Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors Nils Muižnieks:

Sabiedrības integrācija, pie mums un citur pasaulē

Uzruna seminārā "Sabiedrības integrācija Latvijā — no idejas līdz īstenošanai", Rīgā 2000. gada 2. jūnijā

Mans uzdevums ir aplūkot mūsu integrācijas politiku mazliet plašākā kontekstā. Mani parasti aicina uzstāties šādos pasākumos, jo neesmu amatpersona vai diplomāts un varu brīvāk un kritiskāk izteikties, paust nepopulāras patiesības. Centīšos godīgi izpildīt šo uzdevumu arī šoreiz.

Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm ārkārtīgi daudz runā par integrāciju, īpaši pēdējos trīs gados. Atgādināšu dažas konferences vai semināru ciklus: Ceļā uz pilsonisku sabiedrību — reģionālie semināri un noslēguma konference, Ceļā uz saliedētu sabiedrību Eiropā — Latvijas galvenais uzdevums, Inteliģences apvienības konferences, Integrācijas koncepcijas plašā apspriešana, Līgatnes seminārs par integrāciju novados, Ventspils integrācijas forums. Šo sarakstu varētu turpināt.

Lai arī sabiedrība ir daudz runājusi, politiķi — īpaši centriskie politiķi — ir maz piedalījušies šajās diskusijās. Līdz ar to viens no šī pasākuma mērķiem ir palīdzēt politiķiem apgūt to, kas sabiedrībā jau ir izrunāts, kā arī iekustināt valdību vienoties par atbildīgo institūciju un piešķirt līdzekļus programmai.

Vienā ziņā integrācijas jomā Latviju ir grūti salīdzināt ar citām valstīm, jo mūsu vēsture un problēmas pamatīgi atšķiras. Citas valstis kļūst etniski daudzveidīgākas, Latvija pēdējos gados kļuvusi viendabīgāka. Citur Eiropā ļoti aktuāla problēma ir musulmaņu un bēgļu integrācija, bet mums ir maz musulmaņu un tikai 6 oficiāli atzīti bēgļi. Viduseiropā vissāpīgākais jautājums ir čigāni. Lai arī čigāni Latvijā ir pakļauti diskriminācijai tāpat kā citur, šeit nav manīts neviens neonacistu uzbrukums čigāniem un nevienā pašvaldībā nav uzbūvēts mūris, lai čigānus nošķirtu no vairākuma.

Neskatoties uz visām atšķirībām, sākumpunkts integrācijas jautājumu risināšanā Latvijā un citās valstīs ir bijis līdzīgs — viss sākās ar atziņu, ka pastāv problēma, kas pati par sevi neatrisināsies vai nepazudīs. Daudzviet ir valdījušas ilūzijas, ka ieceļotāji ir ieradušies kādā valstī uz īsu laiku un drīz aizbrauks prom. Šādas ilūzijas ir pastāvējušas ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs — piemēram, Vācijā un Nīderlandē. Kamēr naivi cer, ka cilvēki brauks prom, ir grūti veidot ilgtermiņa integrācijas politiku, problēmas sakrājas, atsvešināšanās padziļinās, laiks tiek zaudēts.

Lai arī paši aktīvi runājam un darbojamies integrācijas jomā, pasaulē, bet jo īpaši Eiropā ļoti strauji attīstās diskusijas un aktivitātes. Citur integrācijas politika iet roku rokā ar cīņu pret diskrimināciju, rasismu, ksenofobiju un neiecietību. Šīs parādības ir būtisks šķērslis integrācijai, es pat teiktu, ka tās padara to neiespējamu. Jebkurš, kas apšauba diskriminācijas aktualitāti pasaulē, var ielūkoties starptautisko organizāciju pasākumu plānos: 2001.gadā ANO rīkos pasaules konferenci pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un neiecietību. Šī gada oktobrī Eiropas Padome rīkos milzīgu konferenci pret rasismu. Eiropas Savienības dalībvalstu boikots pret Austriju pavēra jaunu lappusi Eiropas diskusijās par šo tēmu.

Var cīnīties pret diskrimināciju, rasismu — Latvijas gadījumā, ar rusofobiju, lielkrievu šovinismu, antisemītismu — ar dažādām metodēm, pirmām kārtām ar izglītību, taču virknē Eiropas valstu parādījušās valsts iestādes, kuru pamatfunkcija ir izskatīt sūdzības par diskrimināciju. Zviedrijā un Ungārijā ir ombudsmeņi etniskās diskriminācijas jomā, Nīderlandē, Lielbritānijā un citur ir dažādas komisijas, kas izskata sūdzības, sniedz konsultācijas un veic pētījumus. Drīzā nākotnē šādas iestādes noteikti parādīsies visur Eiropas Savienībā.

Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropas Savienības ietvaros šogad pieņems divas direktīvas, kas būs saistošas visām dalībvalstīm. Tās arī kļūs par daļu no likumdošanas kopuma vai t.s. acquis , kuru kandidātvalstīm vajadzēs piemērot. Viena direktīva ir par vienlīdzīgu attieksmi pret cilvēkiem neatkarīgi no rases vai etniskās izcelsmes, otra ir par vienlīdzīgu attieksmi tieši nodarbinātības sfērā. Šīs direktīvas uzliek par pienākumu dalībvalstīm dibināt iestādi, kas var izskatīt sūdzības par diskrimināciju. Pie mums tas varētu būt Valsts cilvēktiesību birojs, kas līdz šim nav daudz nodarbojies ar šo problēmu. Direktīvas ieviesīs arī citus jauninājumus, piemēram, jēdzienu "netieša diskriminācija", kas līdz šim piemērota galvenokārt dzimumu vienlīdzības jomā. Dažos gadījumos cietušajai personai nebūs jāpierāda, ka tā ir cietusi — tieši otrādi, iestādei vai uzņēmumam būs pienākums pierādīt, ka tas neīsteno diskrimināciju. Turklāt ne tikai indivīds varēs sniegt prasību tiesā, bet arī NVO, kas aizstāv šo cilvēku. ES ietvaros top arī piecu gadu rīcības programmas, kas paredz ievērojamus līdzekļus pētniecībai, informācijas apmaiņai un izglītības programmām par diskrimināciju un tās novēršanu.

Var teikt, ka integrācijas politika Eiropā strauji attīstās un ir grūti izsekot visām jaunajām iniciatīvām dažādās valstīs. Latvija šajā kontekstā jau gandrīz gadu stāv uz vietas, un ar skumjām jāsecina, ka mūsu integrācijas dokuments jau sāk novecot. Atgādināšu, ka ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš tika dibināta ministru integrācijas padome, vairāk nekā viens gads, kopš prezentēja Valsts programmas koncepciju. Šī gada budžetā netika atvēlēts ne santīms, lai turpinātu iesākto darbu. Nav vēl izveidots īstenošanas mehānisms. Pārstrādātais variants tika iesniegts Ministru kabinetā pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem, un "Tēvzemes un Brīvības" ministri vairākus mēnešus nodarbojas ar komatu pārlikšanu, cenšoties bremzēt programmas tālāku virzību. Tēvzemiešu rīcība mani nepārsteidza, viņi nekad savus mērķus nav slēpuši. Pārsteidza tas, ka citas partijas valdošajā koalīcijā bija tik gatavas atļaut saviem tēvzemiešu kolēģiem torpedēt tik svarīgu iniciatīvu.

Vilcināšanās valdības līmenī jau nesusi nopietnus zaudējumus. Integrācijas process visu laiku jau virzās uz priekšu, neskatoties uz valdības bezdarbību. Taču notiek arī citi procesi — pirms gada ļoti daudz cilvēku aktīvi piedalījās integrācijas koncepcijas apspriešanā un gaidīja valdības rīcību. Kad to nesagaidīja, atsvešināšanās kļuva vēl dziļāka. Marginalizācijas vai atstumtības procesi arī attīstās, par ko liecina latviešu un krievu ekstrēmistu grupu aktivizēšanās pēdējā gada laikā.

Vilcināšanās nesusi arī starptautiskus zaudējumus. Latvijas ārvalstu partneri un starptautiskās organizācijas sākotnēji slavēja Latvijas pirmos soļus integrācijas politikas izstrādāšanā, cerīgi raudzījās uz tās īstenošanas iespējām un gaidīja no valdības puses konkrētus soļus, arī kādu finansiālu ieguldījumu. Mūsu ārzemju partneri ir gatavi sniegt palīdzību un finansiālu atbalstu integrācijas jomā, bet tikai tad, ja valdība izrādīs politisko gribu un pati veltīs šim mērķim līdzekļus. Es negribu pat iedomāties, cik daudz ārzemju līdzekļu mums ir gājuši secen pēdējā gada laikā. Mūsu draugi vairs netic mūsu aizbildinājumiem par tukšo valsts kasi — ja integrācija ir valstiska prioritāte, līdzekļus, kaut nelielus, varētu sameklēt. Varam lepoties ar paveikto, bet pietiek vilcināties, jo pasaule un Eiropa nestāv uz vietas.