Nomales identitāte un centra identitāte – kopīgais un atšķirīgais

Latvijas ZA akadēmiķe prof. Janīna Kursīte:

Latgale ir Latvijas nomale. Diez vai kāds, kas kaut cik pazīst Latviju, metīsies to apstrīdēt. Strīds varētu izraisīties tikai par pašu nomales jēdzienu. Svešvārdā saka “perifērija” (gr. Periphereia – aploce, ārējā daļa atšķirībā no centrālās daļas). Proti, nav nomales vispār, ir nomale attiecībā pret kādu centru. Skatoties no Krievijas, Zilupe ir Latgales nomale, Latgale ir Latvijas nomale, Latvija ir Eiropas nomale. Eiropa ilgu laiku bija tā kā modernās civilizācijas centrs, bet vai tagad šis nav nedaudz iedomāts priekšstats. Vai mūsdienās vispār ir iespējams centra un nomales jēdziena stingrs nošķīrums? Stingrs diez vai, tomēr centra un nomales izjūta neapšaubāmi ir, jo bijušās republikas – tā teikt PSRS nomales – apzinīgi un zemapzinīgi tiecas prom no viena centra ietekmes un tiecas uz otru centru – Briseli, baidīdamās bez piesaistes kādam no šiem diviem eventuālajiem centriem palikt vēstures nomalē (agrāk teica – vēstures mēslainē).

Nomale ir tālu, no centra raugoties, bet arī centrs, no nomales raugoties, ir tālu. Centrā viss notiek (vismaz tāds uzskats) neatkarīgi no tevis, tu vari pievienoties un būt jautrs, iesaistīts, tev ir kur iet. Nomalē tev jāveido sava darbība, sava iešana pašam. Nomale prasa lielāku paša aktivitāti nekā centrs. Centrā tevi ievelk kā milzīgā piltuvē visādas notikšanas, kurās tu vienkārši vari piedalīties, neko īpaši pats nepiepūloties. Centrs kā daudzkanālu televizors, kurā, slēdzot pogas, tu vari pabūt gan šeit, gan tur, gan vēl viskur. Nomalē tev pašam ir jāizvīlē poga, ar kuru kaut ko var ieslēgt.

Piedāvāju uz nomali un centru palūkoties no divu aptuveni vienā laikā dzimušu latgaliešu skatu punkta. Viens – 1925. gadā dzimušais Jānis Pīnups. 1944. gadā viņu iesauca padomju armijā, viņš aizmuka un līdz pat 1995. gadam slēpās pagrīdē – savās dzimtajās mājās Preiļu rajona Pelēču ciema Vētraiņos. Otrs – 1923. gadā Rēzeknes apriņķī Gaļānos dzimušais latgaliešu izcelsmes filozofs un dzejnieks Roberts Mūks, kas 1944. gadā tikai iesaukts vācu armijā un nonāca angļu gūstā. Karš abiem pagāja bez asinsizliešanas, jeb kā Roberts Mūks raksta: “Karš man pagāja, neizšaujot nevienu lodi uz ienaidnieku, un, ja arī būtu šāvis, nebūtu trāpījis.” Kādu laiku apmeklēja filozofijas lekcijas Vircburgas universitātē, studēja Baltijas universitātē Hamburgā un Pinebergā, bet 1949. gadā ar jauno izceļošanas vilni devās uz Beļģiju un apmeklēja Luvēnas katoļu universitāti. Pēc tam Briseles universitātē studēja žurnālistiku. Dzīvoja Beļģijā un ASV, 1998. gadā atgriezās Latvijā. Abi ar sievu dzīvo Rīgā, bet pieaugušie un jau precējušies bērni palikuši Amerikā.

Kamēr Roberts Mūks studēja pa universitātēm, Jānis Pīnups negāja ārā no mājām un vasarā – no tuvējā meža. Jautāts, ko darīja, ar ko sarunājās, viņš atbildēja, ka baidījies aizmirst runāt, tāpēc sevī dungojis un klusām svilpojis, droši vien arī sarunājies pats ar sevi, ziemās ar tuviniekiem. Bet arī Robertam Mūkam svešatnē ilgāku laiku nebija ar ko latviski runāt, jo bija aizgājis no latviešu sabiedrības. Tātad arī zināmā mērā līdzīga situācija kā Pīnupam: viens pats ar sevi Latgales mežā, otrs pats ar sevi ASV lielpilsētā, arī kā mežā. Divi klusētāji, kas, būdami latviskā un latgaliskā nomalē, producēja latvisko un latgalisko sevī. Mūkam, kad viņš atgriezās latviskajā sabiedrībā un vēlāk Latvijā, sevī krātais izlauzās uz āru dzejā par Latgali. Pīnupam – dzīvesstāstā. Televīzijas intervijā viņš nevarēja vien apstāties, stāstījums gāzās ārā kā aizturēta lavīna.

Gan nomalē, gan centrā cilvēks saaug ar lietām, jautājums tikai – ar kādām un cik lielā mērā. Jānim Pīnupam tas bijis te redzamais Latgales māla pods, kurā viņš pagrīdes gados lasījis ogas un sēnes. Robertam Mūkam tā ir viņa pīpe, precīzāk pīpju kolekcija. Viņš saka: “Pīpe palīdz koncentrēties, nomierina.” Spēļu lietiņas diviem vīriem, kas palīdzējušas pārciest kā nomali, tā centru.

Apģērbs. Tas ir viens no sāpīgiem punktiem, kāpēc nomales cilvēki izjūt mazvērtības kompleksus. Nomale saistās ar sliktāku apģērbu, centrs ar modi, nomale ar nemodi. Smieklīgi, jocīgi būtu nomalē staigāt – pat ja to var materiāli atļauties – pēc pēdējās modes. Pīnups, varbūt tāpēc ka vecpuisis, šķiet nav izjutis šīs apģērbu mokas un abas reizes, kad pie viņa bijām, saņēma mūs saģērbies, lai arī tīri, bet bez piedomāšanas par apģērba gabalu saderību, krāsu un stilu. Interese par savu apģērbu parādījās tad, kad palūdzām uzvilkt aitādas kažociņu, kas saglabājies klētī kopš pagrīdes laikiem. Likās, ka cilvēks uzvilcis savu otru ādu. Viņš tā kā kautrējas to nēsāt, bet nespēj arī izmest. Mūks savukārt ģērbjas ar to atturīgo eleganci, kas raksturīga labi situētiem vīriešiem – filozofiem, māksliniekiem, dzejniekiem.

Viens vai ar citiem. Robertam Mūkam vienmēr līdzās ir sieva, draugi, paziņas. Pīnupa parastā sabiedrība ir viņa suns un varbūt māsa – abi palikuši neprecējušies. Kaut arī Mūks saka, ka viņam patīk būt kopā ar domu biedriem, diskutēt utt., iekšēja sajūta saka, ka abi joprojām ir dziļi ar sevi un sevī – viens aiz tā, ka pārāk daudz domājis par globālām lietām, otrs aiz tā, ka neko nav ņēmis galvā, ne par ko nav uztraucies, dzīvojis pats ar sevi, bet nu vairs nespēj tikt ārā no šīs piecdesmit gados uzbūvētās čaulas.

Kā var glābties un kā viņi glābjas — viens nomalē, otrs centrā. Roberts Mūks raksta filozofiskas esejas, dzeju. Ko es savādāk darīšu, viņš saka. Dzīvodams Rīgas centrā, viņš vienlaikus saglabā iespēju patverties paša izveidotajā nomalē – kabinetā – un rakstīt. Nomalē parastais aizmiršanās veids ir lauksaimniecības darbi, bet Jānis Pīnups tos lāga neprotot un tie viņam nepatīkot. Visu darot lielākoties par viņu vecākā, pusaklā māsa. Pīnups no savas nomaļās mājas aiziet vēl nomaļākā vietā – mežā – un tur cērt malku. Pirmo reizi redzēju, ka malku cērt un zāģē mežā, ne mājās. Laikam tā ir šī vecā vīra nepieciešamība – noslēpties vēl dziļākā nomalē...

Vai centrs un nomale var satikties un saprasties? Centrs sludina atvērtas un mainīgas telpas vērtības, nomale pastāv pie sevī noslēgtām, stabilām un no svešām acīm paslēptām vērtībām. Nomalē mēs vēl sastapsim gadu simtos un tūkstošos iedibinātu lietu kārtību, centrā tādas kārtības uzturēšanai neatliek laika. Kā nākotnē var saprasties tautiski izrakstītā cimdā un ādas cimdā ievilkta roka? Kā līdzsvarot reģionālās identitātes vērtības, kur dominē tradicionālais, ar ētisko, estētisko saistītais, un globālās identitātes vērtības, kur dominē jaunais, ar ekonomisko izdevību saistītais. Varbūt viens no saprašanās ceļiem ir divu paralēlu tiltu pastāvēšana, vismaz uz kādu laiku – nenojaucot veco un ceļot jauno.

Svarīgi tikai atrast valodu, kā uzrunāt tos, kas grozās pa centru un nosaka pasaules kārtību. Nūst ar angļu volūdu, lai dzeivoj latgalīšu volūda? Voi – lai dzeivoj i latgalīšu, i latvīšu, i angļu, i cytys volūdys!