Par zviedru mediju savdabīgo skatu

Jūlijā Zviedrijas ziņu aģentūra TT izplatīja tās Latvijas korespondenta Ārnes Bengtsona reportāžu “Rīga dejo un raud”, kurā atspoguļoti Latvijas Vispārējie dziesmu svētki, raksturojot tos kā latviešu nacionālisma un vietējā patriotisma izpausmi. Reportāžu ievada anekdote, kurā igaunis jautā latvietim, vai tas var nosaukt vienu baltiešu tautu, kas ir vienmēr aizdomīga un skaudīga un kas vienmēr atrod kaut ko, par ko būt neapmierinātai. Latvietis pirms atbildes nemierīgi sarosās, tad saka: “Tomēr dziedāšanā un dejošanā mēs katrā ziņā esam labāki nekā pārējie!”.

Reportāžu turpina stāsts par Doma laukumā sastapto Jāni Jurkānu, kurš nodēvēts par Latvijas galveno cīnītāju par krievvalodīgo tiesībām. Jurkāns citēts vaicājam, kādēļ neviens krievu koris nevarēja piedalīties koncertā Mežaparkā. Autors norāda, ka stiprajam latviešu nacionālismam ir ēnas puse. Tomēr, paldies Dievam, tas neesot agresīvs.

Tālāk citēta 10 000 Latvijas ebreju pārstāve Viktorija Gubatova, kura secina, ka ebreji nejūtas apdraudēti un ka valsts piedāvā visu nepieciešamo aizsardzību. Bengtsons tomēr pamanījis Rīgas svētku noskaņas ēnā krītošās asaras pilsētas vecās sinagogas drupās, kura ar tajā ieslēgtajiem ebrejiem tika nodedzināta 1941. gada jūlijā. Nogalināšanu esot īstenojuši “latviešu nacionālisti, kurus atbalstīja vācu nacisti” un atgādināts, ka kopumā Latvijā nogalināti vairāk nekā 70 000 ebreju.

Zviedrijas Valsts radio pirmās programmas ziņu izlaidumā bija iekļauta plaša reportāža par grūtajiem krievu minoritātes dzīves apstākļiem Latvijā. Situācija raksturota kā sarežģīta - Latvijā dzīvo daudz krievu, savukārt Latvija nav aizmirsusi okupāciju. Reportāža sākas no Rīgas centrāltirgus, uz kura trokšņainā fona reportieris nolemtīgā balsī tulko pārdevēju aicinājumus iegādāties piedāvāto preci. Pārdevēji pārsvarā esot krievi, kas šādā veidā cenšoties nopelnīt sev dienišķo iztiku. Kādā bariņā pie alus kioska pulcējoties vīri, kamēr viņu sievas cenšoties šeit iegādāties lētākus produktus un nākot, apkrāvušās ar smagiem nesamajiem. Tāda esot Latvijas krievu ikdiena. Tālāk reportieris pievēršas vienam no lielākajiem Latvijas ceļojumu birojiem netālu no tirgus, kura nosaukums tomēr netiek atklāts. Ceļojumu birojā notiekot darba sanāksme krievu valodā, kas “šai valstī” esot oficiāli aizliegts. Vecāka gadagājuma iedzīvotāji, kas nepārvaldot latviešu valodu, nevarot iegūt pilsonību un tādējādi nedrīkstot balsot par Latvijas dalību ES. Viņiem tas radot stresu. Reportāžā atskan kāda vīrieša balss, kas krievu valodā apgalvo, ka Latvijas dalība ES ir pietiekami nozīmīgs solis, lai viņš vēlētos par to paust savu nostāju.

Reportāžas gaitā notiek saruna ar krievu tautības maģistratūras studentiem. Kādai studentei nākoties strādāt paralēli savām jau tā nogurdinošajām pilna laika studijām, lai uzturētu māti, kas nevarot atrast darbu nepietiekamu latviešu valodas zināšanu dēļ.

Viens no lielākajiem Zviedrijas dienas laikrakstiem “Dagens Nyheter” un Upsalas lielākais laikraksts “Upsala Nya Tidning” pirms nedēļas citēja atsevišķus ārlietu ministres Sandras Kalnietes izteikumus. “Dagens Nyheter” citē ministri sakām, ka “Latvijai nevajadzētu pastāvēt nošķirti”, komentējot Rēzeknē novietoto NATO radaru. Paskaidrots, ka kritiķi radaru vērtējot kā piekāpšanos ASV, kamēr ārlietu ministre apgalvojot, ka tas nepieciešams Latvijas drošībai - taču arī, ka drošības jautājumos Latvija esot ļoti atkarīga no ASV.

“Upsala Nya Tidning” savukārt pārpublicējis ziņu aģentūras TT ziņu, kurā apgalvots, ka topošās ES un NATO dalībvalstis Austrumeiropā saņem spēcīgu spiedienu politiskajā cīņā par varu starp ES un ASV. Latvijas valdība tiekot kritizēta par patstāvīgas ārpolitikas trūkumu, izvēloties savām lojalitātēm patīkamu nostāju. Ārlietu ministre Sandra Kalniete, protams, nepiekrītot kritiķiem, apgalvojot, ka lēmumā atbalstīt ASV Irākas jautājumā Latvija sekojusi savai pārliecībai par visu totalitāro režīmu bīstamību. Ministre citēta apgalvojam, ka Latvijai šajā ziņā ir personiska pieredze.

Pēc Latvijas vēstniecības  Zviedrijā apskata