Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Zigfrīds Anna Meierovics. Divu Latvijas valdību galvgalī

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.107, 23.07.2003.

Zigfrīda Meierovica pirmais Ministru kabinets: sēž — finanšu ministra biedrs A.Riekstiņš, Ministru prezidents Z.Meierovics, satiksmes ministrs J.Pauļuks, kara ministrs G.Zemgals, izglītības ministrs A.Dauge, stāv — valsts kontrolieris E.Ozoliņš, Valsts kancelejas direktors D.Rudzītis, iekšlietu ministra biedrs V.Rubuls, iekšlietu ministrs A.Kviesis, ārlietu ministra biedrs V.Salnais, tieslietu ministrs V.Holcmanis, zemkopības ministrs A.Kalniņš un darba ministrs R.Dukurs

Kā liecina Z. Meierovica laikabiedri, tā patiešām bija personība gan tīri cilvēciskā skatījumā, gan, kas viņus interesēja vairāk, kā politiķis Ministru prezidenta krēslā. Lūk, kā savu šefu raksturojoši viņa ministri. A. Kviesis: “Apdāvināts augsti vērtējamām intelektuālām spējām, neizsīkstošu enerģiju un simpātiskām personīgām īpašībām, Meierovics bij kā radīts valsts darbam (..).Pateicoties lielajām darba spējām un savai speciālajai izglītībai (Z. Meierovics bija beidzis Rīgas Politehniskā institūta komercnodaļu – R.T.), viņš bij iedziļinājies visos svarīgākos valsts dzīves jautājumos, sevišķi saimnieciskos. Liela nozīme bij arī Meierovica līdzdalībai Ministru kabinetā pie budžeta apspriešanas. Kam bij izdevība novērot viņu šinī darbā, tas tūliņ redzēja, ka viņš bij atlicinājis sev pietiekoši laika iedziļināties visos svarīgākos budžeta jautājumos, lai varētu dot par tiem savu kompetento spriedumu, kas atkal liecināja par viņa lielo valsts dzīves pazīšanu (..). Jāpiemin arī Meierovica personīgi simpātiskais un sirsnīgais raksturs, kas radīja viņam daudz draugu un cienītāju, ar kuriem viņš labprāt pavadīja vienu otru atpūtas brīdi, lai pēc tam ar atpūtinātiem nerviem stātos atkal nopietnā darbā.”

V.Holcmanis atceras: “Valdībai bija programma, ko viņa bija solījusies pildīt. Šo koalīcijas vienošanās līgumu Meierovics arī pildīja, un nebija neviena gadījuma, kur viņš no šīs vienošanās būtu atkāpies. Kā ministru prezidents un koalīcijas galva viņš nostājās pāri partijām; pat tad, ja viņa paša partija izrādīja tieksmi atkāpties no programmas. Meierovics nepiekāpās un stingri aizstāvēja vienošanos, uz kuras pamata koalīcija bija nodibināta. (..). Sadursmēs starp koalīcijas labo un kreiso spārnu Meierovics ar eleganci prata atrast samierināšanas līniju un vienmēr panāca vienošanos, pie kam abas pretējās puses jutās apmierinātas (..). Ja viņam nebūtu bijusi šī elastība un diplomātiskā prasme samierināt abas puses, tad viņa pirmā koalīcijas valdība nekad nebūtu pārdzīvojusi iekšējos konfliktus un nebūtu valsts kuģi novadījusi līdz pirmai Salaineimai. Pateicoties šai elastībai, kas tomēr neļāva atkāpties no valdības programmas pamatiem, Meierovics panāca to, ka abas koalīcijas grupas viņā redzēja savu aizstāvi un uzticējās viņam kā valsts vīram un cilvēkam, kas pie dotiem konkrētiem apstākļiem pratīs atrast vislabāko izeju.”

V.Holcmanis strādāja divās Z.Meierovica valdībās, tāpēc uzmanību saista arī viņa stāstījums par premjerministra attiecībām ar ministriem: “Viņi bija nostādīti kā lietpratēji, kas atbildīgi par viņiem uzticēto darbu. Ministru prezidents deva saviem ministriem plašu rīcības brīvību un tieši neiejaucās viņu darbā. Tas tomēr nenozīmē, ka viņš par ministriju darbu neinteresētos. Katram ministram bija nozīmēta noteikta diena ziņojumam par ministrijas darbību. Šinīs ziņojumos pārrunāja svarīgākos jautājumus, kādēļ Meierovics vienmēr bija informēts par visas valdības darbību. Bet šinīs sarunās kabineta locekļi nekad nesaņēma rīkojumus no valdības galvas. Draudzīgā domu izmaiņā Meierovics vienojās ar saviem ministriem par tālāko darbību. Ministri bija it kā darba kabineta locekļi, bet tanī pašā laikā viņi reprezentēja arī tās partijas, kuru pārstāvji viņi bija. Nebija ieviesusies vēl tā paraša, ka pāri ministru galvām par valdības darbību lemj koalīcijas apspriedes, bieži vien jaucot lietderīgo darbu.”

Ievērojamais valstsvīrs H. Celmiņš savukārt raksturo Z.Meirovica parlamentāro darbību. Viņš saskaitījis, ka Z. Meierovics runājis Satversmes sapulcē un 1. Saeimā 33 reizes – gan kā ārlietu ministrs, gan kā Ministru prezidents un ārlietu resora vadītājs vienā personā. H. Celmiņš raksta: “Tādēļ Meierovicam savās runās daudz reizes bija jāaizstāv arī valdības vai ministrijas viedoklis, kas, protams, ne ikreiz varēja saskanēt ar parlamenta un sevišķi opozīcijas ieskatiem. Bet viņš ir runājis, arī būdams vienīgi Saeimas deputāts un Latviešu zemnieku savienības frakcijas loceklis (..). Kā vienā, tā otrā gadījumā, gan uzstājoties ar valdības deklarāciju, gan arī atbildot uz pieprasījumu vai jautājumu savai valdībai, vai arī motivējot pieprasījumu citai valdībai opozīcijas uzdevumā, — Z.Meierovics ir pierādījis sevi par izcilu, īstu un ievērojamu parlamentālainrieti, kas ar savām personīgām īpašībām, izcilām spējām un darbību ir ievadījis mūsu jaunā nepiedzīvojušā parlamentārismā vislabākās tradīcijas un arvien var noderēt par cienīgu paraugu tautas vietniekiem (..). Parlamentā no svara ir zināmas runas dāvanas. Z. Meierovicam tās lielā mērā piemita. Kad viņš runāja, Augstā namā iestājās pilnīgs klusums. Un ne tikai tamdēļ, ka viņa personā runāja ministru prezidents vai ārlietu ministrs un ka temats bija svarīgs un saistošs. Viņš izteica savas domas īsi, varbūt dažreiz pat sausi, bet skaidri un noteikti, saistoši un interesanti. Vissarežģītākie jautājumi viņa sadalījumā un noskaidrojumā kļuva katram pārskatāmi un saprotami. Viņa runas bieži pārliecināja pat pretiniekus un vairoja viņa piekritēju un draugu skaitu (..). Z. Meirovica runas apbrīnojamas arī satura nopietnības un pamatīguma ziņā. Visas tās viņš ir dziļi pārdomājis, ja vajadzīgs, iepriekš ievācis nepieciešamās izziņas un datus un – labi sagatavojis. No tribīnes viņš arvien runāja brīvi, bez lapas, bez uzrakstīta teksta, izņemot valdības deklarācijas, tāpēc viņa runa plūst tekoši un pārliecinoši. Bet viņa priekšā arvien bija zīmīte, 1/8 loksnes lielumā, kur četrās, piecās rindiņās uzmests koncepts – runas galvenie nodalījumi, — lai visu sakāmo pateiktu loģiskā sakarībā un neko nepiemirstu.”

H. Celmiņš līdzīgi A.Kviesim atzīmē, ka pēc ārlietu un diplomātiskiem jautājumiem Z. Meierovicam otrā stiprā puse bija valsts saimnieciskie un finanšu jautājumi. Tāpēc parlaments viņu uzmanīgi uzklausīja un dāvāja uzticību kā lietpratējam un autoritātei. H. Celmiņš rezumē: “Visupirms Z. Meierovica runās arvien dzirdama īsta tautas vietnieka un valstsvīra runas ieskaņa. Viņš pieskaras principu jautājumiem un velk lielas vadošās politikas līnijas valsts saimniecības un, protams, pēc sava amata kā ārlietu ministrs, sevišķi ārpolitikas jautājumos (..). Otrkārt, Z. Meierovica runās nereti atrodamas jaunas domas, jaunas idejas un priekšlikumi.”

Lielākais iekšpolitiskais notikums Z. Meierovica pirmās valdības laikā neapšaubāmi bija valsts Satversmes pieņemšana 1922. gada 15. februārī, kuras izstrādāšanā tiešāk vai netiešāk piedalījās arī gan pats premjerministrs, gan viņa ministri. Citēsim šā likumu likuma 4. nodaļu “Ministru kabinets” pilnīgi: “Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem.

Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents. Ministru skaitu un to darbības apjomu, kā arī valsts iestāžu savstarpīgās attiecības nosaka likums.

Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes.

Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. Ja Saeima izteic neuzticību Ministru prezidentam, tad jāatkāpjas visam kabinetam. Ja uzticība izteikta atsevišķam ministram, tad tam jāatkāpjas un viņa vietā Ministru prezidentam jāaicina cita persona.

Ministru kabineta sēdes vada Ministru prezidents un viņa prombūtnes laikā ministrs, kuru viņš uz to ir pilnvarojis. Ministru kabinets apspriež visus atsevišķu ministriju izstrādātos likumprojektus un jautājumus, kuri attiecas uz vairāku ministriju darbību, kā arī atsevišķu kabineta locekļu ierosinātus valsts politikas jautājumus.

Ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai ja valstī vai tās daļā izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu, tad Ministru kabinetam ir tiesība izsludināt izņēmuma stāvokli, par to divdesmit četru stundu laikā ziņojot Saeimas prezidijam, kuram šāds Ministru kabineta lēmums nekavējoši jāceļ priekšā Saeimai.

Ministri, ja arī viņi nav Saeimas locekļi, un ministru pilnvarotām atbildīgām valsts amata personām ir tiesība piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs un sniegt papildinājumus un pārlabojumus pie likumprojektiem.”

Piezīmēsim, ka atšķirībā no citām Satversmes nodaļām šajā nodaļā nav izdarītas nekādas izmaiņas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Arī tas liecina par šā dokumenta stabilitāti, ko daži mūsdienu politiķi cenšas apšaubīt.

Otrā lielākā iekšvalsts akcija, kas sekmīgi turpinājās Z. Meierovica kabineta laikā, bija agrārā reforma. Tās likuma 3. daļu par agrārās iekārtas nostiprināšanu, kuras izstrādāšanā rosmīgi bija piedalījies arī zemkopības ministrs V. Zāmuēls, Satversmes sapulce pieņēma 1922. gada 3. maijā. Valdība savuties Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma vairākus normatīvus aktus zemes jautājuma risināšanai un lauksaimniecības attīstībai.

1922. gada 6. aprīlī tā apstiprināja noteikumus par lauku dzīves atjaunošanu. To mērķis bija “karā izpostīto saimniecību jaunuzbūve un jaunsaimniecību ierīcība”. Šis process bija jāvada Zemkopības ministrijai, pie kuras nodibināja Dzīves atjaunošanas padomi ar padomdevēja balsstiesībām. Padomē ietilpa zemkopības ministrs vai viņa biedrs, šā resora departamentu vadītāji, Centrālās zemes ierīcības komitejas pārstāvis, vairāku citu resoru ierēdņi, kā arī lauksaimnieku un laukstrādnieku biedrību darbinieki un vairāku apriņķu priekšstāvji. Padomes svarīgākie uzdevumi bija:

• sēklas labības un mākslīgo mēslu apgādāšana;

• dzīvā inventāra apgādāšana;

• rūpēties par sēklas labības šķirošanu un tīrīšanu;

• rūpēties par sējumu platības palielināšanu;

• rūpēties par saimniecīgu plānveidīgu izbūvi;

• plānveidīgi sadalīt lauksaimniecības mašīnas;

• pārzināt tranšeju nolīdzināšanu utt.

Agrārā reforma nebija domājama bez liela pulka mērnieku. Tālab Ministru kabinets 1922. gada 5. janvārī pieņēma noteikumus par zvērināto mērnieku un viņu palīgu darbību. Pēc mēneša – 10. februārī – analogu likumu akceptēja Satversmes sapulce, nosakot, ka šīs profesijas cilvēkiem nodod “mērniecības darbu izvešanu uz zemēm, kuras pieder fiziskām un juridiskām personām, kā arī valdības, pašvaldības un sabiedriskām iestādēm”.

Lauku radikālā pārkārtošanā nevarēja iztikt, kā mēdz teikt šailaikā, bez publicitātes. Tāpēc 1922. gada 14. janvārī ar Z. Meierovica un V.Zāmuēla parakstu tika publicēti Zemkopības ministrijas izstrādātie noteikumi par “Zemes Ierīcības Vēstnesi”. Tie paredzēja, ka šajā izdevumā publicējami Centrālās zemes ierīcības komitejas oficiālie un saistoša rakstura rīkojumi, paziņojumi, pārskati, sludinājumi un citi dokumenti. “Vēstnesis”, kas iznāca līdz 1937. gadam, ir bagāta sava laika hronika.

Ministru kabinets 1922. gada 10. augustā apstiprināja valsts muižu statūtus. Tajos bija noteikts, ka šāda muiža ir autonoms uzņēmums, kura pārvaldes uzdevums ir izmantot valsts apsaimniekošanā esošās muižas visizdevīgākā kārtā, ierīkojot tajās priekšzīmīgi nostādītas saimniecības. Pirmie šādi objekti bija Valsts zirgu audzētava, Oktes muižas valsts lopu audzētava, Valsts selekcionēto sēklu audzētava Stendes muižā un piensaimniecības un lopkopības skolas fermas Smiltenē.

Realizējot valdības programmu, kabinets, 1922. gada 3. janvāra sēdē apspriežot jautājumu par Latvijas naudas nosaukumu, nolēma ar 10 balsīm, pret balsojot V.Holcmanim un E.Ozoliņam, dot tai nosaukumu “lats”, bet tā 1/100 – “santīms”. V.Zāmuēls, G.Zemgals un A.Kviesis balsoja par “grasi”.

Valdība 1922. gada 3. augustā apstiprināja noteikumus par naudu. To pirmajos punktos bija nosacīts: “Latvijas naudas sistēma pamatojas uz zeltu. Naudas vienība ir lats (līdz tam apgrozībā bija Latvijas rublis – R.T.), kas satur divi miljoni deviņi simti trīs tūkstoši divi simti divdesmit seši desmitmiljondaļas (0,2903226) grama tīra zelta. Lats sadalās simts santīmos.

Tiesība kalt metāla naudu un laist to apgrozībā pieder vienīgi valstij. Naudas kalšanu un apgrozībā laišanu pārzina finansu ministrs.

Zelta naudu kaļ kā no valstij piederoša metāla, tā arī no privātpersonu pienestā zelta (..).

Zelta naudu kaļ desmit un divdesmit latu gabalos.”

Noteikumu 10. pants nosacīja, ka “visi nodokļi un nodevas un vispār visi maksājumi aprēķināmi latos”. Tā sāka ceļu nacionālā valūta lats, kas – ar lielu pārtraukumu – turpina to arī šobrīd.

Valdība 1922. gada 19.septembrī nolēma dibināt emisijas banku kā valsts autonomu uzņēmumu. Šo finanšu iestādi nosauca par Latvijas Banku (LB), un tās statūtus kabinets pieņēma steidzamības kārtībā. Statūtu 1.pants noteica, ka LB ir valsts uzņēmums un ka par banku operācijām un drošību atbild valsts. 2.pants nosacīja, ka bankas uzdevums ir “regulēt naudas apgrozību valstī, veicināt tirdzniecību, rūpniecību un lauksaimniecību, atverot īsa termiņa kreditus, atvieglot naudas maksājumus kā iekšzemē, tā ārzemēs, izpildīt valsts kases operācijas”.

Bankas pamatkapitāls bija 10 milj. latu. LB padomes locekļus valdība iecēla uz trim gadiem. Valsts galvenais finanšu centrs uzsāka darbu jau 1922. gada 1. novembrī un nākamajā dienā sāka laist apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes, kas bija izgatavotas, uzspiežot attiecīgus uzrakstus uz agrākajām 500 rubļu Valsts kases zīmēm.

Lai gan jaunajā Latvijā plaši attīstījās privātā iniciatīva, nozīmīgi saimnieciski un kultūras objekti atradās arī valsts rokās. Lai regulētu to darbu, 1922. gada augustā vien Z. Meierovica valdība apstiprināja bez jau minētajiem muižu statūtiem valsts kuģu pārvaldes, valsts tipogrāfijas, Ķemeru sēravotu un peldvietas un Baldones sēravotu statūtus.

Turpmāk — vēl