Ministru kabineta noteikumi Nr. 248

Rīgā 1995. gada 8. augustā (prot. Nr. 42  10. §)

Likuma «Par uzņēmumu ienākuma nodokli» normu piemērošanas noteikumi

Izdoti saskaņā ar likuma «Par nodokļiem un nodevām» 5. pantu

1. Šie noteikumi nosaka likumā «Par uzņēmumu ienākuma nodokli» (tālāk tekstā- «likums») (Latvijas Vēstnesis, 1995, 32) noteikto normu piemērošanas kārtību konkrētiem nodokļa maksātājiem konkrētos gadījumos.

2. Likuma 1. panta trešās daļas 1. punkta piemērošanā izmantojamas mātes un meitas uzņēmuma definīcijas, kas norādītas likumā «Par uzņēmumu gada pārskatiem» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 44; Latvijas Vēstnesis, 1995, 34).

3. Radniecības un svainības pakāpes likumā ir noteiktas saskaņā ar Civillikuma pirmās daļas «Ģimenes tiesības» III nodaļu «Radniecība un svainība».

4. Likuma 2. panta pirmās daļas 3. punkta piemērošanā jāievēro 1995. gada 28. marta likuma «Grozījumi likumā «Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā»» (Latvijas Vēstnesis, 1995, 47) 2. panta ceturtā daļa un likuma «Par nodokļiem un nodevām» (Latvijas Vēstnesis, 1995, 26) 14. pants.

5. Nosakot, vai ārvalsts uzņēmuma pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā ir apliekama ar nodokļiem, papildus šo noteikumu 4. punktā minētajiem likumiem ir jāievēro arī spēkā esošās nodokļu konvencijas.

Ja nodokļu konvencijā ir paredzēti citādi nosacījumi nekā likumā, spēkā ir konvencijas nosacījumi.

Dažkārt konvencijas ierobežo tiesības aplikt ar nodokļiem pastāvīgo pārstāvniecību peļņu. Konvenciju noteikumi zināmā mērā sašaurina pastāvīgās pārstāvniecības definīciju, piemēram, atsevišķās nodokļu konvencijās būvlaukums tiks uzskatīts par pastāvīgo pārstāvniecību tikai tad, ja celtniecības darbi tajā ilgst vairāk nekā sešus mēnešus.

6. Likuma 2. panta ceturto daļu piemēro saskaņā ar likuma «Par uzņēmumu gada pārskatiem» 1. panta otro daļu.

Zemnieku un zvejnieku saimniecības un individuālie uzņēmumi neiesniedz gada pārskatu, ja to gada ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem nepārsniedz 45 000 latu pārskata gada sākumā (tas ir, pirmstaksācijas gadā). Pārsniedzot šo summu, zemnieku un zvejnieku saimniecības un individuālie uzņēmumi kļūst par uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem un maksā šo nodokli piecus gadus, ieskaitot to gadu, kad tie ir reģistrēti (reģistrējušies) par uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem. Šo piecu gadu laikā saskaņā ar likuma «Par uzņēmumu ienākuma nodokli» 4. panta piekto daļu zemnieku un zvejnieku saimniecībām un individuālajiem uzņēmumiem — minētā nodokļa maksātājiem — jāiesniedz uzņēmuma gada pārskats. Ja termiņa pēdējā gadā zemnieku vai zvejnieku saimniecībai vai individuālajam uzņēmumam gada ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem ir mazāki par 45 000 latiem, tad nākamajā gadā šim uzņēmumam jāreģistrējas kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājam.

7. Likuma 3. panta trešo daļu var piemērot tikai tad, ja ārvalsts uzņēmumam ir meitas uzņēmums vai pastāvīgā pārstāvniecība (to nosaka saskaņā ar likuma «Par nodokļiem un nodevām» 14. panta sesto daļu un attiecīgu spēkā esošu nodokļu konvenciju noteikumiem). Taču arī šajā gadījumā jānoskaidro, vai nerezidenta darbība Latvijā ir uzskatāma arī par tā pastāvīgo pārstāvniecību saskaņā ar attiecīgās nodokļu konvencijas noteikumiem.

Piemērs.

Ārvalsts uzņēmums (nerezidents) izmanto fizisku personu— Latvijas rezidentu — par tā tirdzniecības aģentu Latvijā. Minētajai personai ir piešķirtas pilnvaras slēgt līgumus ārvalsts uzņēmuma vārdā, kuras tā regulāri izmanto. Tātad ārvalsts uzņēmumam ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. Pastāvīgās pārstāvniecības 1995. gada peļņa ir 100 000 latu, apliekamais ienākums — 80 000 latu, nodoklis pēc 25 procentu likmes ir 20 000 latu. 1995. gadā ārvalsts uzņēmums tieši (neizmantojot pastāvīgo pārstāvniecību) ir pārdevis patērētājiem Latvijā kopsummā par 800 000 latiem tādas pašas preces, kādas tiek pārdotas, izmantojot Latvijas pastāvīgo pārstāvniecību. Tātad pastāvīgās pārstāvniecības ienākums, kas apliekams ar uzņēmumu ienākuma nodokli, būs Ls 80 000 +Ls 800 000 = Ls 880 000. Šajā gadījumā nodoklis 220 000 latu.

Praksē jāņem vērā, ka, iekļaujot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamajā ienākumā nerezidenta tieši gūto ienākumu (piemērā- 800 000 latu), ir jāatskaita izdevumi, kas saistīti ar iekļaujamā ienākuma gūšanu.

8. No likuma 3. panta ceturtajā daļā minētajiem maksājumiem pēc noteiktajām likmēm nodokli maksā nerezidents, bet rezidents nodokli tikai ietur un iemaksā budžetā. Nodoklis jāietur un jāiemaksā budžetā arī tiem uzņēmumiem, kuri nav uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji vai izmanto atvieglojumus saskaņā ar likumu «Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 46; 1993, 10; Latvijas Vēstnesis, 1994, 75; 1995, 47). Likuma 3. panta ceturtā daļa jāpiemēro, ja nerezidents gūst ieņēmumus Latvijā, neizmantojot pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā. Atkarībā no tā, vai nerezidentam ir vai nav pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā, vienus un tos pašus maksājumus var aplikt ar nodokļiem atšķirīgos veidos.

Piemēri.

1. BELCO ir uzņēmums, B valsts rezidents. Tas sniedz konsultācijas un vadības pakalpojumus uzņēmumam LATCO, kas ir Latvijas rezidents. Konsultācijas tiek sniegtas B valstī, kur regulāri ierodas LATCO speciālisti. LATCO maksā BELCO par pakalpojumiem 100 000 latu gadā.

Šajā gadījumā BELCO nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā, bet BELCO saņemto samaksu par pakalpojumiem Latvijā var aplikt ar nodokļiem saskaņā ar likuma 3. panta ceturtās daļas 2. punkta noteikumiem pēc 10 procentu likmes.

2. BELCO ir uzņēmums, B valsts rezidents. Tas sniedz konsultācijas un vadības pakalpojumus uzņēmumam LATCO, kas ir Latvijas rezidents. Konsultācijas tiek sniegtas Latvijā, kur regulāri ierodas BELCO speciālisti, kas apmāca LATCO vadošos darbiniekus. LATCO maksa BELCO par pakalpojumiem 100 000 latu gadā.

Šajā gadījumā BELCO darbība jāanalizē atbilstīgi likuma «Par nodokļiem un nodevām» 14. panta sestajai daļai, kurā noteikts, ka tad, ja nerezidents «sniedz pakalpojumus, ieskaitot konsultatīvos, vadības un tehniskos pakalpojumus, izmantojot ārvalstu uzņēmuma darbiniekus vai piesaistīto personālu», tiek uzskatīts, ka nerezidentam (piemērā- BELCO) ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. Tāpēc šajā gadījumā jānosaka pārstāvniecības apliekamais ienākums saskaņā ar likumu «Par uzņēmumu ienākuma nodokli» un Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumiem Nr. 106 «Noteikumi par nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanu» (Latvijas Vēstnesis, 1995,63) un jāpiemēro 25 procentu likme.

9. Piemērojot likuma 3. panta ceturto daļu, jāievēro spēkā esošo nodokļu konvenciju noteikumi, it īpaši, nosakot, vai nerezidentam ir vai nav pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā, jo, pamatojoties uz to, tiks noteikta nerezidenta nodokļu atbildība saskaņā ar likuma 3. panta otro un trešo daļu vai 3. panta ceturto daļu.

10. Piemērojot likuma 3. panta ceturtās daļas 4. punktu, autoratlīdzība par datorprogrammām tiek aplikta atbilstīgi 3. panta ceturtās daļas 4. punkta b apakšpunktam (piemērojot piecu procentu likmi).

11. Likuma 3. panta ceturtās daļas 6. un 7. punkts un 4. panta sestā daļa līdz attiecīgu Ministru kabineta noteikumu pieņemšanai netiek piemēroti.

12. Likuma 4. panta pirmajā daļā paredzēts, ka, nosakot apliekamo ienākumu, maksātāja peļņas apjoms tiek palielināts vai zaudējumu apjoms samazināts par to izdevumu (vai izdevumu daļas) summu, kuri nav tieši saistīti ar maksātāja saimniecisko darbību, un par to zaudējumu summu, kurus radījusi maksātājam piederošo sociālās infrastruktūras objektu uzturēšana. Turklāt jāņem vērā, ka šiem izdevumiem (zaudējumiem) jābūt ietvertiem attiecīgajos maksātāja pelņas un zaudējumu aprēķina izdevumu posteņos.

13. Saskaņā ar likuma 4. panta otro daļu, nosakot pastāvīgo pārstāvniecību apliekamo ienākumu, jāievēro likums, Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumi Nr. 106 «Noteikumi par nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanu» un Ministru kabineta 1995. gada 31. martā noteikumi Nr. 69 «Noteikumi par beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām» (Latvijas Vēstnesis, 1995, 51).

14. Pastāvīgās pārstāvniecības galvenā īpatnība ir tā, ka pastāvīgā pārstāvniecība ir nerezidenta (ārvalsts uzņēmuma) sastāvdaļa un nav atsevišķs uzņēmums. Nosakot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, nav jāņem vērā ienākumi un izdevumi, kas radušies, veicot dažādu veidu maksājumus (izvietojot ienākumus vai izdevumus) starp dažādām nerezidenta (ārvalsts uzņēmuma) sastāvdaļām, konkrēti -starp ārvalsts uzņēmuma pastāvīgo pārstavniecību Latvijā un uzņēmuma pārējo daļu (izņemot ārvalstu uzņēmumu — banku — pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā).

15. Pastāvīgajai pārstāvniecībai ir jāsedz atsevišķi nerezidenta (ārvalsts uzņēmuma) izdevumi tik lielā mērā, cik šie izdevumi ir attiecināmi uz nerezidenta pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā (izmantoti pastāvīgas pārstāvniecības veiktās uzņēmējdarbības vajadzībām). Tas nozīmē, ka, nosakot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, ir jāatļauj to samazināt par noteiktu ārvalsts uzņēmuma (nerezidenta) kopējo izdevumu daļu, tomēr šāda samazināšana ir atļauta tikai tad, ja attiecīgie izdevumi tiešām ir saistīti ar pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā veikto uzņēmējdarbību. Šajā gadījumā uz pastāvīgo pārstāvniecību attiecināmā izdevumu daļa ir nosakāma proporcionāli pastāvīgās pārstāvniecības ieņēmumu attiecībai pret ārvalsts uzņēmuma (nerezidenta) kopējo ieņēmumu (sk. Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumus Nr. 106 «Noteikumi par nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanu»). Tomēr šos samazinājumus nedrīkst izdarīt, nosakot Ministru kabineta apstiprinātajā beznodokļu un zemu nodokļu valstu sarakstā (sk. Ministru kabineta 1995. gada 31. marta noteikumus Nr. 69 «Noteikumi par beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām») minēto valstu un teritoriju rezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamo ienākumu. Jāņem vērā, ka Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumi Nr. 106 «Noteikumi par nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanu» neuzliek par pienākumu atļaut piemērot minētos samazinājumus jebkurā gadījumā. Tos var atļaut tad, ja nodokļu maksātājs pierāda, ka attiecīgie uzdevumi tiešām ir saistīti ar Latvijā veikto uzņēmējdarbību un gūto ienākumu.

16. Ja tiek atļauts samazināt apliekamo ienākumu, samazinājuma summa ir jāuzskata par maksājumiem nerezidentiem un no tās attiecīgi ir jāietur nodoklis saskaņā ar likumu «Par uzņēmumu ienākuma nodokli» (sk. Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumu Nr. 106 «Noteikumi par nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanu» 5., 6., 7. punktu un 8.2. apakšpunktu).

17. Saskaņā ar Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumu Nr. 106 «Noteikumi par nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanu» 2. punktu nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības apliekamais ienākums jānosaka «tāpat, kā tas tiktu noteikts, ja šī pastāvīgā pārstāvniecība būtu atsevišķs uzņēmums, kas .. darbojas neatkarīgi no nerezidenta». Gadījumos, kad nerezidents piegādā (nodod) tā pastāvīgajai pārstāvniecībai preces tālākpārdošanai Latvijā, šī punkta piemērošana ļauj samazināt pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu par tādu summu, kādu par piegādātajām precēm maksātu atsevišķs uzņēmums, kas darbojas pilnīgi neatkarīgi no nerezidenta un iepērk minētās preces par tirgus cenām. (Par tirgus cenu noteikšanu sk. šo noteikumu 41. punktu.)

Piemērs.

SWECO ir Z valsts rezidents, tam ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. SWECO piegādā pastāvīgajai pārstāvniecībai televizorus, norādot to iegādes cenu — 180 latu par katru. Pārstāvniecība realizē tos par 200 latiem katru. Pastāvīgā pārstāvniecība iesniedz nodokļa aprēķinu, kura apliekamais ienākums ir noteikts Ls 200— Ls 180=Ls 20, no kura nodoklis ir pieci lati. Ieņēmumu dienesta rīcībā ir informācija, ka tādus pašus televizorus neatkarīgi vairumtirgotāji realizē par140 latiem par katru. Pamatojoties uz šo informāciju, ieņēmumu dienests koriģē iesniegto nodokļa aprēķinu un par izdevumiem atzīst tikai 140 latu, tātad apliekamais ienākums ir Ls 200—Ls 140=Ls 60 un nodoklis — 15 latu.

18. Likuma 5. panta pirmajā daļā paredzēts, ka maksātāja grāmatvedībā jābūt uzrādītiem visiem izdevumiem, arī tiem, kuri nav saistīti ar uzņēmējdarbību. Piemēram, ja uzņēmuma darbinieks saņem dāvanu, kas pirkta par uzņēmuma līdzekļiem, tad šīs dāvanas vērtība jāpieskaita šī darbinieka darba algai un attiecīgi jāietur gan iedzīvotāju ienākuma, gan sociālais nodoklis saskaņā ar attiecīgo likumu prasībām. Ja tas nav izdarīts, maksātājam var piemērot soda sankcijas par apliekamā ienākuma slēpšanu. Pie izdevumiem, kas nav saistīti ar maksātāja saimniecisko darbību, jāpieskaita tādi izdevumi uzņēmuma īpašnieku un darbinieku izklaidei un pabalstiem, kurus nevar sadalīt personāli.

19. Obligātās izmaksas darbiniekiem saskaņā ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem ir izdevumu postenis un nevar tikt uzskatītas par izdevumiem, kas nav saistīti ar maksātāja saimniecisko darbību.

20. Apliekamais ienākums nav jāpalielina par to izdevumu summām, kuri saistīti ar darba drošības noteikumu ievērošanu (piemēram, izdevumi par strādnieku speciālo darba apģērbu, tā saukto specpienu un medicīniskajām apskatēm, kas nepieciešamas noteiktu darba pienākumu pildīšanai) atbilstīgi normām, kuras ir spēkā saskaņā ar Ministru Padomes 1992. gada 14. augusta lēmumu Nr. 337 «Par standartu, tehnisko normatīvu un noteikumu piemērošanu» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 44) vai citiem Ministru kabineta noteikumiem vai arī atsevišķos gadījumos saskaņotas ar Valsts ieņēmumu dienestu.

21. Piemērojot likuma 6. panta pirmās daļas 1. punktu, uzņēmuma finansu grāmatvedībā jāveic tāda pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu uzskaite, nolietojuma aprēķins un norakstīšana, kas atspoguļotu pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu fizisko, morālo vai cita veida vērtības reālo zudumu un parādītu uzņēmuma patieso peļņu vai zaudējumus. Jebkuram pamatlīdzeklim uzņēmums savā finansu grāmatvedībā var veidot atšķirīgu nolietojuma uzskaites metodi, tomēr mainīt šo metodi atsevišķam pamatlīdzeklim nedrīkst citādi, kā noteikts normatīvajos aktos par grāmatvedības uzskaiti.

22. Pamatlīdzekļu nolietojuma un nemateriālo ieguldījumu norakstīšanas kārtība, kas ir noteikta likuma 13. pantā, paredzēta tikai nodokļu aprēķiniem. Ja augstāka organizācija vai, piemēram, Valsts statistikas komiteja uzņēmumam pieprasa iesniegt ceturkšņa bilanci, tā ir finansu grāmatvedības bilance, kuras sastādīšanai jālieto attiecīga nolietojuma uzskaites sistēma un normas vai likmes, kuras var nebūt vienādas ar likuma 13. pantā noteiktajām.

23. Tā kā uzņēmuma finansiālās peļņas aprēķinā kā viens no izdevumu posteņiem ir iekļauts arī faktiskais pamatlīdzekļu nolietojums, kā arī saskaņā ar likumu «Par uzņēmumu gada pārskatiem» izdevumos norakstītie nemateriālie ieguldījumi, tad apliekamais ienākums jāpalielina par šīm summām un jāsamazina par summu, kas aprēķināta saskaņā ar likuma 13. pantu. Ja nodokļa maksātājs par sociālās infrastruktūras objektu izmantošanu no to lietotājiem iekasē samaksu, tad šie sociālās infrastruktūras objekti ir saistīti ar maksātāja saimniecisko darbību un to nolietojums nodokļu noteikšanai ir jāaprēķina.

24. Par likuma 6. panta pirmās daļas 3. punktā minētajiem valsts un pašvaldību uzņēmumiem jāuzskata valsts un pašvaldību uzņēmumi, kā arī valsts un/vai pašvaldību akciju sabiedrības.

25. Uzņēmumiem neatkarīgi no to īpašuma formas ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai atgūtu iztrūkumos un izlaupījumos zaudētās vērtības: par notikušo nekavējoties jāziņo izmeklēšanas iestādēm un jāpanāk krimināllietas ierosināšana vai oficiāls atteikums to ierosināt. Ja šādi pasākumi nav veikti, nosakot apliekamo ienākumu, peļņa jāpalielina par attiecīgajām zaudējumu summām.

Ja maksātājs ir veicis minētos pasākumus un iztrūkumos vai izlaupījumos radušies zaudējumi ir norakstīti firmas grāmatvedībā, bet šīs summas tiek atgūtas, tad, nosakot apliekamo ienākumu, to nedrīkst samazināt par atgūtajām summām.

26. Piemērojot likuma 6. panta pirmās daļas 4. punktu, uzņēmuma apliekamais ienākums palielināms par summām, ko veido minētās izmaksas, tikai tad, ja uzņēmums no nerezidenta nav ieturējis nodokli noteiktajā apmērā saskaņā ar likuma 24. pantu. Nodoklis par attiecīgo summu, piemērojot nodokļa 25 procentu likmi, jāmaksā arī tādā gadījumā, ja uzņēmums ir atbrīvots no uzņēmumu ienākuma nodaļa maksāšanas vai izmanto atvieglojumus saskaņā ar likumu «Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā».

27. Likuma 6. panta trešajā daļā minētie aizņēmumu procentu maksājumi (neatkarīgi no aizņēmumu atmaksas termiņa) ir viens no izdevumu posteņiem finansu grāmatvedībā. Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmumu peļņa jāpalielina tikai par to procentu maksājumu summu, kas ir iekļauta ilgtermiņa ieguldījumu pašizmaksā saskaņā ar likuma «Par uzņēmumu gada pārskatiem» 26. pantu.

28. Likuma 6. panta ceturtajā daļā norādītās valsts un pašvaldību nodevas maksātāja finansu grāmatvedībā ir uzrādītas kā izmaksu posteņi. Likums neprasa koriģēt apliekamo ienākumu par šīm summām.

29. Likuma 6. panta piektajā daļā paredzēts, ka, aprēķinot nodokli, neņem vērā bilances aktīvu posteņu pārvērtēšanas rezultātus.

Peļņa un zaudējumi, kas radušies sakarā ar ārvalstu valūtas kursa maiņu, tiek ņemti vērā un ieskaitīti kopējā maksātāja peļņā vai zaudējumos saskaņā ar iegrāmatojumiem attiecīgajos operāciju kontos.

30. Likuma 6. panta sestā daļa attiecināma uz jebkura apdrošināšanas veida apdrošināšanas prēmiju maksājumiem, ievērojot 6.panta septītajā daļā minētos nosacījumus.

31. Likuma 6. panta septītajā daļā ietvertajai normai attiecībā pret 6. panta sesto daļu ir speciālās tiesību normas raksturs. Saskaņā ar to divu apdrošināšanas veidu apdrošināšanas prēmiju maksājumu—  darbinieku dzīvības apdrošināšanas prēmiju un papildpensiju apdrošināšanas prēmiju maksājumu — izslēgšanai no ienākuma, kas apliekams ar nodokli, likumā ir paredzēts ierobežojums. Par šo divu apdrošināšanas veidu apdrošināšanas prēmiju maksājumiem ar nodokli apliekamo ienākumu var samazināt tikai tad, ja apdrošināšanas līgums ir noslēgts uz laiku, kas nav īsāks par pieciem gadiem.

32. Saskaņā ar 6. panta sesto un septīto daļu no ienākuma, kas apliekams ar nodokli, var izslēgt jebkura apdrošināšanas veida apdrošināšanas prēmiju maksājumus atbilstīgi likumam «Par apdrošināšanu» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 3; Latvijas Vēstnesis, 1994, 11; 1995, 4), izņemot dzīvības apdrošināšanas prēmiju un papildpensijas apdrošināšanas prēmiju maksājumus, ja apdrošināšanas līgums par šiem diviem apdrošināšanas veidiem ir noslēgts uz laiku, kas īsāks par pieciem gadiem.

33. Tā kā maksātāja finansu grāmatvedības izdevumu posteņos ir jābūt iekļautām visām apdrošināšanas prēmijām, tad, nosakot apliekamo ienākumu, peļņa jāpalielina par to darbinieku dzīvības un papildpensijas apdrošināšanas līgumu prēmiju summām, kuri noslēgti uz laiku, kas īsāks par pieciem gadiem.

34. Ja maksātājs ir noslēdzis savu darbinieku dzīvības vai papildpensijas apdrošināšanas līgumu uz laiku, kas ilgāks par pieciem gadiem, bet, piemēram, pēc trim gadiem lauž šo līgumu, tad attiecīgajā taksācijas periodā maksātāja apliekamais ienākums jāpalielina par visu apdrošināšanas prēmiju summu, kas ir samaksāta par šo līgumu.

35. Ja maksātājs ir apdrošinājis kravu un līguma termiņš ir beidzies, bet apdrošinājuma gadījums nav iestājies un maksātājs saņem atpakaļ daļu apdrošināšanas prēmijas (bonus), tad šī apdrošināšanas prēmijas daļa attiecīgajā taksācijas periodā maksātāju finansu grāmatvedībā tiks uzskaitīta kā ieņēmums un būs iekļauta apliekamajā ienākumā.

36. Piemērojot likuma 6. panta astoto daļu, gada vidējo uzņēmuma pašu kapitāla summu nosaka kā vienu divpadsmito daļu no summas, ko veido puse no uzņēmuma pašu kapitāla summas gada sākumā (pēc bilances datiem), puse no uzņēmuma pašu kapitāla summas gada beigas (pēc bilances datiem) un uzņēmuma pašu kapitāla summas katra mēneša (izņemot janvāri) pirmajā datumā.

Piemērs.

Ja uzņēmums, kura gada vidējā pašu kapitāla summa ir 2000 latu, no kāda cita uzņēmuma vai ārvalsts bankas ir aizņēmies uz trim gadiem 10 000 latu par 25 procentiem gadā, bet valsts statistikas komitejas noteiktā īstermiņa kredītu gada vidējā likme ir 20 procentu, tad minētais uzņēmums kā procentu maksājumus var uzrādīt tikai 400 latu (2000X0,20 = 400). Tāpēc apliekamais ienākums jāpalielina par 2100 latiem (2500—400 = 2100). Sākot ar nākamo gadu pēc gada, kad saskaņā ar aizņēmuma līgumu uzņēmums ir samaksājis visu nepieciešamo procentu maksājumu summu, tas tomēr var uzrādīt procentu maksājumus 400 latu apmērā (noteikums — pašu kapitāla vidējā summa un īstermiņa kredītu gada vidējā likme kredītiestādēs paliek nemainīga; ja šī summa mainās, tad 400 latu vietā būs cits skaitlis) un par šo summu samazināt gada apliekamo ienākumu, kaut arī faktiski uzņēmums šādus procentu maksājumus neizdara. Šādi apliekamo ienākumu var samazināt ik gadu, kamēr samazinājuma kopsumma būs vienāda ar gada pieļaujamo procentu maksājumu pārsnieguma summu aizņēmuma līguma darbības laikā (šajā piemērā gadu skaitu var aprēķināt šādi: 2100X3:400=16 gadu).

Varētu pieņemt, ka piektajā gadā pēc aizņēmuma procentu samaksas 50 procentiem uzņēmuma kapitāla daļu mainās īpašnieki.. Tātad uzņēmums piecus gadus ir samazinājis apliekamo ienākumu par 400 latiem katru gadu un varētu to turpināt vēl 11 gadu. Sākot ar sesto gadu, apliekamo ienākumu šādi samazināt uzņēmums vairs nedrīkst.

Ja uzņēmums trešajā gadā pēc aizņēmuma procentu samaksas (un sestajā gadā no aizņēmuma procentu maksāšanas sākuma gada) tiek privatizēts, tad privatizācijas gadā tas kā procentu maksājumus var uzrādīt 5100 latu (2500X3—400X6 = 5100) un attiecīgi samazināt apliekamo ienākumu. Turpmāk apliekamo ienākumu par jebkuriem procentu maksājumiem, kas saistīti ar šo aizņēmumu, samazināt nedrīkst.

37. Piemērojot likuma 9. pantu, maksātāja finansiālajai peļņai  pieskaita zaudēto parādu summas, kuras ir uzskaitītas kā maksātāja izdevumu posteņi, izņemot to zaudēto parādu summas, uz kuriem var attiecināt visus šajā pantā minētos nosacījumus.

38. Ja likuma 10. panta otrajā daļā minētā kompensācija par stihiskā nelaimē vai citādā piespiedu kārtā zaudētiem pamatlīdzekļiem (piemēram, saskaņā ar likumdošanas aktiem valsts interesēs par atlīdzību atsavināta zeme) maksātāja finansu grāmatvedībā ir uzskaitīta kā ieņēmums, tad apliekamais ienākums ir jāsamazina par šo kompensācijas summu, ņemot to vērā nolietojuma aprēķinos saskaņā ar likuma 13. pantu.

39. Likuma 10. panta ceturtās daļas piemērošanu skaidro šāds piemērs: ja zaudētā pamatlīdzekļa uzskaites vērtība finansu grāmatvedībā ir 300 latu, kompensācijas summa — 250 latu, bet jauniegādātā pamatlīdzekļa vērtība — 350 latu, tad jauniegādātā pamatlīdzekļa uzskaites vērtība, kas jāizmanto nolietojuma aprēķinos saskaņā ar likuma 13. pantu (tā vērtība, kuru pieskaitīs konkrētās kategorijas vērtībai), būs 400 latu (300+(350—250) =400). Finansu grāmatvedībā šādu operāciju neatspoguļo.

40. Likuma 11. pantā ietverts princips, kas paredz, ka dividendes, kuras uzņēmums ir saņēmis no cita uzņēmuma par tajā ieguldīto kapitāla daļu, ar nodokli neapliek.

Saskaņā ar likuma «Par uzņēmumu gada pārskatiem» 39. pantu mātes uzņēmuma gada pārskata peļņas un zaudējumu aprēķinā ir jāuzrāda meitas uzņēmuma peļņa vai zaudējumi. Ja meitas uzņēmuma peļņa ir aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli, tad mātes uzņēmumu nedrīkst aplikt ar nodokli vēlreiz par šo pašu peļņu.

Ja mātes uzņēmuma peļņas un zaudējumu aprēķinā ir uzrādīti meitas uzņēmuma zaudējumi, bet meitas uzņēmums ir šī nodokļa maksātājs, tad, nosakot apliekamo ienākumu mātes uzņēmumam, tā peļņu palielina par uzrādīto meitas uzņēmuma zaudējumu summu.

41. Lai noteiktu likuma 12. panta otrās daļas 2., 3. un 4. punktā minētās preču (produkcijas, pakalpojumu) tirgus cenas vai darījuma vērtību, var vērsties pie Darījumu novērtējuma komisijas (sk. Ministru kabineta 1995. gada 28. marta noteikumus Nr. 67 «Noteikumi par Darījumu novērtējuma komisiju» - Latvijas Vēstnesis, 1995, 13) vai piemērot šādas metodes:

41.1. salīdzināmo nekontrolēto cenu metode — cenas, kādas tiek piemērotas darījumos starp uzņēmumu un ar to saistīto uzņēmumu pastāvīgo pārstāvniecību), tiek salīdzinātas:

41.1.1. ar iekšējām cenām (cenas līdzīgos darījumos starp minēto uzņēmumu un ar to nesaistītu uzņēmumu);

41.1.2. ar ārējām cenām (cenas līdzīgos darījumos starp citiem nesaistītiem uzņēmumiem, kā arī paraugcenas vai vērtības, piemēram, muitas vērtība).

Ja minētās cenas atšķiras, tad, nosakot preču (produkcijas, pakalpojumu) vērtību, ir jāpiemēro cenas, kādas tiktu piemērotas darījumos starp nesaistītiem uzņēmumiem. Nosakot apliekamo ienākumu, jāizdara attiecīgas korekcijas. Ja līdzīgos darījumos ir nelielas atšķirības, tos cenu salīdzināšanai var izmantot tad, ja ir iespējams izslēgt faktorus, kuru ietekmē ir radušās darījumu atšķirības;

41.2. tālākpārdošanas cenu metode — metode, kas pamatojas uz cenu, par kādu preces (produkcija), kuras iegādātas no saistīta uzņēmuma, tiek pārdotas tālāk neatkarīgiem patērētājiem. Šī cena jāsamazina par summu, ko veido pārdevēja izdevumi, kas saistīti ar preču (produkcijas) realizāciju neatkarīgiem patērētājiem, un atbilstīgā peļņa. Atlikusī summa uzskatāma par cenu, kas piemērojama darījumos starp neatkarīgiem uzņēmumiem (tirgus cenu) un salīdzināma ar cenu, kāda faktiski piemērota darījumos starp saistītiem uzņēmumiem;

41.3. izmaksu pieskaitīšanas metodi, kas pamatojas uz produkcijas (pakalpojumu) piegādātāja izmaksām par produkcijas (pakalpojumu) piegādi saistītam uzņēmumam. Minētajām izmaksām tiek pieskaitīta atbilstīgā peļņas norma un tiek iegūta cena, kāda tiktu piemērota, ja darījums notiktu starp diviem nesaistītiem uzņēmumiem.

Atbilstīgo peļņas normu nosaka, pamatojoties uz peļņas normu, kādu tas pats produkcijas (pakalpojumu) piegādātājs saņem darījumos ar nesaistītiem uzņēmumiem. Var pamatoties arī uz peļņas normu, kādu saņem cits uzņēmums līdzīgos darījumos ar nesaistītiem uzņēmumiem.

42. Uzņēmuma peļņa nav jākoriģē, ja uzņēmums - Latvijas rezidents (nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība) - pārdod saistītam uzņēmumam (uzņēmuma pārējai daļai) preces (produkciju, pakalpojumus) par cenām, kas ir augstākas nekā tirgus cenas, vai attiecīgi iepērk preces (produkciju, pakalpojumus) par cenām, kas ir zemākas nekā tirgus cenas.

43. Likuma 12. panta ceturtā daļa piemērojama saskaņā ar Ministru kabineta 1995. gada 31. marta noteikumiem Nr. 69 «Noteikumi par beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm un zonām».

44. Likuma 13. panta pirmās daļas 2. punktā noteiktā uzskaite jāveic tikai pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķiniem saskaņā ar minēto pantu. Likums nenosaka pamatlīdzekļu uzskaiti finansu grāmatvedībā.

45. Pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanu saskaņā ar likuma 13. panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4. punktu skaidro šāds piemērs:

Taksācijas periods	Mērvienība	Atlikusī vērtība taksācijas perioda sākumā	Iegādāto vai izveidoto pamatlīdzekļu vērtība	Kapitālās izmaksas	Vērtība vai ieņēmums, kas iegūts par izslēgtajiem pamatlīdzekļiem	Atlikusī vērtība, no kuras aprēķina taksācijas perioda nolietojumu (3.+4.+5.-6)	Likme (dubultotā)	Taksācijas perioda nolietojums (7.×8.)	Atlikusī vērtība pēc taksācijas perioda nolietojuma atskaitīšanas (nākamā taksācijas perioda sākumā) (7.-9.)
1	2	3	4	5	6	7	8	9	10
1995	Ls	5380	2490	460	3520	4810	40%	1924	2886
	gab.	25	13		18	20			20
1996	Ls	2886
	gab.	20

Ieraksti tabulā tiek iegūti šādi:

45.1. 3. ailē par 1995. gadu saskaņā ar likuma Pārejas noteikumu 4. punktu summē attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu bilances atlikuma vērtības 1995. gada 1. janvārī. Par turpmākajiem taksācijas periodiem ieraksti tiek ņemti no 10. ailes ierakstiem pirmstaksācijas periodā;

45.2. 4. ailē summē visu to attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu iegādes vai izveidošanas (vērtība, par kādu attiecīgais pamatlīdzeklis tiek nodots ekspluatācijā) vērtības, kuri attiecīgajā taksācijas periodā ir iegādāti vai nodoti ekspluatācijā un izmantoti saimnieciskajā darbībā. Šie dati tiek ņemti no finansu grāmatvedības;

45.3. 5. ailē summē visas taksācijas perioda kapitālās izmaksas, kas attiecas uz noteiktās kategorijas pamatlīdzekļiem. Šie dati tiek ņemti no finansu grāmatvedības;

45.4. 6. ailē summē visus ieņēmumus vai vērtības, kas iegūtas par taksācijas periodā izslēgtajiem attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļiem. Jāņem vērā, ka vērtība, kas iegūta par izslēgtajiem pamatlīdzekļiem, ir to pārdošanas cena vai atlīdzība par stihiskā nelaimē vai citādā piespiedu kārtā zaudētiem pamatlīdzekļiem, vai pēc likvidācijas saņemtās vērtības (lūžņi, detaļas un tamlīdzīgi), vai arī nulle, ja pamatlīdzeklis ir vienkārši norakstīts un no tā neko neiegūst. Šie dati tiek ņemti no finansu grāmatvedības;

45.5. 7. ailē summē tabulas ierakstus pēc šādas formulas: 3.+ 4.+5.—6. ailes ieraksti;

45.6. 9. ailē summē tabulas ierakstus pēc šādas formulas: 7.X8. ailes ieraksti;

45.7. 10. ailē summē tabulas ierakstus pēc šādas formulas: 7.—9. ailes ieraksti.

46. Likuma 13. panta pirmās daļas 5. punktu skaidro šāds piemērs:

1	2	3	4	5	6	7	8	9	10
1995	Ls	5380		460	6930	-1090	—	—	0
	gab.	25			19	6			6
1996	Ls	0
	gab.	6

Šajā gadījuma par 1090 latiem palielina apliekamo ienākumu (bez iegrāmatojuma finansu grāmatvedībā), bet kategorijas bilanci (atlikušo vērtību pēc gada nolietojuma atskaitīšanas naudas izteiksmē) pielīdzina nullei.

47. Likuma 13. panta pirmās daļas 6. punktu skaidro šādi piemēri:

1	2	3	4	5	6	7	8	9	10
1995	Ls	5380	2490	460	8255	75	40%	30	45
	gab.	25	13		18	20			20
1996	Ls	0
	gab.	20

Ja attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu atlikusi vērtība pēc nolietojuma atskaitīšanas taksācijas perioda beigās nepārsniedz 50 latu, attiecīgi (šajā gadījumā par 45 latiem) jāsamazina apliekamais ienākums (bez iegrāmatojuma finansu grāmatvedībā), bet atlikušo vērtību naudas izteiksmē nākamā taksācijas perioda sākumā pielīdzina nullei.

1	2	3	4	5	6	7	8	9	10
1995	Ls	5380	3490	460	8300	1030	40%	412	618
	gab.	25	13		38	0			0
1996	Ls	0
	gab.	0

Ja taksācijas perioda beigās attiecīgajā kategorijā nav neviena pamatlīdzekļa, tad apliekamo ienākumu samazina par 618 latiem (bez iegrāmatojuma finansu grāmatvedībā), atlikušo vērtību naudas izteiksmē nākamā taksācijas perioda sākumā pielīdzina nullei un jebkuru pamatlīdzekļu uzskaiti attiecīgajā kategorijā sāk no sākuma.

Ja par katras kategorijas pamatlīdzekļu nolietojumu tiek veikts aprēķins kā minētajos piemēros, tad pamatlīdzekļu taksācijas perioda nolietojuma kopsummu, par kuru samazina apliekamo ienākumu saskaņā ar likuma 6. panta pirmās daļas 1. punktu, iegūst, saskaitot tabulas 9. ailē minētās summas visās kateogrijās un pieskaitot nemateriālo ieguldījumu nolietojumu saskaņā ar likuma 13. pantu.

Piezīme. Šajos noteikumos norādītās tabulas ir tikai piemērs, nevis apstiprināta veidlapa aprēķinu veikšanai vai pamatlīdzekļu uzskaitei.

48. Saskaņā ar likuma 13. panta pirmās daļas 8. punktu zemei, mākslas darbiem, antīkiem priekšmetiem, juvelierizstrādājumiem un citiem pamatlīdzekļiem, kuri nav pakļauti fiziskam vai morālam nolietojumam (piemēram, muzeja vērtības vai pamatlīdzekļi, kuri tam pielīdzināmi) nolietojumu neaprēķina.

49. Nosakot likuma 13. panta otrajā daļā minētas kapitālās izmaksas, attiecībā uz ēkām un būvēm jāievēro Latvijas būvnormatīvi (LBN), bet attiecībā uz tehnoloģiskajām iekārtām un mašīnām par piemēru var minēt mašīnas vai iekārtas būtiskas daļas (dzinēja, spēka pārvada un tamlīdzīgi) nomaiņu.

Par kapitālajām izmaksām tiek uzskatītas arī izmaksas par karjeru, purvu un citu atradņu sagatavošanu derīgo izrakteņu iegūšanai (atcelmošana, grāvju rakšana, ceļu ierīkošana, zemes virskārtas nostumšana un tamlīdzīgi).

Kapitālās izmaksas, kas radušās, sagatavojot karjerus un citas atradnes derīgo izrakteņu iegūšanai, jāattiecina uz būvēm.

50. Saskaņā ar likuma 13. panta trešo daļu, aprēķinot pamatlīdzekļu nolietojumu, atlikušo vērtību pirms taksācijas perioda nolietojuma aprēķināšanas drīkst reizināt ar koeficientu (vidējo koeficientu), par kādu finansu grāmatvedībā tiek palielināta vai samazināta attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu vērtība privatizācijas gadījumā.

51. Piemērojot likuma 13. panta trešo daļu, nemateriālo ieguldījumu izveidošanas izmaksu nolietojumu, kas saskaņā ar likuma 6. panta pirmās daļas 1. punktu ir viena no atskaitāmā nolietojuma sastāvdaļām, aprēķina tikai koncesijām, patentiem, licencēm un preču zīmēm, kuras iegūtas par samaksu.

52. Maksātāja finansu grāmatvedības kontā «Koncesijas, patenti, licences, preču zīmes» drīkst uzskaitīt tikai tādas tiesības, kas iegūtas par samaksu. Visām šīm tiesībām jābūt apstiprinātām ar attiecīgu dokumentu, kas apliecina šo tiesību saņemšanu par samaksu.

Par pašu uzņēmumā veikto pētniecības darbu saņemtos patentus un licences minētajā kontā uzskaitīt nedrīkst, jo to veidošanas izmaksas jau ir uzskaitītas pētniecības darbu izmaksās. Šādas koncesijas, patenti, licences un preču zīmes nav nemateriālie ieguldījumi.

53. Par koncesiju uzskatāms tiesību akts, ar kuru valsts par samaksu nodod Latvijas vai ārvalsts privātpersonai vai uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), kā arī citai valstij vai šo valsti pārstāvošām institūcijām (koncesionāram) kāda publiska pasākuma veikšanu uz noteiktu laiku un ar zināmiem noteikumiem, kuros var paredzēt ienākumu sadales kārtību starp valsti un koncesionāru, kārtību, kādā valsts kontrolē koncesionāra darbību, kā arī koncesionāra darbības noteikumus.

54. Koncesijas var izsniegt raktuvju vai ūdeņu resursu izmantošanai, rūpniecības uzņēmumu ekspluatācijai un tamlīdzīgi.

Koncesiju izsniedz uz noteiktu laiku un ar noteikumiem, kurus paredz līgumā, nosakot kārtību, kādā sadalāmi ienākumi starp valsti un koncesionāru. Koncesija var tikt izsniegta arī likuma vai starpvaldību vienošanās veidā, vienlaikus obligāti noslēdzot līgumu.

55. Pēc koncesijas līguma izbeigšanās visu īpašumu, kas ar līgumu bija nodots koncesionāram, kā arī citu īpašumu, ja tā noteikts koncesiju līgumā, atkal pārņem valsts.

56. Koncesija nodokļu likumu izpratnē nav nomas līgums ar izpirkumu (objekta privatizācija nevar būt koncesiju līguma noteikums) vai nomas līgums bez izpirkuma, īres līgums, nedz arī cita veida līgumi, kuri neietver koncesijas pazīmes.

57. Par nemateriālo ieguldījumu izmaksām koncesijas iegūšanai uzskatāmi Latvijas likumos atļautie maksājumi, kas tieši saistīti ar koncesijas tiesību iegūšanu. Ja koncesijas tiesību iegūšanai koncesionārs apņemas pārskaitīt valstij daļu no nākotnē paredzamās peļņas, šo peļņas daļu nodokļu likumu izpratnē neuzskata par nemateriālo ieguldījumu izmaksām koncesijas iegūšanai.

58. Ja koncesija piešķirta uz laiku, kas ir īsāks par desmit gadiem, bet patenti, licences vai preču zīmes — uz laiku, kas ir īsāks par pieciem gadiem, to vērtība norakstāma termiņā (taksācijas periodā), uz kādu ir izsniegta attiecīgā koncesija, patents, licence vai preču zīme.

59. Piemērojot likuma 17. panta pirmās daļas 3. punktu, strādājošo vidējo skaitu nosaka saskaņā ar likuma «Par uzņēmumu gada pārskatiem» 24. pantu.

60. Likuma 18. panta ceturtajā daļā minētā lauksaimnieciskā darbība ietver meža stādu audzēšanu kā vienu no augkopības nozarēm. Iekšējo ūdeņu zivsaimniecība ir zivsaimniecība, ar kuru maksātājs nodarbojas uz tam piederošas vai lietošanā nodotas zemes (zivju dīķos).

61. Likuma 20. panta pirmās daļas piemērošanas kārtība noteikta Ministru kabineta 1995. gada 31. marta noteikumos Nr. 70 «Noteikumi par kārtību, kādā sabiedriskajām organizācijām (fondiem) un budžeta iestādēm tiek piešķirtas vai atsauktas atļaujas saņemt ziedojumus, ziedotājiem saņemot uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumus» (Latvijas Vēstnesis, 1995, 51).

62. Piemērojot likuma 22. panta pirmo daļu, jāievēro Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumi Nr. 104 «Noteikumi par uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju» (Latvijas Vēstnesis, 1995, 63).

63. Likuma 22. panta trešajā daļā minētās mazumtirdzniecības cenu indeksa izmaiņas uzskatāmas par Valsts statistikas komitejas noteikto vidējo patēriņa cenu indeksu pa mēnešiem attiecīgajā laika periodā.

64. Likuma 22. panta piektās daļas izpratnē lauksaimniecības uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību.

65. Lai noteiktu ceturkšņa nodokļa maksājumus lauksaimniecības uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām par nepārstrādātas lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu, tiem līdz nākamā ceturkšņa pirmā mēneša divdesmit piektajam datumam jāiesniedz grāmatvedības bilance un nodokļa deklarācija par attiecīgo laikposmu no gada sākuma, bet līdz pēctaksācijas gada 25. janvārim — gada pārskats un nodokļa deklarācija par visu taksācijas gadu.

66. Lauksaimniecības uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām nodokli par attiecīgo pārskata periodu no gada sākuma aprēķina kā starpību starp aprēķināto nodokļa summu par attiecīgo pārskata periodu un iepriekšējos pārskata periodos iemaksātajām nodokļa un avansa maksājumu summām.

Aprēķinot nodokli par pārskata periodu no gada sākuma, saskaņā ar likuma 13. pantu pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķinā jāpiemēro attiecīgi ceturtā daļa, puse vai trīs ceturtdaļas no dubultotās nolietojuma likmes. Pilna dubultotā likme pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķinā tiek piemērota, sastādot nodokļa deklarāciju par taksācijas gadu.

Aprēķinot nodokļa atlaidi saskaņā ar likuma 18. pantu par pārskata periodu no gada sākuma, var piemērot attiecīgi ceturto daļu, vai trīs ceturtās daļas no pilnas atlaides. Pilnu nodokļa atlaidi saskaņā ar likuma 18. pantu var piemērot, sastādot nodokļa deklarāciju par pilnu taksācijas gadu.

Nodokļa atlaides saskaņā ar likuma 16. un 20. pantu tiek piemērotas, sastādot nodokļa deklarāciju par pilnu taksācijas gadu.

67. Likuma 23. panta pirmās daļas 3. punktā minētais mazumtirdzniecības cenu indekss uzskatāms par Valsts statistikas komitejas noteikto kopējo pirmstaksācijas gada patēriņa cenu indeksu.

68. Saskaņā ar likuma 23. panta pirmās daļas 2. punktu, aprēķinot avansa maksājumus par pārējiem gada mēnešiem, jāņem vērā pirmstaksācijas gada patēriņa cenu indekss, ko aprēķina un līdz katra mēneša piektajam datumam paziņo Valsts ieņēmumu dienests.

69. Piemērojot likuma 24. panta pirmo daļu, jāievēro, ka saskaņā ar likuma 3. panta ceturtās daļas 6. un 7. punktu nodoklis jāietur no ienākumiem, kas gūti no vērtspapīru pārdošanas Latvijā un Latvijā esoša nekustamā īpašuma pārdošanas. Nosakot summu, no kuras jāietur nodoklis, ir atļauts atskaitīt noteiktus izdevumus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

70. Likuma Pārejas noteikumu 7. punkta piemērošanas kārtība noteikta Ministru kabineta 1995. gada 18. aprīļa noteikumos Nr. 101 «Noteikumi par kārtību, kādā tiek dzēsti vai samazināti maksājumi zaudējumiem, kas radušies 1992. gadā» (Latvijas Vēstnesis, 63).

71. Saskaņā ar likuma Pārejas noteikumu 10. punktu, iesniedzot nodokļu deklarāciju par 1995. gada pirmo pusi, nolietojuma aprēķinos saskaņā ar likuma 13. pantu katrai pamatlīdzekļu kategorijai piemēro pusi no dubultās nolietojuma likmes.

72. Nodokļa atlaides saskaņā ar likuma 16., 19. un 20. pantu tiek piemērotas, sastādot nodokļa deklarāciju par pilnu taksācijas gadu.

73. Iesniedzot nodokļa deklarāciju par 1995. gada pirmo pusi, maksātājs var samazināt apliekamo ienākumu par zaudējumiem, kas uzņēmumam radušies līdz 1994. gada 31. decembrim un aprēķināti saskaņā ar likuma «Par peļņas nodokli» 22. pantu (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 27), ja šie zaudējumi ir fiksēti 1994. gada peļņas nodokļa aprēķinā (pārskatā).

Ministru prezidents M. GAILIS

Finansu ministre I. SĀMĪTE