Par gudrības — grāmatu draugu un viņa pasākumu “Grāmatu draugs”

Par Latvijas visu laiku lielāko grāmatizdevēju Helmaru Rudzīti — atceres stundā 100. dzimšanas dienā

Helmars Rudzītis dzimis 1903. gada 20. jūnijā Rīgā pavāra ģimenē. 1939. gadā ieguvis tieslietu maģistra grādu. 1926. gadā nodibināja apgādu “Grāmatu draugs”, kas darbojās līdz 1944. gadam un 1951. gadā atsāka darbu Amerikā. 1931. gadā izveidoja skaņuplašu fabriku “Bellacord Electric”. 1944. gadā emigrēja uz Vāciju, 1949. gadā izceļoja uz ASV. No 1946. līdz 1949. gadam Vācijā izdeva žurnālu “Laiks”. 1949. gada rudenī Amerikā sāka izdot laikrakstu “Laiks”. Kopš 2001. gada tas iznāk Latvijā. 1984. gadā ASV izdeva savu atmiņu grāmatu “Manas dzīves dēkas”. 1997. gadā to izdod Latvijā. 1993. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru. 1995. gadā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Miris 2001. gada 20. jūlijā.

Sarīkojums jau pirms kāda laika notika Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa namā, bet aizvien sirdī skan atceres brīdī Ārpuslatvijas luteriskās baznīcas arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša svētījuma vārdi: “Mēs godinām lielu personību, viņa lielo darbu. Ir vajadzīgi šādi brīži, kad pagātne, tas, kas mūžā paveikts, savienojas ar nākotnes atklāsmi. Un ir labi, ka tas notiek šeit, bibliotēkā, kur vārds koncentrējas. Vārdu runājot, vārdā ieklausoties, kaut kas rodas, apaugļojas. Baznīcu torņos ir svarīgi, lai zvaniem būtu rezonanses telpa. Šī bibliotēka ir kā rezonanses telpa, kur atdzīvojas rakstītais vārds, padarītie darbi.”

Daudziem vēl atmiņā lielās grāmatu grēdas, kas Misiņa bibliotēku piepildīja “Grāmatu drauga” 70 gadu jubilejas reizē 1996. gadā, kad visās zālēs un gaiteņos neskaitāmās vitrīnās bija izstādīts viss Helmara Rudzīša dibinātā un vadītā apgāda “Grāmatu draugs” raženais devums — vairāk nekā pusotra tūkstoša grāmatu, žurnālu numuru un vēl laikraksta “Laiks” 47 gadagājumi. Kā atceras Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite, tā bija pirmā reize, kad vienkopus bija redzamas visas apgāda grāmatas, kas izdotas gan pirmskara Latvijā, gan ārzemēs.

Arī šajā atceres stundā goda vietā bija likti “Grāmatu drauga” skaistie sējumi, lielie enciklopēdiskie izdevumi — kā “Pasaules vēsture”, “Zeme un tautas”, “Veselības leksikons”. Vēl dažas skaņuplates ar lepno uzrakstu “Bellaccord Electro”, daži žurnālu “Sensācija” un “Elegance” numuri un “Laika” komplekti — pa mazumiņam no visa, kam savā raženajā mūžā pievērsies Helmars Rudzītis, ko Mariss Vētra trāpīgi nosaucis par “lielu fantastu un aktīvu dzīves sapņotāju ar gluži nereālām idejām”. Par to varam lasīt Helmara Rudzīša autobiogrāfiskajā grāmatā “Manas dzīves dēkas”, kas Amerikā piedzīvoja trīs izdevumus un 1997. gadā iznāca Latvijā ar Konstantīna Karuļa priekšvārdu un komentāriem. To laida klajā apgāds “Zinātne”, un tā toreizējais vadītājs Ivars Riekstiņš dalījās atmiņās par sadarbību ar autoru izdevuma tapšanas laikā.

Sarīkojumā piedalījās Helmara Rudzīša vedekla Dace Rudzīte un bijušais “Laika” redaktors Ilgvars Spilners. Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere ar pateicību pieņēma dāvinājumu Misiņa bibliotēkai — mikrofilmās uzņemtu laikraksta “Laiks” komplektu no 1949. līdz 1994. gadam.

Ivars Spilners atgādināja, ka “Laiku” lasīja ne vien Amerikā, bet arī Austrālijā, Kanādā un Eiropā. Laikraksts vienoja tautiešus visā pasaulē un sniedza patiesu informāciju arī par dzīvi okupētajā Latvijā. Šādas domas “Austrālijas Latvietī” izteicis arī profesors Pauls Jurevičs: “Kad tauta ir tā izkaisīta kā tagad mēs, avīze ir galvenā, daudzos gadījumos pat vienīgā tautas vienotāja. Ja aizrādītu, ka tādu lomu spēlē vēl arī baznīca, teātris, kultūras dienas un citi sarīkojumi, tad ir tomēr skaidrs, ka bez avīzes tie nebūtu labi iespējami, bieži pat nemaz nebūtu iespējami. (..) Vēl svarīgāk varbūt tas, ka avīze tagad ir gandrīz vienīgā kopējo domu un kopējo jūtu izteicēja. Bez kopējas atziņas, bez kopējām domām un jūtām tauta vairs nepastāv, bet šīs kopējās domas un jūtas tagad nav iespējamas bez avīzes. Ja normālos apstākļos to varbūt vēl gluži nevarēja teikt, tad tagad ir pilnīgi drošs, ka latvietis, kas nelasa nevienu latviešu avīzi, kas neinteresējas par to, kas notiek starp latviešiem, ko tie domā, kā dzīvo šeit un dzimtenē, — tas vairs nav uzlūkojams par latvieti: tas ir atteicies no tautas kopības, tas grib dzīvot tikai sev un savām gluži personīgām interesēm.”

Tulkotājs un rakstnieks Valdemārs Kārkliņš, kas bija pats pirmais Helmara Rudzīša līdzstrādnieks, šīs sadarbības sākumu apraksta savā atmiņu grāmatā “Trimdas rakstnieki”: “Tas bija mūsu valsts patstāvības un brīvas uzņēmības pirmajos gados, kad katrs trešais latvietis kala brīnišķīgus plānus, kas bieži tikpat brīnišķīgi izjuka. (..) Bet šī jaunekļa vārds bija Helmars Rudzītis, un viņa pasākums bija “Grāmatu draugs”. Starp tūkstoš zelta meklētājiem Latvijas klondaikā viņš bija viens no retajiem, kas tiešām uzdūrās zelta dzīslai.”

Par to, kā Helmars Rudzītis lauza ceļu savām idejām, runāja literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Kad “Grāmatu draugs” laida pasaulē savu pirmo grāmatu, izdevējam bija tikai 23 gadi. Palīdzēja jaunības spars un pārliecība. Pēc pieciem gadiem viņš izveidoja arī Baltijā pirmo skaņuplašu fabriku, kas savu produkciju eksponēja pat starptautiskās izstādēs. Pats uzņēmējs par šo savu aizraušanos vēlāk rakstīja: “Grāmatas bija mana pasaule. Plates? Sākumā tas bija vienīgi tāds pioniera pasākums. Gribējās lauzties līdumos, kurus neviens nebija pasācis apstrādāt. Vienmēr gribējās sasniegt ko jaunu. Ne jau materiālie apsvērumi vien bija tie, kas deva apmierinājumu, galvenais bija panākumi. Un, ja ir panākumi, materiālie ieguvumi nāk paši no sevis.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore