Par “amerikāņu Hruščova” priekšstatiem

ASV lauksaimnieks Dr. Juris Plēsums:

Vislielākās pārmaiņas gaidāmas Eiropas Savienības, tātad arī Latvijas lauksaimniecības politikā. Kā to vērtējat?

Pašlaik Eiropas zemnieki audzē to, par ko maksā vislielākās subsīdijas, nevis to, kas viņa laukos padodas labāk un ko pieprasa tirgus. Turpretī Austrālija, Jaunzēlande, Kanāda, Savienotās Valstis un Brazīlija šo nedabīgo kārtību vēlas noārdīt. Starp citu, tieši Brazīlija jau vistuvākajā laikā kļūs par pasaules lauksaimniecības gigantu - šī valsts sasniegusi milzīgu progresu, kļūstot par līderi sojas pupu audzēšanā un citās nozarēs. Brazīlieši izveidojuši lielisku ekonomisko infrastruktūru, tāpēc spēj ražot īpaši lēti.

Ja jau tā Eiropas Savienības lauksaimniecība tik satrunējusi, varbūt mums nemaz nevajag tur stāties?

Par to nemaz nedrīkstam diskutēt - neiestāties Eiropas Savienībā būtu vienkārši ārprāts! Tās sliktās lietas, ko pieminēju, Brisele pati pašlaik cenšas labot, pieņemot lauksaimniecības reformu. Tās piesolītās pārmaiņas Latvijai būs tikai izdevīgas, ja atcels kvotas, kas citādi ierobežotu mūsu niecīgās ražošanas izaugsmes iespējas.

Cik lēti ir produkti pašās Savienotajās Valstīs?

Veikalā mārciņu (453 gramus - “LA”) smags baltmaizes kukulis maksā vienu dolāru (56 santīmus). Galons piena - 1,39 dolārus (viens litrs - 20 santīmu). Bet fermeri pašlaik par 100 mārciņām piena saņem 10,3 dolārus (par litru - 12,8 santīmus). Un nekādu subsīdiju lopkopībā Savienotajās Valstīs nav un arī nekad nav bijis.

Ko tieši reforma izmainīja Amerikas lauksaimniecībā?

Pirms reformas mūsu aroda brāļu vidū izplatījās teiciens, ka štatos fermeri saimniecībās piekopj t.s. trīslauku sistēmu - kukurūzu, soju un Floridu. Pēdējā, protams, ir kūrorts, kurp fermeri ziemā brauca atpūsties... Tomēr pavisam nopietni tas, ka laukus gadu no gada apsēja ar gandrīz vienām un tām pašām kultūrām, jūtami samazināja augsnes auglību. Turpretī, kad subsīdijas atkabināja no ražošanas un valsts naudas saņemšanas dēļ vairs nebija jādzenas pēc iespējami lielākām graudaugu platībām, fermeri sāka sēt vairāk zālāju. Tas izrādījās daudz veselīgāk zemei.

Starp citu, par augsnes auglības saglabāšanu arī Latvijā rūpējas nepietiekami. Pie Madonas esmu redzējis erozijas smagi izpostītas piekalnes, bet Zemgales līdzenumā zeme daudzviet ir nežēlīgi noplicināta. Tāpēc Zemkopības ministrijai vajadzētu padomāt, kā zemniekus mudināt strādāt zemei saudzīgāk. Piemēram, mēs Viskonsinā bieži vien lietojam tikai dziļirdinātājus vai lobītājus, nevis arklus. Lauki tad gan izskatās nesmukāki, jo kā bārdas rugāji lien ārā salmi, taču augsnei tas ir daudz veselīgāk. Turpretim daudzviet Latvijā salmus vēl arvien dedzina - tā taču ir neiedomājama izšķērdība! Tā zemnieki tīšuprāt iznīcina veselīgu mēslojumu.

Vai tad uz labu Latvijas lauksaimniecībā, no malas skatoties, arī kas mainījies?

Ir gan un ļoti daudz kas! Man ir milzīgs prieks par Latvijā sasniegtajiem lielajiem panākumiem. Piemēram, ilggadīgos zālājus sezonā pļauj jau trīsreiz, nevis vienreiz kā agrāk; piena izslaukumi dažu gadu laikā pat dubultojušies; arvien prasmīgāk audzē gaļas liellopus un vairāk sēj kukurūzu. Pēdējo es ilgi esmu centies te popularizēt, lai pārvarētu lauksaimnieku nicīgo attieksmi - mani sākumā tādēļ pat saukāja par “amerikāņu Hruščovu”!

Kā tad veicās ar kukurūzas izplatīšanu - vai labāk nekā krievu Hruščovam?

Es jau gribēju palielīties, ka redzēju patiešām labus kukurūzas laukus, taču ievēroju arī tādus, kas aizauguši ar nezālēm. Bet, kad mēģināju Zemkopības ministrijā panākt atbalstu kukurūzas audzēšanas attīstības programmai, tad man neveicās, vienkārši sakot, nekā. Vēlreiz pārliecinājos, ka Latvijā lauksaimniecības atbalsts paredzēts vispirms lielajiem graudaudzētājiem, bet pārējām nozarēm atvēlēta otršķirīga loma. Tieši šādu spēku sadalījumu nemitīgi uztur Lauksaimnieku sadarbības padome, kas nebūt nedarbojas visu zemnieku interesēs.

Kas tad īsti būtu jādara visplašāko saimnieku aprindu labā?

Viens no svarīgākajiem darbiem noteikti ir kooperācijas attīstība...

To taču Latvijā klupdami krizdami mēģinām attīstīt jau 15 gadus!

Tomēr necik tālu neesam tikuši tādēļ, ka paši pamati nav ielikti pareizi. Piemēram, Latvijas likumi pieļauj, ka kooperatīva vadībā strādā paši tā biedri, lai gan tad tas pārvēršas par parastu privātfirmu. Citur pasaulē kooperatīvus vada algoti menedžeri, kas vienlīdz ieinteresēti pārstāv visu kooperatoru - gan lielo, gan mazo zemnieku - prasības. Tā gan ir tikai viena no kādām pārdesmit normām, kas jāmaina pašreizējā kooperācijas likumā.

Kurš tad tās aplamības mainīs?

Mēs pie šā likuma grozījumiem strādājam īpašā “Jaunā laika” darba grupā. Starp citu, es paredzu kooperācijas likuma izmaiņām jūtamu pretestību no pārstrādes uzņēmumiem, jo nu tie vairs nevarēs netraucēti diktēt savus noteikumus. Turpretī mazajiem un vidējiem zemniekiem tas būtiski palīdzēs - lai gan skaitļus piesaukt ir riskanti, es uzdrīkstos prognozēt, ka labvēlīgas pārmaiņas kooperācijā var palīdzēt izdzīvot un attīstīties ap 20 tūkstošiem saimniecību. Tas patiešām būtu ļoti daudz.

Jūs tagad sadarbojaties ar “Jauno laiku”, kaut gan savulaik parakstījāt Tautas partijas dibināšanas manifestu. Kā tas nācās, ka mainījāt uzskatus?

Biju gaidījis no Šķēles kunga lielākus darbus. Nē, man nav nekā personiska ne pret viņu, ne pret Lemberga kungu, ne tūkstošiem citu, kas šodien braukā lepnos mersedesos. Taču viņi savu bagātību bieži vien ieguvuši, tā sakot, ļoti pelēkā veidā. Tomēr tā privatizācija vai prihvatizācija zināmā mērā bijusi valsts apzagšana. Visa atjaunotās Latvijas brīvvalsts politika gan bijusi ārkārtīgu labvēlīga tamlīdzīgai kapitāla uzkrāšanai.

Ko tad lietas labā darīt? Vai nozagto un uzkrāto ņemt nost?

Ir vismaz viena cita iespēja stāvokli kaut nedaudz uzlabot. Ir jāievieš jauns nekustamo īpašumu pirkšanas un pārdošanas nodoklis, kas ierobežotu klaji spekulatīvus darījumus vai vismaz dotu no tiem savu labumu arī sabiedrībai. Tie varētu būt 10-20 procenti no summas, kas pārdodot pārsniedz zemes vai uzņēmuma ēku kadastrālo vērtību. Bet, jo ilgāk šis objekts piederējis pārdevējam, jo mazāks nodoklis. Valsts iegūto naudu varētu izlietot, samazinot pievienotās vērtības nodokli Latvijā ražotajai pārtikai. Tas ļoti stimulētu patēriņu un arī lauksaimniecisko ražošanu. Turklāt šī PVN pazemināšana atvieglotu pensionāriem un trūcīgajiem varbūtējus nepatīkamus pārsteigumus pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Es gan nezinu, vai šādu diferenciāciju Briseles likumi pieļauj.

Vēl cits ieteikums būtu novilcināt pāriešanu no lata uz eiro, cik vien ilgi iespējams, jo lats bija ļoti stabila valūta, turpretī eiro - ļoti svārstīga. Tagadējais augstais kurss nav diez ko pamatots, tāpēc ilgi nenoturēsies. Galu galā arī šo svārstību dēļ visvairāk var nākties ciest vienkāršajiem cilvēkiem.

Bet kas vienkāršajiem cilvēkiem un Latvijas valstij tiktu no citas lielas ieceres - celulozes rūpnīcas? Vai to vajag vai nevajag ļaut somiem te būvēt?

Jebkurš pārstrādes uzņēmums nozīmē kapitāla ieplūdumu, jaunas darbavietas un jaunu pievienoto vērtību. Kāpēc mums arī turpmāk jāļauj pelnīt uz Latvijas papīrmalkas rēķina eksportētājtirgoņiem un celulozes rūpnīcām Zviedrijā? Piedevām tā taču ļautu samazināt elektroenerģijas importu, jo no koksnes atkritumiem ražotu strāvu. Tas būtu gan izdevīgi, gan valstiski nozīmīgi tāpēc, ka ļautu ietaupīt valūtu, ko tagad iztērējam strāvas pirkšanai.

Tikmēr rūpnīcas pretinieku argumenti par tās kaitīgumu videi pārliecina visvājāk. Modernās tehnoloģijas ļauj strādāt pavisam tīri. Turklāt somiem kā jau Eiropas Savienībā te būs jāievēro starptautiskie izmešu standarti. Turklāt man likās gaužām smieklīgi, lūk, kas - kādā televīzijas raidījumā dažu sekunžu garumā pazibēja ziņa, ka tepat Rīgā jau nedēļām ilgi gāžas patiešām šaušalīgi netīrumi no vienas milzu caurules, šķiet, Ķīšezerā. Taču vainīgos nenosauca, un kopš tā laika vairāk nav dzirdēts ne vārda. Bet par mūsdienīgu, valstij vajadzīgas celulozes rūpnīcas it kā gaidāmo postu vaid vienā vaidēšanā.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Andiņa intervijas “Par kukurūzu un nākamajiem 1000 gadiem”