Par Austrumu tirgus atvēršanu Latvijai

Foto: A.F.I.

Uzņēmējs Vasilijs Meļņiks:

...Krievijā, kad es tur nāku kā Latvijas uzņēmējs, es skaitos gandrīz vai ienaidnieks un nekas, ka esmu Vasilijs un gandrīz vai puskrievs. Tas nevienu neinteresē. Latvijas firma un viss. Pret leišiem nav tādas attieksmes, pret igauņiem arī ne, bet pret mums ir. Kad visgalvenais uzdevums - panākt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā - ir padarīts, mēs šodien braucam arī uz Krieviju. Un tur redzu, ka, piemēram, dubultās nodokļu neaplikšanas līgums ar Igauniju vai Lietuvu Krievijai sen ir parakstīts, bet ar mums ne. Kāpēc? Vai mēs nevaram tirgot ar Krieviju? Jā, tur bija krīze, bet šodien mums nav nekādu pozitīvu iesākumu, ir tikai barjeras. Tās nevar vienkārši noņemt, bet tikai ar pārrunām. Tas ir darbs Ekonomikas, Finanšu ministrijai, pat visai valdībai - noņemt šo dubultās nodokļu aplikšanas sistēmu ar jebkuru valsti. Tas uzreiz atvieglotu biznesu. Mūsējais līgums, man liekas, neparafēts stāv Krievijas domē jau septiņus gadus, kad visi citi jau sen panākuši sev labvēlīgus līgumus.

Valdība atteiks, ka Krievija nevēlas sarunāties, redziet, domē stāv un stāv tas līgums.

Redziet, šodien visi kāro pēc Krievijas tirgus un tā labā vieni dara visu iespējamo un var izdarīt, bet otri ne. Paprasiet Eiropā jebkuram. Viņš pateiks, ka Krievija nākotnē priekš Eiropas Savienības ir labākais tirgus un sadarbības partneris. Mēs te stīvi sēžam un sakām - bet viņi pie mums nenāk. Kāda starpība, kuram pie kura jāiet? Es taču nesēdēju Rīgā un neteicu - veči, brauciet, padiskutēsim. Es savā valstī esmu nopietns cilvēks. Es pats aizbraucu uz Maskavu - tā un tā, gribu strādāt pie jums, pastāstiet man, lūdzu, savus noteikumus. Esam aizmirsuši par krīzi, jums ir jauna valdība, jauni cilvēki, brīvais tirgus un jūs gribat iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā - turpat, kur esam mēs. Ā, un NATO Krievija jau arī ir asociētā locekle. Bet mēs šo valsti turam tikpat kā par savu politisko ienaidnieku. Kālab tā? Viņi mūs okupēja? Jā, bet tie “viņi” jau ir zem zemes ar Josifu Staļinu priekšgalā. Tagad Krievijas vadītāju sauc uzvārdā Putins.

Labi, bet jūs tikko stāstījāt, ka aizbraucāt pie viņiem un pats saņēmāt šo negatīvo attieksmi - ak, tā taču Latvijas firma.

Bet tāpēc jau braucu, lai kaut ko izmainītu.

Un ko jūs vēlaties tieši panākt?

Redziet, papriekš es daudz braucu pretējā virzienā vai ar prezidenti vai uzņēmēju delegācijās un visur, Vācijā vai kur, pirmais jautājums bija - kā jūs, latvieši, varat mums palīdzēt un labāk uztaisīt biznesu ar Krieviju? Es viņiem atsaku - ziniet, politiski mums vispār nav nekādu attiecību. Viņi brīnās - kāpēc? Tur taču tāds bizness, ej tik iekšā un attīsti. Tas ir tirgus! Visus tas interesē, un visi, lai kā būtu, mūs uzskata par Krieviju labāk pārzinošiem nekā tādi vācieši vai angļi. Un vēl viņi piebilst, ka nerunās katrs par savu valsti, jo mēs esam vienotā Eiropā un domāsim, runāsim Eiropas mērogā, jo mums arī būs vienota robeža. Būs vienkāršāk procesu uztaisīt, kaut vai lai furgoni nestāvētu piecas dienas uz robežas. Eiropa arī grib, lai būtu vieglāk tirgoties, lai būtu kaut kādi brīvi koridori preču plūsmai, un Baltijas valstis tam visam ir atslēdziņa.

Tāpēc es devos uz Krieviju, bet ne kā privātfirmas pārstāvis. Tādi tur brauc visādi, bet, lai uztaisītu sadarbības modeli, vajag kādu nopietnu struktūru, un te noder mana līdzdalība Darba devēju konfederācijā vai Tirdzniecības un rūpniecības kamerā. Braucām, starp citu, visi Darba devēju konfederācijas viceprezidenti - Strautiņš brauca, Jēkabsons no “Grindeka”, Zorgevics, Lipmans. Bijām domē, ārlietu komisijā, tikāmies ar varas partijas nopietniem vīriem. Jā, viņi saka, kur tu, Vasilij, biji agrāk? Agrāk es, piemēram, “šancēju” uz to, lai būtu Eiropas Savienībā. Tas bija pats galvenais mūsu mērķis. Kāpēc mums tik dikti vajagot to Eiropas Savienību - tā krievi. Atjokoju, ka ar jums mēs jau piecdesmit gadus dzīvojām. Kaut kā nesanāca. Pamēģināsim citādi. Tagad būsim viena no Eiropas sastāvdaļām, kas jums ir tuvākais kaimiņš. Tuvākais! Mums ar jums ir robeža! Davai, es saku, nerunāsim par tranzītu, par politiku, par neko tādu. Bet jūs gribot tirgot ar Eiropu? Jā, gribot gan. Nu re, bet mēs gribam tirgot ar Krieviju. Tālab lieku priekšā - savedīsim tak vienreiz robežu kārtībā, lai varētu normāli tirgot. Tas ir viens. Otrs - noņemam to dubulto nodokļu slogu. Tā arī norunājām, ka sāk darboties pirmā darba grupa - par tranzītu, loģistiku un koridoriem. Tie vēl nav lielā tranzīta jautājumi. Ir runa, kā sakārtot robežu, lai kravas brīvāk un ātrāk tiktu tai cauri.

Tomēr, kā jau teicu, daudz kur runāt bija tiešām grūti. Viss negatīvais “bam, bam, bam” nereti arī tika iedarbināts. Es skaidroju - jūs nekad neesat bijuši zem kaut kā, bet mēs piecdesmit gadus esam bijuši “zem krieviem”. To vajag saprast, un to tik vienkārši cilvēki neaizmirst. Varbūt viņu vai mūsu mazbērniem tas būs bijis ļoti tāls laiks, bet Krievijā taču joprojām atceras drausmīgo karu un tā atnesto postu un iznīcību. Reāli 1940. gadā krievi taču bija tie, kas neatkarīgo Latviju paņēma pie dziesmas. Un šie notikumi skāruši ikvienu no mums. Man taču tāpat vectēvam visu atņēma, ienāca viņa mājā, teica” “Šiten būs sarkanais stūrītis, bet šiten “Padomju Latvijas” kolhoza 4. brigāde. A tu, vecais, davai, prom”.

Tomēr realitātē Latvijas-Krievijas attiecību fons nebūt neizskatās tik optimistisks. Ārlietu ministrija vai katru nedēļu saražo kādu materiālu par krievvalodīgo kārtējo apspiešanu Latvijā.

Jā, problēmas mums tur būs. Es speciāli mūsu tikšanās programmu nogādāju mūsu vēstniekam Maskavā Penkem, lai arī viņš vai vēstniecības ļaudis būtu visur līdz un piedalītos. Citādi viņam, jaunam vēstniekam, taču grūti kaut ko darīt, ja nav mūsu puses biznesa, ekonomiskās aktivitātes. Pirms mums nebija tādas organizācijas, kura aizbrauktu uz Maskavu un sāktu kaut ko mazbišķiņ nopietnāk runāt. Nu mēs, rūpnieki, tie izrādījāmies. Jā, arī mums Krievijas Ārlietu ministrijā sāka klāstīt to, to un šito. Taču es attraucu: pagaidiet es neesmu politiķis, šeit ir vēstnieks, jūs varat ar viņu par visu izrunāties. Es nevaru spriest par politisko situāciju. Tomēr es centos arī runāt tā, kā varbūt vēstnieks to nemaz neatļautos. Tajās sarunās klāt bija gan ārlietu ministra vietnieks Čižovs, gan Eiropas Savienības lietu kūrētājs Udaļcovs, gan īpaša Latvijas departamenta vadītājs. Jā, tāds vīrs tur tagad ir, jo Latvija jau viņiem skaitās kā Eiropas Savienības sastāvdaļa. Un no viņiem visiem es uztvēru, ka Krievija tomēr gatavojas atsākt dialogu ar Latviju. Viņi gan pārmeta to krievvalodīgo lietu, bet mana atbilde bija: ziniet, ja jūs mums prasīsies ko tādu, ko mēs principā nevaram darīt, tad tas ir strupceļš.

Pirms trim gadiem jūs pats teicāt, ka, piemēram, jūsu “Ogres” trikotāža par 95 procentiem nonākot Rietumu tirgos un Krievijas veikalos labi ja pieci procenti.

“Ogres” gadījumā šī bilance tāda pati ir arī tagad. Nav runas par “Ogri”, bet vispār es saredzu Krieviju kā tirgu arī savam biznesam. Šis tirgus pie Putina nav tas pats, kas bija kādreiz. Atšķirība ir liela, jo Krievija mainās uz pavisam citu pusi. Es nezinu, vai tas ir Putina sindroms vai ģēnijs, ka viņš veiksmīgi spēj pārvaldīt tādu lielu valsti, bet viens no pārmaiņu pamatiem tas ir. Otrais, ka cilvēkiem lēnām paaugstina algas. Arī valsts dienestā, arī skolotājiem, piemēram. Cilvēkiem ir jau cita pirktspēja, nevis tā, kad algas viņiem kavējās izmaksāt mēnešiem ilgi. Iepriekšējo reizi Krievijā biju 2000. gadā, vēl agrāk - 1998. gadā. Es redzu pārmaiņas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc E. Līcīša intervijas “Starp Rietumiem un Austrumiem”