Ar ticību dvēselē un cerības spožumu acīs

Ir iznācis Andreja Eglīša Rakstu 2. sējums

Latvijas okupācija 1941. gadā, Otrais pasaules karš un trimdinieka pārdzīvojumi pilnīgi pārvērta Andreja Eglīša dzīvi un dziļi atbalsojās viņa daiļradē. Šajos skarbajos gados viņš publicēja dzejoļu krājumus “Nīcība” un “Uz vairoga”, sacerēja dzeju kantātei “Dievs, Tava zeme deg!” un Kurzemes aizstāvjiem veltītu eseju krājumu “Dvēseļu cietoksnis” un publicēja arī periodikā daudzus dzejoļus, rakstus, esejas un stāstu “Kāzu brauciens Ziemsvētkos”. Šajā sējumā ietverta arī daļa no dzejnieka aktīvās sarakstes. Daļa vēstuļu vēl atrodas adresātu personīgajos arhīvos un nav pieejamas. Kā patīkamu izņēmumu Rakstu sastādītāja min ļoti plašo saraksti ar mākslinieku Juri Soikanu, kas glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā. Izmantotas tās vēstules, kas raksturo dzejnieka darbību un uzskatus un atspoguļo būtiskas tā laika literatūras dzīves norises. Publicētas arī dažas vēstules Jānim Andrupam, Lūcijai Garūtai, Veronikai Strēlertei un Arturam Plaudim.

Rakstu sastādītāja Dzidra Vārdaune savos komentāros sniegusi ziņas par dzejoļu pirmpublicējumiem, krājumu tapšanu un vērtējumu kritikā. Dzejniekam pašam vistuvākā joprojām palikusi grāmata “Uz vairoga”. Šīs “ziemciešu dziesmas tēvijas likteņgriežos” bija pirmā grāmata, kas iznāca trimdā, un katrs vārds, katra dzejas rinda te piepildīta ar sevī iznēsātām tautas ciešanām, ilgām un cerībām. Recenzenti atzīmē, ka tas nav dzejoļu krājums parastā nozīmē, bet drīzāk dramatiska poēma, kur “dziesminieks daudz mazāk pieder sev kā savas tautas vēsturei”.

Jānis Rudzītis krājumu nosauca par tā laika nacionāli nozīmīgāko un mākslinieciski visinteresantāko darbu latviešu lirikā un uzsvēra, ka dzejnieks Latvijas un latviešu tautas dzīvības un nāves jautājumus te risinājis ne šauri nacionālā, bet vispārcilvēciskā skatījumā. Vitauts Kalve rakstīja: “Es gribu dziesminiekam pateikties un pasacīt, ka es viņa grāmatu glabāšu, ka es to turēšu pie sevis un atšķiršu reti, bet tad, kad man vajadzēs īstus un stiprus vārdus, kādus atmin un zina tikai patiesi un lieli dziesminieki.”

Eseju krājuma “Dvēseļu cietoksnis” noskaņu izsaka tā apakšvirsraksts “Cīņas un sapņi par Latvijas valsti”. Autors to velta “latviešu varoņiem Kurzemē, tautas mocekļiem un brīvības cīnītājiem” un uzrunā tautiešiem raksta: “Par ko cīnījās un sadega Kurzeme? Lai par to stāsta rindas, kur ik vārds gājis cauri vācu cenzūras žņaugiem, rakstīts pie krituša drauga pleca, uz bēgļu ratu malas, sagrautā tēvzemes pilsētā, dūmainā Kurzemes pagalmā. Kurzemei šodien nevajaga vairs ne uzslavas, ne aizstāvības, jo viskrāšņākos goda vainagus lielai daļai kurzemnieku pasniedza varoņa nāve, kurā viņi pielīdzinājās savai cietējai tautai. Mums, dzīvajiem, tāpēc ne vainot, ne šķelties, bet vienotiem celties!”

Uz vienotību un gaismu dzejnieks vēstulēs mudina draugus un domubiedrus un publicistikā — visu savu ziemcieti tautu. “Mana dvēsele kļuvusi kā saucēja— sirēna, sauc tuvos un tālos, bēdu nospiestos un pieceltos, lai aplīpam ap Latvijas vārdu kā iztraucēts bišu spiets ap savu māti. (..) Ja spētu, es ticības zīmi visiem iededzinātu dvēselēs un cerību spožumu iemestu acīs.” (No publikācijas “Tēvijas” 1944. gada 25. novembra numurā.)

Bet par to, kā tapa dzeja kantātei “Dievs, Tava zeme deg!”, kāda bijusi šī patriotiskā darba lielā gaita un kā to uzņēmusi kritika, ir tik daudz teikts un rakstīts, ka filoloģijas doktores Dzidras Vārdaunes sagatavoto komentāru publicējam atsevišķi.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore