Ordeņa virsnieks Jānis Saujiņš

– Latvijas brīvvalsts laika pedagogs, audzinātājs un izglītības darba organizētājs

(17.05.1878. – 20.10.1934.)

Jānis Saujiņš ap 1930. gadu

Uzņēmis Cēsu fotogrāfs P.Paukšens

Piektā gada nemiernieks

Jānis Saujiņš dzimis Mēdzūlas “Dzedūnēs”, kur tēvs bijis rentnieks. Pusbrālis no mātes pirmās laulības Fricis Kazēks vēlāk saimniekoja Mēdzūlas “Buļēnos”, bet Jānis 1894.gadā beidza Vecpiebalgas draudzes skolu. Togad sāka darboties Valkas skolotāju seminārs, kas gan sākumā atradās Rīgā un vēlāk Valmierā. Izturējis četrkāršu konkursu, tajā sāka mācīties mēdzūlietis. To beidzis, viņš četrus gadus bija otrais skolotājs Liezēres draudzes skolā. Kad 1901.gadā pensionējās Cesvaines draudzes skolas pārzinis Ādams Daugulis, viņa vietā nāca Jānis Saujiņš. Var saprast, ka darbs bija izvēlēts visam mūžam. Pašmācības ceļā jauneklis gatavojās pārbaudījumiem, kas ļautu strādāt vidusskolā. Taču nāca Piektais gads, un Saujiņš, tāpat kā lielākā daļa tautskolotāju, sāka aktīvi darboties sabiedrībā. Kopā ar Kārzdabas skolotāju R.Māliņu un Rīgas studentu V.Markovu viņi sarīkoja Cesvainē apkārtnes iedzīvotāju sapulci un teica runas. Tika apspriests cara 17.oktobra manifests, kurā sludinātās tiesības runātāji nosauca par nepietiekamām un aicināja turpināt cīņu pret patvaldību, gan uzsverot, ka šai cīņai nevajadzētu izpausties slepkavībās un dedzināšanā. Markovs, kam bija vēl arī citi “grēki” no piespriestās Sibīrijas mūža katorgas dzimtenē atgriezās pēc Februāra revolūcijas.

Politiskais emigrants

Kad Cēsu apriņķa priekšnieks 1906.gada aprīlī ziņojumā Vidzemes gubernatoram uzskaitīja arestējamos skolotājus, viņš par Jāni Saujiņu ierakstīja - “aizbēdzis”. Bēglis tolaik jau atradās Šveicē. Pusbrāļa ģimene Mēdzūlā pa laikam saņēma pastkartes. Uz vienas no tām (ar 1906.gada 23.oktobra zīmogu) ir redzams Bernes skolas četrstāvu nams. Otrā pusē rakstīts: “Nosūtu kādu šejienes tautas skolu. Ir dažas vēl lieliskākas. Bagātīgi apgādātas ar mācības līdzekļiem. Ļoti glītas arī lauku tautas skolas. Varbūt drīzumā iznāks kādas apmeklēt. Citādi viss pa vecam. Kāds rudens? Kā veicas ar mājas darbiem?

Mīļi sveicinādams Jānis.”

Redzam, ka izglītības lietas viņam interesējušas. Šveicē Saujiņš strādāja par mājskolotāju, bet apmeklēja arī filoloģijas lekcijas Bernes, Cīrihes un Ženēvas universitātēs, lai iegūtu valsts skolotāja tiesības Šveices augstskolās tolaik mācījās pāris desmiti latviešu. Lielākā daļa no gandrīz pusotra simta tautiešu, kas uzturējās šai valstī, līdzīgi Rainim un Aspazijai bija politiskie emigranti. Rīgas un Liepājas laikrakstos reizēm parādījās Saujiņa korespondences par latviešu sabiedrību Šveicē. Ar viņa starpniecību Latvijā varēja uzzināt arī par referendumu lomu šai valstī, par pašvaldību darbību, par sociāldemokrātu darbību un, protams, par Šveices skolām. Kad 1913. gada 22.martā Cīrihē atzīmēja Aspazijas literārās darbības 25 gadu jubileju, Jānis Saujiņš dzejnieci apsveica Ženēvas latviešu kolonijas, kā arī laikrakstu “Domas” un “Jaunā Dienas Lapa” vārdā. Pasaules kara laikā mēdzūlietis dzīvoja Francijā. Viņš strādāja licejā un beidza franču valodas un literatūras kursu Grenobles universitātē.

Skaistās Alpu dabas ainavas Jānis Saujiņš vēlāk aprakstīja grāmatā par Šveici, ko apgāds “Rīts” izdeva 1928. gadā. Tā bija pirmā latviešu autora grāmata par šo kalnu zemi un tās ļaudīm.

1917.gada pavasarī aresta draudi dzimtenē beidza pastāvēt. Atceļu vidzemnieks laikam izvēlējās pa Vidusjūru un Melno jūru, jo Pasaules kara un pēc tam Pilsoņu kara dēļ trīs gadus aizkavējās Krimā. Tur viņš Balaklavas ģimnāzijā mācīja franču un vācu valodu. Krimā vairākkārt mainījās politiskā situācija. Pirms sarkanarmijas ienākšanas Jānis Saujiņš pāri Turku valnim cauri Rumānijai un Polijai 1920.gadā tomēr nokļuva Latvijā.

Brīvās Latvijas skolās

Kopš 1919.gada rudens Cesvaines pilī darbojās vidusskola. Gadu vēlāk franču valodu tajā sāka mācīt kādreizējais draudzes skolas pārzinis Jānis Saujiņš. Pēc pusgada viņš kļuva vidusskolas direktoru. Atšķirībā no agrākajām Baltijas guberņām Latvijas Republikā ieviesa obligātu sešklasīgu izglītību, kas radīja vajadzību pēc lielāka skolotāju skaita, bet Kuldīgas un Valkas — Valmieras semināri Pasaules kara laikā bija paputējušu. Sabiedriski politiskās izmaiņas daļu skolotāju no sāktā darba atrāva. Semināru audzēkņi bija puiši. Tos iesauca armijās. Citi krita, citi, zināmā mērā pateicoties iepriekšējai izglītībai, kļuva par virsniekiem gan Latvijā, gan arī padomju Krievijā. Vēlāk gan izveidojās skolotāju institūti Rīgā, Jelgavā, Rēzeknē un Daugavpilī, taču divdesmito gadu sākumā pamatskolu darbinieku trūka.

Jānis Saujiņš bija tas, kas Izglītības ministriju pārliecināja par nepieciešamību Cesvaines vidusskolā atvērt pedagoģisko klasi. Gada laikā tur skolotāja darbam varēja sagatavot jauniešus ar vidusskolas atestātu. Institūtā mācījās ilgāk, taču tur uzņēma pēc pamatskolas. Cesvainē 1922.gada augustā uz 30 vietām esot pieteikušies 50 mācītiesgribētāji, nākamajā gadā — jau 76, arī no Rīgas, Liepājas, Jelgavas, Daugavpils, Bauskas, Cēsīm, Valmieras, Alūksnes un Jēkabpils, bet visairāk no Cesvaines un Madonas. Pats direktors mācīja pedagoģiju, didaktiku, skolturību un latviešu valodas metodiku. Topošie pedagogi līdzās teorijas nodarbībām gāja klasēs skatīties, kā skolotāji strādā, un pēc tam pārrunāja stundas gaitu. Sākot ar oktobri, arī pedagoģiskās klases audzēkņi gatavoja mēģinājuma stundas, kuras analizēja attiecīgo priekšmetu skolotāji. Savukārt sagatavotajās parauga stundās un pēc tam notiekošajās pārrunās piedalījās arī pārējie pedagoģiskās klases audzēkņi un Jānis Saujiņš.

Cesvaines vidusskola sava direktora vadībā organizēja līdzekļu vākšanu Doku Ata pieminekļa uzstādīšanai Dzelzavā. Vēlāk Jānis Saujiņš aktīvi darbojās Valkas — Valmieras skolotāju semināra bijušo audzēkņu biedrībā, vadīja Tautas augstskolas Cēsu nodaļu. Viņa amatierfotogrāfijas arī šodien atgādina, kāda pirms astoņdesmit gadiem no ārienes un iekšskatos bijusi Cesvaines pils — vidusskola.

1925. gada rudenī Izglītības ministrija iecēla Jāni Saujiņu par jaunizveidotās Cēsu valsts vidusskolas direktoru. Šajā skolā apvienoja divas agrākās — Bērzaines zēnu vidusskolu un Cēsu meiteņu neoģimnāziju. Cesvainietis uz Cēsīm “pārcēla” arī pedagoģisko klasi, kas tur pastāvēja līdz 1927.gadam. Kopumā Saujiņa vadītajās skolās sagatavoti gandrīz 200 pamatskolu pedagogi. Viņa darbs tika augstu novērtēts. Neatkarīgās Latvijas desmitās gadadienas priekšvakarā 1928.gada novembrī Cēsu valsts vidusskolas direktors apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa ceturto šķiru.

1930.gadā skolotājs piedalījās IV starptautiskajā ģimenes audzināšanas kongresā Beļģijā. Viņš turpināja sekot pedagoģiskās domas attīstībai, arī pats vairāk nekā 30 gados bija uzkrājis krietnu pieredzi. Tā referātā Praktiskās pedagoģijas institūtā Saujiņš uzsvēra, ka skolas darbs no bērniem prasa piepūli, bet šī piepūle ir tā, kas vingrina garīgos spēkus. Tikai pakāpeniski mācāmo vielu sevī pārstrādājot, skolēns to pietiekoši saprot un uzņem.

Jānis Saujiņš (no labās) kopā ar Cēsu ģimnāzijas skolotājiem Foto: Oto Pūpols

Pāridarījums

Izglītības ministrijas darbinieki 1933.gadā pārbaudīja Cēsu valsts vidusskolu un atzina, ka skola atstājusi gaišu iespaidu. Audzināšanas darbu vadot apzinīgs, piedzīvojis pedagogs un skolotāju vidū valdot saskaņa un saprašanās.

Un tomēr — gada beigās tika izdots ministrijas rīkojums par Rēzeknes valsts ģimnāzijas direktora Krišjāņa Mīlgrāvja un cēsnieka Jāņa Saujiņa savstarpēju apmaiņu “dienesta labā”. Jādomā, Saujiņš to uztvēra kā zināmu pārestību, jo sūdzējās Latvijas Senāta Administratīvajā departamentā. Sākumā departaments rīkojumu atcēla, tomēr 1934.gada rudenī pārcelšana notika. Krišjānis Mīlgrāvis bija trīs gadus jaunāks par savu priekšteci, tomēr ar mazāku vadītāja darba pieredzi, jo Rēzeknē direktora amatā bija iecelts 1929.gadā. Viņam nebija arī augstākās izglītības, kura vidusskolu skolotājiem tika samērā stingri prasīta. Liekas, Saujiņa pārcelšanu daļēji ietekmēja nesaskaņas Cēsu pilsētas un apriņķa pašvaldību vadošo amatu pretendentu starpā un tas, ka ar 1934.gada maiju cilvēki ar sociāldemokrātisku pagātni tika zināmā mērā ierobežoti. Pārdzīvojumi sakarā ar pārcelšanu uz citu skolu satricināja Jāņa Saujiņa veselību. Viņš aizgāja mūžībā 56 gadu vecumā un tika apbedīts dzīvesbiedres Idas Medenes — Saujiņas ģimenes kapos Ļaudonā. Idai Saujiņai nācās piedzīvot izsūtījumu uz Amūras apgabalu, taču materiālus par savu vīru viņa bija saglabājusi.

Atziņa, ko Jānis Saujiņš izteicis savā grāmatā par Šveici, aktuāli skan arī šodien: “Svešumā dzīvodams, šveicietis neaizmirst nekad savu pienākumu pret dzimteni. (..) Šveice pasaulei devusi to skaisto piemēru, kuru nedrīkstam aizmirst, ka arī maza zeme var būt neatkarīga, visur atzīta un cienīta, ja tikai viņai pašai netrūkst spēka un godīgas gribas. Pasaulē nav no svara zemes plašums, bet gara stiprums un cēlums. Savā mazā kalnu zemē šveicietis pratis darīt brīnumus, būt laimīgs un brīvs.”

Mag. hist. Indulis Zvirgzdiņš — “Latvijas Vēstnesim”