Kara laikā arī darbojas starptautisko tiesību normas

Helēna Stare, Latvijas Sarkanā Krusta Starptautisko humanitāro tiesību popularizēšanas projekta asistente, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kas ir starptautiskās humanitārās tiesības (SHT), kad tās radās?

— SHT ir viena no starptautisko publisko tiesību nozarēm, pirmo reizi rakstveidā šīs tiesības radās 1864. gadā, kad tika pieņemta pirmā Ženēvas konvencija. SHT pieņemšanas iniciators ir Šveices biznesmenis Anrī Dināns. Viņš 1859. gadā devās braucienā cauri Itālijai, nonākot Solferīno pilsētā, kur norisinājās vēsturniekiem labi zināmā Solferīno kauja starp Francijas un Austrijas karaspēku. Šīs kaujas laikā (16 stundās) tika nogalināti un ievainoti 40 000 karavīru. Šī nežēlīgā slaktiņa iespaidots, A. Dināns, atgriezies Šveicē, uzrakstīja grāmatu “Atmiņas par Solferīno”, kurā pirmo reizi Eiropas karu plosītajā vēsturē tika izteikta doma, ka ir nepieciešama brīvprātīgo organizācija, kas rūpētos par ievainotajiem neatkarīgi no tā, kurā pusē viņi karo. A. Dināns arī rakstīja, ka būtu nepieciešams pieņemt starptautiskas vienošanās, kas aizsargā gan ievainotos, gan tos, kuri viņiem palīdz. To tad arī noteica manis minētā 1864. gada Ženēvas konvencija.

Taču kari un bruņoti konflikti Eiropā nerimās, kļūdami aizvien nežēlīgāki. Lai padarītu pēc iespējas humānākas potenciālās bruņotās kaujas, pēc Otrā pasaules kara, 1949. gadā, tika pieņemtas četras Ženēvas konvencijas. Pirmā paredzēja karā ievainoto un slimo personu stāvokļa uzlabošanu, otrā konvencija runāja par kuģu katastrofās cietušajiem, trešā konvencija noteica karā iesaistīto valstu attieksmi pret kara gūstekņiem un pēdējā Ženēvas konvencija runāja par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā. Laiks gan ir pierādījis, ka šīs konvencijas nav pietiekamas, lai nodrošinātu tajās minēto personu grupu aizsardzību karā laikā. Tādēļ 1977. gadā tika pieņemti divi papildprotokoli — par starptautiska rakstura kara darbību un lokāliem bruņotiem konfliktiem. Daudzi dokumenti radās un droši vien vēl radīsies tikai pēc bruņotiem konfliktiem, jo iepriekš diemžēl nevar paredzēt visas situācijas, kurās kāda sabiedrības daļa būtu neaizsargāta. Tātad SHT attiecas uz personām, kas nav iesaistītas kara darbībā vai vairs aktīvi tajā nepiedalās piemēram, ievainotie, kara gūstekņi. Šīs tiesības nevar novērst bruņotus konfliktus, taču var tos padarīt humānākus.

— Vai arī Latvija ir pievienojusies šīm konvencijām un papildprotokoliem?

— Jā, pēc neatkarības atjaunošanas.

— Vai šīs konvencijas arī paredz kādu tiesību normu iestrādi nacionālajā likumdošanā?

— Jā, tās uzliek par pienākumu valstīm, kas ir parakstījušas šīs konvencijas, tās iedzīvināt savā likumdošanā.

— Vai Latvija to ir izdarījusi?

— Drīzāk nē kā jā. Piemēram, Ženēvas konvencijas paredz, ka valstīm SHT ir jāpopularizē un jāinformē par tām iedzīvotāji, turklāt tas ir jādara miera laikā, jo bruņotu konfliktu laikā jau var būt par vēlu. Diemžēl Latvijā no valsts puses maz kas tiek darīts šajā jomā. Tāpat Ženēvas konvencijas paredz, ka SHT popularizēšanā ir jāpiedalās katras valsts Sarkanajam Krustam, ko mēs arī cenšamies darīt.

— Kā jūs argumentētu, kādēļ civiliedzīvotājiem kara darbības neapdraudētās valstīs būtu jāzina SHT?

— Tas ir jautājums, ar kuru saskaramies visbiežāk. Atbilde varētu būt tā, ka mēs, diemžēl vai par laimi, nevaram paredzēt, kas notiks nākotnē. Svarīgi, lai civiliedzīvotāji zinātu savas tiesības bruņotu konfliktu, arī lokālu, laikā. SHT cilvēkiem popularizē humānisma idejas, kas ir svarīgas, gan nokļūstot jebkurā vardarbības situācijā, gan palīdzot tajā iesaistītajiem. SHT cilvēkiem palīdz arī izprast tos bruņotos konfliktus, kas notiek pasaulē. Manuprāt, šīs tiesības tomēr var radīt cilvēkiem drošības izjūtu un izpratni, ka pat kara laikā darbojas normas, tiesību akti, kas viņus aizsargā.

— Bet cik tas ir efektīvs karā neiesaistīto iedzīvotāju aizsardzības mehānisms bruņotu konfliktu laikā? Piemēram, Krievija ir pievienojusies visām Ženēvas konvencijām, bet Čečenijā ir milzīgi civiliedzīvotāju upuri.

— Jā, diemžēl ne visas valstis un ne visos bruņotajos konfliktos ievēro šīs tiesības. Es domāju, ka lielākais bieds kara darbībā iesaistītajām valstīm varētu būt tas, ka par pārkāpumiem, piemēram, civiliedzīvotāju nogalināšanu, draud reāls sods. Manuprāt, Starptautiskā krimināltiesa varētu būt spēcīgs stimuls valstīm ievērot SHT.

— Bet vai ir kāda starptautiska uzraudzības organizācija, kas tad arī ziņotu tiesai par kādas valsts izdarītajiem pārkāpumiem?

— Tas ir atkarīgs no karadarbībā iesaistītajām valstīm, jo, pievienodamās Ženēvas konvencijai, tās ir apņēmušās ievērot šīs tiesības un tām pašām arī būtu jāuzņemas to ievērošana. Piemēram, pēc karadarbības bijušā Dienvidslāvijā tika izveidots starptautisks tribunāls, kas izvērtēja kara noziegumus. Ženēvas konvencijā ir paredzēta īpaša loma Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejai (SSKK), kurai ir piešķirtas tiesības atrasties jebkāda veida bruņotu konfliktu, arī lokālu, zonās un sniegt palīdzību karadarbībā cietušajiem. Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja drīkst arī konfidenciāli norādīt valdībai, ka, piemēram, nepiemērotos apstākļos tiek turēti karagūstekņi. Taču, es gribētu uzsvērt, ka tas tiek darīts konfidenciāli, Sarkanajam Krustam nav tiesību informāciju par pārkāpumiem publiskot.

— Kādēļ tieši Sarkanais Krusts ir organizācija, kas nodarbojas ar SHT?

— Jo to paredz Ženēvas konvencijas, kas nosaka, ka Starptautiskais Sarkanais Krusts ir neatkarīga un neietekmējama organizācija, kuras aizsākumi meklējami jau 1864. gadā saistībā ar Anrī Dināna grāmatu. Vispirms tika izveidota starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, tad tika izveidotas nacionālās biedrības dažādās valstīs, beidzās ar Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness federācijas izveidošanu. SSKK darbojas bruņotu konfliktu laikā, savukārt federācijas uzdevums ir sniegt palīdzību dabas katastrofās cietušajiem. Sarkanais pusmēness ir emblēma islāma valstīm, kas nepieņēma krusta simbolu. Šobrīd, piemēram, Izraēlā nav Sarkanā Krusta, ir tikai SSKK delegāti, kas tur darbojas, jo Izraēla nepieņem ne krusta, ne pusmēness simbolu. Tādēļ ir doma par Sarkano Dāvida zvaigzni. Latvijā Sarkanais Krusts tika izveidots.1918. gada 20. novembrī... .

— Kāda tad ir SSKK loma bruņotu konfliktu laikā?

— Tā darbojas kā neatkarīga un, ļoti būtiski, neitrāla sabiedriska organizācija, kas sniedz palīdzību aktīvā karadarbībā neiesaistītām cilvēku grupām. Piemēram, Irākas kara laikā bieži nebija elektrības, trūka dzeramā ūdens. SSKK delegātu uzdevums bija nodrošināt slimnīcas ar elektrību un dzeramo ūdeni, kā arī ar medikamentiem. Kara laikā ļoti daudzi cilvēki pazūd, nespēj vairs atrast savas ģimenes, radus un draugus. Un Sarkanā Krusta uzdevums ir veicināt un palīdzēt ģimenēm atkal apvienoties. Irākā jebkurš iedzīvotājs varēja doties uz SSKK un iesniegt pilnīgu informāciju par pazudušajiem ģimenes locekļiem, vai arī, zinot konkrēta cilvēka telefona numuru, ar to kontaktēties, izmantojot Sarkanā Krusta satelīttelefonus. Tāpat SSKK delegāti drīkstēja kontaktēties ar karagūstekņiem un aizstāvēt viņu tiesības.

— Kā SSKK sev piesaista finanšu līdzekļus?

— Katru gadu komitejā iemaksā biedra naudas Ženēvas konvencijas dalībvalstis. Ir arī privātie ziedotāji. Ja ir sācies bruņots konflikts un Sarkanajam Krustam trūkst šo finanšu līdzekļu, SSKK izplata starptautisku palīdzības saucienu, lūdzot finansiālu pabalstu.

— Vai kāds no Latvijas Sarkanā Krusta darbojas arī Irākā?

— Nē. Bruņoto konfliktu laikā darbojas SSKK delegāti. Lai par tādu kļūtu, cilvēkam ir jāiziet plašs speciālās apmācības kurss. Es domāju, nākotnē SSKK delegātu vidū būs arī Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvji.

— Kādi ir Latvijas Sarkanā Krusta galvenie darbības virzieni?

— Es sākšu ar projektu, pie kura strādāju, — Starptautisko humanitāro tiesību popularizēšana. Mēs lasām lekcijas noteiktām auditorijām. Šobrīd kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju strādājam pie projekta, kas paredz jau nākamajā gadā pamatskolās sociālo zinātņu priekšmetu blokā mācīt arī SHT. Cerams, šogad tiks noslēgts sadarbības līgums starp Izglītības un zinātnes ministriju un LSK. Piemēram, Latvijas Universitātē nevienā fakultātē nav šāda priekšmeta. Latvijas Sarkanajā Krustā ir brīvprātīgo kustība, strādā Sarkanā Krusta māsas, mums ir humānās palīdzības programma, cenšoties palīdzēt maznodrošinātajiem, ir meklēšanas dienests. LSK organizē arī mācības pirmās palīdzības sniegšanā pēc vienotas programmas, kura ir apstiprināta Labklājības ministrijas Katastrofu medicīnas centrā. LSK piedalās Eiropas ceļu drošības kampaņā un ir izveidojis programmu bērniem par ceļu, ūdens un uguns drošību. Šā gada pirmajā pusgadā ir apmācīti 2111 bērni.

— Vai jūsu organizāciju var uzskatīt arī par sociālo pakalpojumu sniedzēju?

— Jā, noteikti, jau manis minētā SK māsu kustība, kas darbojas uz brīvprātības principiem, aprūpē cilvēkus, kuriem ir grūti iziet no mājām. Tāpat pie mums ir pieejama speciālo palīglīdzekļu īre invalīdiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (ratiņi, kruķi utt.). Taču visaktīvākā Latvijas Sarkanā Krusta darbība ir tieši humānās palīdzības programmā. Noteikti ir jāmin tas, ka viens no galvenajiem LSK darbības virzieniem ir pirmās palīdzības apmācības kursu organizēšana.

— Daļai Latvijas iedzīvotāju bija negatīva attieksme pret to, ka mūsu karavīri devās miera misijās uz Irāku, kā arī pret Latvijas nosūtīto finansiālo palīdzību. Kādēļ, jūsuprāt, šāda attieksme, kā jūs šos cilvēkus pārliecinātu, ka tas ir jādara?

— Manuprāt, negatīva attieksme ir nepietiekamas izglītības par SHT sekas, kā arī tā ir zīme, ka humānisms ne visiem Latvijā ir vērtība. Mūsu valstij ir svarīgi būt starptautiskā apritē un ne tikai kā ņēmējai, bet arī kā devējai.

Sarunā par Latvijas Sarkano Krustu pievienojās arī Latvijas Sarkanā Krusta SHT projekta vadītāja Vineta Daugule, kura mazliet sīkāk pastāstīja par tām problēmām, ar kurām savā darbā sastopas Latvijas Sarkanais Krusts.

— Pati lielākā problēma ir tā, ka Latvijā nav likuma, kas regulētu Sarkanā Krusta darbību, kā arī tā emblēmas lietošanu. Kad 1991. gadā Latvijā tika atjaunots Sarkanais Krusts, mēs sākām darbu pie likuma izstrādes. Likums vairākkārt ir iesniegts Saeimā komisijās, taču vienmēr atdots pārstrādāšanai. Sarkanais Krusts ir ne tikai ierindas NVO, mums ir piešķirts mandāts būt Latvijas valdības palīgiem dažādās jomās, piemēram, Ženēvas konvenciju īstenošanā, veicot tajā noteiktos humanitāros pienākumus. Problēma ir arī tā, ka Latvijā daudzas privātās medicīnas iestādes, (ARS ir zils krusts) izmanto Sarkanā Krusta emblēmu, kas ir likuma pārkāpums (to nosaka Ženēvas konvencijas). Likumā būtu jānosaka Sarkanā Krusta statuss.

— Kādu atbalstu jūs gaidāt no valsts?

— Pirmkārt, likuma pieņemšanu, otrkārt, finansiālu palīdzību dažādu projektu īstenošanai. Piemēram, Sarkanais Krusts rīko bezmaksas kursus žēlsirdīgo māsu kvalifikācijas celšanai. Ir dažas pašvaldības, kas no savas Sarkanā Krusta filiāles pērk sociālos pakalpojumus, bet to nav daudz. Nopietna problēma ir tā, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, mūsu organizācija vairs nesaņems ārvalstu ziedojumus. Lai tiktu pie Eiropas naudas, būs nepieciešams līdzfinansējums, te mēs ļoti ceram uz valsts atbalstu. Sarkanais Krusts nākamgad sāks ļoti nopietnu projektu. Pirms diviem gadiem ANO komisārs bēgļu jautājumos iniciēja projektu par juridiskās palīdzības sniegšanu patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijā. Šo projektu sāka realizēt Latvijas Ārzemnieku asociācija. Tika noslēgta trīspusēja vienošanās starp ANO komisariātu, Latvijas Sarkano Krustu un Latvijas Ārzemnieku asociāciju. Kā jau teicu, ar nākamo gadu šo projektu pārņems Sarkanais Krusts. Mēs bēgļiem turpināsim sniegt juridisko un sociālo palīdzību — apģērbu, medikamentus, juridiskos pakalpojumus. Kā arī informēsim sabiedrību par bēgļu lietām, jo liela daļa Latvijas iedzīvotāju pret patvēruma meklētājiem ir noskaņota nelabvēlīgi.

— Kā tie bēgļi, kas varētu meklēt patvērumu Latvijā, zinās, kur vērsties pēc palīdzības?

— Mēs esam sagatavojuši informatīvos bukletus patvēruma meklētājiem, kas līdz septembrim tiks izplatīti visos robežkontroles punktos. Tajos būs norādītas kontaktadreses. Taču tuvākajos gados liels bēgļu pieplūdums Latvijā nav gaidāms.

— Vai Sarkanais Krusts nodarbojas arī ar nelegāliem imigrantiem vai arī tā ir tiesībsargājošo institūciju kompetence?

— Par to tiek diskutēts. Bija doma, ka Latvijas Sarkanais Krusts varētu apsaimniekot nelegālo imigrantu nometni Olainē. Taču tas nesaskan ar mūsu mandātu. Mēs sniedzam sociālo palīdzību — drēbes, medikamentus arī nelegāliem imigrantiem.

— Jūs desmit dienas kopā ar triju Baltijas valstu studentiem pavadījāt SHT vasaras akadēmijā. Kas, jūsuprāt, tajā bija visvērtīgākais?

— SHT vasaras akadēmija bija pirmais mēģinājums Baltijas valstīs izveidot profesionālu SHT apmācību programmu studentiem. Mēs ceram, ka šī akadēmija radīja studentos lielāku interesi par SHT un akadēmija turpmāk varētu attīstīties par starptautisku forumu studentiem, pasniedzējiem un SK nacionālajām biedrībām, kas veidotu izpratni par humānisma principiem kopumā un SHT. Rīkojot akadēmiju, tika apzināts arī studentu vispārējs zināšanu līmenis par SHT un pasniedzēji, kas varētu pasniegt šīs tēmas nākotnē. Latvijas studentiem bija iespēja iepazīties ar citu valstu pieredzi SHT ieviešanā, un kādam akadēmija varbūt deva stimulu pievērsties šai tiesību nozarei nopietnāk, jo Latvijā ir ļoti maz SHT speciālistu.