Par Jersikas valsts gravitāciju un starojumu

Arī pēc 800 gadiem

Prof., Dr.phil. Pēteris Zeile — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.109, 30.07.2003.

Jāatceras tikai, ka iekarotāju un jaunās ticības nesēju — svētnieku pārstāvētie hronisti jau nu nekādā ziņā necentās pacelt augstāk iekarojamo (un iekaroto) zemju, teritoriālo veidojumu un to pašvaldītāju (vadoņu) statusu par to, kāds tas bija īstenībā. Drīzāk gan otrādi. Der atcerēties, ka baltvācu vēsturnieki latviešu un igauņu nācijas raksturojuši kā “Gesichtintolose Nationen” — nācijas bez vēstures, kas, protams, ir meli. Konceptuāli pret to nostājas Jānis Lejiņš savā kultūrvēsturiskajā romānā “Zīmogs sarkanā vaskā” (2000) par seno Tālavu. “Man apnicis, ka ļaujam citiem noniecināt savus senčus.”

To, visus iespējamos avotus racionāli apsverot, apzinājušies latviešu vēsturnieki neatkarīgi no sava darbības laika un pārliecības. Tie ir visiem zināmie autoritatīvie vārdi — Francis Balodis, Arveds Švābe, Augusts Tentelis, Harijs Moora, Ēvalds Mugurēvičs, Muntis Auns, Juris Urtāns, Arnis Radiņš, Antonija Vilcāne u.c.

A.Radiņš (“Latgaļi”, 45. lpp.) atzīmē, ka latgaļi valsts sabiedrības līmenim pietuvojās jau 10. gadsimtā, un iezīmē Jersikas valsts lokalizāciju. Jersikas senvalsts struktūras, lokalizācijas, kultūras jautājumi nodarbinājuši vēsturniekus, kuri balstījušies jaunākajos arheoloģiskajos pētījumos, — Ē.Mugurēviču, J.Urtānu, A.Vilcāni. Neatkarīgi no dažiem atšķirīgiem viedokļiem un niansēm neviens no viņiem nav apstrīdējis latgaļu senvalstu esamību.

Tieši Jersikas senvalsts ir tas stabilākais teritoriālais un etniskais kodols, kas veidojis pamatu tālākajām Latgales kultūras tradīcijām un šejienes ļaužu mentalitātei. To īsti nevar sacīt par seno latgaļu apdzīvoto ziemeļaustrumu novadu — Atzeles zemi, kas arī bija viens no valstiskajiem veidojumiem līdzās Jersikai, Tālavai, Koknesei. Tās robežas starp Tālavu un Krievzemi visai nenoteiktas. Tās nemitīgi drupinājusi rietumos esošā Tālava, dienvidos Gulbene, bet Abelenes un Abrenes novadus pakāpeniski pakļāvusi un krieviskojusi Pleskava un Novgoroda. Un beigu galā par Atzeles zemi īsteni varēja uzskatīt tikai Alūksnes novadu. To savā pētījumā “Adzeles zeme” visai detalizēti aprāda vēsturnieks Muntis Auns. (LVIŽ, 1999, 3).

Kā jau atzīmēts, problemātisks ir jautājums par kristietības sākumiem, pareizticības klātbūtni Jersikā. Taču par to atgādina ne tikai arheologu atklātā bagātīgā kristietības simbolika, bet arī viens otram netālu esošie kristīgo konfesiju dievnami — kā senvēstures turpinājums jaunlaikos. Jersikas pareizticīgo baznīca (1885), kas pārtapusi no pārvietojamā cara armijas dzelzs dievnama. Tas ir valsts mēroga arhitektūras piemineklis. Mazliet savrup stāv 1821. gadā no vietējiem akmeņiem celtā savdabā Madaleņas katoļu baznīca ar Jaunavas Marijas gleznu, kas šurp pārvesta no Cargrades (tā kādu laiku sauca Jersiku) kapu kapličas. Šie divu konfesiju dievnami neviļus atgādina par divu spēku sadursmi Jersikas telpā jau 13. gadsimta sākumā.

Balstoties uz (hipo)tēzi par katolicisma un pareizticības kolīzijām Jersikā, veidojušās visai izvērstas koncepcijas. Jersikas pirmais pētnieks F.Balodis savā grāmatā “Jersika un tai 1939. gadā izdarītie izrakumi” (1940) šo sadursmi traktē kā traģēdiju. “Grūti sameklēt otru tik bagātu drūmu traģēdiju savirkņojumiem notikumu kā Jersikas 1209. gada traģēdiju: kristīgu karali un kristīgu zemi posta kristīgas baznīcas galva, bīskaps; liesmās grimst baznīcas un pils; bīskapa karavīri laupa baznīcas piederumus, svētbildes un zvanus; ar velnišķīgu izdomu bīskaps liek sagūstīt karalieni, lai karali piespiestu slēgt nepiederīgu mieru (..) ar pārspēku un viltu…” (13. lpp.)

Daudz globālāku koncepciju veido Latgales izcelsmes Kanādā dzīvojošais vēsturnieks Tadeušs Puisāns. “Tirgotāji (..) agrīnajos viduslaikos bija arī laupītāji, pirāti un kolonizatori. (..) “Drang nach Osten” kustība, kuras sākumi tirdznieciski motivēti, pārvērtās par kolonizatoru un iznīcinātāju kustību, kad tā saņēma kristīgās baznīcas svētību.”

12. gadsimtā jau bija noticis galīgs lūzums Romas un Konstantinopoles starpā. Divas agresīvas kristīgās civilizācijas bija dzimušas. Viena no Bizantijas gar Dņepras krastiem virzījās uz ziemeļiem, dibinot pilsētas un valstis, otra no Baltijas jūras tikpat agresīvi spiedās uz austrumiem. Abas nepazina kompromisus, tās sastapās Baltijas tautu apdzīvotajās teritorijās, kas kļuva “liktenīga un ciešanu pilna Baltijas telpā dzīvojošajām tautām”. Šo traģēdiju, saka T.Puisāns, radīja cīņa starp vēsturi un ģeogrāfiju: vēsturiski mēs piederam pie rietumu civilizācijas, bet ģeogrāfiski — austrumiem. Tas radījis kolīzijas līdz pat mūsdienām. (Mans personīgais skats uz dzimteni no tālienes. Katoļu kalendārs. — R., 2000, 354.lpp.) Pieņemot šo koncepciju, var teikt, ka Daugavas krastos, Jersikā notikusi divu civilizāciju jeb kultūru sadursme.

Seno pilskalnu maģija

Anspoku pilskalns Preiļupes krastā Dubuļkas ezers no Madelānu pilskalna

Jersika neapšaubāmi uzskatāma ne tikai par latgaļu senvalsts centru, bet arī par pilskalnu karali daudzo Latgales dienvidrietumu pilskalnu vidū. Ernests Brastiņš fiksējis un aprakstījis 82 Latgales arheoloģijas pieminekļus (Latvijas pilskalni. Latgale. – R., 1928), bet Juris Urtāns tiem piepulcinājis klāt vēl 37 (Latvijas austrumu daļas jaunatklātie pilskalni. – R., 1995). Tātad kopā 119 Latgales pilskalni. Ieskatoties Latvijas pilskalnu kartē, pārliecināsimies, ka to skaits un blīvums visizteiktāks tieši senās Jersikas Latgales daļā – Preiļu, Aglonas un daļēji Krāslavas novados.

No Jersikas senvalsts Latgales daļas pilskalniem ievērojamākais – Asotes pilskalns. Nozīmīgākais kā arheologu piesaistes, izpētes objekts un bagātīgu vēstures liecību avots. Asotes pilskalna arheoloģiskā izpēte lielā šķērsgriezumā atklāj būtiskus Jersikas valsts vēstures un kultūras parametrus. Asotes pilskalna apdzīvotības ilgums (I g.t.p.m.ē. – 12. gs. beigas) devis iespēju arheologiem E.Šnores vadībā atklāt 16 kultūrslāņus un iezīmēt progresu Daugavai piegulošajā Jersikas daļā – šajā senvalsts pils novadā. Pirmie četri – senākie slāņi – Baltijas somu atstātie liecinājumi, pārējie 12 – seno latgaļu saimnieciskās darbības un kultūras pieminekļi. Par izvērsto darbību un attīstīto tehnisko līmeni liecina dažādu formu un ornamentējumu keramika, podnieku krāsns – darbnīca, divas dzelzs ieguves un bronzas liešanas krāsnis, smēde dzelzs apstrādei, darbarīku un ieroču gatavošanai. Darbnīcas rotu darināšanai un kaula, dzintara, koka, ādas, tekstila apstrādei. Kokogļu ieguves ietaise. Daudz citzemju monētu. Upurbedre mitoloģiskā kulta rituāliem (12.gs.). Pētījumi Asotes pilskalnā (apkopoti E.Šnores grāmatā “Asotes pilskalns”. – R., 1962) apgāž vācu iekarotāju apgalvojumu par baltu cilšu atpalicību, “mežonību” un nepieciešamību tās steidzīgi “civilizēt”.

Senie pilskalni sagādājuši mūža darbu ne tikai arheologiem un vēsturniekiem, bet arī folkloristiem, etnogrāfiem. Dainu motīvi, teikas un leģendas, nostāsti, ticējumi apvij arī Jersikas apkārtnes pilskalnus. Populārajās latgaļu tautas dziesmās tiek variēti kalna motīvi (“Aiz azara augsti kolni”, “Aiz upeites augsti kolni”, “Aiz kalneņa lela muiža” u.c.). Gandrīz nav neviena pilskalna, kuru neapvītu teiksmaini nostāsti, kuros līdzās brīnumainajam – par neparasto, fantastisko izcelšanos, īpašu spēku koncentrāciju, apslēpto mantu utt. Ir ne mazums praktiskas dzīves gudrības un ētisku atziņu.

Zīmīga ir teika par Jersikas pilskalnu un tā apkārtni. Jersikas pilī dzīvojis ķēniņš Visvaldis, kam bijuši pakļauti daudzi tūkstoši cilvēku. Pilskalna tuvumā burbuļojuši daudzi avoti. Bēgot no vāciešiem, Visvaldis kādā avotā lielā senlaiku krūzē noglabājis daudz zelta naudas. Vēlāk, kad pilskalns pārgājis vācu barona īpašumā, divi viņa kalpi, tīrīdami avotu, atraduši Visvalža lielo naudas krājumu. Baronam neko nav teikuši un vienojušies, ka viņi katrs var paņemt zināmu daudzumu naudas, pēc kāda laika tikpat daudz atliekot atpakaļ. Ja to nedarīs – viņam sagriezīsies greizs ģīmis un kļūs sarkanas acis. Bet, ja vēl kādam atklās noslēpumu, – draudēs nāve. Viens kalps nav pildījis norunu, nav noteiktajā laikā atlicis paņemto naudu. Tāpēc viņa pēcnācēji četrās paaudzēs bijuši greiziem ģīmjiem un sarkanām acīm! Jo ļaunumu un viltu agrāk vai vēlāk pats liktenis soda.

Pie Madalānu pilskalna savukārt esot dzīvojis bargs kungs ar divām meitām un trīs dēliem. Viņi savā starpā nekādi nevarējuši mantu sadalīt un neganti ķīvējušies. Vecākā meita prasījusi savu krietnu tiesu, bet brāļi viņu sasituši un nosaukuši par suni. Tēvs nolādējis dēlus un viņi pārvērtušies par akmeņiem un pils nogrimusi. Tikai Jāņu naktī pils uz līdzās esošā Dubuļu ezera pusi paveroties, un tad varot redzēt, ka uz kastes sēž sunītis – apburtā vecākā māsa. Tāda, lūk, bēdīga teiksma: ļaunums un naids pie laba neved.

Īpaši daudz teiku un leģendu ir par Volkenberga, Rēzeknes un Ludzas pilīm. To sākotne – triju Volkenberga (Mākoņkalna) valdnieka meitu – Rozes, Lūcijas un Marijas – motīvā, saistītā ar triju Latgales pilsētu – Rēzeknes, Ludzas un Marienburgas (Viļakas) – izcelsmi. Balstoties šajās (arī Cirma ezera) teikās, Tadeušs Puisāns grāmatā “Nogrimušās jaunavas mantojums – Ludza” (Čikāga, 1973, Daugavpils 1992), apcerēs (LM, 1992, 8.05.) veido izvērstu vēsturisku koncepciju. Nogrimušās pilis simbolizē zaudēto brīvību. Atšķirībā no Rietumlatvijas, kur tautas cerību izteicēji ir vīrieškārtas varoņi – Lāčplēsis, Imants, Kurbads, Latgalē cerības nesēja ir sieviete, kas līdz ar pili nogrimusi pazemē un dzīvo lielu bagātību lokā. Taču viņa nav laimīga, jo tur augšā ļaudis dzīvo nabadzībā un gara tumsā. Pret to sacelties vēl nav iespējams, jo tautas fiziskie un garīgie spēki ir nepietiekami un tie no sava vidus nevar izvirzīt varoni, apburtās jaunavas glābēju. Visos šī cikla teiku variantos jaunavas augšāmcelšanas centieni beidzas ar neveiksmi, jo glābēju no iecerētā mērķa sasniegšanas novirza kāda cilvēciska vājība – mantkāre, vāja (vēsturiskā?) atmiņa, drosmes un gribas trūkums. Tikai tad, kad tautā radīsies varonis ar nešaubīgas drosmes, spēka, patības, apņēmības un pašlabuma neaizēnota ideālisma pietiekamību, jaunava tiks atbrīvota, tauta kļūs brīva.

T.Puisāns sievietes kā brīvības un cerību simbolu saista ar spēcīgajām Māras zemes tradīcijām – ar jaunavības ideāliem un īpaši akcentēto sievietes mātes lomu ģimenē. Pētnieks arī atzīmē, ka, dzīvojot vācu, poļu un krievu pakļautībā, no Latgales latviešiem nevarēja izvirzīties aktīvs cīnītājs, jo tāds bez kavēšanās tiktu saplosīts. Piebildīsim, ka to piedzīvoja latgaliešu agrīnās atmodas Prometejs Pīters Miglinīks, tāpat kā jaunie poļi Leons Plāters un Emīlija Plātere, kas pirmie cīnījās pret carismu, “par mūsu un jūsu brīvību” un kļuva par upuriem uz brīvības altāra.

Senatnē pilskalni bija arī komunikāciju līdzekļi: virsotnē iekurtie ugunskuri vai paceltās lāpas vēstīja par briesmu tuvošanos, lika kaimiņiem gatavoties uzbrukuma atvairīšanai. Vēlāk šo funkciju uzņēmās līksmie, un draiskie Līgosvētku ugunskuri pilskalnos, kas kopā pulcēja apkārtējo ciemu ļaudis. Jāņdienas prieku kopībā sasaucās Laimanišķu un Bondaru, Stalidzānu, Breiveru un Jukumu pilskalni. Pie Daugavas Jersikas, Asotes un Lokstnes kalni raidīja draudzīgas mirgas saviem Dignājas, Sēlpils un Kaupres sēļu brāļiem upes otrā krastā.

Viens no kolorītākajiem ir Rēzeknes pilskalns – sākotnēji ar seno latgaļu pili, pēc tam – vācu ordeņa pilscietoksni, pašreiz – pilsdrupām. Kopā ar ķieģeļsārto katedrāli pretējā kalnā – tā ir Rēzeknes pamatzīme. Katrs, kas pirmoreiz ierodas Latgales galvaspilsētā, no šejienes vēro Rēzeknes gleznaino panorāmu. Rēzeknieši te svin Jāņus, rīko brīvdabas uzvedumus. Nacionālās atmodas rītausmā 1910. gadā tieši Rēzeknes pilskalnā notika pirmā plašākā izstāde Latgalē. To organizēja aktīvā atmodas darbinieka Nikodema Rancāna dibinātā Latgales zemkopības biedrība. Tā bija zemkopības, biškopības, zvejniecības, amatniecības un rūpniecības sasniegumu skate. Zinību nodaļā – etnogrāfiskie materiāli, literatūra, kartējumi, mācību un uzskates līdzekļi, arī paša N.Rancāna sarakstītās grāmatas zemkopjiem un viņu bērniem. Izstādi vainagoja teātra izlainrāde. Tas bija spēcīgs latgaliešu pašapziņas liecinājums un asociējās ar teiku par šīs pils Jaunavas Rozes – Rūžeņas augšāmcelšanās iespēju.

Pilskalnu jaunie saimnieki

Laiki mainās, taču dažas Jersikas seno pilskalnu funkcijas nemainās. Ļaudis te svin svētkus un izkar valsts karogus, atminot senās cīņas un godinot atgūto brīvību. Klusās novakarēs viņi priecājas par skaisto ainavu, vēro saulrietu un apcer paveiktos un darāmos darbus. Daži tiecas pēc kādas vertikāles un no augstākā pakāpiena lūko labāk saredzēt sava novada un tautas vēsturi. Citi rīkojas tieši otrādi – rokas zemes kārtu kultūrslāņos, atsedzot paaudžu vēsturi un cilvēku nerimtīgo radītspēju.

Taču, kā jau sacīts, laiki mainās. Ir pilskalni, kuri līdz ar apkārtējām pļavām un norām ieauguši krūmos un šķiet nevienam nevajadzīgi, pat nepamanāmi. Tāpat kā liela daļa Latgales zemes vispār. Taču vairākus senos pilskalnus līdz ar piegulošām zemes platībām atguvuši bijušie īpašnieki. Dažāds ir to tagadējais statuss, pieejamība un “lietojamība”. Protams, strīdi var būt par terminoloģiju. Kad Vārkavas pusē Pēterim Vaivodam puspajokam teicu, ka viņš ir privatizējis vienu no slavenākajiem novada pilskalniem, viņš uzreiz precizēja: “Es likumīgi atguvu īpašumu, un tajā atrodas šis pilskalns.” Jā, es teicu, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis kļuvis par privātīpašumu, teiksim tā. Vaivoda kungs pret to neiebilda.

Preiļu apkārtne bagāta ar nolaideniem pakalniem. Kad mācījos šejienes vidusskolā, ziemas dienās mūs kā magnēts pievilka netālais Anspaku pilskalns Preiļupītes stāvajā krastā. Reibīgajos maija vakaros jaunieši, satikušies gleznainajā Preiļu parkā, pēc tam mēdza kāpt pilskalnā. Ar noslēpumu pilno grāfa Borha celto gotisko medību pili, no kurienes pavērās lieliska panorāma. Šo pili kā ievērojamu arhitektūras pieminekli minējis gan Gustavs Manteifels savās apcerēs, gan zīmējis un akvarelējis “Latgales Broce” – Nikolajs Orda, iemūžinot to albumos un grāmatās. No pētniekiem vēlāk uzzinājām, ka tieši te atradies senais Preiļu centrs, Jersikas senvalsts balsts zemes iekšienē. Mantojot šo vietu (zemi, pilskalnu, tuvējo Anspaku muižas krogu, stalli un visu pārējo), par oficiālajiem īpašniekiem kļuvuši likumīgie mantinieki – Volontu dzimtas pārstāvji. Pirms kālainda laika viņu pārstāvis solījis pili pamazām atjaunot un pat ierīkot te muzeju. Taču nu jau aizritējuši vairāki gadi, nekas nav darīts. Solītais makā nekrīt, pils lēnām sabrūk ...

Rietumos no Anspaku pilskalna atrodas tā dvīņubrālis — Plivdu pilskalns. Arī valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Tāpat — viena mala stāva — uz Preiļupes pusi, otra — pret laukiem un apkārtējām mājām — nolaideni lēzena. Te atrastas dažādas senlietas — krelles, vara gredzeni, podu lauskas, šķēpu gali u.c. Ernests Brastiņš atzīmējis, ka šis kalns bijis kā nocietinājums, tajā ir arī apbedījumi. Tomēr ne Anspaku, ne Plivdu pilskalnā nopietni arheoloģiskie izrakumi nav veikti. Vasarā te vienmēr tiek svinēti Jāņi, bet ziemā Plivdu kalns ir plašā apkārtnē iecienītā slēpošanas vieta. Tagadējā pilskalna īpašniece ir Natālija Rubene ar divām meitām. Viņa nevienam neliedzot te priecāties, vienīgi prasot uzvesties ar godu, nepiedrazot senkalnu un apkārtni ar plastmasas pudelēm, plēvēm un citiem atkritumiem.

Preiļu rajona Pelēču un Aglonas pagasta un Daugavpils rajona sadurē atrodas teiksmainais Ārdavas ezers ar garu pussalu un gleznainu līci. Visa tā tuvākā apkārtne ir komplekss senatnes piemineklis. Ārdavas Ezerstarpā (pussalā) atrodas pakalns, kuru, saimnieciski apstrādājot, atrasta veca nauda, bronzas un dzelzs ieroči un senlietas. Uzkalniņu tautas mutē dēvē par Vaidu kalnu, jo te senāk notikusi kāda kauja. Domā, ka tas bijis senlatgaļu nocietinātais aizsargpunkts ezera ziemeļu pusē esošajam Ragankalnam, kas bijis apdzīvots. Te atrastas senlietas — īpatnēja bronzas aproce, grezna jostas sprādze, bronzas krustiņš u.c. Lielāks daudzums dzelzs laikmeta senlietu nācis no Naudas kalna Ārdavas ezera ziemeļaustrumu krastā. Starp daudzām senlietām izceļas dzelzs kaujas cirvji, bronzas rotas — aproces ar paplašinātiem zvērgalvu galiem, pakavsakta, vairāki kaklariņķu fragmenti, gredzentiņi u.c.

Turpmāk — vēl