Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti

(1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “LV”

Zigfrīds Anna Meierovics. Divu Latvijas valdību galvgalī

Šķiet, nevienam šā laikraksta lasītājam nav nepazīstams Latvijas valsts pirmā un ilggadējākā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vārds. Par viņu ir izdotas grāmatas un publicēti traktāti zinātniskos žurnālos, ievietotas uzziņas enciklopēdijās un publicēti raksti dienas presē, “Latvijas Vēstnesi” ieskaitot. Bet pirmām un galvenām kārtām kā par Latvijas Republikas ārlietu resora vadītāju. Tāpēc laikam gan ne visiem būs zināms, ka Z. Meierovics pa divi lāgi ieņēma augsto Ministru prezidenta amatu. Šajā rakstā — par viņu kā Latvijas otro (pēc K. Ulmaņa) un ceturto (pēc J. Pauļuka) premjerministru.

Zigfrīda Annas Meierovica pirmā valdība

K. Ulmaņa kārtējais kabinets demisionēja 1921. gada 2. jūnijā, par iemesliem stāstīju “Latvijas Vēstneša” lasītājiem maija laidienā. Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste nominēja šim postenim ekspremjera partijas – Latviešu zemnieku savienības – biedru Z. Meierovicu. Viņa paziņojumu šajā sakarā Satversmes sapulces sekretārs R. Ivanovs nolasīja parlamenta III sesijas 33. sēdē 1921. gada 10. jūnijā. Paziņojumā bija teikts:

“Augsti godāts Prezidenta kungs!

Atbildot uz Jūsu rakstu no 10. jūnija Nr. 1488, ar kuru Jūs, augsti godāts Prezidenta kungs, lūdzat mani sastādīt jaunu ministru kabinetu zem manas prezidijas (tā tekstā – R.T.), pagodinos ziņot, ka esmu ar mieru sekot Jūsu aicinājumam.

Atļaujiet izteikt Jums, augsti godāts Prezidenta kungs, manu augstcienību.

Satversmes Sapulces loceklis Z.A. Meierovics”

Jaunais premjerministrs 15. jūnijā iepazīstināja deputātus ar sava kabineta sastāvu: Ministru prezidents un ārlietu ministrs Z. Meierovics, iekšlietu ministrs A.Kviesis, tieslietu ministrs V. Holcmanis, apsardzības ministrs G.Zemgals, finanšu ministrs R.Kalnings, izglītības ministrs A.Dauge, satiksmes ministrs J. Pauļuks, zemkopības ministrs V. Zāmuēls, darba ministrs R. Dukurs, valsts kontrolieris E. Ozoliņš, ārlietu ministra biedrs V. Salnais (ar balsstiesībām kabinetā) un iekšlietu ministra biedrs V. Rubuls (ar balsstiesībām kabinetā).

Šī bija pirmā Latvijas valdība, kurā neiestājās pilsonības labā spārna pārstāvji, bet kurā iegāja sociāldemokrāti (V.Holcmanis, R. Dukurs un V. Salnais). Tas varēja notikt, LSDSP frakcijai Satversmes sapulcē iepriekš sašķeļoties divās daļās – mazākuma un vairākuma frakcijā jeb maziniekos (no kuriem nāca kabineta locekļi) un tā dēvētajos kreisajos sociāldemokrātos.

Ar Z. Meierovica valdības izveidošanu bija noticis arī jauns politisks pagrieziens sadarbībā ar minoritātēm. Visos iepriekšējos kabinetos bija pieaicināti daži to pārstāvji, vismaz valsts kontroliera amatā, taču jaunā valdība sastāvēja tikai no latviešiem. Mazākumtautību deputāti pārmeta Z.Meierovicam, ka viņš, veidojot kabinetu, vadījies no saukļa “Vaļā no minoritātēm!”.

Stādījis priekšā tautas vietniekiem jaunos ministrus, Z. Meierovics parlamenta 16. jūnija sēdē nolasīja valdības deklarāciju. Viņš sāka ar norādi, ka kabinets izveidots uz koalīcijas principiem un tas pretendē atspoguļot “Augstā nama lielā vairākuma domas un gribu”.

Ārpolitikā, atzīmēja premjerministrs, valdība, turēdamās pie Latvijas suverenitātes principa, nelokāmi centīsies pēc viena – saimniecisku un politisku saprašanos ar kaimiņvalstīm, īpašu vērību veltījot ekonomisko attiecību attīstīšanai. Šajā nolūkā viens no pirmajiem uzdevumiem būs noslēgt līgumus ar Igauniju, Lietuvu un Somiju, kā arī nokārtot attiecības ar Poliju. Kabinets centīsies nodibināt vēl ciešākas savstarpējās saprašanās saites ar Latvijai draudzīgām lielvalstīm.

Z. Meierovics uzsvēra, ka pēc Latvijas atbrīvošanas, miera līgumu noslēgšanas, robežu nospraušanas un valsts tiesiskas atzīšanas valdība par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīs saimnieciskās dzīves nokārtošanu un sarežģīto finanšu jautājumu atrisināšanu. Kabinets darīs visu, lai saskaņotu budžetā izdevumus ar ienākumiem. Lai to panāktu, visur, kur vien tas iespējams, ievēros taupību, prasot to arī no pilsoņiem. Valdība atbalstīs rūpniecības atjaunošanu, piesaistot vajadzības gadījumā ārzemju kapitālus un sekmējot privātu ierosmi. Valsts piedalīsies tikai tādos uzņēmumos, kur personīgā iniciatīva vēl ir mazspējīga.

Valdība, norādīja Z. Meierovics, turpinot agrāro reformu, pasteidzinās zemes sadalīšanu jaunsaimniecībās, ciktāl tās būs nodrošinātas ar darbaspēku un inventāru, lai netraucētu, bet veicinātu lauksaimniecības attīstību. Tiem rentniekiem, kas lietpratīgi un apzinīgi saimnieko, piešķirs dzimtsīpašumā vai mūža nomā dzirnavas, kaļķu cepļus, zivju dīķus utt. Lauksaimniecības atjaunošanai un pacelšanai, sevišķi karā cietušajos apvidos, valdība izsniegs zemniekiem pabalstus, vienlaikus rosinot viņus uz kopdarbību biedrībās un kooperatīvos. Pasteidzinās zemes bankas nodibināšanu, lai darītu pieejamus lētus kredītus ēku būvniecībai, inventāra iegādei un zemes uzlabošanai.

Strādnieku jautājumā valdība centīsies likumdošanas kārtībā ieviest astoņu stundu darba dienu pilsētās un darba laika normēšanu laukos, darba aizsardzības noteikumus, attiecinot tos arī uz celtniecību, amatniecību, transportu un citām nozarēm, algotā darbaspēka apdrošināšanu slimības un darba nespējas gadījumā uz vienlīdzīgiem pamatiem pilsētās un laukos utt. Kabinets rūpēsies par kara invalīdu, karā cietušo ģimeņu un nespējnieku apgādību, strādnieku, kā arī demobilizēto karavīru un bēgļu nodrošināšanu ar darbu.

Z. Meierovics norādīja, ka valdība uzskatīs par vienu no saviem galvenajiem pienākumiem sargāt mieru un kārtību valstī. Tas nav panākams ar ārkārtējiem līdzekļiem (izņēmuma stāvokli u. tml.), bet demokrātiskā ceļā, garantējot pilsoniskās brīvības. Vispirms jāpieņem preses, sapulču un biedrošanās likumi.

Premjerministrs akcentēja tēzi, ka attiecībā uz Latgali “valdība noteikti ievēros šīs Latvijas valsts sastāvdaļas kulturālās un saimnieciskās īpatnības.” Augstāko ierēdņu iecelšana Austrumlatvijā notiks saziņā ar Latgales lietu departamentu. Valsts iestādēs šajā novadā latgaliešu valodai piešķiramas līdzīgas tiesības ar valsts valodu. Īpaša vērība tiks veltīta Latgales skolām.

Debatēs par valdības deklarāciju piedalījās 15 deputāti. Pirmais diskusijā runāja sociāldemokrāts A. Petrevics, savas uzstāšanās pirmajā teikumā paziņojot: “Šodien jūs redzat Satversmes sapulcē divas sociāldemokrātiskas frakcijas – vairākuma un mazākuma frakciju. Viena no viņām, mazākuma frakcija, pazīstamo sociāldemokrātu mazinieku idejas nesēja, ir sūtījusi savus priekšstāvjus valdībā, lai tā līdz ar demokrātiskās pilsonības daļu aktīvi piedalītos valsts radošā darbā ne tikai caur likumdošanu, bet arī caur valsts pārvaldīšanu.” Mazinieku pārstāvis norādīja, ka viņi ir un paliks sociāldemokrāti, bet viņi iebilst pret marksistu revolucionāro frāzi par diktatūru.

Balsošanas rezultāti par Z. Meierovica valdību bija, jādomā, diezgan, negaidīti kā premjerministram pašam, tā tautas pārstāvjiem: par jauno kabinetu balsoja visi klātesošie 126 deputāti (no 152). Acīmredzot parlamentārieši uzskatīja, ka valdības sastāvs ir optimāls, bet vēl vairāk, iespējams, viņus apmierināja tās vadītāja personība.

Turpmāk — vēl