Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane:

Valsts integrācijas programma, un tās īstenošanas mehānismi

Uzruna seminārā "Sabiedrības integrācija Latvijā — no idejas līdz īstenošanai", Rīgā 2000. gada 2. jūnijā

Savā uzrunā mēģināšu nedaudz ieskicēt to situāciju, kādā mēs šobrīd esam. Mana tēma ir "Valsts programmas īstenošanas mehānismi". Būtu maldīgi domāt, ka vislabākā teorētiski uzrakstītā programma varētu strādāt bez pārdomāta un mērķtiecīgi izstrādāta īstenošanas mehānisma. Pirms manis runāja Nils Muižnieka kungs un pilnīgi pamatoti teica, ka, lasot darbības programmu, kurā atspoguļots darbs pie programmas izstrādāšanas divu gadu garumā, viņam ir bijis zināms kauns par vilcināšanos. Es atļaušos teikt visu ekspertu un vadības grupas vārdā, ka nav jau bijis iespējams iet soli pa solim, jo mums ļoti bieži vajadzēja atkāpties, sākt kaut ko no jauna, atkal visu pārdomāt un mēģināt iet uz priekšu. Tie vēl nedaudzie eksperti, kas ir palikuši un turpina strādāt, tiešām šobrīd ir pelnījuši pateicību par pašaizliedzīgu darbu. Lai gan varbūt tas arī nav nemaz tik slikti, jo, ejot uz priekšu un atkāpjoties, arī reizumis var atrast vislabākos variantus.

Tātad, kāda ir šībrīža situācija? Jums visiem ir zināma valsts programmas "Sabiedrības integrācija Latvijā" koncepcija. Tā nosaka arī galvenās pamatnostādnes īstenošanas mehānisma izveidošanā, un tās ir:

- nodrošināt institucionālu atbalstu sabiedrības integrācijas procesa koordinēšanai un valsts institūciju efektīvākai darbībai;

- izveidot vienotu koordinējošu institūciju LR Tieslietu ministrijas struktūras ietvaros saskaņā ar jau esošo valsts pārvaldes institūciju darba pieredzi;

- koordinējošās institūcijas paspārnē izveidot Konsultatīvo padomi un tās darbībā iesaistīt mazākumtautību pārstāvjus un sabiedrībā pazīstamas personības;

- izveidot Sabiedrības integrācijas fondu, kura uzdevumos ietilptu sabiedrības integrācijas idejas popularizēšana, sabiedrības plašāka iesaistīšana integrācijas procesā, finansu līdzekļu piesaiste un finansu līdzekļu sadale.

Tas ir ierakstīts koncepcijā. Vadības grupa un ekspertu grupa, protams, ne varēja, ne drīkstēja atkāpties no tā, kas noteikts koncepcijā, kuru Ministru kabinets apstiprināja pagājušā gada 7.decembrī. Ņemot vērā, ka viens variants vienmēr ir sliktāks nekā vairāki varianti, pats par sevi saprotams, ka ekspertu grupa izvērtēja vairākus iespējamos īstenošanas modeļus. Tika izveidota īpaša darba grupa, kuras sastāvā bija gan juristi, gan ekonomisti, gan ārvalstu eksperts. Tika izveidots īstenošanas mehānisma modelis, kas paredzēja četru institūciju izveidošanu, lai nodrošinātu pilnvērtīgu un veiksmīgu valsts programmas īstenošanu.

- Paredzēts, ka arī turpmāk pastāvēs Sabiedrības integrācijas padome, kuras sastāvā būs atsevišķi ministri. Bez tam uz padomes sēdēm tiks pieaicināti Latvijas Pašvaldību savienības un Nevalstisko organizāciju centra pārstāvji. Šādā sastāvā padome spēs politiski saskaņot lēmumus pirms to izskatīšanas Ministru kabineta sēdē.

- Valstī ir noteikti jābūt valsts pārvaldes iestādei, kas koordinētu sabiedrības integrācijas programmas īstenošanu (turpmāk — atbildīgā institūcija). Atbildīgā institūcija varētu atrasties kādas ministrijas pārraudzībā (pakļautībā) vai arī tā varētu būt jaunizveidota, patstāvīga iestāde.

- Tiek paredzēts, ka ar Ministru kabineta rīkojumu tiks izveidota konsultatīvā institūcija — Konsultatīvā padome, kuras sastāvā būs ministriju, pašvaldību, NVO, starptautisko organizāciju pārstāvji — eksperti, kalpos kā "filtrs", projektu kvalitātes un drošības garants, kas viesīs uzticību sabiedrībai, tajā skaitā ārvalstu donoriem.

- Ar sabiedrības integrāciju saistīto projektu finansēšanai izveido Sabiedrības integrācijas fondu.

Ministru kabinetam tika piedāvāti trīs īstenošanas mehānisma modeļi, kuros visos nemainīgs bija Sabiedrības integrācijas fonds, Konsultatīvā padome un Sabiedrības integrācijas padome; vienīgā atšķirība bija piedāvājums par atbildīgo institūciju:

- 1.variants — departaments Tieslietu ministrijā;

- 2.variants — kāda jau strādājošā institūcija, kura jau nodarbojas ar sabiedrības integrācijas jautājumiem; un šeit tika minēts Naturalizācijas pārvaldes piemērs, nevis Naturalizācijas pārvalde. Droši vien, ka tas tika darīts arī tādēļ, ka Naturalizācijas pārvalde, iespējams, ir ja ne vienīgā, tad retā institūcija valstī, kuras nolikumā jau pusotru gadu ir ierakstīts šis uzdevums. Tas skan — sabiedrības integrācijas jautājumu koordinēšana savas kompetences ietvaros.

- 3.variants bija pilnīgi jaunas un neatkarīgas institūcijas izveidošana Ministru kabineta pārraudzībā. Tas bija LR Saeimas deputāta J.Lagzdiņa kunga ieteikums. Šie trīs varianti arī tika nosūtīti uz Ministru kabinetu.

Ministru kabinets šī gada 21.martā, izskatot īso programmu un īstenošanas mehānismus, noraidīja 1. un 3.variantu. Tā bija vēl A.Šķēles kunga vadītā valdība. Kādēļ tika noraidīts 1.variants, t.i., departaments Tieslietu ministrijā?

Minētie iemesli bija šādi:

- nav reģionālā tīkla;

- šim departamentam ir nepieciešams īpašs statuss, lai varētu koordinēt šo programmu visas valsts mērogā;

- nav atpazīstamības, protams, bija vēl citi iebildumi.

Variantu par patstāvīgas institūcijas izveidošanu Ministru kabineta pārraudzībā noraidīja pilnīgi loģisku iemeslu dēļ — tas neatbilst šībrīža Latvijas valsts likumdošanas iespējām. Ļoti noteikts noraidījums bija no Valsts kancelejas, un, protams, Ministru kabinets no šīs idejas atteicās. Ministru kabineta sēdē tika akceptēts 2.variants attiecībā uz atbildīgo institūciju un darba grupai tika uzdots īpašs uzdevums — veikt tiesību aktu analīzi, kas noteiktu, kā šis modelis ir īstenojams. Izraisījās arī debates par Sabiedrības integrācijas fondu, par tā nepieciešamību, par citiem iespējamiem modeļiem.

Darba grupa atkārtoti ķērās pie darba — izpildīja Ministru kabineta uzdoto, konkrēti, sastādīja iespējamo sarakstu par to, kādas izmaiņas un kādos tiesību aktos būtu nepieciešamas attiecībā uz Naturalizācijas pārvaldes piemēru kā atbildīgo institūciju, un izstrādāja vēl divus variantus par Sabiedrības integrācijas fonda iespējamo statusu un darbību. Tas tika atkārtoti iesniegts Ministru kabinetā, un šī gada 16.maijā Ministru kabinets izskatīja šo materiālu. Rezultātā tika akceptēta īsā programma un arī īstenošanas mehānismi, izņemot vienu tā posmu, konkrēti — atbildīgo institūciju, jo TB/LNNK ministri ierosināja, ka tā varētu būt Izglītības un zinātnes ministrija. Līdz ar īstenošanas mehānismu tika akceptēti arī nepieciešamie līdzekļi, kādi ir vajadzīgi šo institūciju darbības nodrošināšanai. Tieslietu ministrijai tika uzdots iesniegt Finansu ministrijai attiecīgus grozījumus likumā "Par valsts budžetu 2000.gadam" valsts programmas izpildi koordinējošas institūcijas darbības nodrošināšanai, kā arī Sabiedrības integrācijas fonda izveidošanai un uzturēšanai. Bez tam Tieslietu ministrijai ir jāsagatavo un jāiesniedz Finansu ministrijai priekšlikumi likumprojektam "Par valsts budžetu 2001.gadam", kas saistīti ar valsts programmas īsā varianta sadaļas "Īstenošanas mehānismi" finansiālo nodrošinājumu.

Tik tālu mēs esam šobrīd. Kas notiks tālāk?

Pēc tam, kad Ministru kabinets šī gada 16.maijā apstiprināja valsts programmas īso variantu un īstenošanas mehānismu, ir radušies jauni priekšlikumi, kurus iesniedza LR Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisija un LR Izglītības un zinātnes ministrija. Gribas jautāt, kur šie priekšlikumi bija, kad 8 mēnešu laikā tika apspriests iespējamais īstenošanas mehānisms un vairākkārt tika saņemti atzinumi no ministrijām?

Pirmais ir jau šī gada 21.martā Ministru kabineta noraidītais, bet šoreiz Pilsonības likuma izpildes komisijas iesniegtais priekšlikums, kas ir pilnīgi analogs iepriekšējam variantam, un, konkrēti, jaunas un patstāvīgas institūcijas izveidošana Ministru kabineta pārraudzībā.

Otrs ir Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtais, kur faktiski it kā ir atstātas divas institūcijas — Sabiedrības integrācijas padome ar sekretariātu pie tās un Sabiedrības integrācijas fonds.

Jāatzīmē, ka gan viens, gan otrs no piedāvātajiem variantiem tika apspriests ekspertu sanāksmēs, bet šobrīd varu runāt tikai savā vārdā, jo to, kas tika apspriests vairāku mēnešu laikā, izdiskutēt pāris dienās un pieņemt lēmumu ir visai grūti.

Runājot par Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvāto modeli, kādas ir manas šaubas? Lai šis modelis mērķtiecīgi strādātu, jābūt diezgan noteiktai pārliecībai, ka mūsu vadība nemainīsies vairāku gadu garumā un ka tie ministri, kuri varētu iesaistīties Sabiedrības integrācijas padomē darbā nākotnē, ievēros pēctecības principu, strādājot ar valsts programmu, un ka nebūs iespējams variants, ka, mainoties politiskajai atbildībai par kādu no ministrijām, mainās politiskā attieksme pret valsts programmu kopumā. Nav izslēgta arī situācija, ka valdība var pieņemt lēmumu likvidēt Sabiedrības integrācijas padomi. Līdz ar to tieši tādas pašas briesmas var draudēt arī sekretariātam. Tieši tā notika Igaunijā, kur tika izmēģināts šāds modelis. Par programmas koordinēšanu politiski atbildēja valsts ministre un kopā ar to strādāja sekretariāts. Valdībai mainoties, tika likvidēts iepriekšminētais valsts ministra postenis un tika likvidēts arī sekretariāts. Un faktiski veselu pusgadu neviens nekoordinēja valsts programmu, kamēr neizveidojās atkal jauns variants.

Par vēl vienu ideju, kas varētu būt visai interesanta.

Priekšlikuma būtība ir tāda, ka valsts programmas īstenošana ir uzticēta vienam tiesību subjektam — valsts aģentūrai, kas saskaņā ar Valsts aģentūru likumprojektu ir ministrijas pārziņā esoša valsts iestāde, kas ir tiesīga veikt valsts un starptautisku projektu un programmu vadību (administrēšanu). Valsts aģentūra, noslēdzot pārvaldes līgumu ar ministru, veic likuma vai Ministru kabineta noteiktās valsts funkcijas. Šis variants tika diskutēts, kad tika veidoti modeļi. Kādi bija ekspertu viedokļi?

Pirmkārt, šobrīd nav skaidrs, kad stāsies spēkā Valsts aģentūru likums. Labākajā gadījumā, iespējams, tas var notikt ar 2001.gada janvāri, bet kas to zina? Kas notiks līdz tam?

Tika diskutēts arī tāds jautājums par to, vai ārvalstu donoru uzticība valsts aģentūrai būs pietiekama.

Protams, eksperti domāja arī par to, kā tas būs, kad projektu izvērtēšanas kritēriju noteicējs un projektu izvērtētājs būs viena un tā pati institūcija, tas, pēc vairāku ekspertu domām, var negatīvi ietekmēt projektu izvērtēšanas objektivitāti.

Izvērtējot visus no jauna iesniegtos priekšlikumus, satrauc tas, ka nevienā no piedāvātajiem variantiem vairs nav Konsultatīvās padomes. Ministru kabinetam piedāvātajā variantā Konsultatīvā padome sastāvētu no valsts institūciju, pašvaldību un NVO centra deleģētiem pārstāvjiem. Iespējams, tiktu pārstāvētas arī Integrācijas padomes, kuras šobrīd veidojas visā valstī, starptautiskie donori u.c. Kas bija Konsultatīvā padome mūsu izpratnē? Zināms sabiedrības uzticības garants šai programmai, jo projekti, kuri ienāktu atbildīgajā institūcijā, noteikti tiktu virzīti uz Konsultatīvo padomi, tur notiktu to izvērtēšana atbilstoši pieņemtajām prioritātēm. Tad tie nonāktu Sabiedrības integrācijas fondā, kas reāli strādā ar projektiem, izmantojot gan starptautisko donoru ziedotos līdzekļus, gan arī valsts budžeta līdzekļus, kurus noteikti jāparedz programmas īstenošanai, citādi mēs neesam tiesīgi saukt šo programmu par valsts programmu. Tāda bija pamatideja.

Izstrādājot īstenošanas mehānismus, mums bija svarīgi divi galvenie pamatkritēriji:

- visos iespējamajos īstenošanas mehānisma posmos jābūt iesaistītiem trim galvenajiem sadarbības partneriem — valstij, pašvaldībām un NVO;

- jācenšas izvairīties no situācijas, kad projektu kritēriju noteicējs un izvērtētājs ir viena un tā pati institūcija, kas varētu ietekmēt projektu izvērtēšanas objektivitāti, kā arī varētu tikt realizētas savtīgas vai politiskas intereses.

Protams, mēs tagad varam runāt par pilnīgi jauniem modeļiem, atkal var notikt atkāpšanās un diskusiju var sākt no jauna, bet svarīgākais ir tas, lai galarezultāts būtu produktīvs.

Bet tas ir jādara iespējami ātri, mūs "dzen" laiks. Nils Muižnieks pateica vissvētāko patiesību — starptautisko donoru uzticība var kļūt ar katru dienu arvien mazāka. Labi, veidosim aģentūras variantu, bet kas notiks līdz nākošajam gadam? Tālākā rīcība, manuprāt, varētu būt šāda:

1. Atstāt apstiprināto īstenošanas mehānismu variantu un, domājot par atbildīgo institūciju, atgriezties pie kompromisa varianta. Un šeit ir divas iespējas. Pirmā — Sabiedrības integrācijas departamenta izveidošana Tieslietu ministrijā, kas būtu saskaņā ar koncepciju. Otrā — jaunas, neatkarīgas institūcijas izveidošana Ministru kabineta pārraudzībā, vienlaicīgi paredzot nepieciešamos grozījumus tiesību aktos un jaunu tiesību aktu izstrādāšanu.

Kāpēc priekšlikumi varētu būt tieši šādi? Jāņem vērā, ka šobrīd "šķēpi tiek lauzti" par to, kura no ministrijām uzņemsies atbildīgās institūcijas funkcijas. Jāsaprot, ka jebkura iestāde risina šauru, specifisku jautājumu loku, tāpēc ne Naturalizācijas pārvaldei, ne Izglītības un zinātnes ministrijai, ne kādai citai institūcijai nav priekšrocību attiecībā vienai pret otru. Kāpēc tā nevarētu būt Vides un reģionālās attīstības ministrija? Vai Labklājības ministrija? Šeit ir svarīgs cits jautājums, cik profesionāli būs sagatavoti cilvēki, kas koordinēs valsts programmas īstenošanu.

2. Šobrīd ļoti svarīgi ir risināt praktiskas dabas jautājumus. Nekavējoties jāizstrādā tiesiskā bāze īstenošanas mehānisma izveidošanai — grozījumi nepieciešamajos normatīvajos aktos, noteikumi, nolikumi, statūti u.c.

3. Ja vistuvākajā laikā nebūs kāda, kurš izstrādā grozījumus budžetā šim gadam un nākošā gada budžeta pieprasījumu, tad nākošajā gadā mēs nestrādāsim ar šo programmu, tas ir jāsaprot pilnīgi skaidri.

Tie ir darbības soļi, kuri ir jāveic nekavējoties. Nobeigumā es vēlētos teikt — mēs šeit varam domāt un spriest, un fantazēt, cik tīk, bet šajos divos ar pusi gados, strādājot pie valsts programmas izstrādāšanas, esmu sapratusi, ka tas ir smags, tas ir titānisks darbs, un, piedodiet, to vienkārši uzdot nevienam nevarēs. Šim darbam vairāk vai mazāk ir jābūt profesionāli jau sagatavotiem cilvēkiem, kuri ir iepazinuši gan citu valstu pieredzi, gan arī pētījuši mūsu kaimiņu — Igaunijas pieredzi, kuri zina, kā strādā Latvijā jau izveidotās Integrācijas padomes pašvaldībās, ko domā NVO un sabiedrība.

Vilcināties nedrīkst!