Par līdzsvarotu valsts budžetu

Foto: A.F.I.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs:

Budžeta deficīts ir bijis arī lielāks, taču šogad Latvijas Banka to kritizē tik skarbi kā nekad agrāk. Kas ir mainījies?

Situācija patlaban ir krietni vien nopietnāka nekā pat 1999. gadā. Apstākļos, kad ekonomika attīstās ļoti lēni vai neattīstās vispār, kā tas bija 1999. gadā pēc Krievijas finanšu krīzes, budžeta deficīts zināmā mērā sekmē tautsaimniecības atveseļošanos. Tāpēc deficīts četru procentu apjomā no iekšzemes kopprodukta bija pieņemams. Ekonomikas papildu stimulēšana bija nepieciešama un arī sekmīga. Latvijas Banka gan bija nobažījusies, kādu iespaidu tas varētu atstāt uz nākamo gadu budžetiem, taču, kā mēs redzējām, ar katru nākamo gadu valdībai izdevās budžeta deficītu samazināt.

Turpretī, ja palūkojamies uz pašreizējo situāciju, ekonomika attīstās sekmīgi un papildu stimulēšana nav atbalstāma un nepieciešama. Pēc pagājušā gada pēdējā un šā gada pirmā ceturkšņa rezultātiem spriežot, nākotnē mums varētu draudēt ekonomikas pārkaršana. Budžeta deficīts būtu jāsamazina. Pašlaik notiek pretējais - budžeta deficīts tiek palielināts, turklāt galvenokārt uz kārtējo izdevumu pieauguma, nevis investīciju pieauguma rēķina.

Tātad, ja budžeta deficīts tiktu tērēts investīcijām, tas būtu mazāks ļaunums?

Tieši tā - tas būtu nedaudz labāk. Protams, mēs nekādā gadījumā neatbalstītu budžeta deficītu, kas pārsniegtu trīs procentus attiecībā pret iekšzemes kopproduktu, taču tas būtu vismaz kāds mierinājums, ka šodienas investīcijas varētu nest augļus, kas uzlabotu budžeta situāciju nākotnē.

Kāpēc sabalansēts budžets vai pēc iespējas mazāks deficīts ir tik svarīgs?

Latvijas nacionālās valūtas kurss ir fiksēts, un šī naudas sistēma lielā mērā balstīta gan uz pašmāju, gan uz ārvalstu investoru uzticību valsts ekonomiskajai politikai. Latvijas Banka viena pati bez valdības atbalsta stingras fiskālās politikas veidā nespēj nodrošināt stabilu naudas sistēmas darbību. Ja palūkojamies uz kaimiņvalstīm, tad Lietuvas budžeta deficīts ir mazāks, bet Igaunijā ilgstoši bijis bezdeficīta budžets.

Kur izpaužas budžeta deficīta nelabvēlīgā ietekme?

Pirmām kārtām ārējās tirdzniecības bilancē un, otrkārt, kārtējo maksājumu konta deficīta pieaugumā. Tā rezultātā rodas spiediens uz nacionālo valūtu, jo ārvalstu valūtas rezerves samazinās. Par laimi, tās tiek atjaunotas, pateicoties tiešajām ārvalstu investīcijām. Tāpēc līdz šim Latvijā nav bijis problēmu ar lielām nacionālās valūtas kursa svārstībām. Taču mēs negribētu piedzīvot tādu brīdi, kad ārvalstu investori neuzticēšanās dēļ pārtrauc ieguldīt naudu Latvijā un ārvalstu valūtas rezerves samazinās neatgriezeniski.

Svarīgi ir tas, ko par mums domā ārvalstu investori. Viņi bieži vien ar Latvijas ekonomisko situāciju iepazinušies diezgan virspusēji, un viņiem ir zināmas klišejas un stereotipi, kas saka - ja kārtējo maksājumu konta deficīts pārsniedz piecus procentus no IKP, ir sagaidāma nacionālās valūtas krīze. To atspēkot diemžēl ir ļoti, ļoti grūti.

Cik ticami ir draudi, ka varētu tikt samazināts Latvijas kredītreitings? Vai kāda reitingu aģentūra jau ir teikusi, ka to darīs?

Reitingu aģentūras mums ļoti bieži ir norādījušas uz šādu iespēju.

No otras puses raugoties, varētu arī teikt - nu labi, samazināja kredītreitingu, bet nekāds pasaules gals ne Polijā, ne Čehijā, ne Ungārijā nav iestājies.

Pasaules gals jau nu nav iestājies, bet katrā ziņā ekonomikas pieauguma tempi ir kritušies. Latvijā un Lietuvā tie patlaban ir rekordaugsti, turpretī minēto triju valstu ekonomika aug ar ātrumu no viena līdz trim procentiem gadā. Valstīs, kas ir saņēmušas šādus nopietnus brīdinājumus no reitingu aģentūrām, samazinās ārvalstu investīciju pieplūdums.

Šie maģiskie trīs procenti - vai šim skaitlim ir kāda nozīme pašam par sevi vai arī tikai tāpēc, ka tā ierakstīts Māstrihtas kritērijos?

Jāatzīst, ka lielākoties tomēr Māstrihtas kritēriju dēļ. Neviens gudrinieks nav aprēķinājis, kāds tad ir tas pareizais līmenis. Katrai valstij tas būtu jāizvērtē individuāli - ja valstij ir lielas problēmas un ekonomikas stagnācija, varbūt dažos gadījumos būtu pieļaujama šīs robežas pārsniegšana. Taču, ja ekonomika attīstās strauji un pieauguma tempi ir augsti, jebkurai valdībai jācenšas budžetu sabalansēt, lai atstātu lielāku manevra iespēju nākotnei. Jāpiebilst, ka budžeta deficīts neļautu atvēlēt lielākus līdzekļus Latvijas līdzfinansējumam, lai saņemtu Eiropas Savienības fondu naudu.

Iedomāsimies - ja viss notiek saskaņā ar optimistisko scenāriju, tad var tērēt un baudīt pieauguma augļus. Taču, ja notiek kāda iekšēja vai ārēja krīze, kā rezultātā ieņēmumi nepieaug tik strauji kā cerēts, bet budžeta deficīts jau ir paredzēts kādu triju procentu līmenī, tā ir katastrofa. Pēc Krievijas krīzes budžeta situāciju glāba tas, ka sākotnēji 1998. gada budžets bija pieņemts bez deficīta, tāpēc šo krīzi varēja salīdzinoši viegli pārciest. Ja toreiz būtu pieņemts budžets ar triju procentu deficītu un uzņēmēji pēc Krievijas finanšu krīzes nespētu samaksāt nodokļus, mēs nonāktu pie astoņu vai deviņu procentu budžeta deficīta.

No kā gan mēs varētu saņemt tādu pašu ārēju triecienu kā 1998. gada Krievijas krīze?

Katrs krietns saimnieks gatavojas nebaltai dienai.

Jautājums patiesībā ir par to, no kā mēs esam atkarīgi...

Kā maza un atvērta ekonomika mēs esam atkarīgi no visas pasaules tautsaimniecības attīstības - pirmām kārtām no Eiropas Savienības valstīm un to tirgus. Mēs visi zinām, ka nekāda spožā aina patlaban Eiropas ekonomikā nav vērojama. Eiropa ir mūsu galvenais noieta tirgus, un, ja tas neatveseļojas, ļoti iespējams, kādu dienu tas sāks atbalsoties arī Latvijā.

Viss nevar visu laiku notikt tik labi kā līdz šim, un mums jābūt gataviem nepieciešamības gadījumā reaģēt uz ārējiem satricinājumiem. Taču reaģēt mēs varam tikai tad, ja deficīts ir mazāks par trim procentiem.

Tagad valdība ir apņēmusies noturēt nākamā gada deficītu divu procentu robežās.

Es gribu cerēt, ka Repšes kunga paziņojums, ka nākamā gada budžeta deficīts nepārsniegs divus procentus, ir arī zināms Latvijas Bankas nopelns, un ka šis nodoms tik tiešām tiks īstenots.

Ja viss turpināsies kā līdz šim, kurā brīdī varam sagaidīt kādu aktīvu Latvijas Bankas rīcību?

Mēs tagad gaidīsim, kad valdība iesniegs Saeimā 2004. gada budžetu. Pēc rūpīgas iepazīšanās ar to sāksim domāt, vai ir nepieciešama tūlītēja reakcija. Pastāv iespēja, ka finanšu tirgus pats, jūtot, ka lietas iet uz nekurieni, un redzot, ka naudas līdzekļi sāk izsīkt, pacels likmes. Mēs paredzam, ka rudenī, valdībai aizņemoties gan Latvijā, gan ārvalstīs, procentu likmes varētu kāpt pašas no sevis bez mūsu iejaukšanās. Ja ar to nepietiktu, iespējams, Latvijas Bankai būtu jārīkojas.

Taču Latvijas Banka var ietekmēt tikai latu procentu likmes. Vai mēs neatgriezīsimies laikos, kad lielākā daļa kredītu tiks izsniegti ārvalstu valūtās?

Mēs tiešām varam aizvērt tikai loga vienu malu, un uzņēmējiem joprojām paliek iespēja aizņemties ārvalstu valūtās. Taču arī ar latu procentu likmju pieaugumu pietiktu, lai tas atstātu iespaidu uz Latvijas tautsaimniecību, jo latos ir izsniegta gandrīz puse no kredītiem.

Vai ir analizēts, kādu iespaidu procentu likmju kāpums varētu atstāt uz tautsaimniecību?

Sadārdzināsies kredīti uzņēmējiem, palielināsies arī valsts parāda apkalpošanas izmaksas. Iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi varētu samazināties. Nestabilitātes un neprognozējamības dēļ varētu sākt aizplūst ārvalstu investīcijas.

Ja procentu likmes strauji pieaugs, kas notiks ar nekustamā īpašuma tirgu? Visi gan apgalvo, ka nekāda burbuļa, kas varētu piepeši plīst, tur neesot...

Tā gribētos cerēt. Lai gan nekustamo īpašumu cenas pēdējo gadu laikā ir strauji pieaugušas, ir pieaugusi arī iedzīvotāju pirktspēja, un bankas, izsniedzot kredītus, vērtē ne tikai īpašuma cenu, bet arī aizņēmēja spēju atmaksāt kredītu no kārtējiem ienākumiem. Ja kredīti sadārdzināsies, nedaudz varētu pieaugt kavēto procentu maksājumu skaits. Taču vēl viena banku krīze mums noteikti nedraud.

Kā būtu labāk samazināt budžeta deficītu - palielinot ieņēmumus vai samazinot izdevumus?

Gan vienā, gan otrā veidā. Kas attiecas uz nodokļu iekasēšanu, ir jūtams, ka valdība mēģina enerģiski rīkoties. Protams, arī izdevumu pārskatīšana un “nulles budžeta” koncepcija reizi piecos vai desmit gados, manuprāt, būtu piemērojama.

“KAS NOTIEK?”; pēc U. Birģeļa intervijas “Latvijas Banka “uzmanīgi vēro””

Pēc “LV” redakcijas apkopotā

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avoti.

Pārpublikācijas šeit, “Latvijas Vēstnesī”, – saīsinājumā.