Par korupcijas globalizācijas briesmām

Spānijas tiesnesis Baltazars Garzons:

Vairāki pazīstami juristi, tostarp arī jūs, nesen parakstījāt tā dēvēto Parīzes Deklarāciju, aicinot izvērst atklātu karu pret korupciju. Kāpēc?

Es uzskatīju un turpinu uzskatīt, ka ar korupciju saistīto finanšu un ekonomisko noziegumu izskatīšana saduras ar milzīgām grūtībām. Tādas lietas neizskata bieži, turklāt tās netiek izskatītas pamatīgi. Ja tomēr tāda lieta nonāk līdz tiesai, nekavējoties iejaucas politiķi, valdības un parlamenti.

Korupcija ir veca kā pati pasaule ...

Par to jau ir runāts Hamurapi kodeksā ...

Tā ir visur - demokrātiskās, autoritārās un totalitārās valstīs. Kas tad ir noticis, ka bija nepieciešams tik dramatisks aicinājums?

Ir radusies liela neapmierinātība, ko izraisa bezspēcība pret šo parādību. Patiesībā mums ir pietiekami daudz tiesību normu, kas ļautu apkarot korupciju, taču tās visas tiek apzināti pārkāptas vai arī nav saskaņotas. Visļaunākais ir tas, ka valdībām pietrūkst skaidri izteiktas gribas un apņēmības panākt, lai korupcijas apkarošanā tiesu spriedumi būtu neatkarīgi un lai politiķi bez iebildumiem pakļautos tiesu varas kontrolei. Jau 1996. gadā es parakstīju “Ženēvas aicinājumu”, kas bija līdzīgs iepriekšminētajai deklarācijai. Kopš tā laika maz kas mainījies, tomēr vismaz mūsu ierosinājums izveidot Eiropas prokurora institūciju tagad ir ierakstīts Eiropas konstitūcijas projektā. Šobrīd atkal vēlamies pievērst uzmanību tam faktam, ka liela apmēra korupcija attīstās tālāk. Ja mēs zaudēsim modrību, nekavējoties parādīsies jaunas idejas par nepieskaramību, politiķu imunitāti utt.

Vai ar to jūs domājat Silvio Berluskoni?

Bez šaubām, arī viņu, kas šobrīd, starp citu, ir Itālijas premjerministrs. Acīmredzams, ka kopš 2001. gada oktobra Itālijā ir pieņemtas konkrētas likumu normas, kas garantē drošību atsevišķām personām. Tas ir viens no piemēriem, kā atsevišķi indivīdi pakļauj sev veselas institūcijas.

Ja pareizi saprotu jūsu deklarāciju, runa nav tik daudz par korupcijas apkarošanu atsevišķās valstīs, jo tām ir sava likumdošana, bet gan par pārrobežu vajāšanu?

Protams. Sakarā ar ekonomikas globalizāciju korupcija arvien biežāk sāk balstīties uz organizēto un pārrobežu noziedzību. Tā ir globalizācijas tumšā puse. Ar valstu likumdošanas mehānismiem vairs nepietiks. Kā pilsonis es sagaidu sabiedrības nostājas izpausmes un diskusijas par to, kā novērst korupciju un kā atjaunot morāles principus sabiedriskajā dzīvē, jo īpaši politikā. Ja vēlamies saņemt efektīvu atbildi uz globālo korupciju, tad mums ir jāorganizē starptautiska pretošanās. Šajā virzienā tiek izstrādāta ANO konvencija par cīņu pret korupciju.

Vai šādas konvencijas pieņemšana ir jūsu mērķis?

Drīzāk tā būtu izejas punkts.

Bet nākamais solis?

Ir jomas, kurās būs nepieciešama kopīga juridiskā regulācija, piemēram, pelēkajās nodokļu zonās vai valstīs ar zemu fiskālo kontroli (t.s. “nodokļu paradīzēs”). Nav saprotams, kā Eiropā vēl joprojām eksistē tādas vietas, piemēram, Džersija un citas salas Lamanša šaurumā, Lihtenšteina, Luksemburga, Monako, Gibraltārs, kuras formāli ir ES sastāvdaļas vai joprojām ir saistītas ar ES. Šobrīd nav iespējams runāt par veiksmīgu korupcijas apkarošanu, jo sadarbības attīstīšanai traucē atšķirīgā pieeja taisnīgumam.

Otrs jautājums ir juridisko personu atbildības skaidra noteikšana. Finanšu noziedzības jēdzienā, piemēram, jāiekļauj organizētā noziedzība. Eiropas prokuroram jānodarbojas ne tikai ar ES budžeta pārkāpumu izmeklēšanu, bet gan vajag paplašināt savu darbības lauku, iekļaujot tajā arī organizēto noziedzību. Šim nolūkam ir jāharmonizē likumdošana ES dalībvalstīs. Ar to ir saistīts arī Eiropas aresta orderis, kas līdz šim darbojas tikai Spānijā, jo tas definē, piemēram, korupcijas noziegumu, taču, ja nonākam līdz kriminālkodeksam, tad korupcijas definīcija ar to nav saskaņota. Beidzot ir jāratificē ES 2000. gada maija vienošanās par tiesisko palīdzību kriminālprocesa jautājumos. Tas ir skandāls, ka to visas valstis vēl nav ratificējušas un ka tā vēl nav stājusies spēkā!

Vai ir nepieciešams īpašs Eiropas tribunāls korupcijas jautājumu izskatīšanai?

Pilnīgi pietiktu ar īpašu nodaļu Eiropas Kopienu tribunālā, kas kontrolētu Eiropas prokurora darbības likumību. Ja mums izdotos harmonizēt kriminālkodeksos ietvertos likumus, tad nebūtu iemesla spriest, ka atsevišķās valstīs sodu bargums neatbilst pārējo valstu cīņai pret korupciju.

Mērķis jau ir cēls, bet intereses, ar kurām saduras tādas tīrības atbalstītāji, ir ievērojamas. Kas varētu liecināt par to, ka jūsu aicinājums nav tikai cēls žests vai skaļš trauksmes signāls?

Tā runā daudzi. Es pats gan tā nedomāju. Tas, protams, ir arī žests, bet ne tikai. Tā ir mūsu cīņas pret terorismu, narkobiznesu, netīrās naudas atmazgāšanu pieredzes izpausme. Šajā cīņā esmu pavadījis 15 gadu. Kopš 1988. gada mēs šajā jomā esam daudz ko izdarījuši. Pirms dažiem gadiem neviens pat nevarēja iedomāties par Starptautiskā tribunāla izveidošanu vai arī par kriminālatbildības vispārēju starptautisku harmonizāciju. Tā kā mums jau ir Starptautiskais tribunāls, tad kāpēc gan tā darbība būtu jāaprobežo tikai ar noziegumu pret cilvēci izskatīšanu, neaizskarot lielās kompānijas, kas aplaupa un iznīcina veselas valstis?

Vai izdosies pārvarēt ASV pretestību pret Starptautisko tribunālu?

Uzskatu, ka pašreizējā administrācija aizies tā, kā aiziet taifūni un mēra epidēmijas. Mani personīgie vērojumi Amerikas universitātēs liecina, ka Buša administrācijas viedoklis nesaskan ar sabiedriskās domas viedokli. Runājot par Starptautisko tribunālu, Amerikā valda nezināšana. Tribunāla nodibināšana ir vissvarīgākā miera akcija kopš Otrā pasaules kara beigām.

Pēc “GAZETA WYBORCZA”