Latvijas karogam — ne tikai krāsas, bet arī sava grāmata

Nākusi klajā vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa grāmata "Sarkanbaltsarkanās — Latvijas karoga krāsas"

Tajā pašā Cēsu pils zālē, kur 1997.gadā notika Tāļa Pumpuriņa izveidotā izstāde par Latvijas karoga vēsturi, 29.maijā Cēsu Vēstures un mākslas muzeja 75 gadu jubilejas svinību izskaņā tika atvērta viņa tikko klajā laistā grāmata.

"Latvijas Vēstneša" lasītājiem daudzas lappuses jau pazīstamas, jo darba tapšanas gaitā autors prāvu daļu savākto materiālu publicēja mūsu laikrakstā. Pateicībā par sadarbību dāvinot redakcijai savu monogrāfiju, Tālis Pumpuriņš pastāstīja:

— Publikācijai "Latvijas Vēstnesī" un Ingrīdas Ābolas sagatavoto radioraidījumu ciklam bija plaša rezonanse, kas man palīdzēja darbā. Teksts papildināts ar ziņām par sarkanbaltsarkanā karoga likteņiem Mandžūrijā, Tālajos Austrumos un Sibīrijā. Esmu izveidojis arī nodaļu "Karogs mūsdienās". Būtisks papildinājums ir saīsināts teksta tulkojums angļu valodā, ko ļoti kvalitatīvi veicis Viesturs Lucāns. Simtprocentīgi iztulkotas angliski visas attēlu anotācijas.

Ar lasītāju un klausītāju atsaucību klāt nākušas jaunas tekstuālas liecības un materiāli. Piemēram, izrādījās, ka no Zemgales atbrīvošanas laika līdz mūsu dienām saglabājies nacionālais karogs. To Ķemeros dzīvojošais 96 gadus vecais Brīvības cīņu dalībnieks Eduards Kalniņš 1998.gada novembrī uzdāvināja Latvijas Kara muzejam. Šo karogu šuvusi viņa dzimtās puses Īles draudzes dāmu komiteja un to pasniedzis mācītājs K. Beldavs 1919.gada beigās vai 1920.gada sākumā. Šādu karogu kā dāvanu saņēmuši arī citi Īles draudzei piederīgie brīvības cīnītāji. Darba gaitā uzzināju arī, ka Kara muzejā saglabājusies unikāla liecība par latviešu karogu Pēterpilī 1917.gada pavasarī. Tas ir Zemgalē dzimušā fotogrāfa Eduarda Gaiķa (1881—1961) izgatavotais krāsu diapozitīvs, kurā redzams Mantela mašīnu fabrikas strādnieku sarkanbaltsarkanais karogs un ar nacionālo krāsu lentēm pušķoti karognesēji. Šis diapozitīvs nozīmīgs arī fotogrāfijas vēsturei. Par to bija pārsteigts pat mūsu labi informētais latviešu fotogrāfijas hronists Pēteris Korsaks.

Pašlaik ceļā pie lasītājiem ir pirmie tūkstoš grāmatas eksemplāri. Ja skolas, bibliotēkas un plaša sabiedrība to uzņems atsaucīgi, būs arī papildmetiens.

Tālāk sniedzam autora ievadu.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

No Tāļa Pumpuriņa grāmatas "Sarkanbaltsarkanās — Latvijas karoga krāsas" ievada

Ievadam

Karogs, ģerbonis un himna vairumā valstu ir nāciju apvienojoši valsts simboli, kuru cieņas neaizskaramību aizsargā ar likumu. Necieņas izrādīšana karogam parasti ir uzskatīta par nāciju un valstu aizvainojošu rīcību. Tautas uzticība saviem simboliem un spēja tos saglabāt cauri gadsimtiem ir savdabīga nācijas vēsturiskās pēctecības nodrošināšanas ķīla.

Latviešu nācijas veidošanās procesā XIX gadsimta 70.gados, kad pieauga tautas pašapziņa, mūsu inteliģences aprindās kā nacionālās krāsas, atsaucoties uz XIII gadsimta hronikā minēto cēsnieku karogu, sāka popularizēt sarkanbalto krāsu salikumu, bet XX gadsimta sākumā sarkanbaltsarkanās kļuva par latviešu un Latvijas karoga krāsām.

Nekatoties uz to, ka nepastāvēja tiešā pēctecība starp XIII gadsimta un mūsdienu karogiem, tomēr tā sauktajā Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs uzskatāms par Latvijas karoga idejisko prototipu. Meklējot pierādījumus šo karogu kontinuitātei gadu simtus senā pagātnē, pētnieki nereti atstājuši novārtā Latvijas karoga piedzīvojumiem bagāto, bieži traģisko vēsturi šajā gadsimtā.

"Sirmās senatnes latviešu nacionālās krāsas — sarkans–balts–sarkans — tagad pauž un sludina mums pašiem, mūsu kaimiņiem, visai pasaulei mūsu jaunās valsts vārdu, stiprumu un labo slavu. Sarkans–baltsarkans — ir Latvijas karogs; sarkans–balts–sarkans — ir Latvija. Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti — Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pēctecībā, mūsu ticībā. (..)

Mūsu sarkan–balt–sarkanās krāsas! Ko saka viņas tam, kas savu tēviju karsti mīļo? Tā baltā stāv par patiesību un taisnību un brīvo pilsoņu godu un godīgumu, bet sarkanā atgādina mums tās asinis, kas lijušas nupat, kas lijušas visos laikos, kuras esam gatavi izliet par brīvību un neatkarību, par tautu un tēviju. Un kur sarkanais ar balto salejas, tur stāv rakstīta mūžīga uzticība līdz kapam un aiz viņa, vienīgi Latvijai, mūsu Latvijai!

Mācīsim tulkot šo krāsu valodu tiem, kas redz mūsu karogā tikai to sarkano, vai kas vēlētos redzēt viņā vēl pavisam citādas krāsas. Mācīsim un iemācīsim viņus!" Šos patētisko vārdus, kas bija kā laikmetīgs krāsu nozīmes skaidrojums un arī vēlējums, Latvijas valsts piecu gadu svētkiem veltītā krājumā rakstījis viens no tās dibinātājiem — pirmais ministru prezidents Kārlis Ulmanis (1877—1942). Šie vārdi savu nozīmi nav zaudējuši arī mūsdienās.

Lai iemācītu cienīt Latviju un vienu no tās nozīmīgākajiem simboliem — karogu, jāzina tā tapšanas gaita un "tautās iešanas" vēsture. Diemžēl par Latvijas karogu ir gaužām maz vēsturnieku pētījumu. Joprojām par to vienīgais visaptverošais darbs ir 1936.gadā izdotā populārzinātniskā monogrāfija "Latvijas karoga vēsture", kuru sarakstījis arhitekts un kultūrvēsturnieks Kārlis Dzirkalis. Šīs, ar lielu mīlestību rakstītās intesantās grāmatas zinātnisko vērtību mazina tas, ka tās autors nav spējis novērst jau darba sarakstīšanas laikā zināmās kļūdas un neprecizitātes, bet ar saviem brīvi interpretētajiem karogu rekonstrukciju zīmējumiem pat maldinājis lasītājus. Neskatoties uz iepriekš norādītajiem trūkumiem, grāmata satur daudz karoga pētniecībai nozīmīgu faktu, bet diemžēl tā jau sen kļuvusi par diezgan lielu bibliogrāfisku retumu un nav viegli pieejama katram interesentam.

Par nozīmīgu devumu šīs tēmas popularizēšanā ne tik senā pagātnē jāuzskata akadēmiķa Jāņa Stradiņa daudzie raksti presē tā sauktās Trešās atmodas laikā. J.Stradiņš, kurš 1988.gada jūlijā kļuva par Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija izveidotās nacionālās simbolikas darba grupas apakškomisijas par nacionālo simboliku priekšsēdētāja vietnieku, apkopoja Latvijas vēsturē nepieredzēti plašo tautas aptauju par latviešu kultūrvēsturisko simboliku. Viņš savos publicistiskajos rakstos minēja daudz jaunu nozīmīgu faku, kurus nezināja vai bija noklusējuši iepriekšējie karoga vēstures pētnieki, tomēr dažkārt atkārtoja jau K.Dzirkaļa pieļautās kļūdas un neprecizitātes. Jāņem vērā, ka J.Stradiņa, tāpat kā citu šī laika publikāciju autoru rakstiem galvenokārt bija praktisks politisks mērķis — veicināt nacionālās simbolikas reabilitēšanas procesu. Šīs publikācijas tapa ārkārtīgi dinamiskā un sarežģītā laikā, kad vēl nebija apzināti un izmantošanai pieejami daudzi vēstures avoti.

Uz jautājumiem, kas aizstās ar tā sauktajā Atskaņu hronikā minēto cēsnieku karoga izcelsmi, izmantojot plašu salīdzināmo materiālu, visizsmeļošāko atbildi mēģināja dot vēstures doktors Valdemārs Ģinters (1899—1979) grāmatā "Karogi senajā Latvijā".

Runājot par cēsnieku karogu, V.Ģinters secinājis: "Par karoga izcelšanos nav skaidrības, un paliek divas iespējas — tas varēja būt cēlies pirms ordeņa laika Cēsu latviešu vidē, vai arī radies tās ordeņa militārās iekārtas ietvarā, kurā cēsinieki bija iekļauti. Ievērojot vācu bruņinieku ordenī pastāvošo paradumu izdalīt karogus karavīru vienībām, tās sakārtojot karagājienam, un to, ka chronists cēsinieku karogu saista ar ordeņa pili Cēsīs, visai ticams ir pēdējais pieņēmums. Tādā gadījumā Atskaņu chronikā uzsvērtais apgalvojums, ka tas ir latviešu karogs, nozīmētu, ka šis karogs nebija vienreizēji konkrētam gadījumam piešķirts, bet cēsinieki pastāvīgi savās kara gaitās pulcējās ap šo savu karogu. Vācu ordeņa krustnešu spēku nepietika, lai ar zobenu veiktu ātru kristiānisma misiju, un vācu militāros panākumus ievērojamā mērā veicināja lībju un latviešu cilšu kontingenti, kas ordeņa karos varēja piedalīties arī ar saviem karogiem.

Cēsinieku latviešu karoga problēmu aplūkojot nevis lokāli izolēti, bet sakarā ar tā laika kara karogu veidiem vispār, Cēsu karoga krāsu izvēlē un salikumā nekādas īpatas lokālas pazīmes nav saskatāmas, un tas pilnīgi iekļaujas sava laika Eiropas karogu tradīcijās. "Ar šiem, speciāli viduslaiku karogiem veltītā pētījuma secinājumiem apmierināsimies, runājot par cēsnieku karogu, kaut arī jāpiekrīt J.Stradiņam, kurš nenoliedz V.Ģintera argumentāciju un raksta, "ka tā neizsmeļ visu jautājumu, un sarkanbaltsarkanā karoga sākotnējā izcelsmes problēma joprojām jāatzīst par neatrisinātu (varbūt arī neatrisināmu?)".

Neapšaubāmi, pētījumi un diskusijas par XIII gadsimtā minēto sarkanbaltsarkano karogu, kā arī dažādie latviešu karoga meklējumi rakstītajos avotos, etnogrāfiskajos, arheoloģiskajos, folkloristikas un valodniecības materiālos varētu būt domu rosinoši un iespējami arī jauni, negaidīti atklājumi, taču tie vairs nevarēs ietekmēt Latvijas karoga tapšanas gaitu, tā noieto ceļu.

Mūsu karoga vēstures izpētei nozīmīgākās ir tās publikācijas un avoti, kas bija pieejami sarkanbaltsarkano krāsu popularizēšanas laikā. Tā ir informācija, kuru bija iespējams izmantot jau XIX gadsimta pēdējā ceturksnī, pieņemot šīs krāsas par latviešu nacionalitāti apliecinošām. Tās ir polemikas un atsevišķi raksti, kas Pirmā pasaules kara laikā aizsākās presē un veicināja vienota uzskata izveidi šajā jautājumā divdesmito gadu sākumā. Īpaši jāuzsver šā laika preses loma karoga popularizēšanā. Tā neaprobežojas tikai ar polemiku, kas norisinājās tās slejās, bet nozīmīgas bija arī informatīva rakstura ziņas par sarkanbaltsarkano krāsu lietošanu, jo laikraksti toreiz bija gandrīz vienīgie masu saziņas līdzekļi. Nacionālo krāsu popularizētāji bija daudzi talantīgi latviešu dzejnieki un rakstnieki, kuri piedalījās preses veidošanā. Viņu emocionālajai dzejai un aprakstiem nereti bija ļoti iedarbīgs spēks, kas ietekmēja laikabiedru uzskatus. Daudz interesantu un karoga vēstures izpētei svarīgu ziņu atrodamas Latvijas nozīmīgāko procesu līdzdalībnieku atmiņās un memuāros. Dažkārt uzticēšanās atmiņām, kas rakstītas ar lielu laika atstarpi pēc aprakstāmā notikuma, ko nav bijis iespējams salīdzināt ar citiem avotiem, jāatstāj lasītāju ziņā.

Rakstot par Latvijas karoga tapšanas gaitu, mēģināts ne tikai precizēt atsevišķas šī procesa epizodes, bet arī mazliet raksturot sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas konkrētos apstākļus. Nereti izmantoti arī samērā gari atmiņu un laikabiedru publikāciju fragmenti. Varbūt dažviet tas uz darbu atstājis kompilatīvu iespaidu, bet, ņemot vērā to, ka daudzi izmantotie avoti lasītājam ir grūti pieejami, sniegta pēc iespējas nesaīsināta informācija. Zināmā mērā atkārtošanās sastopama karogam veltīto likumdošanas dokumentu publikācijās, tomēr šo materiālu apkopojums vienviet var noderēt tiem, kuri nopietnāk gribēs izsekot tieši šajā jomā notikušo izmaiņu niansēm.

Apzinos, ka daļa skarto problēmu ir diskutējamas un nepieciešami papildpētījumi. Uz to varbūt rosinās viens otrs šeit publicētais dokuments vai attēls, starp kuriem vārda tiešā nozīmē ir latviešu nācijai unikālas relikvijas.

"Visas tautas kopš senākiem laikiem savām nozīmīgākajām izdarībām kultā, politikā un tiesiskā dzīvē un militārā laukā radījušas simbolus, kas norāda uz attiecīgā akta nozīmi un svaru. Tāds tautu apziņā sakaņots un īpaši cieņā turēts simbols vēl mūsu dienās ir karogs. Nacionālie karogi ir sava veida tautas kopības, goda un spēka simbols. Mūsdienu karoga godināšanā karogu parādēs un līdzīgās manifestācijās bieži gan saskatāma tikai ārēja sentimentāla turēšanās pie senatnē reiz veidotiem nacionāliem, politiskiem un sociāliem ritiem, kas kļuvuši par paradumu, masu suģestijas līdzekļiem un dekoratīvām rekvizītēm. Patiesa nepieciešamība pēc tāda kopības idejas simbola tomēr spēcīgi izlaužas arvien no jauna. Tā visos svinīgos gadījumos paceltais Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs ir to imanento spēku zīme, kas iedvesmo un stiprina mūsu nacionālo pašapziņu," — savas grāmatas ievadā rakstīja V.Ģinters.

Savukārt šīs grāmatas autors vēlētos, lai šeit apkopotais materiāls nepaliktu tikai kā vēstījums par kādreiz Eiropā dzīvojošu, ar pašcieņu apveltītu nāciju, bet gan palīdzētu veidot Latvijas pilsoņu nacionālo pašapziņu un lepnumu pa savu valsti ar tikai tai raksturīgajiem simboliem.

Pateicība darba veicinātājiem

Latvijas karoga vēstures grāmatu nebūtu iespējams izdot bez daudzu privātu un juridisku personu līdzdalības. Šī darba aktīvākie materiālie atbalstītāji un līdzstrādnieki minēti grāmatas prettitulā un titullapā. Šeit viņiem visiem vēlreiz izsaku lielu pateicību. Autors pateicas arī visiem muzeju, arhīvu, bibliotēku darbiniekiem un privātkrājumu īpašniekiem par atsaucību un palīdzību grāmatas tapšanā. Sevišķa pateicība pienākas draugam Laimonim Osim, kura padomi un kolekcijas materiāli daudzkārt izmantoti šajā darbā. Vairākkārt nācās izmantot arī Laimoņa Liepnieka un Valdemāra Eihenbauma privātos arhīvus. Tāpat ar pateicību jāpiemin laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redakcija, kas jau 1998.gadā apjomīgu šīs grāmatas daļu publicēja savās slejās un deva iespēju ar sarkanbaltsarkanā karoga vēsturi iepazīties arī interneta lietotājiem. Šīs grāmatas un Latvijas karoga popularizēšanā daudz veikusi radiožurnāliste Ingrīda Ābola. Pateicoties viņas veidotajiem radioraidījumiem, bija iespējams ziņas par karogiem dažviet precizēt un papildināt. Lielu paldies autors saka šīs grāmatas manuskripta sākotnējā varianta datorieraksta veicējai Antrai Kalniņai. Visbeidzot vislielākā pateicība par dažāda veida atbalstu un pacietību grāmatas sarakstīšanas laikā pienākas ģimenei un darba kolēģiem Cēsu muzejā.