Kara apstākļos reizēm teorijas atšķiras no prakses

Edgars Strods, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas starptautisko humanitāro tiesību pasniedzējs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Vai jūsu mācību iestādē starptautiskās humanitārās tiesības ir atsevišķs priekšmets?

— Nacionālajā aizsardzības akadēmijā SHT ir integrētas militārajā likumdošanā, kas sevī ietver starptautiskās tiesības un nacionālo likumdošanu. Tā ka mēs studentiem mācām gan SHT, gan cilvēktiesības, gan iepazīstinām ar Ženēvas konvencijām.

— Vai kādas SHT normas ir iestrādātas arī Latvijas nacionālajā likumdošanā?

— Jā, daudz ir padarīts, taču par tām būtu vairāk jāinformē sabiedrība. Piemēram, Latvija Ženēvas konvencijām ir pievienojusies jau stipri sen, taču “Latvijas Vēstnesī” tās tika publicētas tikai pagājušajā gadā. (Kaut gan “LV” no Ārlietu ministrijas šos dokumentus saņēma tikai pagājušā gada martā, kad arī šīs konvencijas tika publicētas — R.K.). Runājot par militārām tiesībām, mēs pārstrādājam savu juridisko bāzi, iekļaujot aktuālās tiesību normas.

— Kādas ir šīs aktuālās tiesību normas, kuras jūs mācāt studentiem?

— Pamats jau ir šīs Ženēvas konvencijas, tikai jautājums, kādai mērķauditorijai tās domātas, jo mūsu virsnieki tiek nosūtīti uz vienībām ar atšķirīgu specifiku. Miera uzturēšanas vienībām ir aktuālas vienas tiesību normas, kaujas vienībām — citas, kas saistītas, piemēram, ar izturēšanos pret karagūstekņiem. Taču, runājot par sabiedrību kopumā, tai diemžēl ir niecīga izpratne par starptautiskajām tiesībām.

— Cik nopietni paši militāro specialitāšu studenti izturas pret SHT?

— Viena lieta ir teorētiskās zināšanas, kas ir neapšaubāmi noderīgas, taču var viegli apnikt. Tādēļ kursa ietvaros es iekļāvu praktiskus vingrinājumus, kad studenti izspēlēja iespējamos konfliktus — kā līdz tiem ir nonākts, pārstāvot dažādas puses, un kā ir iespējams tos risināt. Jāsaka, studentu atsauksmes par šo metodiku bija ļoti labas un šī izspēle arī ļāva labāk saprast, kāpēc un kā SHT tiek izmantotas praksē.

— Tātad visi Latvijas karavīri, kas dien starptautiskās miera uzturēšanas misijās Irākā, pārzina SHT?

— Jā. Šobrīd notiek apmācību kurss karavīru vienībai, kas vēl tikai gatavojas doties uz Irāku. Turklāt karavīri tiek iepazīstināti ne tikai ar tiesību normām, kas viņiem ir jāievēro, bet arī par sekām, ja šīs normas tiek pārkāptas.

— Kādi tad ir galvenie principi, kas mūsu karavīriem Irākā ir jāievēro?

— Ir jānodala, vai tā ir miera uzturēšanas vai miera atjaunošanas vienība. Miera atjaunošanas vienībām ir jārēķinās, ka konflikts vēl nav beidzies un ir iespējami uzbrukumi, miera uzturēšanas vienībām vairāk jārūpējas par sociālo vajadzību restaurēšanu, uzraugot arī humanitāros sūtījumus. Irākā darbojas abu veidu vienības. Pirmkārt, karavīriem ir jāzina un jāizprot savas misijas mērķi un atbildība. Otrkārt, karavīriem ir pēc iespējas jāizvairās no nevajadzīgas militāra spēka lietošanas. Jo miera atjaunošanas un miera uzturēšanas vienību darbā ir ļoti svarīgi, lai civiliedzīvotāji šiem karavīriem uzticētos, būtu viņu pusē, nodrošinot mieru un kārtību, nevis būtu pret, provocējot konfliktus. Tādēļ starptautisko miera misiju karavīriem jārēķinās, ka nevajadzīga un pārmērīga spēka lietošana gandrīz vienmēr noskaņos civiliedzīvotājus negatīvi. Jāatceras, ka gan miera uzturēšanas, gan miera atjaunošanas vienības konkrētajā valstī strādā galvenokārt tāpēc, lai aizsargātu un palīdzētu civiliedzīvotājiem.

Karavīriem visgrūtākās ir situācijas, kad tiek uzbrukts “no muguras”, atklāts karš ir vieglāks nekā partizānu karš. Lai panāktu civiliedzīvotāju uzticību, karavīriem būtu jāzina arī attiecīgās valsts iedzīvotāju ieražas, viņu sadzīves, kultūras un reliģijas galvenie kodi, kā arī jāsaprot tas, ko šie mierīgie iedzīvotāji ir pārcietuši. Piemēram, praktiski tika izspēlēta situācija, kad misijas karavīriem ir jādodas cauri konkrētās valsts kādam mazam ciematam, kura vadonis ir vienaldzīgi noskaņots pret savas valsts oficiālajām amatpersonām, un šis ciems ir kā valsts valstī (reāla situācija daudzās pasaules valstīs, kur notiek bruņoti konflikti). Un pie ciemata robežas vietējie iedzīvotāji ir ierīkojuši savu kontrolposteni, kas negrib ļaut šķērsot ciematu miera uzturēšanas vienības karavīriem. Lūk, šo situāciju, pārstāvot gan karavīrus, gan ciematniekus, mēs izspēlējām, cenšoties rast mierīgu konflikta risinājumu. Spēka lietošana, kā jau teicu, ir vissliktākais, parastais konflikta risinājums ir piedāvāt šokolādes tāfelīti vai cigarešu paciņu. Svarīgākais, lai karavīri šādās situācijās neapjuktu, meklētu optimālo risinājumu, nevis akli pastāvētu uz savām tiesībām (kaut arī tās būtu apstiprinājušas oficiālas amatpersonas).

— Irākas kara laikā diemžēl bija gadījumi, kad karavīri pie kontrolposteņa nogalināja civiliedzīvotājus, kļūdaini tos noturot par teroristiem. Toreiz daudz tika runāts par karavīru lielo psiholoģisko stresu, jo teroristu uzbrukumi patiesi nebija retums.

— Daudz kas ir atkarīgs no konkrēto karavīru apmācības līmeņa un praktiskās pieredzes. Ja šie puiši ir pieredzējuši savu biedru nāvi, kad pie kontrolposteņa uzspridzinās kāds terorists... Iespējams, protams, ir viss. Turklāt ir lietas, kas jāievēro arī pašiem civiliedzīvotājiem, lai vienmēr justos pasargāti no aizdomām. Ja ir prasība pie kontrolposteņa apstāties, tad tā ir jāievēro.

— Kā saskaņā ar SHT ir jāizturas pret karagūstekņiem?

— Jāievēro viņu tiesības, jāizturas humāni, karagūstekņus nedrīkst spīdzināt, kā arī turēt antihumānos apstākļos. Trešā Ženēvas konvencija paredz — ja karavīrs labprātīgi padodas gūstā, viņš tiek uzskatīts par karagūstekni ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču ir viena lieta - viņam vispirms šis statuss ir jāpiešķir. Var gadīties, ka šis karavīrs nevis tiek paņemts gūstā, bet gan nošauts, īpaši, ja tā ir kāda speciālā vienība, kuras karavīru dzīvības un uzdevuma izpildi var apdraudēt tas, ka tai ir kādi gūstekņi. Kara apstākļos reizēm teorija atšķiras no prakses, diemžēl. Jau senie romieši ir teikuši: kad runā zobens, likums klusē. Taču tas noteikti nav attaisnojums SHT pārkāpumiem.

— Vai SHT Ahilleja papēdis nav tas, ka tās darbojas galvenokārt kā sekas, kas iestājas pēc nodarījuma?

— Jā, nav institūcijas, kas varētu uzraudzīt šo normu ievērošanu.

— Vai tāda institūcija varētu rasties, vai arī tas arvien paliks uz konfliktā iesaistīto pušu sirdsapziņas?

— Es domāju, šāda organizācija netiks radīta. Pasaulē šajā ziņā nav vienprātības. Efektīvs mehānisms varētu būt Starptautiskā krimināltiesa, kurai nevēlas pievienoties ASV.

— Starptautiskā krimināltiesa izvērtēs un sodīs par pārkāpumiem. Taču kas būs lietas ierosinātāji? Tie nebūs nedz nogalinātie civiliedzīvotāji, nedz izvarotās sievietes.

— Es baidos, ka tā būs uzvarējusī puse.

— Vai karavīriem reizēm neliekas, ka SHT viņu darbu apgrūtina?

— No vienas puses, protams. Taču no otras puses, ir atsevišķas tiesību normas, kas darbu atvieglo. Karavīriem ir svarīgi apzināties, ja viņi kritīs gūstā, pret viņiem otra puse (vismaz teorētiski) izturēsies ar cieņu. Runājot par karagūstekņiem, svarīga ir ne tikai karavīru, bet valstu politika. Otrajā pasaules karā viena no lielvarām deklarēja, ka, no gūsta dzīvi atgriezušies, tiks vai nu izsūtīti, vai nogalināti. Karavīrs diemžēl bieži ir tikai bandinieks.

Militāro personu darbu krietni vien atvieglotu tas, ja civiliedzīvotāji labāk zinātu savas tiesības, kā arī pienākumus, lai, pašiem varbūt negribot, karavīrus lieki neizprovocētu. Miera uzturēšanas vienībām nav problēmas nogādāt pārtiku civiliedzīvotājiem, problēmas rada viņi paši, cenšoties dabūt vairāk vai kaut ko nolaupīt, lai pēc tam ar to spekulētu.

— Turpinot šo tēmu par civiliedzīvotājiem. SHT paredz bruņotu konfliktu laikā aizsargāt kultūrvēsturiskas vērtības. Kādēļ netika apturēta Irākas muzeju izlaupīšana, ko veica civiliedzīvotāji? Vai, jūsuprāt, tas bija iespējams?

— Tad noteikti būtu jālieto militārs spēks. Manuprāt, muzeju un piļu izlaupīšanai netika pievērsta liela vērība, jo amerikāņu karavīru prioritāte bija sagūstīt Sadāmu Huseinu un viņa līdzgaitniekus.

— Rezumējot mūsu sarunu, kā jums kā militārpersonai šķiet — cik efektīvas ir SHT?

— Tās nemitīgi ir attīstības procesā. Kā es saku studentiem, pēc laika dzīve piespiedīs pieņemt jaunus papildprotokolus, kuros tiks runāts par lietām, kuras šodien vēl nemaz nevar paredzēt. Man kā militārpersonai, protams, gribētos, lai tās būtu efektīvākas. Svarīga ir ne tikai karavīru, bet valsts nostāja kopumā. Gribētu vēlreiz uzsvērt, ka arī civiliedzīvotājiem būtu jāzina SHT. Latvijai daudz kas vēl būtu jādara sabiedrības informēšanā, turklāt būtu jāintegrē gan militārpersonu, gan civilo izpratne par starptautiskajām tiesībām.

Rūta Kesnere,  “LV” informācijas redaktore