ANO pastāvīgais pārstāvis Latvijā Jans Sands Sorensens:

Sabiedrības integrācija Latvijā notiek visu laiku, visā sabiedrībā

Uzruna seminārā "Sabiedrības integrācija Latvijā — no idejas līdz īstenošanai", Rīgā 2000. gada 2. jūnijā Prezidentes kundze!

Ministre!

Ekselences!

Saeimas deputāti!

Dāmas un kungi!

Sabiedrības integrācija Latvijā notiek. Tā notiek spontāni, nevadīta, nekontrolēta, katru dienu visā Latvijas sabiedrībā. Tā notiek skolās un darbavietās, pat ģimenēs un personiskajās attiecībās, kad vien cilvēki ar dažādu pieredzi un interesēm tiekas sabiedriskajā, ekonomiskajā vai kultūras saskarē. Arvien vairāk cilvēku mācās valsts valodu. Arvien vairāk cilvēku ik mēnesi pieņem pārdomātu personīgo lēmumu ar naturalizācijas palīdzību izvēlēties Latviju par valsti, kuru viņi uzskata par savu dzimteni.

Laiks ir sabiedrības integrācijas pusē, kas tiek definēta kā etniskā integrācija, jo vecākās paaudzes tiek nomainītas ar jaunākām, kas latviešu valodu ir iemācījušās jau bērnudārzā un vēlāk tālākās izglītības laikā apguvušas arī Latvijas vēsturi un kultūru. Integrācija notiek arī apzinātākos veidos, kad cilvēkus apvieno kādas kopīgas pūles, kopīgas intereses, kad viņi satiekas kultūras pasākumos, sportā vai lai uzlabotu sociālos apstākļus. Pilsoniskā sabiedrība un NVO ir ļoti spēcīgi integrācijas procesa dalībnieki, un visā valstī pilsētas un vietējās kopienas īsteno programmas, kuras tieši vai netieši veicina integrāciju. Un ne mazāk nozīmīgi, pēdējos divos gados tā ir notikusi kā process, kuru tikko raksturoja ministre Ingrīda Labucka, kā ļoti plašs process, kurā ir iesaistīti speciālisti un dalībnieki no daudzām dzīves jomām un sabiedrības slāņiem, radot ļoti plašu, diezgan līdzsvarotu un mūsdienīgu jēdzienu, kas saistīts ar Latvijas nākotnes redzējumu. Un, kā mēs arī dzirdējām, es domāju, Latvija var lepoties, ka pagājušajā rudenī tā iesaistījās vienā no visplašākajām praktiskās demokrātijas izpausmēm ārpus parlamenta vēlēšanām — sabiedrības diskusijā par šo integrācijas jēdzienu.

Tātad sabiedrības integrācija notiek — visu laiku, visos līmeņos un visā sabiedrībā. Tikai sabiedrības politiskajam līmenim tagad ir jāpanāk tas, kas notiek starp cilvēkiem. Latvijas nākotnei būtiski un stratēģiski nozīmīgi ir, lai vadība nāktu no valdības un Saeimas. Ja ne, tad pastāv paralēla dezintegrācijas procesa, atsvešinātības, neuzticības politiskajai elitei risks un tālāk sabiedrības polarizācijas un ekstrēmisma risks, kas līdz šim faktiski nav pamanīti, bet pastāv kā iespējamie draudi, kas ir jāapzinās.

Latvijas sarežģītā un sāpīgā vēsturiskā mantojama un tās īpašās ģeopolitiskās situācijas dēļ ir dabiski, demokrātiskā sabiedrībā tas ir pat veselīgi, ka ar integrācijas jēdzienu saistītie jautājumi tiek dažādi interpretēti un ka pastāv viedokļu dažādība par risinājumiem un pieejām. Uz Latvijas vēstures fona skatot tautu, pār kuru gadsimtiem ilgi ir dominējušas ārvalstu varas, un tās neseno sāpīgo pieredzi pēdējā gadsimta laikā, kāds var atzīmēt, ka tas patiesībā ir ievērošanas vērts, cik mierīgi un civilizēti cilvēki sadzīvo Latvijas sabiedrībā šodien. Latvijai ir senas multikulturālisma, etniskās pluralitātes, iecietības un cieņas tradīcijas, tradīcijas, kuras ir ierakstītas arī konstitūcijas principos un ar kurām visas politiskās partijas faktiski ir saistītas, jo tām ir saistības ar vispārējiem cilvēktiesību pamatprincipiem, un, es papildinātu, ar eiropeiskajiem principiem. Tādēļ, neraugoties uz uzskatu dažādību par pieejām un detaļām, es domāju, ka ir iespējams rast vienotu valodu pāri partiju politiku dažādībai un vienoties par kopīgiem mērķiem, kopīgu integrētas sabiedrības redzējumu, kas tikai stiprinās Latvijas sabiedrisko iekārtu, jo pastiprinās saites starp cilvēkiem un saites, kas viņiem ļauj identificēties ar Latviju kā valsti, kas nodrošina iespējas celt labāku nākotni. Uzskatu, ka šajā sakarā nav cita stiprāka integrācijas spēka par cilvēku vēlmi uzlabot viņu pašu un viņu bērnu ekonomisko iztiku un ar laiku izveidot stipru un dinamisku ekonomiku, kura var izturēt globalizācijas spiedienu. Mums ir jāatgādina sev, un mums tikko atgādināja Valsts prezidente, ka sabiedrības integrācija, kas tiek definēta kā process, kas stiprina saites starp indivīdiem sabiedrībā un starp visiem indivīdiem un sabiedrību kopumā, ir vairāk nekā jautājums par integrāciju starp etniskajām grupām. Šodien Latvijā faktiski notiek paralēli procesi, kuri rada pieaugošas nesaskaņas Latvijas sabiedrībā starp tiem, kam ir, un tiem, kam nav, starp ekonomiski dinamiskajiem reģioniem un tiem reģioniem, kur faktiski ir atpalicība. Rīgā vai lielākajās pilsētās labi izglītoti un ekonomiski aktīvi cittautieši, kā pilsoņi, tā nepilsoņi, patiesībā var būt integrētāki, ar vairāk iespējām piedalīties, dot ieguldījumu un gūt labumus no Latvijas sabiedrības nekā, teiksim, laukos nabadzīgs zemnieks vai bezdarbnieks.

Koncepcija, kas ir izstrādāta šajos pēdējos divos gados un kas ir pamats diskusijas turpināšanai par valsts integrācijas programmas nepieciešamību un loģisko pamatojumu, patiešām satur šo priekšstatu par integrāciju kā kaut ko vairāk nekā etniskās integrācijas jautājums, jo integrācijai ir sociālā, ekonomiskā un kultūras dimensija, kuras ir vienlīdz nozīmīgas. Tā arī atzīst, ka integrācija ir process, ko vada cilvēku apzināta izvēle, un to nevar pilnīgi vadīt un kontrolēt valsts programma. Tas, kas valstij ir jādara, kam ir jābūt izdarītam no politiskās elites puses, kas jāizdara politiskajām partijām Saeimā un valdībai, ir atbalstīt skaidru priekšstatu par integrētu sabiedrību, pieturēties pie pamatprincipiem un vadīt šo procesu. Uzskatu, ka Latvijai koncepcijā ir pamats un līdzdalības pieeja, kas līdz šim ir pieņemta šo jautājumu risināšanai, Latvijai ir iespēja kļūt par paraugu valstīm, jo daudzas, daudzas valstis šajā reģionā, gan Rietumeiropā, gan Viduseiropā un Austrumeiropā, gan NVS, cīnās ar integrācijas jautājumiem. Mēs, ANO Attīstības programmas pārstāvji, ļoti esam atbalstījuši šo procesu un mēs gribētu to atbalstīt turpmāk, lai šis paraugs, kam citas valstis varētu sekot, tiktu īstenots.

Liels paldies!