Par mājsaimniecību patēriņa prioritātēm

Ineta Jansone, ekonomiste, Oļģerts Krastiņš, Dr.habil.oec., — “LV”

Mājsaimniecību labklājības pamatu veido to rīcībā esošais ienākums. To rēķina vai nu vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, vai uz nosacītu patērētāja vienību. Taču reālo ikdienas materiālās labklājības līmeni, kādā dzīvo mājsaimniecības locekļi, nosaka to preču un pakalpojumu masa, ko mājsaimniecības locekļi spēj iegādāties noteiktā laika periodā, parasti vienā mēnesī. Ja ienākumi pārsniedz izdevumus, tiek veidoti uzkrājumi, kurus varēs izmantot turpmāk. Ja izdevumi pārsniedz ienākumus, tiek dzīvots “uz parāda”. Labākajā gadījumā - izmantoti pašu iepriekšējo mēnešu vai gadu uzkrājumi. Sliktākajā - banku, tirdzniecības organizāciju vai privātpersonu kredīti.

2002.gadā vidējais rīcībā esošais ienākums bija Ls 80,00, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bet patēriņa izdevumi, tāpat rēķinot, sasniedza Ls 91,37. Tātad vidēji mājsaimniecības loceklis ir izdevis Ls 11,37 vairāk nekā ieņēmis. Pārtēriņš — 14%.

Vai tiešām Latvijā patēriņa kredīts būtu kļuvis tik populārs un aptvēris jau sabiedrības lielāko daļu, kas nosaka vidējos rādītājus? Nenoliedzami, ka patēriņa kredīta piedāvājums ir liels un piedāvājums rada pieprasījumu.

Taču speciālisti, kas veic mājsaimniecību budžetu pētījumu, uzskata, ka izdevumus cilvēki atceras, pieraksta, par tiem pastāsta statistiķiem pilnīgāk un precīzāk, bet daļu ienākumu “aizmirst” neapzināti vai apzināti. Tādēļ iedzīvotāju patiesie ienākumi varētu būt atspoguļoti samazināti un ienākumu un izdevumu reālā starpība nebūt nav tik liela. No tā seko arī otrs secinājums, ka tieši patēriņa izdevumiem, to lielumam dažādās teritorijās un grupās, kā arī patēriņa izdevumu struktūrai būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība dzīves līmeņa pētījumos.

Pilsētu “vadošā loma”

Pētījums parāda: jo lielākā pilsētā dzīvo mājsaimniecība, jo tā atļaujas un laikam var atļauties lielākus patēriņa izdevumus.

Rīgas mājsaimniecības 2002.gadā, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, tērēja Ls 122,23, kas par 33,8% pārsniedza valsts vidējās mājsaimniecības tēriņus. Septiņās lielajās, tā sauktajās republikas pilsētās šie skaitļi jau mazāki (Ls 109,29 jeb par 19,6% pārsniedz vidējos). Vēl mazāki tie ir, rēķinot vidēji visās Latvijas pilsētās (Ls 101,51 jeb par 11,1%). Tomēr arī tas ir ievērojami vairāk nekā laukos.

Lauciniekiem bija jāsamierinās ar Ls 69,97, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Tas ir tikai 76,6% no valsts vidējās mājsaimniecības patēriņa izdevumiem un 57% no rīdzinieku izdevumiem. Protams, dzīves dārdzība pilsētās ir lielāka nekā laukos, tomēr arī jaunākie dati apstiprina jau daudzkārt un daudzu pētnieku izteikto atziņu, ka valsts makroekonomiskā politika nav laukiem labvēlīga (1.tabula).

Patēriņa izdevumu kopsumma atstāj iespaidu uz šo izdevumu struktūru.

Galvenā patēriņa izdevumu daļa, tāpat kā iepriekšējos 10 gados, joprojām ir izdevumi pārtikas un bezalkoholisko dzērienu iegādei. Rīgas mājsaimniecībās tie veido tikai nepilnus 29% no budžeta izdevumu daļas, taču laukos jau vairāk nekā 45%. Pēdējā gadījumā sava nozīme ir pašražotajiem pārtikas produktiem, kurus tiklab mājsaimniecību budžetu ienākumu, kā arī izdevumu daļā ieskaita tirgus cenās.

Patēriņa izdevumu grupas sakārtotas to īpatsvara dilstošā secībā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās 2002.gadā.

Otrajā vietā, tāpat jau tradicionāli ierindojas izdevumi par mājokli un komunālajiem pakalpojumiem (ūdens, elektrība, gāze, cits kurināmais). Rīgas un citu pilsētu mājsaimniecību budžetos tiem ir samērā līdzīgs īpatsvars – 14,2-14,7%, bet laukos, kur labierīcību mazāk, — tikai 8,5%.

Trešo vietu pēc nozīmības ieņem izdevumi transportam, bet laukos tie pārvietojušies pat uz otro vietu, apsteidzot izdevumus mājoklim.

Arī ar citiem nepārtikas izdevumiem, tik nozīmīgiem kā izdevumi par apģērbu un apaviem, izdevumi atpūtai un kultūrai, pilsētnieki apsteidz lauciniekus ne vien absolūti (lati uz personu), bet arī relatīvi (šo izdevumu īpatsvars patēriņa izdevumu kopsummā). Laukos diemžēl to daļēji kompensē ar relatīvi lielākiem izdevumiem alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu iegādei.

Kā jau minējām iepriekšējā rakstā, 2002.gada datu salīdzināšanas iespējas ar 2000.gada datiem ir ierobežotas. Tomēr pētījuma metodikas izmaiņas nevarētu būt par iemeslu veselības aizsardzības izdevumu īpatsvara samazinājumam šajos divos gados par veselu procenta punktu jeb aptuveni par ceturto daļu. Apstākļos, kad, kā apgalvo pētījuma izpildītāji, respondenti patēriņa izdevumus ir reģistrējuši precīzāk nekā agrāk! Šīs izmaiņas vedina domāt, ka daļai iedzīvotāju arvien vairāk pietrūkst līdzekļu nesamērīgi dārgo zāļu iegādei. Ka zāles ir nesamērīgi dārgas, salīdzinot, piemēram, ar pārtikas produktiem, atzīmē jau samērā materiāli labi situēti pacienti.

Uzņēmēji, algotie, pašnodarbinātie un citi

Mājsaimniecības sociālekonomisko grupu nosaka tās galvenā pelnītāja galvenais ienākumu avots. Kopsavilkumos izdala piecas apvienotās sociālekonomiskās grupas.

Uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecības Latvijā veido tikai 3,9% no visu mājsaimniecību kopskaita. Taču šīs mājsaimniecības var atļauties vislielākos patēriņa izdevumus. Tie šajā grupā 2002.gadā bija Ls 137,30, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī jeb par 50,3% vairāk nekā vidēji visās valsts mājsaimniecībās.

Vairāk nekā pusi no visām Latvijas mājsaimniecībām (57,1%) veido tādas, kuru galvenā pelnītāja galvenais ienākumu avots ir algota darba samaksa. Šī grupa līdz ar to lielā mērā veido valsts vidējos rādītājus. Tomēr patēriņa izdevumu kopsumma šajā grupā valsts vidējos pārsniedz par 8,2%.

Tas iespējams tikai tādēļ, ka pārējo sociālo grupu labklājība atrodas tālu zem vidējā līmeņa.

Ja mājsaimniecības galvenais ienākumu avots ir pensija, tad jārēķinās, ka varēs tērēt tikai ap 80% no tā, ko tērē valsts “vidējā” mājsaimniecība un tikai nedaudz vairāk par pusi no uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecību izdevumiem.

Vēl sliktākā stāvoklī atrodas tās mājsaimniecības, kuru galvenais ienākumu avots ir ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas. Un pavisam bēdīgi klājas tām mājsaimniecībām, kuras apvienotas grupā “citas”. Parasti tās ir mājsaimniecības bez noteikta ienākumu avota (2.tabula).

Jāatzīmē, ka noslāņošanās pa sociālekonomiskajām grupām nebūt neatspoguļo vispārējo sabiedrības noslāņošanos pēc materiālās dzīves līmeņa.

Patēriņa izdevumu grupas sakārtotas to īpatsvara dilstošā secībā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās.

Vislielākā noslāņošanās ir vērojama atsevišķu grupu ietvaros, sevišķi visplašākajā grupā — algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās.

Patēriņa izdevumu struktūra atsevišķās mājsaimniecību sociālekonomiskajās grupās seko vispārējām likumsakarībām, kuras vērojām jau, aplūkojot teritoriālās grupas. Jo lielāki ir kopējie patēriņa izdevumi, jo mazāka tajos izdevumu daļa pārtikas produktu iegādei. Piemēram, uzņēmēju un pašnodarbināto sociālajā grupā izdevumi pārtikai ir nepilni 27%, bet grupā, kas galvenos ienākumus gūst no lauksaimniecības, turpat 53%.

Jaunais mājsaimniecību budžetu pētījums apstiprina jau iepriekšējos gados konstatēto atziņu, ka pensionāri nesamērīgi lielu savu izdevumu daļu ir spiesti tērēt par mājokli un komunālajiem pakalpojumiem. Būtu nepieciešams viņiem noteikt kādas atlaides no īres maksas un dārgo komunālo pakalpojumu tarifiem. Īpaši tas sakāms par vientuļajiem pensionāriem.

Ja esam sākuši runāt par pensionāriem, tad vēl jāatzīmē, ka vecums nesaraujami saistīts ar hroniskām slimībām. Tādēļ pensionāru mājsaimniecību patēriņa izdevumos izdevumi veselībai ir apmēram trīs reizes lielāki nekā visās citās sociālekonomiskajās grupās. Arī šeit viņiem būtu nepieciešamas atlaides, īpaši par zāļu iegādi.

Atgriežoties pie lielākajiem patēriņa izdevumu posteņiem, var pamanīt, ka uzņēmēji un pašnodarbinātie relatīvi ļoti daudz izdod par transportu. Transporta izdevumi šajā grupā apsteidz pat izdevumus par mājokli. Tas izskaidrojams ar lielajiem izdevumiem personīgās automašīnas iegādei un tās ekspluatācijai.

Ir pamats domāt, ka arī saimniekošana laukos ir grūti iespējama bez savas automašīnas. Tādēļ arī lauksaimnieku sociālajā grupā, kuru iepriekš raksturojām kā vienu no trūcīgākajām, izdevumi transportam apsteidz izdevumus par mājokli.

Par citu patēriņa izdevumu grupu īpatsvaru dažādu sociālo grupu mājsaimniecībās var spriest pēc 2.tabulas datiem.

Cik lielas materiālās iespējas ir dažādu demogrāfisko grupu mājsaimniecībām un kādas ir to budžetu veidošanas prioritātes, par to — citreiz.

1.tabula

Mājsaimniecības patēriņa izdevumi Ls un to sastāvs% Latvijas pilsētās un laukos

Datu avoti: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2002.gadā. - R.: CSP, 2003.-25.lpp;

Mājsaimniecības budžets 2000.gadā. - R.: CSP, 2001.- 46.-47.lpp.

2.tabula

Mājsaimniecības patēriņa izdevumi Ls un to sastāvs % lielākajās sociālekonomiskajās grupās 2002.gadā

Datu avoti: Ziņojums par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 2002.gadā. - R.: CSP, 2003.-27lpp.