“.. Un viņš kļuva par tautas dvēseles aci un ausi”

Dr. philol. Dzidra Vārdaune — par Andreja Eglīša kantāti “Dievs, Tava zeme deg!” Rakstu 2. sējumā

“Tautas likteņa traģiskie vēzieni, cīņas un zaudējumi, cerības un izmisums, tautas likteņa lielums kaut ko atraisīja dzejniekā un pacēla uz saviem spārniem. Viņa iekšķīgais skats sāka redzēt vēl neredzētus tēlus un ainas, un viņa iekšķīgā dzirde – uztvēra vēl nedzirdētas skaņas. Viņā apklusa gandrīz vai visas individuālās stīgas, un viņš kļuva par satricinātās tautas dvēseles aci un ausi.” Tā par A.Eglīša pārtapšanu Otrā pasaules kara laikā rakstīja kritiķis J. Zanders.

1943. gadā top A.Eglīša un L.Garūtas nemirstīgā kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”. Tiešu ierosinājumu šim darbam dod Kuldīgas draudzes mācītāja prāvesta O.Sakārņa izsludinātais konkurss par tēmu “Latvju lūgsna Dievam”. Konkursa noteikumos ir teikts, ka tās tekstam un mūzikai jābūt baznīcas kantātes formā un jāizteic kristīga cilvēka pārdzīvojumi nacionālo izjūtu ietvarā. Žūrijas komisijā, kuras priekšsēdis ir O.Sakārnis, vēl darbojas Baznīcas virsvaldes pārstāvis profesors K.Kundziņš, komponists J. Graubiņš un literatūras kritiķis J.Rudzītis. A.Eglītis iesūta vērtēšanai divus tekstus, kuriem abiem ir kopējs moto “Dievs, Tava zeme deg!” Par vispārākajiem tiek atzīti abi viņa teksti, un, no katra izvēloties tā labāko daļu, autors izveido galīgo variantu. A.Eglītis var būt gandarīts par uzvaru, jo otrajā un trešajā vietā paliek jau labi pazīstami dzejas vecmeistari – L. Bērziņš un K. Jēkabsons.

Kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” pirmatskaņojums notiek 1944. gada 15. martā Vecajā Sv.Ģertrūdes baznīcā. Dzied Reitera koris, Milda Brehmane-Štengele, Mariss Vētra, Ādolfs Kaktiņš, pie ērģelēm pati komponiste Lūcija Garūta (saslimušā Alfrēda Kalniņa vietā). Baznīca un laukums ap to ir ļaužu pārpildīts, un autors Andrejs Eglītis kantāti noklausās, stāvēdams blīvā cilvēku masā pie pašām baznīcas durvīm.

Rezonansi, kādu radīja šī izmisuma un cerības pilnā tautas lūgšana, kas atspoguļoja tās Golgātas ceļu satricinošā varenībā un dziļas ticības piestrāvotā paļāvībā uz Dieva gribu, attēlojis M.Vētra atmiņu grāmatā “Karaļa viesi”: “Nekad neesmu piedzīvojis lielākus un dziļākus panākumus muzikālam mākslas darbam. Rīgā un Liepājā tie līdzinājās masu hipnozei. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaudis atkārtoti plūda uz Veco Ģertrūdes baznīcu Rīgā un Annas baznīcu Liepājā, lai klausītos, pārdzīvotu un lūgtu Dievu līdz ar Garūtas-Eglīša patriotiskās kantātes atskaņojumu. Nezinu vairs, cik reizes tā tika atkārtota – vismaz reizes desmit vai piecpadsmit, un būtu atkārtota vēl un vēl, ja Rīga nebūtu bijusi jāatstāj...”

Kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” tekstam (periodikā 1943. grāmatā 1946.) ir īpaša vieta ne vien A.Eglīša daiļradē, bet arī visā latviešu dzejā. Tas ir satricinoši dramatisks mākslas darbs, kurā tautas izmisums uz tēvzemes bojāejas sliekšņa ietverts plašā simboliskā tēlojumā. Reliģisks patoss ar apokaliptisku Pastarās tiesas redzējumu, ar lūgšanas “Mūsu Tēvs” ievijumu beigu daļā un svinīgi patētiskām heksametra rindām te dabiski mijas ar dainu poētikai tuvu dzidru liriku, ar mūsu tautai raksturīgu apvaldītu, klusu dramatismu. Darbā “Dievs, Tava zeme deg!” tiek likti pamati kādai A.Eglīša turpmākās dzejas savdabībai – Bībelē un latviešu tautas dziesmās gūto tēlu sintēzei. Bībeles motīvus un priekšstatus viņš nepārņem tieši, bet, brīvi variējot, izmanto tās metaforas, epitetus, atsevišķus tēlus un ritmus. Tāpat dainām radniecīgajās četrrindēs attiecīgi variēti tām raksturīgi priekšstati, vārdu krājums, gleznas un ritmiskā uzbūve.

Kantāte “Dievs, Tava zeme deg!” (komponējuši arī B.Skulte un T.Ķeniņš) atskaņota neskaitāmas reizes latviešu svinīgos sarīkojumos visā pasaulē un kļuvusi par mūsu tautas lūgšanu. Tās tēma izmantota vairāku latviešu mākslinieku – N.Strunkes, J.Soikana, M.Induses-Mucenieces, S.Vidberga, J.Cīruļa un Ģ.Ārvalda darbos. Tā tulkota zviedru, angļu, vācu, dāņu, norvēģu, somu, itāliešu, spāņu, portugāļu un citās valodās.

Plašāka publika ar A.Eglīša dzejas darbu “Dievs, Tava zeme deg!” pirmoreiz iepazinās 1943. gada rudenī, kad Universitātes aulā notika reliģiskās dzejas pēcpusdiena. Ģērbusies tautas tērpā, ar asarām acīs to lasīja Dailes teātra aktrise Alma Ābele, un asaras mirdzēja arī klausītāju acis.

Otrā pasaules kara gados A.Eglītis piedalījās tolaik populārajos rakstnieku rītos un pēcpusdienās, kas notika Rīgā Universitātes aulā, Dramatiskajā (Nacionālajā) teātrī, kā arī Jelgavā, Talsos, Daugavpilī un citur.

Dzejniece Vizma Belševica, tolaik vēl pusaugu meitene būdama, savu pirmo sastapšanos ar Andreju Eglīti Universitātes aulā grāmatā par Billi atceras kā spēcīgu pārdzīvojumu: “Dzejnieki un it sevišķi dzejnieces tos dzejoļus murmināja tik klusi un bailīgi, ka zālē, vismaz tur, kur sēdēja viņas ar Mildu, neko nevarēja saklausīt. [..] Bet tad pieteica Andreju Eglīti. Iznāca kalsns vīrs un nogranda pār zāli: “Dievs, Tava zeme deg!” – tā, ka šermuļi pār kauliem un kamols kaklā. Visu dzejoli Bille nemaz nesaprata, bet no tā: “Dievs, Tava zeme deg...” raudāja, un Milda arī kodīja lūpas un asaras lija pār vaigiem. Un visa zāle bija kā aizslāpēts vaids...To Bille nekad neaizmirsīs.”

Literatūras par šo darbu ir tik daudz, ka, visu to komentējot, varētu uzrakstīt grāmatu. Tāpēc esmu pievērsusi uzmanību tikai pašiem svarīgākajiem rakstiem, kuros dots būtisks vērtējums, un kantātes liktenī izšķirīgiem notikumiem.

Skatot šo darbu latviešu literatūras kontekstā, E. Andersona recenzijā teikts: “Par visspilgtāko parādību neapšaubāmi jāuzskata Andreja Eglīša kantāte “Dievs, Tava zeme deg”, kas ar vēl nebijušu smeldzi, sāpēm un kvēli izteic mūsu tautas nesenos pārdzīvojumus, ticību un cerības”. Tulkojums zviedru valodā guvis augstu novērtējumu arī zviedru presē kā lielu dimensiju dzejdarbs, kas vēstī ne vien par latviešu tautas likteņiem, bet “arī par nesatricināmo paļāvību taisnībai”. Atzinīgi par šo darbu rakstījuši visi lielie Zviedrijas laikraksti, tāpat arī Ņujorkas periodiskie izdevumi. Augstu “Dievs, Tava zeme deg!” dzejas teksta vērtējumu devis Eduards Silkalns recenzijā “Par Klīdzēju un klasiku” (“Austrālijas Latvietis”. – 1981, 28. augustā). Viņš raksta: “Recenzents iedrošinās par līdz šim visjaunākajiem klasiskajiem darbiem latviešu literatūrā nosaukt divus – Andreja Eglīša “Dievs, Tava zeme deg!” (1944) un Jāņa Jaunsudrabiņa “Piemini Latviju” (1948).” Šis daiļdarbs ieinteresējis arī komponistu B. Skulti, par ko savās atmiņās J. Rudzītis raksta: “Ziniet, ko es gribētu,” viņš pēkšņi teica, “es gribētu komponēt Andreja Eglīša kantāti “Dievs, Tavas zeme deg!” Es to iedomājos daudz, daudz citādāk, nekā tā skan ar Garūtas mūziku. Tas taču ir teksts, kas prasa pavisam sevišķu grandiozitāti...” Savu ieceri komponists īsteno, un 1951. gada 10. martā Ņujorkā notiek B. Skultes oratorijas “Dievs, tava zeme deg!” pirmatskaņojums. Uzvedums izceļas ar grandiozitāti, un tie ir lieli svētki trimdas latviešu sabiedrībā. R. Liepa raksta: “Ar uzdevumu “Dievs, Tavas zeme deg!” latvieši ir nostājušies līdzās visām šejienes lielākajām tautu grupām kā nozīmīga vienība ar savām īpatām kultūras vērtībām.” Izmantodams A. Eglīša “Dievs, Tava zeme deg!” tekstu, T. Ķeniņš komponējis kantāti “Lūgšana Latvijai”, par kuras atskaņošanu ziņu nav.

Latviešu kultūras vēsturē nozīmīgs datums ir 1982. gada 8. maijs, kad Stokholmā pirmo reizi trimdā visā pilnībā atskan L. Garūtas un A. Eglīša kantāte “Dievs, Tava zeme deg!” Līdz tam laikam valdīja uzskats, ka kantātes pilnīgais variants ir neglābjami pazudis, jo padomju varas okupētajā Latvijā šā skaņdarba ieraksti tika likvidēti. Taču izrādījās, ka visus pēckara gadus atsevišķi ieskaņojuma fragmenti ir saglabājušies vairāku Vācijas radiofonu skaņu arhīvos. Komponists L. Apkalns šos skaņu ierakstus pilnībā rekonstruējis, un 1980. gada rudenī Raiņa un Aspazijas fonds Stokholmā to ieguva kā dāvinājumu savā īpašumā. Restaurētais – ar 1944. gada pirmatskaņojumu saskanīgais – L. Garūtas un A. Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” teksts publicēts 1984. gadā Stokholmā.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka šo kantāti Vācijas latviešu kamerkoris “Dūdas” diriģenta M. Opeskina vadībā atskaņo 1987. gada 3. maijā garīgās mūzikas koncertā Hamburgā, bet 16. maijā Frankfurtē. Atsauksmē par koncertu O. Alks raksta: “Klausītāji tomēr labāk izprata un ciešāk sirdīs uzņēma L. Garūtas kantāti ar A. Eglīša vārdiem “Dievs, Tava zeme deg!”, jo varēja līdzi izsekot vai ikkatram šīs varenās kantātes vārdam.” 80. gadu politiskajā situācijā sensacionāls ir notikums, par kuru vēsti diriģenta M. Opeskina publikācija: “Pirmo reizi trimdas vēsturē trimdas latviešu koris ar nacionālgarīga rakstura skaņdarbu koncertēs okupētajā Latvijā (!) Šo skaņdarbu atskaņos kopā ar turienes kori “Līgo” (!) Šī koncertu virkne (Valmierā, Rīgā, Slokā) ir veltīta pirmatskaņojuma gadadienai.” Minētie koncerti Latvijā notiek 1989. gada martā.

1988. gada 24. februārī, kad okupētajā Latvijā jau jūtamas Atmodas laika iezīmes, Komponistu savienībā notiek kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” izvērtēšana. Sanāksmē runā I. Kokars, P. Plakidis, K. Skujenieks, J. Peters, A. Darkevics un T. Reitera kora dziedātāja V. Gružāne. Tiek nolemts, ka šis darbs jāiekļauj repertuārā.

Šī paša gada 19. augustā laikrakstā “Literatūra un Māksla” publicēta materiālu kopa par kantāti, kas nosaukta par Tautas recenziju. Tā veidota no vairāku pazīstamu latviešu kultūras cilvēku vēstulēm, atmiņām, radioierakstiem. Rakstā atzinīgi vērtēta I. Kokara kamerkora “Ave Sol” darbība. Tas uzņēmis kantāti savā koncertrepertuārā, tā skanējusi 12 pārpildītos koncertos un radioraidījumā. Vislakoniskāko vērtējumu devis dzejnieks J. Peters: “Dievs, Tava zeme deg!” – Par šiem četriem vārdiem es apskaužu Andreju Egīti.” Zīmīgu atziņu 1989. gadā izteicis J. Silkalns: “Nākotnes Latvijai jābūt mūsu saderības laikam vai arī mūsu nākotne, degot naida un neiecietības ugunīs, izplēnēs pelnos, kurus vējš un lietus izdzenās bez pēdām. “Dievs, tava zeme deg!” varbūt bija tie īstākie, emocionāli intensīvākie vārdi, sāpju pilni, kas izteica mūsu nacionālo traģēdiju.”

No daudzajiem kantātes atskaņojumiem, kas Latvijā aizsākās 80. gadu beigās, jāpiemin Aizlūgums tautas sēru dienā Rīgas Domā 1992. gada 14. jūnijā, kurā piedalās Valsts koris “Latvija”, diriģents I. Cepītis, solisti K. Zariņš un A. Krancmanis, ērģelnieki T. Deksnis un O.Cintiņš, ievadvārdus saka dzejnieks A. Eglītis, kas pēc 48 gadiem pirmo reizi ciemojas Latvijā. Autora klātbūtne rada īpaši emocionālu saviļņojumu, un klātesošie kantāti klausās, stāvēdami kājās. Pārpildītajā dievnamā notiek arī kantātes pirmatskaņojuma 55 gadu atcerei veltītais sarīkojums Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā 1999. gada martā. Dzied koris “Ave Sol”, diriģē I.Kokars, solisti J. Sproģis un A.Poļakovs. Arī dzejnieka deviņdesmit gadu jubilejā 2002. gada 20. oktobrī kantāte skan Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā. Diriģenta I. Kokara vadībā dzied kamerkoris “Ave sol”, solisti M. Klišāns un A. Gailis, pie ērģelēm T. Deksnis. “Ave Sol” koncertē arī L. Garūtas simtgadei veltītajos koncertos, kas notiek 2002. gada 18. maijā Tukumā un 19. maijā Cēsīs.

Daudzie “Dievs, Tava zeme deg” atskaņojumi, kas 90. gados un jaunās tūkstošgades sākumā notiek Rīgā, Kuldīgā, Skrundā, Lazdonā, Cēsīs, Tukumā un citur, plaši tiek atspoguļoti presē. Vairāki raksti veltīti tieši L. Garūtas mūzikas vērtējumam. Īpaši emocionāla savā patiesīgumā ir komponista Aldoņa Kalniņa apcere, kurā abu kantātes autoru darbs atzīts par ģeniālu. Tajā teikts, ka šis “dokumentālais, apgarotais mākslas darbs, traģiskā laikmeta liecinieks”, savu aktualitāti nav zaudējis, bet “...gluži otrādi kļuvis vēl aktuālāks un kļūst ar katru dienu degošāks. Jo tobrīd vēl nebija pēckara cietumos, izsūtījumos un nāves nometnēs tālajos ziemeļos bijā gājušo desmitiem un desmitiem tūkstošu nevainīgu upuru. Šobrīd tam visam pāri jau klājas tautas izzušanas rēgs...” Saviļņojoši spēcīgo apceri autors beidz ar aicinājumu: “Mana mocītā, apsmietā, nīdētā un nīstā un tomēr sīkstā, neiznīcināmā un lepni spītīgā tauta! Apmeklēsim šo liturģisko dievkalpojumu – koncertu, būsim vienoti, lūgsim par sevi, savām ģimenēm, savu tautu, par mūsu rītdienu, par mūsu valodu, par mūsu nākamajām paaudzēm mūžu mūžos!”