Lai pieaugtu valsts un sabiedrības sadarbība

Kaija Gertnere–Ozola, NVO centra direktore, — “LV”

Foto: A.F.I.

— Kāda ir nevalstisko organizāciju (NVO) loma demokrātiskā sabiedrībā?

— Tām ir ļoti liela nozīme un ietekme uz procesiem valsts dzīvē, ja vien šīs organizācijas pašas to vēlas. Jebkuras demokrātiskas valsts pazīme ir tā, ka sabiedrība ir aktīva, iesaistās dažādās organizācijās un pasākumos. Valsts, kurā sabiedrība ir visaktīvākā, ir Dānija. Gandrīz katrs tās iedzīvotājs ir iesaistījies kādā NVO. Latvijā ir apmēram 7000 nevalstisko organizāciju, kurām ir ne visai plašs biedru loks, tā ka vēl ir daudz jādara, mudinot sabiedrību kļūt aktīvākai un realizēt savas intereses.

— Kas varētu motivēt iedzīvotājus iesaistīties kādā NVO?

— Pirmkārt, cilvēkiem ir jājūtas drošiem par savu dzīvi, tad viņi varēs pievērsties arī kaut kam ārpus ikdienišķās eksistences nodrošināšanas. Kad cilvēkiem nebūs jāuztraucas, ko rīt dot bērniem pusdienās un kādās drēbēs viņus laist uz skolu, tad viņi varēs pievērsties arī tam, cik sakārtota un droša vide ir ārpus personīgā mājokļa sienām. Pozitīvs piemērs ir vecāku apvienības, kas vakaros patrulē sava rajona ielās. Otrkārt, cilvēki apvienojas tāpēc, ka kaut kas patīk, vai tāpēc, ka kaut kas viņus neapmierina.

— No jūsu teiktā izriet, ka ir zināma saistība starp sabiedrības labklājības līmeni un to, cik tā ir aktīva un iesaistās vai neiesaistās kādā NVO?

— Noteikti. Latvijā tas ir redzams pašvaldībās. Ekonomiski bagātākos reģionos cilvēki ir aktīvāki, apvienojas, diemžēl pašvaldībās, kur ir ekonomiskā lejupslīde vai dīkstāve, iedzīvotāji ir pasīvi. Lai gan apvienošanās organizācijās ir viens no veidiem, kā aizstāvēt savas intereses.

— Kādās jomās visvairāk darbojas NVO un kādas ir to galvenās funkcijas?

— Organizācijas ir tikpat dažādas kā pati sabiedrība. Viena liela grupa būtu interešu organizācijas (kori, makšķerēšanas biedrības utt.), otra liela grupa būtu organizācijas, kas darbojas sociālajā jomā, aizstāvot savas tiesības ( bērnu tiesību organizācijas, invalīdu apvienības, pensionāru apvienības, pacientu interešu aizstāvība utt.). Tad, protams, ir NVO, kas darbojas politikā, kultūras un vides jomā. Maz ir to nevalstisko organizāciju, kas darbojas visas Latvijas mērogā, pārsvarā tās darbojas savas pašvaldības vai pat tikai pagasta teritorijā.

— Vai ir kāda joma, kas būtu šajā ziņā nenosegta un kur ļoti būtu vajadzīga kāda nevalstiskā organizācija?

— Es domāju, Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem ir kādas problēmas, bet viņi nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Varbūt problēma ir arī tā, ka cilvēki ir par maz informēti par jau esošajām sabiedriskajām organizācijām. Nesen NVO centrā vērsās vairākas sievietes ar iniciatīvu nodibināt organizāciju cīņā pret krūts vēzi, kas Latvijā diemžēl ir plaši izplatīts. Ļoti svarīgi, ka eksistē atbalsta grupa bijušajiem cietumniekiem, kas viņiem palīdz reintegrēties sabiedrībā. Tikai atkal — cik daudzi par to zina?

— Ir izstrādāta un Saeimā tiek skatīta jauna likumdošanas pakete par NVO. Kādēļ tā ir nepieciešama un ko tā sevī ietver?

— Saeimā šobrīd ir iesniegti trīs likumprojekti: “Par biedrībām un nodibinājumiem”, “Par likuma par biedrībām un nodibinājumiem spēkā stāšanos” un “Par sabiedriskā labuma organizācijām”. Vēl nāks klāt grozījumi nodokļu likumdošanā, kas veicinās ziedojumu piesaisti NVO. Jaunie likumi ir nepieciešami tāpēc, ka līdz ar Komerclikuma spēkā stāšanos savu darbību beidz likums par bezpeļņas organizācijām, kas līdz šim attiecās uz nevalstiskajām organizācijām. Arī likums par sabiedriskajām organizācijām ir novecojis. Jaunajā likumdošanas paketē būtisks jaunievedums ir sabiedriskā labuma organizācijas, par kādu var kļūt gan biedrība, gan nodibinājums. Biedrība sevī apvieno cilvēkus, nodibinājums vai fonds — mantu un finanšu līdzekļus. Jaunajā likumprojektā ir diezgan skaidri definēti kritēriji, pēc kuriem nosaka, kas ir sabiedriskā labuma organizācija. Par tādām var tikt atzītas NVO, kas darbojas vides, kultūras, cilvēktiesību, korupcijas novēršanas, bērnu tiesību, mazaizsargāto grupu interešu aizstāvības jomā. Šobrīd organizācijai, kas nodarbojas ar labdarību un grib sev piesaistīt ziedojumus, ir jāvēršas Finanšu ministrijā, lai saņemtu ziedošanas atļauju, kas paredz, ka ziedotāji saņems nodokļu atlaides. Pašlaik nav īsti skaidri kritēriji, pēc kuriem kādai organizācijai tiek vai netiek piešķirta ziedojuma atļauja. Bez tam ziedojumu atļaujas tiek piešķirtas uz vienu kalendāro gadu. Tas nozīmē, ka organizācijai katru gadu Valsts ieņēmumu dienestā jāiesniedz gada pārskats. Reāli šo pārskatu ir iespējams iesniegt tikai marta beigās un ziedojumu atļauja tiek saņemta tikai maija beigās, jūnija sākumā. Tas nozīmē, ka šīm NVO pirmajā pusgadā nav iespēju piesaistīt ziedojumus, jo ziedotāji, protams, labprātāk ziedo, ja saņem nodokļu atlaides. Jaunajā likumprojektā ir paredzēts, ka sabiedriskā labuma statusa piešķiršana kādai organizācijai aizstās šo ziedojuma atļauju un šis statuss tiks piešķirts uz nenoteiktu laiku — līdz brīdim, kad organizācija ar savu darbību pierāda, ka vairs nav tiesīga saņemt šo statusu. Protams, sabiedriskā labuma organizācijām katru gadu būs jāiesniedz savas darbības pārskats. Taču jaunais mehānisms atvieglo gan NVO darbu, gan lielāka skaidrība ir ziedotājiem. Nodokļu atlaides ziedotājiem ir valsts pretimnākšana organizācijām, kuras nodarbojas ar to, kas nāk par labu valstij.

— Vai, jūsuprāt, jaunajā likumprojektā ir pietiekami skaidri definēti kritēriji, kas nosaka, kurai organizācijai tiks piešķirts sabiedriskā labuma statuss?

— Es domāju, jā. Taču, manuprāt, Saeima vēl par tiem aktīvi diskutēs.

— Cik no pašreizējām NVO varētu pretendēt uz šo statusu?

— Pagājušajā gadā bija vairāk nekā 6000 reģistrētu nevalstisko organizāciju. Un Finanšu ministrija ziedojumu atļaujas piešķīra apmēram 900 organizācijām. Es domāju, ka līdzīgi varētu būt arī nākotnē.

— Vai uz sabiedriskā labuma statusu varēs pretendēt arī organizācija, kas darbojas tikai, piemēram, pagasta līmenī?

— Noteikti. Ja trūcīgā pagastā kāda NVO ir izveidojusi zupas virtuvi vai pēc stundu beigām pieskata bērnus, kamēr vecāki strādā, šādas organizācijas noteikti varēs pretendēt uz sabiedriskā labuma statusu, jo tas nāk par labu vietējiem iedzīvotājiem

— Vai būs iespējams ziedot tikai sabiedriskā labuma organizācijām?

— Protams, nē. Ziedot būs iespējams jebkurai organizācijai, tāpat kā jebkuram cilvēkam, tikai netiks saņemta nodokļu atlaide.

— Vai ir kas būtisks, kas nav iestrādāts jaunajā likumdošanas paketē?

— Jebkurā likumprojektā ir iespējami uzlabojumi. Manuprāt, visi galvenie principi ir iekļauti. Taču viena no lietām, par kurām būtu jādiskutē, ir tā, ka likumprojektā ir paredzēts izveidot īpašu komisiju, kas organizācijām piešķirs šo sabiedriskā labuma statusu. Komisijā būs pārstāvji gan no valsts iestādēm, gan nevalstiskā sektora. Taču ļoti svarīgi — kas tad būs šie pārstāvji, lai tiktu izslēgti jebkādi interešu konflikti, lai netiktu lobēta kāda nozare. Komisijai ir jābūt uzticamai un pietiekami neitrālai.

— Vai tā būtu neatkarīga komisija?

— Ir paredzēts, ka komisija darbotos pie Finanšu ministrijas.

— Vai jaunie likumprojekti atrisinās NVO finansēšanas jautājumus?

— Lielā mērā tas būs atkarīgs no katras organizācijas spējām. Jaunie likumprojekti daudzveidos NVO iespējas piesaistīt finanšu resursus. Kā šīs iespējas tiks izmantotas, tas atkarīgs no katras organizācijas. Ļoti būtiski ir tas, ka organizācijas varēs veikt saimniecisko darbību savu mērķu sasniegšanai, nevis peļņas gūšanai. Šobrīd tas nav paredzēts. Būtiski ziedotājiem ir arī tas, ka sabiedriskā labuma organizācijām būs jānodrošina publiski pieejama informācija par savu darbību un saņemto ziedojumu izlietojumu.

— Daudzās rietumvalstīs ir prakse, ka valsts subsidē NVO. Vai tā varētu būt arī Latvijā?

— Valsts pārvaldes likums paredz valstisku funkciju deleģēšanu NVO. Līdz šim bija problēmas ar finansējuma deleģēšanu, tagad likums to paredz. Nākotnē vajadzētu būt publiski pieejamiem ministriju grantiem NVO, jo tagad daudz tiek runāts par ministriju “kabatas organizācijām”, ar kurām tās sadarbojas, un faktiski citām nav iespējams piekļūt šiem grantiem. Ja valsts vēlas aktīvu pilsonisko sabiedrību, tai ir jāatvēl līdzekļi. Ir atsevišķas pašvaldības, kuras piešķir finanšu līdzekļus savām NVO. Bez tam valsts sniedz savu artavu NVO ar nodokļu atvieglojumiem ziedotājiem.

— Dažās rietumvalstīs ir speciāls fonds, kurš sadala valsts finansējumu nevalstiskajam sektoram, to nedara ministrijas.

— Latvijā tam ir labs aizsākums — Sabiedrības integrācijas fonds, kas piešķir finansējumu tām NVO, kuras veicina sabiedrības integrāciju. Es ceru, ka nākotnē šie līdzekļi būs pieejami plašākiem mērķiem, jo pašreiz sabiedrības integrācijas projekti tiek ļoti sašaurināti.

— Vai jūs atbalstāt to, ka valsts monopoluzņēmumi vairs nevarēs ziedot nevalstiskajām organizācijām?

— Jā, tas ir taisnīgi. Jo daudzi nodokļu maksātāji, kas pērk pakalpojumus no kāda valsts monopoluzņēmuma, ir neapmierināti, ka viņu nauda tiek ziedota nevis pēc viņu, bet gan pēc šī uzņēmuma ieskatiem.

— Daudzās Austrumeiropas valstīs, arī Lietuvā, jebkuram cilvēkam ir iespēja vienu procentu no iedzīvotāju ienākuma nodokļa ziedot kādai sabiedriskā labuma organizācijai. Vai šāda prakse nebūtu atbalstāma arī Latvijā?

— Ungārija bija pirmā valsts, kas ieviesa šādu likumu. Un cilvēki ļoti aktīvi izmantoja šo iespēju. Es ceru, ka nākotnē tas varētu notikt arī Latvijā.

— Kuluāros izskanējušas runas, ka atlaides ziedotājiem ir pārāk lielas un nākotnē tās varētu tikt samazinātas.

— Jā, Latvijā ir ļoti augstas nodokļu atlaides, kas ir ļoti motivējošas lieliem un vidējiem uzņēmumiem, jo uzņēmums ziedot drīkst tikai no savas peļņas. Tātad, ja uzņēmums ziedo ne no savas peļņas, tas nodokļu atlaides nesaņem. Pirms valdība pārskata nodokļu atvieglojumus, ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ko likt vietā. Es uzskatu, ka esošie nodokļu atvieglojumi ļoti motivē lielos uzņēmumus ziedot. Ir jādomā par to, kā stimulēt arī mazos un vidējos uzņēmumus ziedot.

— Vai finansējuma piešķiršanā patlaban visas NVO ir vienlīdzīgas?

— Nē. Deviņdesmito gadu sākumā trīs organizācijām tika piešķirts īpašs statuss — Latvijas Olimpiskajai komitejai, Latvijas Bērnu fondam un Latvijas Kultūras fondam. Ar likumu tika noteikts, ka, ziedojot šīm organizācijām, nodokļu atlaide ir par pieciem procentiem lielāka. Turklāt šīm organizācijām, atšķirībā no citām NVO, nav katru gadu jāatskaitās, lai statuss tiktu atjaunots. Tas šīs organizācijas nostāda privileģētā stāvoklī. Deviņdesmito gadu sākumā NVO sektors vēl nebija attīstīts un valsts gribēja izrādīt pretimnākšanu šīm darbības jomām, taču tagad situācija ir mainījusies, ir vairākas nopietnas un konkurētspējīgas organizācijas šajās nozarēs. Jāsaka, ka jaunie likumprojekti šo organizāciju privileģēto stāvokli mainīs. Nereti Saeimā tika paredzēti budžeta līdzekļi konkrētām organizācijām. Manuprāt, tas arī nav taisnīgi. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad īpaši iezīmēti nodokļi aiziet konkrētām organizācijām. Piemēram, akcīzes nodoklis tabakai tika novirzīts sportam. Taču kāpēc ne bērniem vai veselībai? Es gribētu, ka šie līdzekļi būtu pieejami sabiedriskā labuma organizācijām, nevis dažiem izredzētajiem. Jaunā likumdošanas pakete neparedz iezīmētu nodokļu piešķiršanu kādām NVO.

— Kā jūs raugāties uz ieceri likvidēt speciālos budžetus, kas attiecas arī uz NVO, piemēram, uz Kultūrkapitāla fondu?

— Arī šajā gadījumā kāda valsts izraudzīta organizācija tiek nostādīta pāri citām. Taču es nevēlos, ka Kultūrkapitāla fonds beigtu savu darbību. Es gribu zināt, kas tiks likts šo specbudžetu vietā.

— Kāda ir atšķirība starp ziedošanu un sponsorēšanu?

— Sponsorēšana ir darījuma attiecības, kad NVO savu sponsoru reklamē. Šādā gadījumā nekādi nodokļu atvieglojumi, protams, nav paredzēti.

— Kā jūs praksē redzat — uzņēmēji labprātāk ziedo vai sponsorē?

— Vairums uzņēmēju grib darīt abas lietas.

— Kā būtu attīstāma filantropija sabiedrībā?

— Ar labiem paraugiem. Svarīgi, lai cilvēki saprastu — lai ziedotu, nav jābūt bagātam. Cilvēki var ziedot arī savu laiku, zināšanas. Daudzi cilvēki ir ziedojuši grāmatas vietējām bibliotēkām, gleznu kolekcionāri bieži savas gleznas novēl muzejiem. Arī tas, ka prese par to raksta un atvēl tam savas slejas, veicina sabiedrībā izpratni par filantropiju. Ārvalstu prakse rāda, ja divas kompānijas pārdod vienu un to pašu produktu, bet viena no ieņēmumiem zināmu procentu ziedo labdarībai, cilvēki aktīvi piedalās šajā akcijā un izvēlas ziedotāju produktu.

— Šajā kontekstā — kas ir kopienu filantropija?

— Kopiena ir saistīta ar cilvēku piederību konkrētai ģeogrāfiskai vietai. Piemēram, cilvēki, kas dzīvo pie Māras dīķa, par saviem personiskajiem līdzekļiem šo dīķi iztīra, uztur kārtībā. Tā ir kopienu filantropija.

— Cik būtiska ir iespēja NVO pārstāvjiem piedalīties valsts sekretāru sanāksmēs (VSS)?

— Jā, šāda iespēja mums ir dota kopš pagājušā gada 1. jūnija, kad stājās spēkā jaunais Ministru kabineta Kārtības rullis. NVO centrs katru nedēļu gatavo nevalstiskajām organizācijām informāciju par paredzamo dienas kārtību VSS, par izskatāmajiem jautājumiem. Jebkurai organizācijai ir tiesības pieteikties un piedalīties šajās sēdēs. Tas ir ļoti būtiski, jo Latvija ir vienīgā valsts, kas NVO ļauj piedalīties šādās visaugstākā līmeņa sēdēs. Protams, NVO nav balstiesību, taču tām ir visas iespējas izteikt savu viedokli.

— Cik aktīvi nevalstiskās organizācijas izmanto šo iespēju?

— Daudzām organizācijām diemžēl nav nepieciešamās kapacitātes, lai piedalītos VSS. Tas prasa daudz laika, ir nopietni jāgatavojas un jāpārzina izskatāmie jautājumi. Ļoti aktīvas ir profesionālās asociācijas, Latvijas Pašvaldību savienība, invalīdu organizācijas.

— Kā jūs vērtējat NVO spēju ietekmēt kāda likuma (ne)pieņemšanu?

— Viss ir atkarīgs no tā, cik konkrētā nevalstiskā organizācija ir profesionāla savā līdzdarbībā. Ja organizācijas argumenti balstās tikai uz emocijām, nav racionāli, tās iespējas ietekmēt kādu lēmumu ir līdzvērtīgas nullei. Profesionāli sagatavotu NVO argumenti tiek uzklausīti, lai gan ne vienmēr tiek ņemti vērā. Es domāju, ar laiku NVO ietekme uz lēmumu pieņemšanu tikai pieaugs.

— Viens no valstij un īpaši pašvaldībām būtisks NVO darbības lauks noteikti ir sociālie pakalpojumi.

— Jā, jau šobrīd pašvaldības pērk no NVO sociālos pakalpojumus. Piemēram, Rīgas dome cieši sadarbojas ar organizāciju “Skalbes”, kas ir krīzes centrs vardarbībā cietušām sievietēm. Ļoti būtiska ir vientuļu un slimu cilvēku mājas aprūpe, ko pašvaldību vietā veic NVO. Protams, nevalstisko organizāciju biedri, kas nodarbojas ar sociālo pakalpojumu sniegšanu, saņem algu, jo tā ir profesionāla darbība.

— Pastāstiet, lūdzu, kā notiek NVO sadarbība ar valsts institūcijām Eiropas Savienības strukturālo fondu apguvē!

— Strukturālo fondu apguve Latvijā ir jauns pasākums. Lai tos varētu apgūt, būs nepieciešama cieša sadarbība starp pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām. ES strukturālo fondu pieejamība NVO ir ļoti sarežģīta, jo, pirmkārt, šie finanšu līdzekļi organizācijām būs pieejami tikai pēc projekta īstenošanas. Tātad, ja kādai organizācijai tiek apstiprināts projekts par 100 000 eiro, tad tai šis projekts vispirms būs jārealizē un tikai tad tā varēs dabūt šīs finanses. Lielākajai daļai NVO nebūs naudas, ko ieguldīt projektā. Otrkārt, piekļuvi ES strukturālajiem fondiem krietni vien apgrūtinās tas, ka organizācijām būs jānodrošina līdzfinansējums — 25%. Vienīgais reālais veids, kā tas varētu notikt, būtu nevalstisko organizāciju sadarbība ar pašvaldībām. Taču es domāju, ka Latvijā būs samērā neliels NVO skaits, kas varēs apgūt Eiropas naudu.

— Vai būtu iespējami Latvijas NVO kopēji projekti ar līdzīgām organizācijām Eiropā?

— Noteikti. Tas varētu būt gan vides aizsardzības, gan korupcijas novēršanas, gan cilvēktiesību jomā.

— Kādas, jūsuprāt, ir lielākās problēmas sekmīgai NVO attīstībai?

— Visnopietnākā nevalstisko organizāciju problēma ir, kā piesaistīt sev līdzekļus. Man rada bažas, ka līdz ar Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā savu atbalstu nevalstiskajam sektoram pārtrauks gan dažādi ārvalstu fondi, gan ārvalstu vēstniecības. Likumdošana būs sakārtota, taču neskaidrs vēl joprojām ir valsts atbalsts NVO. Valstij būtu jārada iespējas šīm organizācijām piesaistīt sev līdzekļus. Piemēram, ja NVO, pretendējot uz ES naudu, ir jānodrošina līdzfinansējums, valsts varētu būt šī līdzfinansējuma garantētāja. Svarīgi, lai valsts atbalsts NVO, organizāciju saimnieciskās darbības attīstība, filantropijas attīstība un pieeja ārvalstu finansējumam notiktu vienlaikus.