Kultūra ir mūsu paaudžu saikne, dzīvesveids un dzīves kvalitāte

Karina Pētersone, Latvijas kultūras ministre, — "Latvijas Vēstnesim" pirmdien, 31. janvārī

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Par Latvijas kultūras ministri jūs kļuvāt 1998.gada 26.novembrī. Šajā datumā mūsu laikrakstā publicēta tikko sastādītā Ministru kabineta deklarācija par iecerēto darbību. Kultūras nozarē tur ierakstīts arī uzdevums līdz 1999.gada 31. decembrim izstrādāt nacionālo kultūras programmu, kas noteiktu kultūrpolitikas īstermiņa un ilgtermiņa prioritātes un stratēģiju. Šis darbs, šķiet, ir paveikts. Programmas projekts ir tapis. (Šodien "Latvijas Vēstnesī" programmas kopsavilkums — 4.–6.lpp.) Kā jūs to raksturotu?

—Darbs noritēja ļoti secīgi. Šī programma faktiski ir Saeimas 1995.gadā apstiprināto "Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādņu" turpinājums un izpildes mehānisms. Kultūrpolitika lielā mērā izpaužas kā kultūras atbalsts konkrētām prioritātēm naudas un likumu formā. Tā kā naudas nepietiek, mūsu ierobežoto resursu apstākļos ir ļoti svarīgi sakārtot lietas prioritāšu secībā. Nacionālā programma "Kultūra" ir stratēģisks plānošanas dokuments desmit gadiem, kurā ļoti precīzi raksturoti darbības mērķi un virzieni un skaidri parādīts, kā, ar kādiem līdzekļiem un instrumentiem katrs konkrētais uzdevums tiks veikts. Un ar instrumentiem te pirmām kārtām domāta likumdošana, atbilstošas institucionālās infrastruktūras izveidošana. Programmu neizstrādāja ierēdņi, bet gan Kultūras ministrijas izveidota darba grupa — neatkarīgi kultūras darbinieki, zinātnieki un eksperti, Kultūras ministrijas un citu valsts institūciju speciālisti un radošo savienību deleģēti pārstāvji. Darba grupu vadīja Ekonomikas institūta direktore, ZA korespondētājlocekle, ekonomikas doktore Raita Karnīte. Viņa strādājusi starptautiskās darba grupās Īrijā un Somijā pētījumos par kultūras tautsaimnieciskajiem aspektiem. Kopš maija nacionālā kultūras programma ir pieejama visām radošajām savienībām, visām mūsu ministrijas pakļautības un pārraudzības institūcijām, visiem mūsu partneriem, jo mums ir svarīgi uzklausīt vērtējumu, viedokļus, kritiku un ierosinājumus. Tagad programmas projektu esam iesnieguši valdībai. Ministru kabineta sēdē jau tika akceptēta dokumenta struktūra un apakšnozaru izklāsta principi, kā arī vispārīgā sadaļa, kas atspoguļo kultūras lomu tautsaimniecības attīstībā. Apakšnozares paredzēts izskatīt blokā pa trim turpmākajās kabineta sēdēs ar mēneša intervālu.

— Vai ministrija jau saņēmusi kādas atsauksmes un vērtējumu?

— Ir izteikti daudzi redakcionālas dabas precizējumi, arī vairāki ierosinājumi. Visbūtiskākie papildinājumi skar mūzikas jomu. Komponistu savienības un Mūzikas izpildītāju un producentu apvienības vadītāji Leons Amoliņš un Aivars Hermanis nāca ar ierosinājumu iekļaut programmā tādu sadaļu kā mūzikas industrija, kas taču reāli pastāv un dod kultūrai reālu pienesumu, kā arī noteikt valsts atbildību oriģināldarbu iepirkšanā. Vērtīgu iniciatīvu parādīja Arhitektu savienība. Arhitektūras nozare tiešā veidā netiek pārstāvēta nevienā ministrijā, un arhitektūras attīstības intereses tieši nebija šajā dokumentā formulētas. Nolēmām caur kultūras mantojuma prizmu parādīt šo arhitektūras kultūrpolitisko šķautni. Priekšlikumi tika izteikti arī tradicionālās kultūras un amatiermākslas apakšnozarē — ar prasību vairāk vērības veltīt likumdošanai, ar lielāku konkrētību parādīt, kā viena vai otra lieta tiks darīta. Šis ir darba dokuments un kā tāds vienmēr būs pieejams korekcijām. Plānot desmit gadus uz priekšu ir riskanta lieta, taču bez šādas perspektīvas prioritāšu apzināšanas un stratēģijas kultūras attīstība nav iespējama. Man par šiem jautājumiem bijušas daudzas tikšanās un sarunas ar lietuviešu un igauņu kolēģiem, viņiem ir ļoti liela interese par mūsu programmu. Mēs šai ziņā esam pionieri ne tikai Baltijā, bet arī plašākā reģionā. Tik visaptveroša un reizē konkrēta plānošanas dokumenta neesot arī Skandināvijas valstīs.

— Darba grupu vadīja ekonomikas doktore Raita Karnīte, bet Nacionālās programmas vadītāja ir kultūras ministre Karina Pētersone, jo šis būs galvenokārt Kultūras ministrijas darba dokuments. Tātad jūsu atbildības un darba daļa ir gan pie projekta tapšanas, gan vēl jo vairāk būs pie tā akceptēšanas valdībā un galvenais — pie programmas īstenošanas. Kas vēl paveikts ministres amatā? Kāds jums bijis pirmais darba gads?

— Spraigs no pašas pirmās dienas. Tiklīdz Saeimā bija beidzies balsojums par valdību, braucu uz Valmieru, kur notika starptautiska konference "Kultūrpolitika Latvijā un Eiropas kultūras procesi". Tajā tika prezentēts mūsu nacionālais ziņojums "Kultūrpolitika Latvijā", kas izdots vienā grāmatā kopā ar Eiropas Padomes ekspertu ziņojumu par kultūrpolitikas stāvokli Latvijā, un konferencē piedalījās arī kolēģi no Eiropas Padomes Kultūras sadarbības padomes.

Bijuši daudzi saspringti brīži, kas prasījuši tūlītēju rīcību. Tāpēc strādāt bijis grūti un reizē viegli — tai ziņā, ka situācija pati pateikusi priekšā, kas jādara. Diemžēl bieži nācies darboties ugunsdzēsības režīmā, kas dažreiz atņēmis laiku stratēģiski svarīgām lietām, konceptuālu risinājumu meklējumiem.

Vairāk bijis jānodarbojas ar dažādu kultūras institūciju glābšanu. Jāsaka, ka ar kolēģu sapratni un kabineta atbalstu tas arī diezgan labi sekmējies. Viens no visbūtiskākajiem panākumiem ir droša pamata radīšana Nacionālās operas darbībai. Ministru kabinetā tika izskatīts un pozitīvi atrisināts mūsu ministrijas sagatavotais konceptuālais jautājums par Nacionālās operas darbības stabilizēšanu. Panākot 2000.gada valsts budžetā 400 tūkstošu latu lielu papildu dotāciju, tika atrisinātas finansu un parādu problēmas, lai Nacionālā opera sekmīgi varētu darboties kā nacionālas nozīmes institūcija operas un baleta žanrā. Kritiska situācija bija izveidojusies Valmieras teātrī, kura jauno ēku savā laikā sāka izmantot, pirms visi celtniecības darbi bija pabeigti. Skatītāju zāle ir kārtībā, taču teātra saimniecības telpās vēl ļoti daudz kas darāms, tāpēc projekts tiek atjaunots. Stāvokli palīdzēja glābt gan valdība un Saeima, gan Valmieras pilsētas un rajona pašvaldības.

Liels prieks ir par valsts budžeta 112 tūkstošu latu piešķiršanu Liepājas simfoniskajam orķestrim, kas ir nopietns profesionāls pašvaldības kolektīvs.

Rozentāla mākslas koledžas jaunajās telpās sekmīgi tika pabeigts remonts un ar Ministru kabineta atbalstu skola saņēma papildu finansējumu darbības uzsākšanai un jaunu iekārtu iegādei, lai jaunieši pienācīgā līmenī varētu apgūt arī reklāmas mākslu, menedžmentu un citas jaunās nozares. Visumā jāsaka — kaut arī finansu situācija vienmēr bijusi saspringta, nācies strādāt budžeta deficīta samazināšanas virzienā un valsts prioritātes, kā zināms, ir izglītība un aizsardzība, tomēr kultūras budžets pēdējos divos gados ir diezgan ievērojami papildinājies.

— Vai pie panākumiem nav jāpieskaita arī Kultūrkapitāla fonda nostiprināšanās? Ir tik daudzi koši kultūras notikumi, tik daudzas labas grāmatas, kam ceļu vēris tieši Kultūrkapitāla fonds. Un ļoti lielu gandarījumu sagādājusi mūža stipendiju piešķiršana mūsu izcilajiem kultūras cilvēkiem.

— Diemžēl es nevaru teikt, ka Kultūrkapitāla fondu būtu izdevies nostabilizēt. Finansu ministrija ir nākusi ar jauniem un jauniem grozījumiem likumos, kas skar arī fonda darbību. Piemēram, norma par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas attiecās arī uz mūža stipendijām. Mēs fondā nolēmām nepieļaut tādu stāvokli, ka ciestu stipendiāti. Viņu ir ap 150, un tie patiešām ir mūsu ievērojamākie kultūras cilvēki. Tādējādi fondam nāktos piešķirt vēl ap 72 tūkstošiem latu, lai segtu šo ienākuma nodokļa summu. Par laimi gan valdība, gan deputāti parādīja vēlmi izdarīt labojumus, lai radošās un mūža stipendijas ar nodokli tomēr neapliktu. Ir grozījumi arī attiecībā uz finansējuma avotiem. Es ļoti ceru, ka tagad paliks nemainīgi tie trīs procenti no alkohola un tabakas akcīzes nodokļa, jo, kā jūs zināt, ar neseniem grozījumiem atskaitījumi no izložu un azartspēļu nodevām likvidēti kā fonda finansēšanas avots. Tas tiek kompensēts ar dotāciju no budžeta. Ir solīts, ka finansējums nesamazināsies, bet likumā paredzētais pieaugums, kas nodrošinātu attīstību, šobrīd nav iespējams.

— Jūs jau minējāt darba braucienu uz Valmieru. Kuros Latvijas novados vēl iznācis pabūt un kādu problēmu risināšanā tur esat piedalījusies?

— Sakarā ar administratīvi teritoriālo reformu mūsu speciālisti ļoti iedziļinās visā tajā, kas saistīts ar kultūras funkciju teritoriālā griezumā. Pēc rūpīgas analīzes un ilgām pārrunām mēs ar īpašu uzdevumu ministru valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās Bunkša kungu izstrādājām vienošanos, kā kurā apkašnozarē — vai nu tā būtu kultūrizglītība, kultūras mantojums, profesionālā māksla, tautas māksla vai cita nozare — funkcijas tiks decentralizētas vai deleģētas jaunizveidojamām reģionu pašvaldībām. Novados notikušas ļoti rosinošas pārrunas ar pašvaldību vadītājiem. Viens no maniem pirmajiem braucieniem bija uz Daugavpils rajonu, kur bija nopietnas sarunas par kultūras infrastruktūras problēmām un kultūras mantojuma lietām. Analizējām, kā Daugavpilī mēģina reģionalizēt kultūras funkciju, kas likumā rajonam nav paredzēta. Viņi ir izveidojuši kultūras centru, kas vada kultūras darbu visā reģionā. Vairākas reizes esmu bijusi Rēzeknē. Iepazinos ar mākslas koledžu, mūzikas skolu un muzeju, ar pilsētas un rajona kultūras iniciatīvām, tikos ar keramiķiem. Biju uzaicināta uz amatierteātru salidojumu, kas vasarā notika Valkā. Priecīgs notikums bija arī novada kultūras darbinieku svētki Mazsalacā, pārsteidz, cik efektīvi kultūrpārvaldes modelis darbojas Kandavas novadā.

Vairākkārt esmu bijusi Cēsīs. Tur bija nopietnas problēmas sakarā ar muzeja turpmākās attīstības iespējām, mūzikas skolas darbību, pils restaurāciju un kultūras pieminekļu stāvokli vispār. Ne visu iespējams uzreiz atrisināt, taču man šķita svarīgi papildus valsts atbalstam rosināt pilsētas un rajona pašvaldību meklēt problēmu risināšanas ceļus, attīstības iespējas. Ir ārkārtīgi būtiski, lai pašvaldības kultūru apzinātos kā tautsaimniecisku resursu un ņemtu to vērā, gan plānojot tūrisma attīstību, gan domājot par investīciju piesaistīšanu. Vai vienmēr tiek novērtēts, ko, piemēram, bibliotēka dod dzīves kvalitātei un kā informācijas pieejamība paaugstina konkurences spēju? Šis dialogs jārisina ļoti uzmanīgi, jo valsts vai pašvaldība vienpusēji to nespēj garantēt, joprojām netiek nodrošināta reģionu līdzsvarota attīstība, ir citas nenokārtotas lietas. Tomēr arvien ir vērts šādu dialogu risināt — kaut vai problēmu apzināšanās līmenī.

— Gavilējot par savām uzvarām gadskārtējā teātru skatē, liepājnieki nesen Spēlmaņu naktī dziedāja dziesmiņu, ka Liepājā ir vislabākais teātris un vislabākie pilsētas saimnieki. Vai vēl kāda pašvaldība nedomā ņemt teātri savā gādībā?

— Es jau minēju, ka Valmieras pašvaldības palīdz savam teātrim. Pilnīgi iespējams, ka tas ar laiku varētu kļūt par pašvaldības teātri, taču tikai pēc pilnīgas teātra celtniecības pabeigšanas. Arī Daugavpils pašvaldība ir uzņēmusies zināmu atbildības daļu par sava teātra darbību, jo valsts dotācija katrā ziņā ir nepietiekama. Patlaban sekmīgi turpinās latviešu trupas veidošana. Un par to rūpējas tieši pašvaldība.

— Jūs minējāt, ka Cēsīs un Daugavpilī bijušas sarunas arī par kultūras pieminekļu stāvokli. Kā šai ziņā veidojas sadarbība ar pašvaldībām?

— Valsts dotācijas mantojuma saglabāšanai, uzturēšanai un apsaimniekošanai ir ārkārtīgi mazas, tāpēc Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija izstrādā netiešā atbalsta sistēmu, kas paredz līdzekļu piesaistīšanu no dažādiem finansēšanas avotiem un atsevišķus nodokļu atvieglojumus. Izmantojot valsts investīcijas un pašvaldību budžeta līdzekļus, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā turpinās Kolonnu zāles rekonstrukcija un šogad paredzēts pabeigt muzeja automātiskās ugunsdzēsības un apsardzes signalizācijas izveidi, Turaidas muzejrezervātā nobeigumam tuvojas muižkunga mājas restaurācija. Turpinās Krustpils pils, Durbes muižas un Ventspils pils rekonstrukcija, paredzot šos objektus vēlāk nodot muzeju vajadzībām. Turpinās arī Bauskas pils restaurācija un rekonstrukcija. Priecīgs notikums bija jaunā izstāžu nama atklāšana Aizkraukles vēsture s un mākslas muzejā .

— Latvija jau vairākus gadus piedalās Eiropas Padomes rīkotajās kultūras mantojuma dienās, pēdējos gados aktualizējot tādas nozīmīgas problēmas kā koks tautas celtniecībā, baznīcas, pilis un pilskalni. Lielu starptautisku atzinību izpelnījies tēlnieks Ojārs Feldbergs kā prasmīgs Pedvāles muižu apsaimniekotājs un brīvdabas mākslas muzeja veidotājs. Jūs bijāt klāt, kad viņš Parīzē saņēma Merilinas Merkuri balvu. Vai kultūras lauciņā bijuši vēl kādi starptautiski panākumi?

— Eiropas muzeju foruma rīkotajā konkursā veiksmīgi piedalījās Limbažu novadpētniecības muzejs, izcīnot tiesības piedalīties sacensībā par Eiropas muzeju Gada balvu. Pirmais no Baltijas valstīm šajā tradicionālajā konkursā pirms trim gadiem piedalījās Turaidas muzejrezervāts, kļūstot par foruma laureātu. Latvija pirmo reizi, turklāt veiksmīgi, piedalījās prestižajā Venēcijas biennālē. Augstā mākslinieciskā līmenī norisinājās Jāzepa Vītola II starptautiskais vokālistu konkurss. Piedalījāmies Eiropas Savienības starptautiskajā programmā "Veimāra — 1999.gada Eiropas kultūras pilsēta". Valsts finansējums ļāva mūsu grāmatizdevējiem piedalīties Baltijas valstu grāmatu tirgū un starptautiskajā Frankfurtes grāmatu tirgū. Tika uzsākti vai turpināti vairāki starptautiski projekti. Nākamgad Cilvēkmuzejā Parīzē paredzēts sarīkot izstādi par Latvijas vēsturi un tautas tradīcijām. Piedalīsimies izstādē "Trīs zvaigznes un trīs kroņi", kas stāstīs par Latvijas un Zviedrijas vēsturiskajām saiknēm. Rosinoša bija Gdaņskā sarīkotā Baltijas jūras valstu kultūras ministru konference, kurā tika panākta vienošanās par prioritātēm un galvenajiem sadarbības virzieniem, tai skaitā par kultūras mantojumu. Sadarbībā ar Eiropas Padomi ir uzsākts pilotprojekts "Likumu un normatīvo aktu sakārtošana kultūras mantojuma jomā".

— Kādi jauni kultūras sadarbības līgumi aizvadītā gada laikā noslēgti ar ārvalstīm?

— Klāt nākuši četri starpvaldību līgumi. Martā ar Grieķijas Republiku tika parakstīts līgums par sadarbību kultūrā, izglītībā un zinātnē, maijā — ar Čehijas Republiku par sadarbību kultūrā, augustā — ar Spānijas Karalisti par sadarbību kultūrā un izglītībā un oktobrī — ar Horvātijas Republiku par sadarbību kultūrā. Maijā ar Ukrainas Kultūras un mākslas ministriju parakstījām vienošanos par kultūras sadarbību 1999.–2001.gadā. Ar Ķīnas Tautas Republikas Kultūras ministriju parakstīta kultūras apmaiņas programma 2000.–2002. gadam. Sadarbības programma 1999.–2000. gadam parakstīta arī ar Krieviju.

— Mūsu internacionālos kultūras sakarus rotā Gidona Krēmera lolojums, kas nu radis pastāvīgu mājvietu Latvijā. Kaut arī latviešu mūziķi ir lielā pārsvarā, taču orķestrī muzicē arī igauņu un lietuviešu jaunie mākslinieki. Vai neradās domstarpības?

— Jā, mēs esam ļoti priecīgi, ka mūsu Ministru kabinets pozitīvi izlēma jautājumu par kamerorķestra KREMERATA  BALTICA dibinājumu, nosakot, ka orķestra administrēšanu uzņemas Latvija un te ir arī tā rezidence. No juridiskā viedokļa triju pušu dibinājums būtu ļoti sarežģīti nokārtojams, tāpēc panācām vienošanos, ka dibinātājvalsts ir Latvija, bet Igaunija un Lietuva atbilstoši savu dalībnieku skaitam sedz daļu izdevumu. Un vēl jo lielāks prieks ir par to, ka martā orķestris saņems mūsu Lielo mūzikas balvu.

— Tikko svētkus piedzīvoja Nacionālās operas mākslinieki un visa sabiedrība. Tika pasniegtas "Aldara" tradicionālās balvas.

— Jā, tas bija skaists notikums. Vispār — ja palūkojamies uz mūsu kultūras kalendāru, tad redzam, ka kultūras norises tiešām ir ļoti košas un daudzveidīgas. Bet tikai nelielu daļu no tām finansē valsts. Aizvien lielāku lomu iegūst privātās iniciatīvas. Un kultūrā jau varam runāt ne tikai par sponsorēšanu, bet arī par mecenātismu. Tas nozīmē došanu bez pretimsaņemšanas. Turklāt tā nav vienreizēja došana. Mecenāts redz lietas cēloņsakarībās, saskata perspektīvu. Un akciju sabiedrību "Aldaris" Gavrilova kunga personā var uzskatīt par mecenātisma celmlauzi. Nacionālā opera tiek atbalstīta jau vairākus gadus. Turklāt — ne tikai atsevišķi mākslinieki un uzvedumi, bet arī jauno talantu audzināšana Rīgas horeogrāfijas skolā un Mūzikas akadēmijā, tāpat operas vadības profesionalitātes celšana. Un Gavrilova kungs šajā ceļā nav vientuļš. Ļoti atsaucīgi kultūru veicina arī Ķirsona kungs, "Staburadze", vairākas bankas un vēl, un vēl. Ir ļoti svarīgi, ka šo sistemātisko atbalstu saņem kultūras politikai īpaši būtiskas lietas. Tādējādi līdzekļi netiek izniekoti kādiem mazāk nozīmīgiem mērķiem. Un es varu teikt, ka tiešām labiem kultūras projektiem vienmēr arī atrodas finansējums.

— Nacionālajā programmā "Kultūra" (programmas kopsavilkums — skat. zemāk un 5.,6.lpp.) iestrādāta perspektīva turpmākajiem desmit gadiem. Kādas būs kultūras darba prioritātes 2000.gadā?

— Galvenā prioritāte, protams, ir Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecības sagatavošana. Ministru kabinets savā 26.oktobra sēdē izskatīja konceptuālo jautājumu par Nacionālās bibliotēkas būvniecības nepieciešamību un atzina, ka bibliotēkas būvniecības likumprojekts akceptējams vienlaikus ar būvniecības finansēšanas mehānisma apstiprināšanu. Kā "Latvijas Vēstnesis" jau ziņoja, 16.novembrī UNESCO Ģenerālās konferences 30.sesijā tika pieņemta rezolūcija Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalstam. Tagad jāpilnveido šī procesa vadības modelis. Pie Šķēles kunga jau bija divas tikšanās par bibliotēkas celtniecības juridisko nodrošinājumu. Trim ministrijām uzdots pilnveidot attiecīgos aprēķinus un grafikus, lai varētu paredzēt visus veicamos darbus un nepieciešamos naudas līdzekļus un Saeimai iesniegt dokumentu, kur atrunāti visi šā jautājuma juridiskie, finansiālie un administratīvie aspekti.

Vairāki darāmi darbi ministrijai ir sakarā ar to, ka Latvija uzaicināta sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Viena no jomām, kur notiks sarunas, ir intelektuālā īpašuma aizsardzība un audiovizuālā joma. Kultūras ministrija jau veikusi lielu darbu attiecīgo Eiropas Savienības standartu ieviešanā. Oktobrī Saeima trešajā lasījumā pieņēma "Grozījumus Radio un televīzijas likumā", kas pamatvilcienos saskan ar ES direktīvu "Televīzija bez robežām". Kultūras ministrija un Eiropas Integrācijas birojs nosūtīs likumu un komentārus ES Eiropas Komisijai, kas novērtēs šo grozījumu atbilstību ES prasībām. Ja atbilde būs pozitīva, Latvija ar 2001.gadu varēs piedalīties ES audiovizuālajā programmā "Media 3". Saeima 13.janvārī nodeva komisijām divus likumprojektus — "Par Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu par autortiesībām" un "Par Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu par publisko izpildījumu un fonogrammām". Tādējādi autortiesību un blakustiesību aizsardzības likumdošana un tiesiskās normas tiek sakārtotas atbilstoši ES un starptautiskajiem standartiem. Rūpējoties par to ieviešanu, izveidota speciāla struktūrvienība. Lemjot par 2000.gada valsts budžetu, Saeima piešķīra Kultūras ministrijai finansējumu divām štata vietām Autortiesību un blakustiesību nodaļas izveidei. Tas neapšaubāmi ļaus darbu uzlabot, jo līdz šim mums bija tikai viena štata vieta. Šie pasākumi Latviju tuvina tam intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesiskajam modelim, kāds tas ir ES dalībvalstīs.

Arī šajā gadā jāturpina kultūras tiesiskās bāzes nostiprināšana. Top Filmu likums. Tas būs mūsdienīgs filmu nozares pārvaldes modelis un finansu mehānisms, kas ļaus papildināt līdzekļus filmu industrijai. Ar likumu iecerēts sakārtot arī attiecības starp radošo daļu un filmu producentiem. Šobrīd filmu industrijas finansējums ir katrā ziņā nepietiekams, lai šī nozare varētu pastāvēt, nemaz jau nerunājot par attīstību. Konceptuāli tiks izstrādāts mākslas pamatizglītības likums. Svarīgs darbs ir operas darba sakārtošana. Bija paredzēts pieņemt likumu par Nacionālo operu, bet pašlaik speciālisti spriež, vai tam vajag būt tieši likumam. Tautas mākslas nozarē mēs gaidām nopietnus pieteikumus likumam par tautas mākslu un Dziesmu svētku atbalsta programmai. Es uzskatu, ka nav nopietni šiem mērķiem piešķirt līdzekļus reizi piecos gados, jo Dziesmu svētki ir nepārtraukts process, kam nepieciešams pastāvīgs finansējums. Par to jau vairākkārt ticis runāts, diemžēl mūsu pamatoto naudas pieprasījumu kabinetā nav izdevies aizstāvēt — arvien atrodas kāda akūtāka finansējuma nepieciešamība. Kopā ar radošajām savienībām tiek risināts ļoti aktuālais jautājums par radošas personas statusu. Paši profesionāļi savas intereses ir jau formulējuši, pašlaik strādā darba grupa, kas arī izlems, vai tiks pieņemts kāds jumta likums vai izdarīti grozījumi esošajā likumdošanā, kas regulē profesionālās jaunrades lietas.

Steigšus jāsāk gatavoties lielajai Rīgas jubilejai. Kā zināms, 2001.gada rudenī Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, par ko arī mums kopā ar Ekonomikas ministriju jāuzņemas zināma atbildība. Sākumā bija domāts organizēt speciālu "Biroju 2001", taču tagad nolemts izmantot sakarā ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnvarnieku gaidāmo sanāksmi izveidoto "Biroju 2000".

Pienācis arī laiks aktualizēt 1995. gadā pieņemtās Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes. Dažas lietas ir padarītas, dažas ir novecojušas, vairs neatbilst mūsdienu izpratnei. Un ir darbi, kas jāturpina, kam jāpievērš lielāka uzmanība. Tāda ir, piemēram, informātika, sevišķi — bibliotēku datorizācija. Ja Nacionālās bibliotēkas pakalpojumus nevar izmantot visas pagastu un skolu bibliotēkas, ja tās visas nav saslēgtas vienā informatīvā tīklā, tad mums nav jēgas celt tik modernu bibliotēku. Tagad taču pat vidusskolēni nevar izstrādāt savus projektus, ja viņi netiek klāt bibliotēku krājumiem.

— Pašā pirmajā preses konferencē jūs uzsvērāt, ka centīsities kliedēt valdībā un arī sabiedrībā valdošos stereotipus. Kā pirmo jūs minējāt maldīgo uzskatu, ka kultūra tikai patērē līdzekļus, neko reālu nedodot pretī. Un mānīgo ilūziju, ka tirgus ekonomikas apstākļos arī kultūras un garīgās dzīves jomās pats tirgus visu noliks savās vietās. Šķiet, šos stereotipus aicināta kliedēt arī nacionālā programma "Kultūra", kas acīmredzot drīz vien tiks akceptēta un kļūs par reālu darba dokumentu.

Jā, tieši tāda ir šīs programmas filozofija. Zinātnieki ar skaitļiem un aprēķiniem parāda, ka liela daļa kultūrai izlietotās naudas atgriežas atpakaļ tautsaimniecībā. Daļa nonāk valsts un pašvaldību budžetos kā nodokļu maksājumi, daļa tiek iztērēta materiālo vērtību iegādei. Tā kā kultūras aktivitātes ir saistītas ar apmeklējumiem, tās rosina cilvēkus papildus tērēt, un arī šī nauda nonāk tautsaimniecībā. Pēc ZA Ekonomikas institūta pētījumiem, katrs kultūrā ieguldītais lats ierosina saimnieciskai apritei 1,4 latus, bet tādos sarīkojumos kā dziesmu svētki — pat 2,14 latus. Kultūras netiešais ieguldījums saistīts ar ekonomikas attīstību citās nozarēs, nodarbinātību, darba spēka kvalitāti un reģionālo attīstību. Pati dzīve arvien noteiktāk parāda, ka kultūra ir paaudžu saikne, dzīvesveids un dzīves kvalitāte. Tā ir vesela attiecību sistēma, kas rada garīgas un materiālas vērtības, kuras var izteikt arī ekonomiskās kategorijās.

— Paldies par sarunu!

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore