Ar dziļākās cieņas un goda apliecinājumu — savas valsts vīram, savas zemes patriotam, cilvēkam

Vakar, 22.jūlijā, Rīgā, K.Valdemāra ielā, tika atklāts piemineklis Latvijas valsts dibinātājam, pirmajam Ministru prezidentam, Valsts prezidentam, tautsaimniekam Kārlim Ulmanim

	Vakar, 22.jūlijā, pieminekļa atklāšanas brīdī: Valsts prezidenta pienākumu izpildītāja, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre; Ministru prezidents Einars Repše; atjaunotās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis Foto: Uldis Pāže — “Latvijas Vēstnesim”

Valsts prezidenta vietas izpildītāja, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre:

“Tūkstošiem gadu tautas ideja saturēja kopā latviešus, deva tiem spēku, veda tos uz priekšu, līdz kamēr mums bija lemts pārkāpt slieksni no tautas kopdzīves uz patstāvīgas, neatkarīgas valsts dzīvi,” —

šos vārdus savulaik teica Kārlis Ulmanis — cilvēks, valstsvīrs, savas zemes patriots, kurš vienmēr aicināja līdzcilvēkus iedziļināties tautas dvēselē un domāt tautas domu.

Šodien mēs atdodam parādu ne tikai Latvijas valsts dibinātājam Kārlim Ulmanim, bet visiem tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri ar Kārļa Ulmaņa vārdu saista gara un kultūras spēku, Tēvzemes un darba mīlestību, neatkāpšanos no augstiem ideāliem, neatlaidīgu tiekšanos pretī izvirzītajam mērķim.

Rūpes par Latviju, lai tā pastāvētu mūžīgi mūžos, bija Kārļa Ulmaņa dzīves vadmotīvs. Viņš mācēja saliedēt un iedvesmot cilvēkus. Viņš ticēja tam, ko darīja.

Bet vēstures rati griezās tā, kā bija lēmis liktenis. Daudz kas no neatkarīgas Latvijas valsts pirmsākumos iecerētā neīstenojās dzīvē, tika pieļautas kļūdas, un cilvēki par tām dārgi samaksāja.

Tomēr Latvijas tautas gars izturēja, un mēs atkal esam saimnieki savā brīvā valstī, savā skaistajā zemē, par kuru tiek daudzināts tālu plašajā pasaulē.

Mūsu ziņā ir vērtēt savu pagātni un paņemt labāko no tās, nodot nākamajām paaudzēm vērtīgākās tradīcijas un kopt tās pēc labākās sirdsapziņas.

“Kultūra un gars lai ir pirmajā vietā visā garajā ceļā uz latvisku varenību un skaistumu” – lai notiek tā, ka šie Kārļa Ulmaņa vārdi ir ceļamaize ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kam svarīga savas tautas un valsts nākotne.

Es ticu, ka mūsu tautas pašapziņa augs līdz ar katru valstisku darbu, ko mēs kopā paveiksim. Un paveiksim mēs daudz, ja katrs savā vietā attīstīsim savas spējas un spēku, dodot savu ieguldījumu kopējā lietā.

Valsts prezidenta pienākumu izpildītājas Ingrīdas Ūdres uzruna, bij. Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa pieminekli atklājot

Ministru prezidents Einars Repše:

Kārlis Ulmanis nenoliedzami ir bijis viens no dižākajiem Latvijas dēliem, kas tautas vairākuma apziņā kļuvis par neatkarīgas un latviskas valsts simbolu.

Šis piemineklis, kuru šodien atklājam, ir simboliska piemiņas zīme Kārlim Ulmanim ne tikai kā valstsvīram, bet arī cilvēkam. Laima, stāvēdama pie viņa šūpuļa, tā dvēseles pamatos likusi īsta vīra garu un apveltījusi Ulmani ar latvisku krietnumu un darba mīlestību.

Datums, kurā tiek atklāts piemineklis Kārlim Ulmanim – 22.jūlijs, ir zīmīgs. Šajā dienā 1940.gadā bijušais valsts un ministru prezidents tika aizvests uz Krieviju moku ceļos.

Šis piemineklis ir kā simboliska Kārļa Ulmaņa atgriešanās dzimtajā zemē, jo mums joprojām nav precīzi zināma Kārļa Ulmaņa kapa vieta, lai varētu viņu pienācīgi pārbedīt Latvijas zemē.

Arī šai vietai ir simboliska nozīme. Pašreizējā Rīgas domes ēkā Kārlis Ulmanis ir strādājis, kad bija valstsvīrs.

Lai šis piemineklis mums atgādina par Kārli Ulmani – spilgto personību Latvijas valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē!

Kārlis Ulmanis ir bijis tautas modinātājs politiskai, ekonomiskai un kultūras atmodai vēl pirms Latvijas valsts tapšanas.

Viņš uzņēmās atbildību par karā izpostīto un spēcīgu ienaidnieku apdraudēto zemi, un divdesmitajos gados Latvija tapa par ekonomiski bagātu un garīgi plaukstošu valsti.

Viņš ir neatkarīgas, patstāvīgas Latvijas nodibinātājs, atjaunotājs un izveidotājs.

Lai arī dažādos laikos dažādi cilvēki Kārļa Ulmaņa personību, veikumu un rīcību vērtējuši neviennozīmīgi, nevar apšaubīt Kārļa Ulmaņa ticību mūžīgai Latvijai.

Pēc Kārļa Ulmaņa pārliecības vienīgais, kas dzīvē dod panākumus, ir darbs, tas var mūs gan pazudināt, gan augšāmcelt.

Kārļa Ulmaņa dzīves gājums līdzinās vairāku Latvijas politiķu liktenim. Viņu dzīve bija veltīta neatkarīgas valsts idejai, viņi mācījušies un cīnījušies svešumā, cenzdamies darīt labāko savai tautai. Taču viņu dzīve beigusies traģiski.

Mēs šo pieminekli varam uztvert kā simbolu daudziem Kārļa Ulmaņa līdzgaitniekiem, tiem, kas cīnījās līdz ar viņu, kas cieta un gāja bojā par brīvas Latvijas ideju.

Gods kalpot Latvijai!

Ministru prezidenta Einara Repšes domas, bij. Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa pieminekli atklājot

Foto: Uldis Pāže	Foto: Andris Kļaviņš
Foto: Juris Krūmiņš	Dievkalpojumā Doma baznīcā: kopā ar Latvijas valsts amatpersonām un Latvijas iedzīvotājiem — arī dzejnieks Andrejs Eglītis; tikko atklātais Kārļa Ulmaņa piemineklis, ziedu un cilvēku mīlestības vidū

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre:

1918. gada 18. novembrī uz Nacionālā teātra skatuves tika pasludināta jauna valsts – neatkarīga Latvija.

“Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības.”

Ar šiem vārdiem beidzās jaunās valsts nodomu deklarācija, kuru nolasīja cilvēks ar pietiekami lielu dzīves pieredzi — Kārlis Ulmanis, – cilvēks, kuram piemita gan zināšanas, gan vajadzīgā drosme, lai uzņemtos Latvijas pirmā Ministru prezidenta amatu.

Kārlis Ulmanis bija cilvēks, kas droši gāja to ceļu, kam svēti ticēja, — Latvijas brīvības, neatkarības un patstāvības ceļu. Tās ir vērtības, kuru dēļ cilvēks dzīvo un nebaidās atdot savu dzīvību.

Kādā no savām uzrunām Ulmanis bija teicis: “Mazie dienas darbi vajadzīgi, un tie ir derīgi, bet tautas un valsts nākotnei un pastāvēšanai vajadzīgi arī lielie, dižie un ideālu pilnie darbi.”

Kārļa Ulmaņa dzīve bija pakārtota Latvijas tautas un valsts nākotnei. Viņa ticība Latvijas valstiskumam, viņa iniciatīvas labklājības veicināšanai, aizvien pieaugot cilvēku izglītības līmenim, bija un ir piemērs un paraugs daudzām paaudzēm. “Ulmaņlaiki” – tā bieži vien vēl šodien mēs saucam pirmās neatkarīgās Latvijas Republikas vēsturisko laika posmu.

Mūsu esības ceļi ir dažādi: un tāpēc – lai svētīti ir tie, kuri dodas uz priekšu ar skaidrām domām un tīru dvēseli, godīgi kā mazās, tā lielās lietās; lai piedodam cilvēkiem, ja labi iecerēto nav izdevies novest līdz galam.

Kalpot tautai ir gods, tāpēc atdosim šodien godu cilvēkam, kurš kalpojis Latvijas neatkarībai un attīstībai, – Kārlim Ulmanim un tai paaudzei, kas uzdrošinājās neatkarības ideju atbalstīt un strādāt savas un savas valsts labklājības pieaugumam.

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre svētbrīdī Rīgas Doma baznīcā 2003. gada 22. jūlijā

Uzruna Kārļa Ulmaņa pieminekļa atklāšanas svinībās, jaunajam piemineklim blakus, Rīgā, 2003. gada 22. jūlijā

LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Šī ir tā dīvainā reize, kad īsti nav saprotams, vai šī diena ir Kārļa Ulmaņa atgriešanās dzimtenē pēc ilgiem trimdniecības gadiem vai arī atvadas no Latvijas valstsvīra un patriota. 22. jūlijā Ulmani aizveda uz Krievijas plašumiem, divus gadus vēlāk viņš gāja bojā Krasnovodskas, Turkmenbaši cietumā, un te nu viņš stāv, cepuri rokā, pirms tālā ceļa. Bet varētu arī domāt, ka, bronzā kalts, viņš šodien atgriežas uz palikšanu Latvijā kā viens no mums. Simbols un cilvēks reizē.

Šodien itin kā vienojas trīs gadsimti Latvijas vēsturē. 19. gadsimtā dzima latviešu nācija ar savām saimnieciskajām rosmēm, ar Rīgas Latviešu biedrību, ar dziesmu svētkiem, ar modernu kultūru, gaismu zemnieku sētā ieraudzīja arī Kārlis Ulmanis. 20. gadsimtā dzima valsts, tā guva neatkarību, zaudēja to, atkal atguva, izveidojās Latvija kā politisks jēdziens, K. Ulmanis pieredzēja gan savas zvaigžņu stundas, gan bojāeju. 21. gadsimtā mēs visi te stāvam uz jaunās Eiropas sliekšņa jaunas nākotnes gaidās.

Mēs allaž godināsim 18. novembra Kārli Ulmani. Nacionālajā teātrī viņš nolasīja jaunās valsts nodomu deklarāciju, kura beidzās vārdiem: “Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt .. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības.” Tā bija Kārļa Ulmaņa mūža īstā zvaigžņu stunda. Mums skaidri un nepārprotami jāuzsver, ka Kārlis Ulmanis pieder Latvijai, pieder visai tautai, pieder mūžībai. Kamēr vien pastāvēs jēdziens “Latvija”, dzīvos arī šis vārds, atmiņas par Ulmaņa vietu Latvijas neatkarības izcīnīšanā un nostiprināšanā neatkarīgi no mūsu politiskajām un personiskajām simpātijām vai antipātijām. Viņa politiskā griba, drosme un uzdrīkstēšanās lielā mērā nodrošināja uzvaru Brīvības cīņās, īpaši kritiskajās Bermonta dienās, un 11. novembris, Lāčplēša diena, saistās arī ar Ulmani. Protams, Latvijas Republikai ir bijuši vēl citi izcili veidotāji un vadītāji, taču ievērojamākais viņu vidū tomēr ir bijis Kārlis Ulmanis; viņa uzvārds pārstāv pirmskara Latvijas Republiku lielajās pasaules enciklopēdijās, ar viņu tautas vairuma apziņa ir saistījusi un joprojām saista neatkarīgās Latvijas nodibināšanu, ar to asociējas “Ulmaņa laiki”. Kārlis Ulmanis izgāja visu Latvijas “pirmās republikas“ ceļu no proklamēšanas gavilēm, cauri šaubu dienām līdz agonijai, baltās un nebaltās dienas, viņš bija pirmais ministru prezidents, astoņu ministru kabinetu vadītājs un pēdējos četrus gadus – arī valsts prezidents.

Foto: Uldis Pāže	Foto: Juris Krūmiņš
Foto: Uldis Pāže	Pieminekļa atklāšanas brīdī: Ministru prezidents Einars Repše, atjaunotās Latvijas pirmais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Kārļa Ulmaņa krustdēls, Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš, Valsts prezidenta pienākumu izpildītāja, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre; Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš; pieminekļa autors tēlnieks Uldis Kurzemnieks

Ne tik viennozīmīgi uztverts ticis 15. maija Ulmanis, bet arī viņa autoritārās vadības gados daudz kas no paveiktā arī šodien izraisa cieņu. Šis laiks iezīmējis neapstrīdamus panākumus – lauksaimniecībā, valsts saimniecības izveidošanā, izglītības un kultūras jomā. Kultūras fonds, Draudzīgais aicinājums, monumentālās celtnes un pieminekļi, gaišās skolas, patriotiska jaunā paaudze, stabils eksports, stabilas finanses, stabila nauda. Tā bija ne tikai sviesta, bekona, teļu Latvija, bet arī Ķeguma un VEF Latvija, kur ražoja arī leģendāro fotoaparātu “Minox”, kuru nupat atkal pieminējām.

Kārlis Ulmanis pats ir veidojies kā 19.gs. patriarhālas zemnieku sētas cilvēks ar dziļām saknēm laukos un tradīcijām. Šo ievirzi nespēja satricināt arī Amerikā aizvadītie gadi, kas Ulmanim deva plašāku vērienu, cieņu pret uzņēmību, simpātijas pret anglosakšu pasauli. Viņš bija izteikts pozitīvists, kurš visur centās saskatīt un ieviest pozitīvo, kurš nemīlēja nīgrus, šaubu pilnus cilvēkus, bet uzteica darītājus.

Kārļa Ulmaņa pēdējais vēlējums bija: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savējās.” Laiks, kurā mēs pašreiz dzīvojam, būtiski atšķiras no posma, kad dzima Latvijas Republika un darbojās Kārlis Ulmanis. Pasaule, Eiropa ir pārveidojusies, un tā, kā ir bijis, tā vairs nebūs. Nez vai mēs varam palikt “savējās” vietās, ir jādzīvo mūsdienu pasaulē, kurai mēs tuvojamies, kaut arī gausi, pretrunīgi. Ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp eiropeisko un latvisko.

Vai kādam patīk vai ne, tautā dzīvo Ulmaņa leģenda, pat mīts, dažkārt ļoti spēcīgs. Dažiem šķiet, tas varētu traucēt mūsu daudzināto ieiešanu Eiropā.

Taču Ulmanis var šo ceļu arī būtiski veicināt – ar saimnieciskumu, darbīgumu, uzņēmību, mēģinājumiem harmonizēt sabiedrību, risinot sociālas problēmas, ar ideāliem, ar sakārtotību, godīgumu lielās un mazās lietās, kas ir ķīla jebkuras valsts uzticamībai pasaules valstu saimē. Šo īpašību mums vēl pietrūkst.

Un pavisam viennozīmīgi Ulmanis veicinās Latvijas kā valsts, kā sabiedrības veidošanu, ar savu vērtības apziņu un pašapziņu. Šajā nozīmē Kārlis Ulmanis mūžīgi paliks savā vietā.

Šis piemineklis nav uz augsta pjedestāla, tas ieturēts cilvēciskos mērogos, bez pompas, un tas ir labi. Aiz muguras ir Nacionālā teātra ēka, kur risinājies 18. novembris un arī 21. jūlijs (atļaušos atgādināt), tāpat ir arī bijusī valdības ēka, kur risinājies 15. maijs, kur Ulmanis strādājis kā ministru prezidents. Tā ir pretrunīga vēsture, kas paliek aiz muguras. Bet skats vērsts uz Brīvības pieminekli tālumā kā nemainīgu, nezūdīgu vērtību, arī nākotnē. Šo brīvību, neatkarību Latvijai izcīnīt līdzējis Ulmanis kā neviens cits, un sekojošie notikumi tur nekā nespēj grozīt. Varam būt gandarīti, ka Rīga šodien bagātinājusies nevis ar iekarotāja, bet ar brīvības cīnītāja piemiņas zīmi.

Arī postmodernisma laikmetā ir vajadzīgi dižgari, simboli, atribūti, par kuriem domājot, domājam pāri ikdienai – par būtisko, par tautas, valsts pastāvēšanu, par tās tālākvirzību, pāri šīsdienas sīkumainībai un aplamībām, par paliekošo un topošo. Viens no Latvijas simboliem neapšaubāmi ir bijis un būs Kārlis Ulmanis, bez amata nosaukumiem un vadoņa tituliem. Kārlis Ulmanis, trešais tēva dēls no Bērzmuižas “Pikšām”, kurš ticēja mūžīgajai Latvijai līdz pat Krasnovodskas cietumam. Pieminēsim viņu šodien un arī nākamajās dienās, jo viņš ir vajadzīgs Latvijai.

Cilvēks, kurš atvēra likteņa vārtus mūsu Latvijai

22.jūlijā ar dievkalpojumu Doma baznīcā un pēc gājiena līdz Rīgas pilsētas domei tūkstošiem cilvēku klātbūtnē atklāja pieminekli izcilajam Latvijas valstsvīram Kārlim Ulmanim.

Piemiņas diena aizsākās ar dievkalpojumu Domā, ko vadīja Bērzes draudzes mācītājs Guntars Dimants. Pieminot izcilo valstsvīru, mācītājs sacīja:

“Kārlis Ulmanis paliek Bērzes dēls, kuram Bērzes draudze bija dzimtā. Dieva vārds saka – esiet vienprātīgi. To Kārlis Ulmanis bija ievērojis un, kļuvis par valstsvīru, aicināja – mums ir vajadzīga vienprātība, lai mēs dzīvē kaut ko sasniegtu.

Kārlis Ulmanis augstu vērtēja valsts un baznīcas sadarbību. Baznīca gādā, lai cilvēki savās gaitās ietu ar iekšēju dvēseles spēku, kas stiprina cilvēku. Tālaika pēckara paaudzei piemita apbrīnojams spēks pastāvēt grūtībās.” Mācītājs pieminēja fragmentu no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa atvadu runas:

“Nav virs zemes tādas varas, kas spētu no latviešu vīru, sievu un jauniešu sirdīm izraut neatkarībā brīvā valstī nodzīvotos divdesmit gadus. Mūs var apspiest, daļēji iznīcināt, bet, kamēr vien kāds latvietis dzīvos, viņā būs dziņa pēc tiesībām brīvam dzīvot savā brīvā valstī. Un tas lai ir gandarījums mums visiem, kam liktens devis lielo laimi pielikt roku Latvijas valsts celšanas darbā.”

Guntars Dimants turpināja:

“Kādi apbrīnojami vārdi, un kāds, vēsturē atskatoties, apbrīnojams piepildījums. Divdesmit gadi. Un patiesi, no nekā pacēlās spēcīga valsts, no iznīcības, no pēckara sabrukuma. Un pāri visam tauta ar spēcīgu garu, ar dvēseles skaidrību, ar atbildības sajūtu, ar cerību, ar ticību nākotnei. Drošas paļāvības un ticības pilns, Bērzumuižas dēls 21.jūlijā devās savā pēdējā gaitā. Drosme, paļāvība, godīgums, mīlestība tautai bija viņam Dieva piešķirtās dāvanas. Dārgs Ulmanim bija arī viņa draudzes nams. Tur vēl neilgi pirms traģiskās dienas viņš saņēma Dieva mielastu – maizi un biķeri. Un ticības pilns 1940.gada 21.jūlijā, sniedzot roku, lai atvadītos no pils sardzes karavīriem, prezidents teica:

“Dievs līdzēs. Gan reiz viss būs labi.” Kādi pravietiski vārdi. Drīz arī mēs varēsim teikt – ir pagājuši divdesmit neatkarības gadi. Kā mūsu valsts prezidents novērtēs šos divdesmit gadus, to mēs vēl redzēsim. Bet būtiskāk – kā mēs katrs novērtēsim sevi šajos divdesmit gados. Kārlis Ulmanis savas dzīves laikā pēc pieminekļa netīkoja, bet šodien varam sacīt, ka viņš sev un tautai uzcēla pieminekli, ko mums grūti būtu izveidot, pat visus māksliniekus kopā sasaucot. Tas ir tas, ko daudzi nes savās sirdīs, tavs darbs ir tavs piemineklis, tava dzīve ir tavs piemineklis, kas pēc tevis paliek.”

Pārpildītajā Doma baznīcā lūgšanas vārdus sacīja Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, vairāki kultūras darbinieki, sabiedrisko organizāciju pārstāvji, skanēja koru dziedājumi. Tika nolasīts Veronikas Strēlertes 1943. gadā uzrakstītais veltījums Kārlim Ulmanim. Aktrise Vera Gribača-Valtere runāja Andreja Eglīša dzeju, autoram baznīcā klātesot.

No Doma baznīcas gara jo gara ļaužu kolonna virzījās uz Rīgas domi, mirkli piestājot pie Rīgas pils. Gājēju vidū bija studentu korporāciju pārstāvji, Aizputes mazpulku nometnes dalībnieki, daudzi pazīstami politiķi, kultūras darbinieki, vairākums ļaužu sirmām galvām, kas paši piedzīvojuši Ulmaņa laikus vai zina tos no vecāku nostāstiem.

Pie Krišjāņa Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra krustojuma iepretim domes ēkai gājienu sagaidīja tūkstošiem ļaužu ar ziediem. Blakus piemineklim bija izkārtojušies Jūras spēku orķestris, kori “Ausma” un “Sidrabe”, Rīgas Latviešu biedrības Latvijas nacionālais vīru koris, vīru vokālais ansamblis “Arājs”. Atklāšanas ceremoniju vadīja aktieris Imants Skrastiņš.

Piemineklim pārsegu noņēma Rīgas Latviešu biedrības (RLB) priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks un RLB atbalsta fonda direktore Mirdza Stirna. Bronzā lietais tēlnieka Ulda Kurzemnieka Kārlis Ulmanis vērš skatu uz Brīvības pieminekli. Pieminekli iesvētīja Rīgas pilsētas prāvests, Jaunās Ģertrūdes draudzes mācītājs Jānis Ginters un Bērzes draudzes mācītājs Guntars Dimants. Pie pieminekļa nostājās NBS štāba bataljona goda sardze.

Pieminekļa atklāšanas svinīgajā ceremonijā uzrunu teica Ministru prezidents Einars Repše, Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, bijušais Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Saeimas deputāts Augusts Brigmanis. Klāt bija visi trīs Kārļa Ulmaņa krustdēli – Gunārs Meierovics, Dainis Rudzītis un Emīls Dēliņš, no kuriem runāja Latvijas goda konsuls Austrālijā Emīls Dēliņš.

Kā pastāstīja Rīgas Latviešu biedrības atbalsta fonda priekšsēdis Ojārs Celle, darbs bijis ilgstošs. Ziedojumos savākti ap 68 tūkstoši latu, no kuriem lauvas tiesa nākusi no Rietumu latviešiem, bet esot bijuši arī aizkustinoši gadījumi, kad kāda skola atnesusi santīmos savāktu ziedojumu. Ceremonijas režisors Guntis Gailītis un tekstu autors Imants Skrastiņš kopā ar RLB valdi daudz strādājuši, lai pieminekļa atklāšanas ceremonija būtu skaista un krāšņa, kādu izcilais valstsvīrs pelnījis. RLB atbalsta fonda direktore Mirdza Stirna teica: “Paldies latviešu tautai, paldies ebreju tautai, paldies krievu tautai, paldies visām tautām, kas ziedoja piemineklim!”

Aleksandrs Grīns veltījis prezidentam šādus vārdus:

“Vēl daudzus gadus, daudzus gadsimtus, / Kad prezidenta vārds jau būs leģendām apaudzis, / Nākamo laiku latvieši pieminēs senu valstsvīru, / Kas atvēris likteņa vārtus latviskai Latvijai.”

...Un pie K.Ulmaņa pieminekļa izauga ziedu kalns.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”