Par ziņu aiz ziņas, par domu aiz domas

• Rakstniece Māra Svīre: “Daudzas mūsdienu Latvijas neveiksmes radās, mēģinot atgriezties pagātnē, pāri piecdesmit gadiem tieši sasiet pagājušā gadsimta pirmās puses brīvvalsti ar atjaunoto. De iure tas bija pareizi, de facto neizdevās, jo neiespējami. Laikmets cits, un cilvēki citādi. Nevar iet uz priekšu, skatoties atpakaļ. Tautas ticējumi tādu gājienu sauc par mātes kapa mērīšanu. Pagātnes pieredze jāizvērtē, nevis jāpārvērš par svētajiem rakstiem.”

Pēc “LAUKU AVĪZES”

• Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas šefs Juris Dambis: “Diemžēl šodien Rīgas pilsētas attīstība notiek duļķainā ūdenī - nav skaidri pateikts, kur ko drīkst darīt, bet kur - nedrīkst. Sākotnēji es uzskatīju, ka šie spēles noteikumi ir jārada Rīgas pašvaldībai. Taču tagad ir jāatzīst, ka ir pagājis ļoti ilgs laiks, bet šie spēles noteikumi pilsētā joprojām nav radīti. Nu ja to nevar izdarīt pašvaldība - tas jādara valstij. Rīgas pašvaldība ir pierādījusi, ka savlaicīgi to izdarīt nav spējīga. Mēs konsultējamies ar Eiropas Padomi, un, pēc iepazīšanās ar situāciju, EP savā slēdzienā skaidri pasaka, ka valdībai steidzami jāpārņem tieša atbildība par Rīgas vēsturisko centru.”

Pēc “DIENAS BIZNESA”

• Imants Ziedonis grāmatā “Leišmalīte”: “Piemēram, 18. novembra svinīgais koncerts Drāmas teātrī ar lieliem valsts vīriem, greznām kundzēm, vēstniekiem un pašu prezidentu Gunti Ulmani. Pie klavierēm prezidenta kultūras padomnieks pats Raimonds Pauls. Pēc valsts himnas viņš nez kāpēc spēlēs “Pūt, vējiņi!” Un man jau bija tāda nelaba nojauta, ka visiem būs atkal jāceļas kājās. Šai dziesmā, kura tika iesaukta par “latviešu himnu” Vosa laikā, un tikai tāpēc, ka Vosam tā patika (gan jau tās latviskās iedzeršanas dēļ) un caurmēra padomju latvietis jau nevienu citu tautas dziesmu, ja nedziedāja korī, arī nezināja. Tikai šo vienīgo. Nezināja vārdus. Nu tikai jāskatās, vai Pauls tiešām spēlēs un kurš pirmais celsies kājās. Jā, ceļas! Ivars Godmanis. Tad visas pirmās rindas. Un tad mazākas autoritātes, amata vīri, “profesores” u.c. Palikām nepiecēlušies mēs trīs: Jānis Streičs, Indulis Zariņš un es.”

Pēc “MĀJAS VIESA”

• Saskaņā ar ES budžetu Latvija trīs gadu laikā no Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda (ELVGF) vadības daļas varēs saņemt aptuveni 90 miljonus latu, ieskaitot nacionālo līdzfinansējumu. Būtisks lauksaimnieku ieguvums ir iespēja no attaisnotajiem izdevumiem saņemt atpakaļ pat līdz 65%, ja projekts tiek īstenots mazāk labvēlīgā apvidū un potenciālais atbalsta saņēmējs ir jaunais zemnieks. ES dalībvalstīs tā nav.

Pēc “DIENAS BIZNESA”

• “Jaunā laika” Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš: “Neesam šeit tāpēc, ka būtu īpaši, bet gan tāpēc, ka tauta balsoja par mums. Nedomāju, ka cilvēki balsoja par mani, viņi balsoja par sarakstu, kuram ir savs skatījums uz vērtībām. Līdz šim Latvijā vara ir bieži strādājusi sev. Tā ir liela kļūda demokrātiskā valstī. Mums vara nav Dieva dota, tā nav garantēta. Ja izmantosim to, kas mums ir dots, lai dzīvi valstī darītu labāku, varēsim strādāt ilgāk. Ja pievilsim cilvēkus, pazudīsim.”

Pēc “BRĪVĀS LATVIJAS”