu biedrībām Rietumos un Latvijā. Kā teica Austrumu Latviešu biedrības priekšsēdētāja Austra Boļševica, par latvieti nepiedzimst, par latvieti izaug.

Kā vēstīja Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Repatriācijas centra vadītājs Juris Dombrovskis, no dažādām pasaules malām mājās atgriezušies 4,5 tūkstoši ģimeņu. Katrai ģimenei, katram cilvēkam ir savs problēmu loks, sava sāpe, savi nākotnes plāni. Divas trešdaļas repatriantu nāk no Austrumiem. Par nodaļas vadītāja vietnieci Repatriācijas centrā kļuvusi Inga Melbārde, kas no tālās Abakanas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā pārcēlās 1999. gadā. Viņa Sibīrijā bija ieguvusi augstāko pedagoģisko izglītību un Rīgā iestājās juridiskajā augstskolā. Taču šādu piemēru nav daudz, un konferencē tika pārrunātas daudzas vēl neatrisinātas latviskās izglītības problēmas.

Sanktpēterburgas Latviešu biedrība ir viena no vecākajām Krievijā. Kā pastāstīja Aija Silvija Kosuļina, šogad visrosīgākais bijis biedrības koris, kas kļuvis arī par vispārējo latviešu Dziesmu svētku dalībnieku. Problēmas ir ar jaunās paaudzes iesaistīšanu sabiedriskajā dzīvē. Imants Sokolovs: “Jaunieši mūsu biedrībā neiesaistās. Otrā paaudze vairs neatceras Latviju. Tā nav viņu dzimtene. Mēs kavējamies atmiņās, bet viņiem tādu nav. Kas var, atved bērnus uz Latviju pie vecvecākiem vai citiem radiem, bet visi to nevar atļauties. Vajadzētu speciālas vasaras nometnes bērniem, kas neprot latviski. Kāpēc mēs nebraucam atpakaļ? Mūs negaida. Uz Pēterburgu lielākā daļa esam braukuši mācīties, mums ir augstākā izglītība. Tagad Latvijā mūs darbā neņem, jo esam par vecu, bet pensiju mēs varēsim saņemt tikai pēc kādiem 12 gadiem. Un tad arī tikai sociālo pensiju. Naudas uzkrājumu mums nav, bez darba dzīvot nevaram. Vajadzētu palīdzēt atgriezties mājās tiem, kas to patiešām grib.”

Līdzīgas domas izteica Gruzijas latviešu biedrības “Ave Sol” priekšsēdētāja prof. Regīna Jakobidze: “Pagaidām Latvija mums vairāk ir kā pamāte. Tā kā tiešu aviosakaru mums vairs nav, ir jālido caur Maskavu. Tur uz Latvijas vīzu jāgaida piecas dienas, bet mūsu tranzītvīzas termiņš ir trīs dienas. Es redzu, kā par saviem tautiešiem rūpējas citas valstis, kaut vai Lietuva. Mums ir ļoti grūti uzturēt sakarus ar savu dzimteni. No Gruzijas ir repatriējušās četras ģimenes, un visas ir saskārušās ar gandrīz nepārvaramiem šķēršļiem: nav kur dzīvot, darbu nevar atrast, pensija netiek piešķirta. Lai bērni varētu iegūt pilsonību, vajadzīgas deviņas izziņas, un par katru jāmaksā. Tā ir liela nauda un liels laika patēriņš.”

“Man dvēsele dzied, bet pārdzīvojums ir tik liels, ka ar balsi padziedāt nevaru. Un neprotu jau arī latviešu valodu,” tā teica Marita Seļivanova, kad zālē bija izskanējusi Latvijas himna. Viņa desmit cilvēku lielā delegācijā bija atbraukusi no Krasnojarskas novada, kur dzīvojot apmēram seši tūkstoši latviešu. Konferences gaitu tautiešiem cītīgi tulkoja Aīda Gulbe, kas ir Maritas pusmāsa. Viņu māte ir Zelma Kalniņa, tēvs katrai savs. Aīdas tēvs kapteiņleitnants adjutants Jānis Kalniņš bija aizsargs un Kārļa Ulmaņa uzticības persona, un padomju vara viņam piesprieda nāvessodu. Trīsgadīgo Aīdu kopā ar māti un tēva vecākiem 1941. gada 14. jūnijā izveda uz Krasnojarskas novadu, no kurienes viņa atgriezās savā astotajā dzimšanas dienā. Par saviem pārdzīvojumiem Aīda stāsta Dzintras Gekas filmā “Sibīrijas bērni”. Mazo māsiņu Maiju, vēl zīdainīti, zaldāti līdzi neņēma. Viņi teica: “Ona ņe čisļitsja v spiskah vragov naroda, i kakaja razņica, gģe ona podohņet.” (Tautas ienaidnieku sarakstos viņas nav, un vai nav vienalga, kur viņa nosprāgst.) Tā Maiju un pēc atgriešanās mājās arī Aīdu izaudzināja mātesmāsa. Bet Zelmai Sibīrijas lēģerī piespiedu laulībā ar Konstantīnu Vasilovski piedzima četri bērni. Marita ir vecākā, un viņas dzīvesstāsts skarbs: “Sākumā tur bija daudz latviešu bērnu un es arī runāju latviski, bet tēvs mūs sauca par fašistiem un latviski runāt neļāva. Par katru vārdu pēriens. Tā ātri vien valodu aizmirsu. Viņš sita arī māti. Varbūt tāpēc mans dvīņubrālis līdz četru gadu vecumam nerunāja un nestaigāja. Man, vēl pavisam mazai, vajadzēja viņu uz rokām nēsāt. Māti pēc bērnu piedzimšanas pārvietoja uz citu nometinājuma vietu, un viņa dabūja darbu kombainu rūpnīcas ēdnīcā. Mēs badu nemirām. Gaļu neēdām, bet pliku ūdeni arī ne. Kad sāku iet skolā, dzīve kļuva mazliet vieglāka. Labi slēpoju un tiku Krasnojarskas novada izlasē, piedalījos sacīkstēs. Mamma pirmoreiz pret savu dzērāju vīru sacēlās, kad Aīda precējās un aicināja viņu uz kāzām. Viņš negribēja laist, bet māte aizbrauca. Pēc tam viņa vairākas reizes bija Latvijā, bet pagājušajā gadā mēs viņu apglabājām. Vieglu dienu viņa te nebija redzējusi. Visu laiku skuma pēc savas dzimtenes un, kad no Latvijas saņēmām kādu paciņu vai vēstuli, vienmēr rūgti raudāja. Arī kad staigāja ar mani zem sirds, droši vien daudz domāja par Latviju, tāpēc man te viss liekas tik tuvs.”

Sibīrijā Maritai ir meita un mazbērni, ir darbs un sava daudzmaz nodrošināta dzīve. Latvijā viņa ir ciemos. Kopā ar Aīdu viņa kā savas dzīves skaistākos mirkļus izdzīvoja Jāņus latviešu lauku sētā un lielos Dziesmu svētkus. Un tad bija laiks posties mājup. (“Debesīs es nelidoju. Katram sava dzīve. Man liktenis lēmis Sibīriju.”) Vai būs tādi likumi un projekti, kas palīdzētu represēto bērniem atgriezties savās īstajās mājās? Arī par to tika runāts konferencē.

Kopīgā sakņu apziņā

Vaicāti, ko konferences dienas devušas, jūrmalnieki kā pašu spilgtāko notikumu minēja Maskavas Latviešu biedrības kora “Tālava” koncertu Zelta zālē. “Tik bagāta tembrālā balsu buķete, tik izjusts dziedājums! Koristi dzīvoja dziesmā, un dziesma kļuva dzīva. Ļoti patika repertuārs. Arī latviešu tautasdziesmu apdares, ko tādā salikumā nebijām dzirdējuši. Ir liels prieks, ka latviešu koris Krievijā var tādā spēku pilnbriedā atzīmēt savu desmito dzimšanas dienu.”

Citus bija saviļņojis Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” koncertiestudējums. Vēl citus — Līgo karoga godināšana un Dziesmu svētku 130. gadskārtai veltītais latviešu komponistu mūzikas vakars.

Par kultūrvēsturisku ekskursu Latviešu biedrības attīstības ceļos kļuva konferences dalībnieku izbraukums uz latviešu biedrību idejas aizsācēju atdusas vietām. RLB priekšsēdētāja vietnieks Edgars Mucenieks prata prāvo pulciņu raitā solī izvadāt pa Lielo kapu zālieniem un I Meža kapu celiņu labirintiem un īsā laikā daudz ko izstāstīt. “Viņš vadīja tautu uz gaismu” - šie vārdi iekalti Rīgas Latviešu biedrības pirmā priekšsēdētāja Bernharda Dīriķa kapa piemineklī. Un šos vārdus varam attiecināt arī uz visiem turpmākajiem Latviešu biedrības vadītājiem — Rihardu Tomsonu un Fridrihu Veinbergu, pirmo augsti izglītoto latviešu arhitektu, ievērojamo mecenātu un arī domnieku Jāni Baumani un populāro advokātu, žurnālistu un valodas kopēju Krišjāni Kalniņu, par izcilo juristu un augstas kultūras cilvēku Fridrihu Grosvaldu, kas vairāk nekā 32 gadus vadīja biedrības darbu un iesaistīja tajā ievērojamus māksliniekus, zinātniekus un turīgo pilsonību, par Andreju Krastkalnu, kas priekšsēdētāja pienākumus pildīja 20 gadus, līdz pat aiziešanai mūžībā, un daļu savu īpašumu atstāja mantojumā biedrībai, un par Robertu Liepiņu, pēdējo priekšsēdētāju līdz biedrības slēgšanai 1940. gadā. Atceres brīdis notika arī Rīgas Latviešu biedrības jauno laiku iedibinātāja Pētera Pētersona kapukalniņā.

Nākotnes metos

Konferences dalībnieki atceres brīdī pirmā Latvijas Valsts prezidenta, Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāja Jāņa Čakstes memoriālā; Jelgavas Latviešu biedrības valdes locekļi Rita Brinkus un Modris Ziemelis ar savas biedrības karogu

Konferences pēdējā sēdē delegāti apkopoja tās rezultātus un pēc ilgas un dedzīgas apspriešanas pieņēma nobeiguma dokumentu. Izskanēja doma, ka turpmāk dalībniekiem vajadzētu sadalīties tematiskās grupās, lai visiem būtu iespēja izteikties. Tika pausts arī viedoklis, ka diskusijām vajadzētu iet dziļumā — neaprobežoties tikai ar kultūras un sadzīves jautājumu apspriešanu, kas, protams, jādara, bet skart arī kardinālās mūsu tautas izdzīvošanas problēmas, kas saistītas ar demogrāfiju, ekoloģiju u.tml. Tomēr visi runātāji bija vienisprātis, ka domu impulsi ir doti un konferences darbs vērtējams pozitīvi.

Nobeiguma dokumentā atzīts, pasaules latviešu biedrības ir veicinājušas latvisko vērtību saglabāšanu, pulcinot tautiešus sarīkojumos un vasaras nometnēs, sekmējot lietišķo mākslu, folkloras kopu kustību un vēstures pētniecību. Šis darbs darīts nesavtīgi, ieguldot biedrību un privātpersonu līdzekļus. Īpaši tikusi veicināta latviešu nacionālās apziņas saglabāšana un attīstība tajās valstīs, kur latvieši ir minoritāte. Tur latviešu valodas kopšana ir galvenā dzīvības saite, kas vieno ar Latviju. Lai veicinātu latvisko vērtību saglabāšanu un nacionālās apziņas ilgtspējīgu attīstību, pasaules latviešu biedrību darbā jāiesaista jaunatne. Pasaules latviešu biedrības aicina Latvijas atbildīgās institūcijas nākt talkā latvisko vērtību aizsardzības un tālākas attīstības nodrošināšanā. Ministru kabinets tiek aicināts izstrādāt un pieņemt visaptverošu latviešu diasporas attīstības koncepciju. Izglītības un zinātnes ministrija - izstrādāt vienotu Latvijas vēstures mācīšanas programmu, paredzot to mācīt kā atsevišķu obligātu priekšmetu, un izveidot patriotiskās audzināšanas programmu, paredzot to ieviest kā atsevišķu mācību priekšmetu. Ministrija tiek aicināta organizatoriski un finansiāli atbalstīt ārzemju latviešu skolu aprūpi, īpaši NVS valstīs, un veicināt vasaras skolu, kursu un nometņu norisi Latvijā tiem ārzemju jauniešiem, kam ir nepietiekamas latviešu valodas zināšanas. Ārlietu ministrija un Kultūras ministrija tiek aicinātas rast iespēju organizatoriski un finansiāli atbalstīt latviešu biedrības ārzemēs. Ārlietu ministrija un Iekšlietu ministrija — saskaņot viedokļus un vienkāršot formalitāšu kārtošanu etniskajiem latviešiem iebraukšanai Latvijā. Sabiedrība, valdība un pašvaldības tiek aicinātas sekmēt izcilāko Latvijas valsts veidotāju piemiņas iemūžināšanu. Konferences dalībnieki neatbalsta svešu valstu iekarotāju pieminekļu atjaunošanu un jaunradīšanu Latvijā.

Latvijas Republikas pilsoņi tiek aicināti balsot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā.

Konferences dalībnieki ievēlēja Pasaules latviešu biedrību sadarbības komisiju šādā sastāvā:

1. Ojārs Celle – Rīgas Latviešu biedrība,

2. Arnis Drille – Latviešu kopība Vācijā,

3. Stella Līpīte – Rīgas Latviešu biedrība,

4. Edgars Mucenieks – Rīgas Latviešu biedrība,

5. Andrejs Ozoliņš – Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā,

6. Jānis Ronis – Sidnejas Latviešu biedrība,

7. Silvija Rutenberga – Klīvlendas Latviešu biedrība,

8. Valdis Rūmnieks – Rīgas Latviešu biedrība,

9. Mārtiņš Štauvers – Monreālas Latviešu biedrība,

10. Lauma Vlasova – Krievijas Latviešu kongress.

Komisijas pirmajā sēdē 2003.gada 28.jūnijā par Pasaules latviešu biedrību sadarbības komisijas priekšsēdētāju vienprātīgi apstiprināja Mārtiņu Štauveru, kas arī līdz šim pildīja priekšsēdētāja pienākumus. Nākamo pasaules latviešu biedrību konferenci paredzēts rīkot 2005.gada jūnijā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore