In memoriam

Mūžības ceļos — Margarita Bratuška

Margarita Bratuška izsūtījuma laikā 1948.gadā

Nesen beidzās dzīves gaitas mīļam, krietnam, patiesi patriotiskam cilvēkam – Margaritai Bratuškai (1920.1.XI – 2003. 21. VI).

Viņa ir godam minama Endzelīna skolniece, Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēžu čakla dalībniece un gan atsevišķu, gan sistēmatizētu savas dzimtās izloksnes faktu zinīga sniedzēja.

Man Margarita bija studiju biedrene kopš 1940.gada, kad tautas dzīvē sākās sāpīgas pārmaiņas. Pirms tam Latvijas brīvvalsts laika skolās bijām audzināti latviskuma un dievbijīgas taisnprātības garā. (Skolas korī apņēmīgi dziedājām tik pazīstamo: “Cēli kā dzimtenes dievnami Lai tev ir mērķi un darbi! Cīnies vien taisni un atklāti...”) No dažādiem Latvijas novadiem – Margarita no katoliskās Viļakas Ziemeļlatgalē — bijām ieradušies Rīgā studēt baltu filoloģiju, mums nacionāli svarīgāko zinātnes nozari, kas ir visciešāk saistīta ar latviešu valodas un tautas pastāvēšanu. Padomju varasvīri šo Endzelīna erudīti izveidoto nozari “pārveidoja” un baigi īstenoja krievvalodīgas “padomju tautas” un materiālisma ideoloģiju. Mūsu kursa studenti tomēr vēl paguva iepazīt patiesu valodas zinātni režīmam neiztapīgā profesora Endzelīna lekcijās un semināros. Viņu izraidīja no universitātes 1950.gadā.

Margaritai Bratuškai liktenis nebija lēmis studijas pabeigt un filoloģijas laukā strādāt. Par “buržuāziskā nacionālisma” izpausmēm viņa jau 1945.gadā dabūja cietumu un Sibiriju: desmit gadus ieslodzījumā un vēl piecus izsūtījumā. Viņas vecāki un divas māsas deportēti 1949.gadā. Margarita ar miesas un dvēseles spēkiem turējās pretī mokām un izmisumam. Viņa turējās garīgi stipra un rosīga, sazinājās ar dzimtenes ļaudīm, rakstīja un saņēma vēstules, tāpat grāmatas arī no profesora Endzelīna. Viņas vēstules Endzelīnam līdz ar biografiskiem datiem un komentāriem ir jau lasāmas Tālivalža Vilciņa publikācijā: “Jāņa Endzelīna sarakste ar represētajiem filologiem” (Karogs, 1990, III 170 184).

Starp man rakstītajām ir arī viena šūta vēstule. – Jā, ar baltu diegu baltā linu drāniņā Margaritas slepeni šūta un kādas sodu izcietušas “kriminālistes” man vešus atvesta vēstule! Tajā iešūts aizliegto brīvvalsts 30.gadadienas svētku datējums: 18. XI 48., zem tā: Dievs, svētī Latviju! Un tālāk tekstā arī šādi teikumi: “Esmu iepazinusies ar pagrimušo tautu. Bet mūsu likums: Nes krūtīs saules spēku, latvi! Kaut vai 10 gadu – mūs nesalauzīs. Lai tikai jūsu pacietība gaidīt neizsīkst! Lai Dieviņš tikai sargā mūsu Dzimteni no posta un pagrimuma, lai ir kur atgriezties.” – Tad vēstules šuvēja bija aizvadījusi vēl tikai 3 ieslodzījuma gadus.

Pēc 12 gadiem, izsūtījumā apprecējusies ar likteņbiedru Konradu Maļecki (1928 — 1977), Margarita atgriezās Latvijā. Bet sods turpinājās: viņai bija liegts dzīvot Rīgā un pabeigt baltistikas studijas, liegts mainīt uzvārdu. Un līdz pat aiziešanai pensijā (1975) strādāt viņu pieņēma tikai fiziskā darbā — par sanitāri Slokas slimnīcā, par miltu sijātāju maizes ceptuvē. Tikmēr latviešu valodas laukā par “vadošiem” valodniekiem darbojās arī nebaltisti – kādu citu vai nekādu filoloģiju nestudējušie, tur saimniekodami kā prazdami un kā gribēdami.

Bet ne ar kādiem spaidiem un netaisniem pazemojumiem Margaritas gaišais, spēcīgais gars nebija salaužams. Viņa skaisti un svētīgi sakuploja bērnos un mazbērnos. Viņas nesavtīgo mūžu apdomājot, pārliecinos, ka mana draudzene atbilst savam latīniskas cilmes vārdam margarīta, kas nozīmē pērle.

Dr.philol. Rasma Grīsle  — “Latvijas Vēstnesim”