Latvijas valsts vadības stūresvīri

Latvijas brīvvalsts ministru prezidenti (1918–1940)

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Zigfrīds Anna Meierovics. Divu Latvijas valdību galvgalī

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.107, 23.07.2003.,

Nr.108, 25.07.2003.

Ministru kabineta uzmanības aplocē allaž bija kultūras un izglītības jautājumi. 1922. gada 23. augustā tas akceptēja LU, Konservatorijas un Mākslas akadēmijas statūtus. Pirmajos no tiem bija sacīts:

“Universitāte ir augstākā valsts izglītības iestāde. Viņas uzdevums ir veicināt zinātnisku pētīšanu un sniegt saviem audzēkņiem augstāko izglītību.

Universitāte aptver šādas fakultātes: 1) arhitektūras, 2) inženierzinātņu, 3) mehānikas, 4) ķīmijas, 5) lauksaimniecības, 6) medicīnas, 7) veterinārmedicīnas, 8) matemātikas un dabas zinātņu, 9) tautsaimniecības un tiesību zinātņu, 10) filoloģijas un filosofijas, 11) teoloģijas (..).

Mācības valoda Latvijas universitātē ir latviešu. Izņēmuma veidā mācības pasniegt citās valodās var tikai ar universitātes padomes sevišķu atļauju.

Universitāte ir autonoma iestāde, kas uz savas satversmes pamata patstāvīgi veido savu dzīvi un veic savus zinātniskos, pedagoģiskos un administratīvi saimnieciskos uzdevumus.”

1922.gada 31.augustā valdība apstiprināja Latvijas telegrāfa aģentūras statūtus. Tie noteica, ka aģentūras uzdevumi ir “sniegt ziņas par pasaules politiskiem, saimnieciskiem un kulturēliem notikumiem un savukārt saziņā ar ārlietu ministriju rūpēties par pareizu ziņu izplatīšanu ārzemēs par Latviju. Šajā nolūkā aģentūra apgādā Latvijas un ārzemes drukas izdevumus, kā arī attiecīgas iestādes vai atsevišķas personas (politiskus un preses darbiniekus, komersantus utt.) ar dažādiem informācijas materiāliem, politiskām, biržas un tamlīdzīgām ziņām”.

Z.Meierovics un izglītības ministrs A.Dauge 1922.gada 18.jūlijā parakstīja Ministru kabineta pieņemtos noteikumus par latviešu ortogrāfiju. Lai labāk saprastu to saturu un nozīmīgumu, noteikumi ir pelnījuši, kaut gan pagājusi 81 ziemvasara, reproducēšanu no jauna. Lūk, tie.

“1. Pamatojoties uz 1922.g. 24.maija likuma par ortografijas jautājuma nokārtošanu, ortografijas komisija pie izglītības ministrijas noteikusi sekošu latviešu ortografiju, kuŗa lietojama visās skolās, valsts un pašvaldības iestādēs:

a) gotu burtu vietā jāieved latiņu burti;

b) gotu burtu w, f, ˇ, z, fch, ˇch, tfch, dˇ, dˇch vietā jālieto v, s, z, c, š, ž, č, dz, dž;

c) mīkstinātie l, r, n, k, g – jāraksta ļ, ŗ, ņ, ķ, ģ;

d) svešvārdos jāizšķir h (piem. Hamburga) no ch (piem. Chaŗkava);

e) saliktā patskaņa “ee” vietā jāraksta “ie”;

f) patskaņu gaŗumu apzīmēšanai vārdu saknēs, piedēkļos un galotnēs, jālieto horidzontala švītriņa (–), pie kam jāapzīmē gaŗums visiem gaŗi izrunājamiem patskaņiem un ne tikai dažiem.

2. Pārveidotā ortografija obligatoriski ievedama visās skolās sākot ar 1922.g. 1. augustu, bet valsts un pašvaldības iestādēs sākot ar 1923.g. 1.janvāri.”

Nevar neatzīmēt, ka tieši Z.Meierovica valdības laikā 1922.gada 2.maijā pieņēma Brāļu kapu komitejas statūtus. Tajos bija noteikts, ka komitejas mērķis ir “izkopt un turēt kārtībā pasaules un Latvijas atsvabināšanas karā kritušo un mirušo Latvijas karavīru brāļu kapus”. Ministri tajā pašā sēdē akceptēja noteikumus par Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. To paredzēja piešķirt karavīriem, kas valsts atbrīvošanas cīņu laikā no 1918.gada 18.novembra līdz 1920.gada 11.augustam, bija kalpojuši nacionālajā armijā.

Realizējot Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līgumu, Z.Meierovics un kaimiņvalsts sūtnis Rīgā J.Gaņeckis 1921.gada 22.jūlijā parakstīja nolīgumu par pilsonības optācijas kārtību, atgriešanos dzimtenē, par abu nolīguma slēdzēju pilsoņu īpašuma izvešanu un likvidēšanu. Šajā dokumentā bija noteikts, ka personām, kuras dzīvo Krievijā, ir atzītas par Krievijas pilsoņiem un kuras ir sasniegušas 18 gadu vecumu, ir tiesības paziņot, ka viņas vēlas izstāties no Krievijas pilsonības un optēt Latvijas pilsonību, ja viņas pašas vai viņu vecāki līdz 1914.g. 1.augustam bijuši pierakstīti pie pilsētu, lauku jeb kārtu sabiedrībām, kuras tagad ietilpst Latvijas Republikas robežās. Lai gan otrā puse lika dažādus šķēršļus šim procesam, līdz 1927.gadam no Krievijas atgriezās vairāk nekā 220 tūkstoši bēgļu, optējot Latvijas pavalstniecību.

Citāda rakstura bija Latvijas attiecību jautājums ar Vatikānu jeb konkordāts, kas sevišķi aktuāls kļuva pēc Kurzemes un Vidzemes atkalapvienošanās ar katoļticīgo Latgali. Z.Meierovics referēja par šo problēmu Satversmes sapulces V sesijas 82.sēdē 1922.gada 19.jūlijā. Viņš atgādināja, ka konkordāta sarunas sākās jau pirms divarpus gadiem Tautas padomes laikā. Ārlietu ministrijas pārvaldnieks H.Albats, izpildot Z.Meierovica uzdevumu, 1921.gada maijā parakstīja Romā vienošanās aktu par konkordātu, kuru valdība apskatīja vairākās sēdēs. To pašu darīja Satversmes sapulces Ārlietu komisija. Z.Meierovics parakstīja konkordātu ar Svēto Krēslu galīgā veidā 1922.gada 30.maijā. Satversmes sapulcē šo aktu pirmām kārtām atbalstīja Latgales deputāti, iebilstot gan vairākiem pie citām konfesijām piederošiem tautas kalpiem. Augstā nama tā paša gada 19.jūlilainja sēde ratificēja konkordāta likumu ar 74 balsīm, pret to balsojot 33 deputātiem un atturoties 7.

Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Vatikānā 1922.gada 3.novembrī. Līdz ar to katoļu baznīca ieguva Latvijā pilnīgu autonomiju. Latvijas katoļi nonāca tiešā Svētā Krēsla pakļautībā, bez jebkādiem vidutājiem, kā tas bija agrāk. Katoļu baznīcai bija tiesības dibināt un uzturēt savas konfesionālas skolas, kā arī klosterus, baznīcas un citas kulta iestādes. Valdība paturēja sev tiesības runāt līdz tikai Latvijas katoļu arhibīskapa un bīskapu iecelšanas jautājumā. Pēc konkordāta šiem garīdzniekiem vajadzēja būt Latvijas pilsoņiem.

Z.Meierovics referēja vai runāja Satversmes sapulcē vēl par vairākiem Latvijas ārpolitikas jautājumiem kā ārlietu ministrs: valsts atzīšana de iure, miera līgumi ar Vāciju un Krieviju, Latvijas un Igaunijas robežu konvencija, Latvijas un Lietuvas robežu jautājums un politiskā vienošanās starp Latviju, Igauniju, Poliju un Somiju.

Valdības krīzes, lai arī tās nav patīkamas, nav nekas neparasts demokrātiskās parlamentārās valstīs. Z.Meierovica kabinets arīdzan neiztika bez tām.

Satversmes sapulce, 1922.gada jūlija sākumā apspriežot budžetu, noraidīja Zemkopības ministrijas budžetu. Z.Meierovics uzskatīja, ka tas nozīmē neuzticības izteikšanu valdībai, un informēja J.Čaksti, ka Ministru kabinets noliek savas pilnvaras. Prezidents, ilgi nedomājot, 13.jūlijā uzaicināja atkal Z.Meierovicu sastādīt valdību. Tas tika izdarīts dažu dienu laikā, un Z.Meierovics jau 19.jūlijā informēja deputātus, ka viņš izveidojis jaunu kabinetu. Interesanti atzīmēt, ka tajā vairs neietilpa tikai vienīgais grēkāzis – zemkopības ministrs V.Zāmuēls. Viņa vietā Z.Meierovics ieteica Arvīdu Kalniņu, visiem pārējiem paliekot savās vietās. Turklāt norādot, ka Augstais nams nesaņems jaunu valdības platformu, jo vēl nav realizēta pirmā deklarācija.

Satversmes sapulce, acīmredzot uzskatot, ka viena ministra dēļ nav vērts mainīt visu valdību, 11 parlamentāriešiem gan runājot debatēs, tajā pašā dienā pieņēma pārejas formulu: “Noklausījusies ministru prezidenta ziņojumu, Satversmes sapulce pāriet uz dienas kārtību.”

Par šo Zālamana lēmumu balsoja 66 deputāti, pret – 29 un atturējās 23. Z.Meierovics un viņa komanda varēja darbu turpināt.

I.Saeimas vēlēšanas notika 1922.gada 7. un 8.oktobrī. Parlaments sanāca uz pirmo sēdi 7.novembrī. Z.Meierovica valdības pilnvaras līdz ar to beidzās. Bet, tā kā jaunā kabineta sastādīšana ieilga, vecajai valdībai vajadzēja nostrādāt līdz 1923.gada 26.janvārim. Pavisam 19 mēnešus un 8 dienas. Tik ilgi vēl nebija pie varas atradies neviens Latvijas Ministru kabinets. Tā bija vislabākā liecība Z.Meierovica valdības darbības rezultativitātei, nemaz nerunājot par tās vadītāja autoritāti.

Pat viens no opozīcijas līderiem sociāldemokrāts F.Cielēns savos memuāros atzīst, ka šis kabinets “kļuva par pirmo īsti demokrātisko valdību Latvijā”. Premjers savu augsto amatu “pildīja cienīgi, nekad neizrādot uzpūtību un lielmanību. Šai nozīmē Meierovics lika vislabākās tradicijas ministru prezidenta amatam, sevišķi sadarbībā ar parlamentu”.

Otro reizi kabineta priekšgalā

Bezpartijiskā inženiera Jāņa Pauļuka valdība, nostrādājusi tikai piecus mēnešus (1923.27.01.-1923.27.06.), atkāpās, un atkal vajadzēja veidot jaunu kabinetu. Valsts prezidents J.Čakste to vēlreiz uzticēja darīt Z.Meierovicam. Parlamenta sekretārs J.Vesmanis I.Saeimas II sesijas 21.sēdē 1923.gada 26.jūnijā nolasīja šādu rakstu, kas bija adresēts Augstā nama priekšsēdētājam F.Vesmanim:

“Sakarā ar manu š.g. 8.jūnija rakstu Nr.3254, pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka Z.A.Meierovica kungs sastādījis ministru kabinetu no sekošām personām:

Ministru prezidents un ārlietu ministrs Z.A.Meierovics

Apsardzības ministrs J.Ducens

Darba ministrs G.Klaustiņš

Finansu ministrs H.Punga

Iekšlietu ministrs A.Birznieks

Izglītības ministrs P.Gailītis

Zemkopības ministrs E.Bauers

Satiksmes ministrs J.Pauļuks

Tieslietu ministrs V.Holcmanis

Iekšlietu ministra biedrs ar balsstiesību kabinetā A.Dzenis

Izglītības ministra biedrs ar balsstiesību kabinetā St.Jaudzems.

Reizē ar šo esmu uzdevis līdzšinējam Ministru kabinetam nodot un jaunajam augstāk aprādītā sastāvā ieņemt valdības resorus.

Ar patiesu cienīšanu J. Čakste

Valsts prezidents”

J.Vesmanis pēc tam iepazīstināja deputātus ar Z.Meierovica rakstu, kurā bija teikts:

Zigfrīds Anna Meierovics Ārlietu ministrijas darbinieku vidū 1925.gada sākumā Arhīva foto

“Augsti godāts priekšsēdētāja kungs!

Ar šo pagodinos paziņot Jums, augsti godāts priekšsēdētāja kungs, ka, izpildot Valsts prezidenta š.g. 8.jūnija uzdevumu, esmu sastādījis ministru kabinetu. Norakstā klāt pielieku paziņojumu Valsts prezidentam par kabineta sastādīšanu.”

Tūdaļ pēc tam jaunā kabineta vadītājs nolasīja valdības deklarāciju. Viņš vispirms norādīja, ka koalīcijas valdība nodibināta uz vienošanās pamata starp Zemnieku savienību, centra partijām un sociāldemokrātiem maziniekiem.

Saimnieciskā laukā, ziņoja Z.Meierovics, galvenais uzdevums būs karā nopostītās dzīves atjaunošana, sevišķi lauksaimniecības uzplaukšana un agrārās reformas nostiprināšana. Nopietnu vērību veltīs jaunsaimniecību un karā nopostīto zemnieku ēku būvniecībai, nokārtojot valsts kredītus šīm vajadzībām. Valdība veicinās visāda veida kooperāciju. Tā atbalstīs tās rūpniecības nozares, kurām izejvielas atrodas pašu valstī un kuru attīstība kavējas līdzekļu trūkuma dēļ. Tikpat svarīgi nodibināt izdevīgus saimnieciskus sakarus ar ārvalstīm, slēdzot tirdzniecības līgumus. Kabinets pievērsīs īpašu uzmanību lauku ceļu uzlabošanai, nepieciešamos gadījumos piešķirot līdzekļus no valsts kases.

Z. Meierovics uzsvēra, ka valdība uzskatīs par savu pienākumu sargāt pastāvošo valsts iekārtu. Tā ieturēs noteiktu valstisku nacionālo politiku, ievēros minoritāšu taisnīgas prasības un ies pretim to kultūras vajadzībām.

Premjerministrs atkal solīja ievērot Latgales saimnieciskās un kultūras īpatnības, lai paceltu šo novadu līdz pārējās Latvijas līmenim. Augstākos ierēdņus tur iecels ar iekšlietu ministra biedra Latgales lietās piekrišanu, atzīstot latgaliešu izloksnei piederošās tiesības. Tiks sperti visi soļi, lai paātrinātu likuma pieņemšanu par Austrumlatvijas sādžu sadalīšanu viensētās.

Ārpolitikā, norādīja Z. Meierovics, aizstāvot valsts suverenitāti, valdība galveno vērību veltīs ekonomisko sakaru attīstībai ar ārzemēm, turpinot nostiprināt draudzības saites ar Antanti, ASV, tuvākajām kaimiņvalstīm, kā arī tālāk uzlabojot attieksmes ar Vāciju un Krieviju. Veicinot tuvināšanos ar Igauniju un Lietuvu, kabinets uzskata par galamērķi Baltijas valstu savienības nodibināšanu. Latvija, cik tas stāvēs viņas spēkos, veicinās vispārējās atbruņošanās idejas realizēšanu, pirmām kārtām caur Tautu Savienību.

Valdības programmas apspriešanā piedalījās 13 deputāti, gan peļot, gan atbalstot to. Saeima noraidīja LSDSP frakcijas priekšlikumu izteikt neuzticību jaunajai valdībai un ar 51 balsi apstiprināja Z. Meierovica kabinetu, 37 parlamentāriešiem balsojot pret un trim atturoties.

Kabineta pirmo sēdi 27. jūnijā atklāja un vadīja J.Čakste. Viņš, kā teikts protokolā, apsveicot Ministru prezidentu un kabineta locekļus, “aizrāda uz mazo majoritāti, kāda ir kabinetam Saeimā. Šis apstāklis rada zināmu nedrošības stāvokli, kurā valdībai jāstrādā, un tā tas arī ir, caur nejaušu gadījumu vairākums var pārsviesties otrā pusē. Bet šim apstāklim ir arī savi labumi. Valdības ar lielu majoritāti bieži jūtas pārāk drošas un tādēļ piegriež mazāk vērības savam darbam; citāds stāvoklis ir valdībai, kurai mazāks vairākums; tai jādara viss, lai noturētos, un tādēļ arī vairāk jāstrādā; tas nāk valstij par labu. Tādēļ šī parādība nav ļaunums, bet ir valsts interesēs. Izsaka pārliecību, ka jaunais kabinets ķersies pie darba dubultiem spēkiem, ko prasa jaunās valsts stāvoklis; novēl labas sekmes nenogurstošā darbā (..)

Ministru prezidents Z.A. Meierovics savā un kabineta locekļu vārdā pateicas Valsts prezidentam par novēlējumiem pirmā jaunā kabineta sēdē.

Kabinets apzinās to grūto stāvokli, kādā viņu nostāda abzolūtā vairākuma trūkums Saeimā, bet valdībai par labu nāk tas apstāklis, ka opozīcija nav viengabala un pastāv pa daļai no elementiem, ar kuriem latviešu nacionālā doma nevarēs atrast kopēju ceļu; tas jo sevišķi bija redzams no minoritātu uzstāšanās Saeimas vakardienas sēdē. Iekšēji mēs tomēr esam vairāk konzolidējušies, un šī iekšējā saskaņa dos mums spēkus strādāt godīgi un nesavtīgi, kamēr Saeima to ļaus. Izsaka cerību, ka Valsts prezidents kā pirmais valsts pilsonis neliegs jaunam kabinetam savu lielo morālisko atbalstu. No savas puses solās pielikt visus spēkus, lai paceltu, cik tas atkarājas no valdības, valsts garīgo un materiālo labklājību un nostiprinātu valsts tiesisko stāvokli.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs 1307.f., 1.apr.,1336.l., 96.lp.)

Viņa otrā valdība nepastāvēja ilgi – tikai 6 mēnešus un 29 dienas (par demisijas cēloņiem nedaudz vēlāk). Tik īsā laikā, protams, daudz nevarēja paveikt.

Turpmāk — vēl