Par atpūtai sakoptiem ūdeņiem

Jānis Vazdiķis, “Rīgas Meža aģentūras” direktors, – “LV”

Nobeigums. Sākums —

“LV“ Nr.106, 18.07.2003.

Noris arī sarunas par Sidrabezera un Sekšu ezera turpmāko likteni, jo tie atrodas Rīgas pilsētas ūdens ņemšanas vietā un pašvaldības uzņēmums “Rīgas ūdens” iebilst, ka kāds tiem varētu tuvoties. Es uzskatu, ka tā ir nepareiza pieeja. Ir jāsakārto šo ezeru izmantošana cilvēku atpūtai, un šī sakārtotība nodrošinās vides un arī ūdens kvalitāti.

Interesanta ūdenskrātuve ir arī Bolderājā, ko cilvēki ļoti iecienījuši. Tur perspektīvā varētu ierīkot atrakcijas.

Nopietnus risinājumus prasa ieceres attiecībā uz Dūņezeru Ādažu pagastā. Plānojam Rīgas tuvumā izveidot starptautiskas nozīmes makšķerēšanas stadionu, lai rīdziniekiem būtu starptautiskām prasībām atbilstošas makšķerēšanas vietas, kā arī lai varētu rīkot starptautiskas sacensības.

Savulaik Rīgas pilsētai piederēja arī Babītes ezers, kas ir valsts nozīmes ūdenskrātuve. Šobrīd tur notiek licencēta rūpnieciskā zveja. Ceram atgūt Babītes ezeru Rīgas pašvaldības īpašumā. Šajā ezerā mēs aizliegtu jebkādu tīklu zveju, jo tas ir ļoti interesants atpūtniekiem un tā attīrīšanā nākotnē varētu piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus.

Ļoti iecienīta atpūtas vieta ir Ikšķilē pie Selēku ezera.

— Daudzi ezeri ir aizauguši. Ko iesāksit ar tiem?

— Jā, aizauguši ir daudzi ezeri, īpaši tie, kas paredzēti ūdensputnu medībām, piemēram, Lielais Jūgezers, Mālezers, Dūņezers. Diezgan piesārņota ir Bābelīša apkārtne. Šogad veicām talku Dambja purva ezera apkārtnes sakopšanā. Rīgas domes Vides departaments ir pieprasījis pašvaldībai līdzekļus šā ezera izpētei, jo tas atrodas ļoti tuvu Juglas dzīvojamo māju rajonam. Tiks nopietni domāts par Dambjapurva ezera gultnes tīrīšanu.

— Vai šajās ūdenskrātuvēs tiks veiktas analīzes, kas norādītu ūdens piesārņotības pakāpi un to, vai ūdens nav bīstams peldētāju veselībai?

— Rīgas un tās apkārtnes ezeru ūdens analīžu veikšana ir Rīgas domes Vides departamenta pārziņā. Protams, ja nolemsim, ka ezers ir piemērots peldēšanai, tad noteikti tiks veikta arī tā ūdens piesārņotības kontrole. Pašlaik to veic tikai Rīgas lielākajos ezeros, piemēram, Bābelītī un Bolderājas ūdenstilpnēs.

— Vai minētajos ezeros un ūdenstilpnēs tiks ierīkotas arī publiskās peldvietas?

— Ezera pasludināšana par publisku peldvietu uzliek ļoti lielu atbildību, katrā ziņā šajās vietās ir jābūt ierīkotām glābšanas stacijām. Domāju, ka būs noteiktas publiskās peldvietas, šajā jomā vispirms domāsim par Bolderājas ūdenskrātuvēm.

Gribu arī piebilst, ka Rīgas iedzīvotāju tik iemīļotais Bābelīša ezers noslīkušo cilvēku ziņā ieņem pirmo vietu no visiem Rīgas un Pierīgas ezeriem. Tāpēc, piemēram, Bābelīša apsaimniekošanas noteikumos tiks paredzētas prasības veikt peldvietas uzraudzību no drošības viedokļa, ierīkot pārģērbšanās vietas, tualetes utt.

— Vai Rīgas un tās apkārtnes ezeros nevajadzētu aizliegt smago ūdenstransportu, tas ir, lieljaudas kuterus un ūdensmotociklus, kas apdraud peldētājus un makšķerniekus? Vai netiks pieņemti noteikumi, kas regulētu to pārvietošanos rekreācijas zonās?

— Jā, šobrīd vislielākā problēma ir noteikt tās ūdenskrātuves, kurās atļausim pārvietoties ar ūdensmotocikliem un kuteriem. Vissāpīgāk šī problēma skar Bolderājas ūdenstilpnes, kur iedzīvotāji grib mierīgi un netraucēti atpūsties. Tajā pašā laikā ir jāparedz atpūtas iespējas arī ūdensmotociklistiem.

— Vai ezeru privātās zemes īpašnieki ievēro tauvas joslu un iedzīvotājiem ir nodrošināta piekļūšana ūdeņiem?

— Šāda problēma ir divās vietās – pie Božu ezera Babītes pagastā, kur ūdenskrātuvei ir grūti apiet riņķī un uz privātās zemes gatavojas būvēt dzīvojamo māju ciematu, otra vieta – pie Beberbeķu ezera arī Babītes pagastā, kur privātās zemes īpašnieks ir nelikumīgi piebūvējis mājai klāt žogu līdz pašam ezera krastam. Šī problēma būs jārisina kopīgi ar vietējo pašvaldību.

— Paredzot atpūtas vietas ūdenskrātuvju apkārtnē, esat padomājuši arī par bērniem?

— Jā, šogad izstrādāsim prioritātes minētajiem ezeriem piegulošo mežu labiekārtošanā. Smelsimies pieredzi no Gaujas nacionālā parka un Skaņā kalna labiekārtotās teritorijas un noteiksim vietas, kur izveidot interesantas atpūtas bērniem. Piemēram, par pamatu tiks ņemta viena latviešu tautas pasaka un iznesta uz takas kokgriezumu veidā. Tas nenozīmē, ka Rīgas meži tiks pārvērsti par parkiem. Šiem mežiem ir jāsaglabājas dabiskiem, taču jābūt taciņu marķējumam, cik kilometru garas tās ir, jābūt arī norādēm, kurām vietām pievēršama uzmanība. Protams, pasaku taku uzraudzība un apsargāšana prasīs diezgan lielu slodzi. Taču, veidojot labiekārtotu vidi, mēs varam pozitīvi ietekmēt jauno paaudzi.

Dace Pumpure  — “Latvijas Vēstnesim”