Vesela, mās, vesels, brāl!

Uz Rīgas latgaliešu biedrības “Trešō zvaigzne” 15. gadadienu pulcējās novadnieki

Svētki 20.jūlijā sākās Mencendorfa namā. Publika piepildīja abas apakšstāva zālītes. Pie sienām izliktos un mājīgi prievītēs iekarinātos fotoattēlos skatītājus uzrunāja “Latgales mirkļi” — profesores Janīnas Kursītes atskats uz šīs un pagājušās vasaras ceļojumiem pa Preiļu, Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas rajonu. Tie ir vērojumi un iespaidi, kas gūti, apzinot Latgales tradicionālo kultūru un cilkvēku dzīvesstāstus. Izstādi komentēja pati autore:

— Esmu fotografējusi raksturīgākās norises. Pagājušajā vasarā bijām klāt divās kāzās. Un abām ģimenēm jau ir atvases. Anastasijai un Guntim Beķiem rudenī piedzima Daniels Dāvis, bet Jeļena un Pēteris Breidaki savu pirmdzimto sagaidīja janvārī. Viņu sauc par Kasparu. Šajos attēlos redzami maija dziedājumi pie krucifiksiem. Tā ir tradīcija, kas Latgalē plašāk ienāca 19. gadsimta otrajā pusē, bija ļoti populāra 20. gadsimta divdesmitajos — trīsdesmitajos gados un ir atkal atdzimusi pēdējos desmit gados.

Otra fotoattēlu kopa saucas “Skaistā Latgale”. Tās ir vietas, ko gribētos ietvert skatienā un paturēt atmiņā, jo var gadīties, ka pēc pāris gadiem pie noslēpumainā Velnezera Krāslavas rajonā vai pie Dubnas lokiem Arendoles muižas teritorijā vairs tik viegli netiksim: tur būs privātīpašums un barga piekļuves maksa. No Latgales kultūras bagātībām fotogrāfijās redzama 19. gadsimta sākumā celtā Ambeļu baznīca un tās krāšņais koka altāris, ar atdzimšanas kultu saistītais īpatnējas formas kapa piemineklis (1884. gads) Višķu pagasta Moskovskas vecticībnieku kapos, krucifiksi, ar kokgriezumiem rotātas mājas un šķūnīši ar skaisti sakrautām malkas grēdām. Un visvairāk mani ir interesējušas Latgales sejas. Vai tas būtu enerģiskais Višķu pagastvecis Jānis Kudiņš, vitālā keramiķu Aivara un Vēsmas Ušpeļu ģimene vai nejauši ceļā sastaptas Latgales sievas un vīri — viņu acīs un sejas vaibstos ir dziļums, kurā gribas kavēties.

Tapusi jauna kultūrvēsturiska grāmata — “Latgale: valoda, folklora un literatūra”. Ieskatu tajā sniedza autores — filoloģijas doktores Anna Stafecka un Janīna Kursīte.

Kā latgaliešiem izdodas noturēties visos laikmetu griežos, kur slēpjas viņu spēka avoti? — Filozofijas doktors profesors Augusts Milts to skaidroja ar lielo dažādību starp latgaliešiem un tikpat lielo citādību katrā atsevišķi: latgalietis var būt ļoti stingrs un nopietns, var ar asarām acīs sirsnīgi pielūgt Jaunavu Mariju un tai pašā laikā kļūt pārgalvīgi jautrs un bezbēdīgs. Viņš ir pazemīgs un tai pašā laikā pašapzinīgs, lepns. Viņš neliekuļo. Viņā brīnišķīgi sadzīvo humors un nopietnība. Kā apstiprinājums tam — Bērtuļa Piziča stāstītās anekdotes un notikumi iz dzīves. Latgaliešu kokles trinkšķināja mākslas doktors profesors Valdis Muktupāvels, bet par Latgali internetā stāstīja matemātikas maģistrs Ansis Ataols Bērziņš. “Senās klēts” saimniece Maruta Grasmane rādīja un cildināja skaistos Latgales tautastērpus — gan senos, arhaiskos, gan etnogrāfiskos.

Latgales saulaino dvēseli dzejā izteica Roberts Mūks, Andris Vējāns un Pēteris Jurciņš. Visu publiku polkas ritmos ieviļņoja sociālo zinātņu maģistrs Ernests Spīčs, jo polku Latgalē ir neskaitāmi daudz, kā to atzinis jau mūsu dejas vecmeistars un vēsturnieks Harijs Sūna.

Ko ēd un ko dzer latgalieši? Kā zināja stāstīt Rīgas latgaliešu biedrības “Trešō zvaigzne” priekšsēdētāja filoloģijas maģistre Inese Paklone, viņi ilgi un sirsnīgi gavē, toties aizgavēnī ēd gaļu “vai simtreiz dienā” un svētkos liek galdā gan saldu, gan sāļu. Kopā ar Andrieva Jurdža mazmazdēla vedeklu Martu Jurdžu viņa bija gādājusi, lai ikviens arī pats varētu nogaršot dažādos Latgales sierus. Bija arī īstens lauku alus, un dziesmas tika dziedātas gan no īpaši sagatavotām nošu lapām, gan vienkārši no sirds. Uz jautājumu “Ko dzied latgalieši?” tika atbildēts ar uzviju.

Aina Rozeniece, “LV”nozares redaktore