Lai likumu netulkotu, kā pašam izdevīgāk

Stingrākas normas aizsargjoslu teritorijās

Indulis Emsis, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs, — “LV”

Foto: A.F.I.

19.jūnijā Saeima pieņēma grozījumus likumā “Par aizsargjoslām”, kas paredz izmaiņas un jaunas normas kāpu aizsargjoslas teritorijā un nosaka būtiskus aprobežojumus zemes un ēku īpašniekiem. Ir ieviesti vairāki apgrūtinājumi upju un ezeru aizsargjoslā, aizliegumi ūdenstūristiem un atpūtniekiem, kā arī reglamentēti pašvaldību pienākumi un tiesības.

— Kāpēc tik steidzīgi bija vajadzīgi likuma grozījumi?

— Likums radīja ļoti daudz problēmu un pārpratumu, īpaši piekrastes aizsargjoslā. Līdz ar to liela daļa no likumā minētajiem aizliegumiem tika ignorēti un dažādos veidos pārkāpti. Sabiedrība, nevalstiskās organizācijas un vietējie iedzīvotāji nepārtraukti rakstīja sūdzības par to, kā šis likums tiek interpretēts. Iepriekšējā likumprojekta izstrādes un saskaņošanas gaitā notika arī diezgan lielas peripetijas – Valsts prezidente sākumā likumu neizsludināja, pēc tam likuma versija tika pārstrādāta, taču galaiznākumā likums bija zaudējis viengabalainību, tā normas cita citai runāja pretī. Tas, kas likuma sākumdaļā tika traktēts kā aizliegts, tālākajā tekstā tika atļauts. Līdz ar to katrs likumu izmantoja sev par labu. Pašvaldības savās interesēs izmantoja tās normas, kurās bija minēti dažādi izņēmumi, un mēģināja pielāgot savām interesēm. Rezultātā kāpu būvniecība krasta aizsargjoslā attīstījās ļoti strauji, un bija pilnīgi skaidrs, ka likums neļauj aizsargāt piekrasti. No otras puses – pilsētās un ciemos radās neizpratne par to, ka attīstības iespējas tiek bremzētas un likums neļauj pilsētām un ciematiem saskatīt savu nākotni, piemēram, tūrisma attīstībā. Lai novērstu šos trūkumus, likums tika pārskatīts.

Paralēli šai pamatjomai, kas tika skarta likuma labojumos, proti, par krasta kāpu aizsargjoslas normām, tika veikti arī citi precizējoši labojumi, piemēram, jautājumā par aizsargjoslām gar ūdenstecēm un ūdensbaseiniem.

— Likuma grozījumi būtiski skar tieši krasta kāpu teritoriju. Tātad kādi tie ir?

— Būtiskākais — ir precizēta krasta kāpu aizsargjoslas platuma noteikšana. Tagad reglamentēts, ka krasta kāpu aizsargjoslas platums ir atkarīgs no kāpu zonas platuma, bet tas nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija. Bet ir izņēmumi – šī aizsargjosla var būt mazāka pilsētās un ciemos. Šo izmaiņu mērķis ir sekmēt, lai pilsētas un ciemi varētu attīstīties un plānot savu izaugsmi. Pilsētās šo aizsargjoslas platumu noteiks vietējās pašvaldības teritoriju plānojumos, taču tas nedrīkst būt mazāks par 150 metriem un tajā obligāti jāiekļauj īpaši aizsargājamie biotopi. Citiem vārdiem – būs nepieciešama biotopu kartēšana.

Vēl viens izņēmums, kur krasta kāpu aizsargjosla var tikt sašaurināta, ir ciemu robežas. Fiksējot ciemu robežas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, ciemos krasta kāpu aizsargjosla var tikt samazināta līdz 150 metriem, tajā iekļaujot īpaši aizsargājamos biotopus. Taču šādi samazinājumi būs jāsaskaņo ar Vides ministriju un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju. Tā ir ļoti būtiska pretimnākšana pilsētu un ciemu pašvaldībām, tajā pašā laikā aizsargājamā zonā esam pastiprinājuši aizsardzības režīmu.

Aizsargjoslā gar Baltijas jūru un Rīgas jūras līci 500 kilometru garumā un piecu kilometru platumā noteikti vairāki aprobežojumi, kas nebija iepriekšējā likuma redakcijā. Pirmais no tiem skar jaunveidojamo zemes īpašumu platību. Pilsētās un ciematos jaunveidojamo īpašuma platību nosaka vietējās pašvaldības savos saistošajos noteikumos un apbūves blīvumu paredz teritoriālajos plānos. Tas nozīmē, ka pašvaldība ir tiesīga noteikt, cik lielam jābūt zemesgabalam vienas saimniecības izvietošanai un arī apbūves blīvumu.

Taču ārpus pilsētām un ciemiem esam reglamentējuši, ka to platību, uz kuras atļauts izvietot vienu viensētu ar saimniecības ēkām, nosaka vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos, bet tā nevar būt mazāka par trim hektāriem. Tas nozīmē, ka turpmāk nebūs atļauts sadrumstalot īpašumus, kas mazāki par trim hektāriem.

Esam papildinājuši likumu ar prasību, ka vietās, kur saglabājusies vēsturiskā viensētu apbūve, pašvaldībām jāizstrādā saistošie noteikumi par arhitektoniskajām prasībām, kādā veidā šīs ēkas ir atjaunojamas. Lai vēsturisko apbūvi nepārbūvētu patvaļīgi, bet stingri pēc noteikumiem – cik augstas var celt ēkas, ar kādiem materiāliem u.tml., lai saglabātu to kultūrvēsturisko izskatu un iespaidu.

Esam papildinājuši prasības gadījumā, ja tiek atsavināta vai iznomāta valsts vai pašvaldības īpašumā esošā zeme un šīs iznomāšanas rezultātā ir paredzēta zemes lietojuma veida maiņa, kas nav paredzēta teritoriālajā plānojumā. Citiem vārdiem, ja konkrētajā teritorijā ir paredzēta individuālā apbūve, bet kāds grib celt sabiedrisko ēku – restorānu, viesnīcu u.tml., tad ikreiz ir jāsaņem Ministru kabineta atļauja.

Paredzējām arī aizliegumus krasta kāpu aizsargjoslā (300 metru teritorijā ārpus pilsētām un ciematiem un ne mazāk par 150 metriem pilsētās). Šajā teritorijā ir aizliegts celt jaunas un paplašināt esošās dzīvojamās ēkas, saimniecības, ražošanas vai atpūtnieku aprūpei paredzētas ēkas un būves. Izņemot gadījumus, kad tiek rekonstruētas ēkas, nepārsniedzot esošo būvapjomu; kad ēkas tiek renovētas vai restaurētas.

Otrs izņēmums saistīts ar gadījumiem, kad tiek attīstīta osta, attīstīti un rekonstruēti esošie zvejniecības un zivju pārstrādes uzņēmumi vai pie esošajām ēkām tiek izbūvētas saimniecības ēkas, piemēram, garāža, malkas šķūnītis u.tml.

Esam arī paredzējuši vēl vienu izņēmumu, kad ēku un būvju celtniecība vai paplašināšana ir paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un notiek pilsētas teritorijā 150 metru platajā aizsargjoslā. Tādos gadījumos ēku un būvju celtniecība var notikt, ja pašvaldības plānojumā pilsētas teritorijā tas ir paredzēts un šis plānojums ir saskaņots ar Vides ministriju vai tās pilnvarotu institūciju. Ar šo likuma izmaiņu esam atkal panākuši solīti pretī pašvaldībām, lai pilsētas varētu attīstīties. Arī attiecībā uz ciemiem likumā esam ieviesuši pieļāvumu ēku celtniecībai 150 metru platajā krasta kāpu aizsargjoslā, taču ne tik lielā mērā kā pilsētās. Proti, ciemos aizsargjoslas teritorijā ir atļauts plānot celtniecību tikai tajās vietās, kur iepriekš bijusi apbūve un tās atjaunošana ir paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā un ir saskaņota ar Vides ministriju vai tās pilnvarotu institūciju.

Vēl esam aizlieguši krasta kāpu aizsargjoslā atsavināt valsts īpašumā esošo zemi, izņemot gadījumus, kad kādai personai ir tiesības uz zemi zem ēkas. Tātad runāsim skaidri — valsts vairs nevarēs spekulēt ar savā īpašumā esošo zemi. Šī zeme ir domāta visas sabiedrības vajadzībām un nav sadalāma privātīpašniekiem.

Tāpat esam aizlieguši aprobežot ar žogiem pieeju jūrai, traucēt kājāmgājēju brīvu pārvietošanos un atrašanos pludmalē un tauvas joslā, kas ir 20 metru plata. Tā ir pretimnākšana mūsu sabiedrībai, lai cilvēki varētu brīvi atpūsties piekrastē visā tās garumā. Ja kāds tauvas joslā būs uzbūvējis nožogojumus, pašvaldība tos varēs nojaukt un pieprasīt no vainīgā atlīdzību par darbu, ko tā būs veikusi īpašnieka vietā.

Pārējie aprobežojumi, kuri bija spēkā līdz šim, ir palikuši tādi paši, tikai nedaudz precizēti. Tātad piekrastes kāpu zonā nedrīkst rīkot publiskās sporta spēles, pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem, izņemot attiecīgi tam paredzētus ceļus un speciāli izveidotas vietas, izvietot piesārņojošus objektus, iegūt derīgos izrakteņus, novietot treilerus, piekabes, saliekamas būves vai atpūtai domātus namus u.tml. Aizliegts arī pārveidot kāpu reljefu.

Bez ikreizējas Ministru kabineta atļaujas piekrastes kāpu zonā ir aizliegts veikt meža izciršanu jeb meža transformāciju, kurt ugunskurus ārpus šim nolūkam paredzētām vietām un novietot teltis.

Esam noteikuši, ka pašvaldībai ir pienākums teritoriālajā plānojumā paredzēt gan kājāmgājējiem iespējas piekļūt pludmalei, gan celiņu iekārtošanu, atpūtas vietu izveidošanu, automašīnu stāvlaukumu un attiecīgu telšu vietu ierīkošanu. Esam precizējuši, ka gājēju celiņi pilsētās un ciemos ir jāierīko, ņemot vērā esošo apbūvi un īpašumu robežas, bet ne tālāk kā kilometra attālumā vienu no otra. Kas attiecas uz teritorijām ārpus pilsētām un ciemiem, prakse rāda, ka uz katriem sešiem kilometriem būtu vēlama viena atpūtas vieta kājāmgājējiem un apmēram ik pēc desmit kilometriem piekrastes joslā vajadzētu būt ierīkotai autotūristu apmetnes vietai. To pašvaldībām vajadzētu noteikt savos teritoriālajos plānojumos. Šī gan, protams, nav un nevar būt likuma norma.

Esam paredzējuši, ka gadījumos, ja krasta kāpu aizsargjoslā valstij ir nepieciešams celt kādas infrastruktūras elementus vai inženierkomunikācijas, kas varētu būt saistītas ar kuģošanas drošību, bākām, radiotorņiem u.tml., tas ir atļauts ar ikreizēju Ministru kabineta lēmumu.

Esam ieviesuši vēl vienu jaunu normu, kas attiecas uz ūdenstūristiem, – Baltijas jūras un Rīgas līča peldvietās ir aizliegts braukt ar motorlaivām un ūdensmotocikliem, kā arī kuteriem. Turklāt esam noteikuši, ka ar ūdensmotocikliem drīkst pārvietoties tikai tur, kur pašvaldības šādu atļauju ir devušas. Vienīgi esam atstājuši iespēju zvejniekiem, izmantojot zvejas laivas, pārvietoties pa piekrasti, izņemot oficiāli ierīkotās peldvietas.

Par ūdensmotociklu un kuteru pārvietošanos pa upēm un ezeriem šajā likumā netiek runāts, paliks spēkā līdzšinējā kārtība, respektīvi, ja nav noteikts īpašs aizliegums, tad pārvietoties var brīvi.

Vēl gribu uzsvērt, ka Rīgas līča piekrastes aizsargjoslā esam noteikuši, ka ciemu robežas apstiprina Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija pēc saskaņošanas ar Vides ministriju. Citiem vārdiem sakot, pašvaldības varēs izteikt priekšlikumus attiecībā uz ciemu robežām, kas attēlotas vietējās pašvaldības teritorijas plānojuma projektā, bet tās vairs nedrīkstēs pašas, kā līdz šim, paplašināt ciematu robežas uz neapbūvēto teritoriju rēķina, kā tas līdz šim bieži noticis. Abām minētajām ministrijām būs tiesības koriģēt pašvaldību vēlmes, ja tajās tiks saskatīta kāda ļaunprātība.

Likuma pārejas noteikumos esam paredzējuši, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, saskaņojot ar Vides ministriju un balstoties uz pašvaldību iesniegumiem, līdz 2004.gada 1.jūlijam ir jāapstiprina ciemu robežas.

— Esat ieviesuši vairākus apgrūtinājumus zemes īpašniekiem, kā arī aizliegumus atpūtniekiem un ūdenstūristiem upju un ezeru aizsargjoslās. Lūdzu, konkretizējiet tos?

— Saistībā ar upēm un ezeriem esam papildinājuši likumu ar aizliegumu ūdensteču un ūdenstilpju aizsargjoslās celt un izvietot ēkas un būves, tai skaitā arī nožogojumus.

Esam strikti noteikuši, ka šajās joslās nedrīkst veikt galveno cirti, izņemot koku ciršanu ārkārtas situācijā, lai likvidētu apdraudējumu cilvēkiem vai ēkām. Tāpat esam ieviesuši aizliegumu veikt meža zemes transfromāciju, kas iepriekš nebija tik stingri reglamentēts.

Tagad likums paredz aizliegumu arī ūdenstūristiem un atpūtniekiem upju un ezeru tauvas joslā novietot teltis un kurt ugunskurus bez zemes īpašnieka vai tā tiesiskā valdītāja atļaujas.

Tie ir būtiskākie ierobežojumi gar ūdenstecēm un ūdenstilpnēm.

— Vai ir mainīti aizsargjoslu platumi gar upēm un ezeriem?

— Tie nav mainīti. Vienīgi ir izdarīti daži nelieli precizējumi, piemēram, ap atklātām notekūdeņu apstrādes vietām un atklātiem dūņu laukiem aizsargjosla ir samazināta līdz 200 metriem agrāko “līdz 300 metru” vietā.

Līdz šim aizsargjosla bija noteikta salām, bet nebija reglamentēta pussalām. Tagad esam noteikuši, ka uz salām un pussalām aizsargjoslas platumu nosaka teritoriju plānojumos, bet ne mazāku par 20 metriem.

Dace Pumpure  — “Latvijas Vēstnesim”