Par pašiem savu lauku politiku

Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs:

Foto: A.F.I.

Šīs valdības rīcībā lauksaimniecībā viszīmīgākā, manuprāt, ir lielāka labvēlība mazajiem zemniekiem, kas tagad saņem vairāk subsīdiju. Šādas nostājas pretinieki apgalvo, ka tā veltīgi tiek izšķiesta nauda, ko lietderīgāk būtu ieguldīt konkurētspējīgas ražošanas attīstībā. Kā domājat jūs?

Uzņēmēju, valsts un sabiedrības prioritātei jābūt konkurētspējīgas ražošanas attīstībai. Taču es nedomāju, ka līdz 2004. gada 1. maijam atlikušajā laikā lauksaimniecībā kaut ko radikāli izmainīs tas, vai iedos katram zemniekam pa bišķiņam vai iedos vairāk spēcīgākajiem. Ja šodien Latvijā prioritāte ir sociālais miers laukos, arī tas galu galā nav slikti.

Tomēr, no citas puses, nevajag sevi mānīt, ka viena govs lauku cilvēkam būs iztikas un pārticības avots. Tās nebūs arī ne piecas un ne desmit govis. Vai nu tas patīk vai nepatīk, bet modernās tehnoloģijas nosaka, ka ģimenes saimniecībā jātur ne mazāk par 50–60 govīm. Ja tiek izmantots algots darbaspēks, tad vēl vairāk.

Tikmēr Latvijā vidējā ganāmpulkā joprojām ir tikai trīs govis. Vai tas neliecina, ka esam bezcerīgā purvā?

Tas liecina, ka lauksaimniecībā kā biznesa nozarē ārkārtīgi pietrūkst preču ražošanas saimniecību. Tāpēc man patiešām žēl, ka esam zaudējuši vēl vienu gadu – un patiesībā pēdējo –, kura laikā mums vajadzēja censties attīstīt šīs preču saimniecības.

Žēl, ka valdība neatrada līdzekļus arī veiksmīgi iesāktās Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmai, kas palīdzēja lauku cilvēkiem atrast citu iztikas avotu līdztekus vai ārpus lauksaimniecības.

Varbūt nākamgad ap šo laiku, kad būsim iestājušies Eiropas Savienībā, mums vairs nenāksies strīdēties, ko un kā lauksaimniecībā darīt? Tad te kārtību noteiks Brisele, kas dos naudu un stingrus priekšrakstus, ko mums atliks tikai izpildīt.

Es kategoriski nepiekrītu šādam viedoklim. Latvijai joprojām būs gan vajadzības, gan iespējas īstenot savu lauksaimniecības politiku vismaz ar trim diezgan ietekmīgām svirām.

Pirmkārt, darbosies Briseles diktētā koptirgus organizācija ar produktu intervenci, kvotām un subsīdijām. Pašlaik Eiropas Komisija dramatiski, bet argumentēti spiež savienības dalībvalstis pastāvošo kārtību reformēt un vēl jālemj par jauno dalībvalstu iesaistīšanos reformā. Šādas pārmaiņas turpināsies, bet mēs iegūsim iespēju šo it kā Briseles diktātu ietekmēt vairs nevis īstenošanas, bet tapšanas stadijā, tur paužot Latvijas nostāju un vajadzības. Taču par šo nostāju vispirms jāvienojas pašiem Latvijas lauksaimniekiem un politiķiem. Turklāt savs viedoklis būs vajadzīgs vienmēr, jo reformas Eiropas Savienībā kopš septiņdesmitajiem gadiem norit nemitīgi un nekad nebeigsies...

Otrkārt, Latvija īstenos savu lauksaimniecības politiku, izvēloties mums piemērotākos pasākumus jaunajā Lauku attīstības plānā no dažādām iespējām, ko piedāvā Brisele. Acīmredzot mēs “ņemsim” agrovides pasākumus, agro pensionēšanos un daudz ko citu. Šai otrajai svirai pieskaitāmas arī lauksaimniecības modernizācijas un pārējās programmas Latvijas Attīstības plānā. Tās nosacīti varētu dēvēt arī par SAPARD turpinājumu.

Treškārt, Latvijai paliks arī tīri nacionāla, neviena neregulēta joma – lauksaimniecības un citu nozaru izglītība un mums vēlamas lauku infrastruktūras veidošana. Šai trešajai svirai naudu gan vajadzēs meklēt vienīgi no Latvijas budžeta.

Kādām jābūt Latvijas pozīcijām Eiropas Savienības lauksaimniecības reformā? Vai tās tikko ieliktais pamatu pamats – subsīdiju t.s. atkabināšana no ražošanas – mums būs izdevīga?

Tas ir atkarīgs no katra ideāliem... Strādāt maz būtu amorāli. Ja mēs tā vietā liktu vēlmi ražot mazāk graudu, bet ko citu, pasaulē pieprasītāku, tad es piekrītu, ka reforma ir izdevīga. Turpretī, ja kāda ideāls ir saražot Latvijā, teiksim, četrus miljonus tonnu graudu un divus miljonus tonnu piena, tad viņam reforma ar atkabināšanu izrādīsies nepatīkama.

Tomēr līdz reformas sākumam mums vismaz divus gadus nāksies pierast pie Eiropas Savienības lauksaimniecības nedabiskā līdzsvara. Kā tur žonglēt veiksmīgāk?

Latvija sarunās izcīnīja 150 eiro jeb 98 latu hektārsubsīdiju, kā arī tiesības papildus nākamgad Briseles solītajiem 24 latiem par hektāru piemaksāt vēl 30 latus no pašu valsts budžeta. Tādēļ es Lauksaimnieku sadarbības padomes vietā vairāk uztrauktos nevis par šogad vajadzīgajiem diviem, bet par nākamgad vajadzīgajiem 15 miljoniem latu.

Vai valstij vispār ir vērts tērēt tik lielu naudu, lai šīs piemaksu tiesības izmantotu?

Ja mūsu lauksaimniecības mērķis ir konkurētspēja Eiropas Savienībā, tad ir gan vērts. Taču valdībai par to vēl ir politiski jāizšķiras. Patiešām, lauksaimniecību drošuprāt var saukt par pavisam maznozīmīgu tautsaimniecības nozari, jo tā dod vairs tikai 2,5 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Taču līdzīga situācija ir arī citās kaimiņzemēs. Tāpēc no Latvijas puses nebūtu korekti apzināti nostādīt savus lauksaimniekus nelabvēlīgākā stāvoklī nekā viņu konkurenti vienotā koptirgus telpā. Tam būs bēdīgas sekas.

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Andiņa  intervijas “Sīciņa lauksaimniecība ar milzu apetīti”